Londonai bieži mainās noskaņojums. Tā ir pilsēta ar raksturu. Londona spēlējas ar stereotipiem. Te atbrīvo, te atkal ievelk iekšā. Tur tu esi viens un neviens vienlaicīgi. Protams, līst - dažreiz tā, ka vairs to nepamani un neķeries vairs pie lietussarga. Bet cieši turies pie rokas. Visu laiku. Ej uz priekšu un neatskaties, jo zini, ka tas, kas bija pirms pāris minūtēm vairs nekad nebūs tāds pats, kāds bija iepriekš.
Noskan Big Ben stundas sitiens, tu ieelpo riekstu un cukurvates smaržu, atkal paslēpies kapucē un dodies tālāk. Next, please. Tur neviens negaidīs. Vai nu esi vai neesi. Tad tevi uzzīmēs - jā, tevi un to iekšējo emociju, kas tevī mīt konkrētajā brīdī. Mums taču patīk tikt iemūžinātiem, ļoti. Ar mākslinieka parakstu, datumu un vietu. Šoreiz - Londonu - pilsētu, kas par spīti miljoniem dažādu tautību, gājumu, likteņu sejām un raksturiem spēj noturēt savu ES. Sajutu.
/InGa
2 komentāri:
jā mirkļi bija burvīgi, skati, emocijas. neaizmirsīšu sajūtas autiņā pie priekšējā loga, šofera ātro, vieglo braukšanu, kad sēdi un domā kas nu būs. ;)
Londonas mazās, vecās mājiņas tās arī lika sajust to atšķirības garšu.
Stāsts man patīk, vietā ne pielikt ne atņemt, tikai dalīties...
Rihards
tā arī bija, ka dalījāmies...
paldies!
:)
Ierakstīt komentāru