Ievads
Kamēr pandēmijas saulītē (vai ēnā) snauž manas garās intervijas, esmu nolēmusi aizsākt blogā jaunu rubriku "3 jautājumi dzejniekam". Reizi nedēļā vai biežāk (lai diktē noskaņojums!) blogā publicēšu vienu īsinterviju ar kādu no latviešu dzejniekiem. Katram būšu sagatavojusi 5-10 jautājumus, no kuriem viņš vai viņa izvēlēsies 3 tīkamākos, - ar norunu, ka manu jautājumu vietā drīkst izdomāt arī savus, bet! lasītājam gan neatklāsim, vai galu galā tie bija mani vai autora pašizdomāti jautājumi.
Kā pirmo esmu uzaicinājusi Aivaru Eipuru. Ar Aivaru iepazinos pirms gadiem desmit vai vairāk, kad biju iesaisījusies Dzejas dienu organizēšanā kā brīvprātīgā un laiku pa laikam apgrozījos Rakstnieku savienībā. Vēlāk, kad arī pati nopietnāk pievērsos dzejai, sākām reizi pa reizei kopā uzstāties arī dzejas pasākumos. Viens no aizraujošākajiem bija dzejas brauciens uz Edinburgu, no kurienes arī pievienotā fotogrāfija, kurā Aivars diktofonā ieraksta skotu ielas dziesminieka uzstāšanos.
Par autoru
Aivars pats saka, ka ir tas, kas pat ne maldās, drīzāk mētājas starp sevi kā autoru un kā tēlu. Nereti, kad situācija jau sen pieprasa būt autoram, viņš turpina darboties kā tēls, pie kam – apzināti, un tas sagādā ciešanas.
Skaņu celiņš intervijai: Dire Straits - Sultans Of Swing (izvēlas Aivars)
3 jautājumi dzejniekam:
Kas vajadzīgs, lai rakstītu dzeju?
1. Jāzina vismaz viena valoda, un labi jāzina.
2. Mīlestība uz literatūru – daudz jālasa.
3. Nepieciešama iedvesma.
4. Jāsalīdzina savi mēģinājumi ar izcilu autoru darbiem.
5. Ieteicams arī atdzejot
6. Jābūt drosmīgam savā dzejā, un, vēlams, arī ārpus tās.
7. Jāsagaida ne tikai no Dieva, bet arī no tevis cienītiem profesionāļiem pamudinājums rakstīt dzeju.
Visu šo laiku vari savu dzeju pierakstīt un pēc tam strādāt ar uzrakstīto.
Vai esi uzrakstījis rindas, kuras pēc tam esi atradis citu dzejnieku dzejoļos?
Jā, divus gadījumus atceros. Viena tāda rinda bija arī Arvīdam Skalbem, otra – Vladislavam Hodasevičam. Bija tāds kā viegls šoks un izbīlis, jo viņi šīs rindas bija uzrakstījuši pirms manis. Tā kā es to nezināju, tad par plaģiātu runas nebija. Konkrētās rindas gan neatceros. Iespējams, ka šie mani dzejoļi pat nebija publicēti.
Kur nokļūst neuzrakstītie dzejoļi?
Tas ir līdzīgi kā pasakās. Dzejoļa vējš, kas netiek ieprostots papīra lapā, vai nu pēkšņi pazūd zemē kā daudzsološs un pēkšņi vilšanos nesošs svaigs naftas urbums, vai arī uzšaujas debesīs, pazūd mākonī vai gandrīz nolauž lidmašīnai spārnu skaidrā laikā. Bet tas reti, jo skaidrā laikā parasti pazūd zemē, ne gaisā. Protams, es varu rakstīt uz ziņu aģentūrām, ka tāds un tāds Eipurs, kuram tāds un tāds pseidonīms, pazaudējis neuzrakstītā dzejoļa rindas, bet dzejoļa sākums man ir un ir tāds, un ka es varu pierādīt. Taču, visticamāk, tas ir pazudis ar galiem, cita valodā, drīz parādīsies pie cita autora, un pat ja, ar retu varbūtību, man kādreiz gadīsies šo dzejoli atdzejot, es varbūt pat neatpazīšu, ka tas ir mans neuzrakstītais. Vēl var būt, ka Providence aiznes manas neuzrakstītās rindas citam dzejniekam Latvijā. Tas tad, ja tas dzejolis pavisam karājas gaisā. Vai arī neuzrakstīto dzejoli atņem bāriņu tiesa, jo neesmu mācējis dzejoli uzrakstīt. Tad tas nokļūst Neuzrakstīto Dzejoļu namā. Un tur jau nekas labs to negaida.
*
Nobeigumā viens dzejolis no autora. Dzejā Aivara pseidonīms ir Eduards Aivars. Un dzejolis ir no viņa jaunākās grāmatas "Dzejoļu remonts":
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru