2020. gada 20. novembris

Otrais vilnis VI

 "Un tad sēžu un atkal domāju par viņu. 

Es tomēr esmu redzējis šo cilvēku kaut kad iepriekš. 

No otras puses – vai tad mēs visi jau neesam viens otru redzējuši kaut kad?" 

(Aksels Hiršs)

Jā, droši vien esam. Kaut kad. 

Kad?

Vasarā droši vien. Vasarās cilvēki biežāk viens otru redz. Varbūt, varbūt vēl agrā rudenī, bet ne vēlā. Vēlā ne. Vēlā rudenī, atkal citējot Akselu, "ielas ir pilnas ar parastajiem masu skatu dalībniekiem". 

Bet, ja tā padomā, patiešām – kas cits mēs cits citam, garāmgājēji, esam? Fons, masu skats. Cik cilvēkos mēs ieskatāmies? Cik cilvēkiem no tiem, kuri mums un kuriem mēs paejam garām, ir iespēja kļūt par kaut ko vairāk? Man katrā ziņā ir tā, – ja man izdodas abpusēji saskatīties ar kādu garāmgājēju, tad viņš/a man vairāk nav tikai garāmgājējs. Viss, ko skārusi mūsu uzmanība, top par kaut ko vairāk. Par mums pašiem kaut kādā ziņā. Šis bērzs, piemēram, – man nebija bērzs, kuram pagāju garām. Viņš mani apturēja, lika sevī ieskatīties. Tā es arī darīju. Bērzs iekļuva manī caur skatienu, uz mirkli tapdams par mani pašu. Jā. "Šis bērzs man jānobildē," es nodomāju. 


Tā bija vakara (gandrīz nakts) pastaiga 18. novembrī, ļoti skaistā, tumšā novembra dienā, kas bija lutinājusi mūs un mani ar visādu gaismu, pie kuras vēl atgriezīšos, bet... Diennakti pirms tam es pabeidzu lasīt Viļa Kasima "Lizergīnblūzu". Tas man bija tieši laikā. Un grāmtai ir ļoti svarīgi būt tieši laikā, jo nekas cits tai nemaz neder. 

Katrai miniatūrai cauri plūst dūmakains, nostalģisks blūzs, kam gribas dziedāt, dungot līdzi, pat ja nezini vārdus. Tu taču – kā bērnībā – vari tos uzminēt vai dziedāt, kā un ko dzirdi! Mani šis process nofascinēja. Un pašai sagribējās uzrakstīt kaut ko dūmakaini absurdu – pa pusei sapni, pa pusei realitāti. Skaisti saplūst tās robežas. Izbaudīju līdz sirds blūziem.


Jā, un diezgan daudzos radošos procesos šobrīd esmu iekšā. Viens no tiem ir audio-video projekts, pie kura strādāju ar dzejnieku, ar kuru biju sadarbojusies, veidojot anglisko dzejoļa DIVI METRI audio versiju. Džeids Vils ir iztulkojis angliski manu vasarā uzrakstīto dzejoli par Bukovski, un šobrīd veidojam video un audio tam. Audio jau esam ierakstījuši, un šoreiz tajā skanēs arī mana balss. Process ir aizraujošs.

Novembris ir aizraujošs, kā arī neticami daudz saules un siltuma uzplaiksnījumu esam dabūjuši šonovembr. Arī 20. novembrī, manas mammas dzimšanas dienā – rīts un diena nāca saulaina, izgaismojot ziedus uz mana rakstāmgalda un ilgas pēc dzimtās pilsētas, kuru brīvdienās devos apraudzīt.



Nobeigumā – foto ieskats Krāslavas divos gadalaikos, ko piedzīvoju divu dienu laikā – 21. un 22. novembrī:






Šoreiz rakstiņš nedaudz īsāks. Jāatgriežas pie darbiem. Nobeigumā, kā allaž, lasāmviela, klausāmviela un skatāmviela:


"jo prieks ir visauglīgākā zeme"

(Monta Kroma)

Nav komentāru: