“Pat nejaušam mirklim ir vētraina pagātne,
pašam sava piektdiena pirms sestdienas,
pašam savs pirms jūnijdienām maijs.”
(V. Šimborska)
15. augustā devos ceļā uz Valku, uz Velgai Krilei veltīto dzejas pēcpusdienu. Savus ceļabiedrus satiku pirms plkst. 11.00 pie Latviešu biedrības nama, kur mūs gaidīja busiņš. Busiņa šoferis mūs nodēvēja par vedamajiem cilvēkiem, bet mūziķi (Miku Akotu), kurš ieradās pēdējais, par pēdējo cilvēku.
Pienākot pie vedamajiem cilvēkiem, kuri tobrīd vēl nebija vedami, bet gan gaidīja pārējos, Toms (Treibergs) pasniedza man cigareti, sakot, ka nevaru būt vienīgā, kas te stāvēs bez cigaretes. Es novilcinājos, bet tad paņēmu. Turēju, turēju to rokās, kamēr, iekāpjot busiņā, kur blakus sēdēja tieši Toms, palūdzu, lai viņš uzdāvināto cigareti paraksta. Ingus Barovskis, kurš strādā Rakstniecības un mūzikas muzejā un kurš brauca lasīt pētījuma fragmentu par Velgas Kriles dzeju, sacīja, ka, lai tik pagaidu pāris gadu desmitus un tad piedāvāju to cigareti muzejam. "Vai kļūšu bagāta," vaicāju. "Diez vai," Ingus atbildēja. "Muzejs ir skops," viņš piebilda. "Skops, jo skops? Vai skops, jo nav naudas?" precizēju. "Otrais variants, kā visas kultūras iestādes," viņš atbildēja.
Toms pa ceļam pajokoja, lai šoferis neaizmirst apstāties pie Brīvdabas muzeja, kur mums paredzēta pusstunda brīvā laika. Šoferis gandrīz noticēja un divreiz pārjautāja, vai tiešām. Pasmējāmies visi, un kādā brīdī, protams, pieturai pienāca laiks, bet ne Brīvdabas muzejā. Piestājām pie kāda benzīntanka, pie kura mūs "noķēra" vecpuišu ballītes ballētāji ar lūgumu nopirkt no viņiem austiņas ar nosaukumu "Skautu austiņa. Vecpuisis 2020". Tā kā skaidrā nauda man bija, vienu nopirku. Vienu nopirka arī Gerds Lapoška, JRT jaunā iesaukuma aktieris, kurš brauca lasīt Velgas dzeju. Nolēmu Gerdu ar austiņu iemūžināt. Otru austiņu uzdāvināju Antrai Krilei – kā suvenīru no mūsu ceļa uz Velgas Kriles mājām, kur viņa rīkoja piemiņas pasākumu savai māsai (jau sešpadsmito reizi). Es piedalījos pirmo reizi, Toms arī, bet Amanda (Aizpuriete) un Ingus Velgas mājās bijuši neskaitāmas reizes.
"Dzīve – atbildība milzīga,
Var nemanot mazumā pazust.
Bet lieli ir arī nīlzirgi,
Ej nu saproti, kas ir mazums."
(Velga Krile)
Pa ceļam Toms palūdza, lai iedodu pašķirstīt savu grāmatu "Siena, ko nosiltināt", pretī iedodot palasīt līdzi paņemto Vislavas Šimborskas (poļu dzejnieces, Nobela prēmijas laureātes) latviski izdoto dzejas izlasi, ko atdzejojis Uldis Bērziņš. Ļoti laba! Baltos vākos. Ar baltu skaudību un prieku to pašķirstīju, cerēdama kādreiz tādu dabūt arī sev. Man ir viņas izlase angliski, bet lasīt to latviski U. Bērziņa atdzejojumā ir pavisam cita bauda.
Lai arī navigācija Velgas mājas "īsti neatrada", saspicējot acis un atmiņas, ceļu atradām diezgan "raiti" un bez kļūdainiem pagriezieniem. Pirms pasākuma palūdzu Amandai, lai kladē ieraksta man kādu sveicienu, kā arī iedzērām pa tasei kafijas un sasveicinājāmies ar klātesošajiem viesiem.
Pasākuma ievadā Antra, mājas iemītniece un Velgas māsa, nolasīja kādu senu Velgas vēstuli mammai kā veltījumu gan Velgai viņas dienā, gan arī mammai, kura, kā nopratu, nesen aizdevusies mūžībā. Tas bija ļoti skaisti un aizkustinoši. Turpināja ģitārists Miks, kā arī Gerds ar Velgas Kriles dzejas lasījumu un Ingus – ar ieskatu dārza nozīmē un simbolikā Velgas dzejā. Pēc tam savu dzeju palasīju es, Toms, tad Amanda (viņas lasījumā bija viena zīmīga rinda, kas man ļoti patika: "svelmē izkūst robeža starp bezjēgu un jēgu") un noslēgumā bija vēl viena kompozīcija no Mika Akota ar ļoti iedvesmojošu stāstu pirms tās – par to, kāpēc viņš ir iemācījies spēlēt tieši šo gabalu.
Svelme patiešām bija klātesoša, bet tāda patīkama, augustīga. Man ļoti patika, ka lasījumi notika laukā, pagalmā!!! Pēc pasākuma iedzērām kafiju un vīnu (kāds arī ko stiprāku), bija arī uzkodas, maizītes, vīnogas; uztaisījām kopbildi pie mākslas instalācijas "Nobrukušais šķūnītis" (sacīju Antrai, ka manos laukos ir ļoti līdzīga instalācija) un pirms sešiem lēnām un ar pieturām devāmies atpakaļceļā, kas, protams, bija runātīgāks un brīvāks nekā turpceļš, jo bijām jau visi sapazinušies un jo – kafija, protams. Izkāpām Brīvības ielā, katrs aizejot (turpinot) savu ceļu.
Skaista diena, skaists ceļš, un atmiņā spēcīgi iesēdās mājas logs (no iekšpuses) – atvērts, brīvs, vaļā, pie kura stāvēja vāze ar staltām gladiolām, kuru galotnes tiecas uz augšu. Kā dzeja, kā dzejoļi. Kā ilgas.
"un zem mums ir visi nezināmie,
un virs mums ir visi nezināmie,
un nekur ir mūsu burvju paklājs"
(Velga Krile)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru