2018. gada 3. decembris

Manas decembra sākuma dziesmas

1. Zемфира ~ Я Полюбила Вас


2. Lady Gaga ~ Look What I Found (A Star Is Born)


3. Aija Andrejeva ~ MELNĀ KORSETE 


4. Sean Lennon~ Parachute


5. Мумий Тролль ~ Молодость


2018. gada 21. novembris

Krāslavas laiks

Krāslavas laiks man nozīmē (iekšējo) pulksteni pagriezt uz mājām, uz saknēm, uz pastaigām, sarunām (pie kafijas tases lielākoties, bet šoreiz, 18. novembrī, – arī pie šampanieša glāzes un mammas ceptās Ņujorka kūkas).

Krāslava ir vieta, no kuras nāku, un vieta, kur atgriežos. Pēc Rīgas, pēc Londonas, Ņujorkas. Tā ir vieta, kur atgriežos, lai atgrieztos sevī. Pēc ceļojumiem, notikumiem, pasākumiem, pilsētas.

Vienā brīdī mamma skype tīklā sarunājās ar savu brālēnu, kurš dzīvo Maskavā, un es mazliet pieslēdzos viņu sarunai. Kā ierasts, viņš jautāja, kā iet, vai ir darbs, un priecājās par to, ka neesmu aizbraukusi prom no Latvijas, norādot uz mammas plecu.

Līdzīgi kā Alvis Hermanis pauž šajā intervijā – arī es – vienkārši nevaru, Jo valoda un mājas. Saknes un tuvie cilvēki. Kultūra, draugi, daba.

Ceļot man ir ļoti svarīgi, bet tikpat svarīgi man ir atgriezties, lai varu būt Latvijā un varu būt Latvijai.

*

Savu Krāslavas laiku uzskatu par sava veida retrītu, kurā mēģinu ieklausīties sevī, vairāk lasīt, vairāk atrasties pie dabas un pastaigās, mācoties pacietību un pieņemšanu ģimenē, sarunās, mierā un sevī, ļaujoties lēnākam laika ritumam, vairāk notiekot sevī, mazāk – ārpus.

*

Brīžos, kamēr mamma šuva no lina auduma apaļu paklājiņu, es lasīju Kadzuo Išiguro grāmatu "Tāla kalnu ainava", kas aizveda mani ļoti lēnā un apcerīgā ceļojumā uz kādas sievietes vasaru, kurā viņa iepazinās ar savādu kaimiņieni un viņas meitu.

Ļoti savdabīga grāmata, kas ļauj iztēlei dzīvot savu dzīvi.

Un tas ir brīnišķīgi, ka varam ceļot - no dzīves uz iztēli un atpakaļ. No pilsētas uz laukiem. No sevis uz cilvēkiem.

















2018. gada 14. novembris

"Plūstošās smiltis" jeb VAJAG VAINĪGO!

"Es saņemu viņa roku, 
pasperu pussolīti viņam pretī 
un apskauju viņu, 
ilgs apskāviens ledusaukstajā vējā, 
es apskauju viņu stiprāk, 
nekā patiesībā uzdrīkstos." 
(377. lpp)

Vakar trijos naktī pabeidzu lasīt "Plūstošās smiltis" – grāmatu, kas mani sašūpoja, saviļņoja un satricināja. Tik ļoti biju iejutusies stāstā, ka, tam beidzoties, no visa spēka un sirds gribējās apskaut un samīļot gan grāmatas varoni, gan autori.


"Varbūt laime un nelaime ir līdzīgas tajā ziņā, 
ka paiet kāds laiks, iekams tu to aptver."

Grāmatā, kas vēstī par masu slepkavībā apsūdzētu astoņpadsmit gadīgu meiteni Maju, savijas vairākas tēmas – bērnu un vecāku attiecības (vai to neesamība), klasesbiedru (vienaudžu) (SKARBĀS!) attiecības, piederīguma sajūtas (un sevis) meklējumi, pašrefleksija, vainīgā meklēšana, iekšēja cīņa ar vainas apziņu, sociālā nevienlīdzība, atkarības, kā arī mēģinājumi tikt skaidrībā par to, kas ir vai nav mīlestība un draudzība.

Vēl esot grāmatai pusē, manī izkristalizējās divi jautājumi, un tie ir pilnīgi atšķirīgi: 1) vai viņa ir vainīga?; 2) vai viņa to ir izdarījusi? Un (trešais): vai var būt nevainīga, ja tomēr izdarīja?

Bet viens tapa skaidrs jau pirmajās lappusēs: sabiedrībai un medijiem vajag vainīgo tagad un uzreiz, vēl pirms lieta tiek izskatīta.

"Lielākā no visa ir mīlestība, tā apgalvo. (..) 
Bet tā nav patiesība. Jo lielākās no visa
ir bailes, bailes mirt." (356. lpp)


Un tieši ar to grāmata nodarbojas – ar lietas izskatīšanu. Ar apsūdzību un ar aizstāvību. Un atziņa par to, cik kardināli atšķirīgi var paskatīties uz vienu un to pašu situāciju, mani izsita no pamatiem. Patiešām. Ne tikai tāpēc, ka tas, kurš spēcīgāk savu skatījumu pamatos, ietekmēs cilvēka turpmāko mūžu ieslodzījumā vai brīvībā, bet arī tāpēc, ka situācija jau pati par sevi neko neizskaidro. Jebkura situācija sākas tālu pirms tās sākuma. Katram notikumam ir sava vēsture, – kā līdz tam ir nonākts. Un tieši tas spēlē ļoti lielu lomu.

"Nebiju nojautusi, ka ilgojos pēc vēja, 
skābekļa smaržas, ir tāda sajūta, it kā aukstums šeit, uz jūras, 
būtu palaists brīvībā, tas vairs nav ieķēries 
betonā, restēs un dzeloņstieplēs." (376. lpp)

Bez lietas izskatīšanas sekojam līdzi arī galvenās varones atmiņu uzplaiksnījumiem – par to, kā viss notika un kā viņa nonāca līdz šim brīdim, kurā atrodas cietumā. Te gribu atsaukties uz Agneses bloga ieraksta nosaukumu "Jebkurš varētu būt Maja". Man šķiet, ka tā ir viena no spēcīgākajām atziņām, lasot šo grāmatu – ka neviens no šādas situācijas nav pasargāts. 

"Jo tiklīdz es kaut ko pasaku, 
tas kļūst par īstenību." (281. lpp)

Sāpīgi, protams, ir arī Majas iekšējie pārdzīvojumi, ne tikai gaidot spriedumu, bet vienlaikus meklējot arī iemeslus un patiesību sevī, kā arī šokē viņas ciniskie, precīzie, šaušalīgie sabiedrības apraksti – kā tā funkcionē? Kāda vēl vienlīdzība? Neko tādu viņa sev apkārt nav manījusi. Visu nosaka tie, kuriem ir nauda un vara.


"Tiesai taču jāizdibina, kā īsti ir, nevis jāizdomā,
kas būs patiesība, vai ne?"

Varētu vēl daudz runāt par šo grāmatu. Tā noteikti ir viena no spēcīgākajām grāmatām, ko esmu lasījusi šogad. Tā vēlreiz apliecina, ka nekas nav balts vai melns; tā vēl un vēlreiz parāda, pie kā noved mīlestības trūkums vai nemīlestība, to, cik svarīgi ir par savām problēmām runāt, bet - lai to darītu, mums jāiemācās un jāizkopj spēja uzticēties. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi, lai šādu notikumu pasaulē būtu mazāk.

Un arī "valoda ir raita un ievelkoša, nu gluži kā plūstošās smiltis." (citēju Oskaru Kaulēnu) 


"Kad pat putni ir apklusuši un nakts debesis ir melnas, nāk sapņi, un sapņi neseko nekādiem noteikumiem, neviens nenosaka, kāds būs to saturs, tie nerēķinās ne ar ko." (358. lpp)

2018. gada 12. novembris

A month ago #NewYork

Ir pagājis mēnesis, kopš biju Ņujorkā, un šī pilsēta joprojām laiku pa laikam pamostas manī, manās atmiņās, iespaidos, vārdos.

Lūk, 15 (lielākoties) (iepriekš nepublicētas) fotogrāfijas no ceļojuma.

Pārlapojot bildes, secinu, ka diezgan bieži fotografējot mana uzmanība tiek vērsta uz: uzrakstiem, cilvēkiem (ne pārāk tuvos plānos), atspulgiem, logiem, lietu, skatlogiem, dabas detaļām u.c.















2018. gada 8. novembris

Manas novembra dziesmas

1. The Ludvig un Tīna Šipkēvica ~ Aizskalotas


2. Arturs Skutelis ~ Ardievu | 2018


3. CAT POWER ~ THE GREATEST


4. Lady Gaga, Bradley Cooper ~ I'll Never Love Again (A Star Is Born)


5. Alina Orlova ~ Tlen

2018. gada 3. novembris

3 iepazīšanās uz ielas (šonedēļ)

Man likās, ka mūsdienās tā vairs nenotiek, – ka cilvēki vairs neiepazīstas uz ielas, bet šonedēļ pārliecinājos par pretējo. Nedēļas laikā ar mani uz ielas mēģināja iepazīties trīs reizes. Pirmajā reizē, kad tas notika, es pilnībā apmulsu. Čalis izskatījās foršs un sakarīgs. Teica, ka ejot no Riga Fashion Week pasākuma, un, ‘tā kā es esot simpātiska, bet viņš – foršs’, tad varbūt mums šis vakars jāpaturpina nevis pa vienam, kā mēs pa ielu gājuši, bet kopā.

„No kurienes es ejot,” - viņš jautā. „No kino”, atbildu. „Par ko bija filma?” „Par nāvi,” saku. Pēc šīs atbildes viņš nedaudz apmulst, nomurminot kaut ko par puķītēm... Par to, ka labāk ir iet uz kaut ko priecīgāku, bet tad es nosaku, ka nāve ir daļa no mūsu dzīves...

„Nu, ok,” viņš saka. „Tā jau ir. Ejam pastaigāties, kamēr dzīvi?” „Nē,” es saku. „Ne šoreiz.” Un griežos promiešanai. Lēnām, it kā vēl domājot... Un tā arī ir. Es eju lēni, jo domāju. Vispirms jau par to, kāpēc manī nostrādāja automātisks nē, lai gan reāli čalis likās gan simpātisks, gan, kas svarīgi, drosmīgs.

Otrkārt, mana gaita neatgriezās ierastajā jeb vidēji ātrajā, jo es joprojām jutos ārkārtīgi apmulsusi, sakautrējusies un visādi citādi neizpratnē par to, kā dzīve saliek mūs, dažus, vienā vietā un laikā, bet mēs vienkārši paņemam un aizejam prom. Varbūt bija jāpiekrīt apiet nakts Rīgai mazu riņķi vai iekafijot dažus malciņus ar šo svešinieku? Bet – ko nu vairs. Kā ir, tā ir. Mamma teiktu: „Tātad – nebija liktenis.” Es viņai atbildētu: „Bet vai tad tā nebiju es, kas to noteica?”

Nākamajā rītā vēl, šķiet, par to visu kādā mirklī iedomājos, bet tad palaidu vaļā. Līdz pēc 2 dienām...

Šoreiz, ejot uz kino, mani uz ielas (šoreiz ne Elizabetes, bet Dzirnavu) apstādināja 2 puiši. Izskatījās daudz jaunāki par mani, un man nav ne jausmas, vai viņi runāja nopietni; vai varbūt tās bija kādas derības – kas to lai zina (un – kāda tam nozīme), bet viens no viņiem, - drosmīgākais acīmredzot – mani uzrunāja ar vārdiem, ka es, viņaprāt, esmu skaista un vai es negribot viņiem pievienoties. Mans skatiens bija diezgan noraidošs vai katrā ziņā ne tik apcerīgs kā (droši vien) pirmajā iepazīšanās stāstā, taču man bija interesanti, ko šie jaunie puiši teiks. Zināju, ka atteikšos, bet ļāvu viņiem patrenēties. Galu galā, šādas prasmes dzīvē noder. Tad sākās smieklīgākā daļa. „Mēs tagad ejam skrūvēt gultu,” drosmīgais teica. Es jutu, kā mans noraidošais skatiens top vēl noraidošāks, taču iekšēji gribēju sākt (vai – sāku gribēt?) smieties, ... bet vēl turējos, neko neteicu, nesmējos, nedusmojos, negāju prom. „Mēs varētu satikties, kad pabeigsim,” viņš piebilda, uzjautājot, kādi man plāni vakaram. Saku, ka man jau viss sarunāts – eju uz kino. „Ā, nu labi vai ā, nu skaidrs,” viņi atbildēja un devās savās gultas skrūvēšanas gaitās. „Laimīgu skrūvēšanu,” novēlēju viņiem (domās) un devos uz Nemeša „Saulrietu”.

Nākamā reize (atkal Elizabetes ielā) pienāca pēc 2 dienām. Šoreiz negāju vis ne uz kino, ne no kino, bet no kādas lietišķas satikšanās, kas norisinājās Tinto.

Elizabetes un Baznīcas ielu krustojumā pie manis pēkšņi pienāca kāds (bārdains) vīrietis. Šķiet, pirms brīža biju uzmetusi viņam skatienu, bet tikai tāpēc, ka viņš gadījās ceļā. Tad skatos, ka viņš mani ir panācis.

„Tu izskaties pēc francūzietes,” viņš man teic (angliski). „Tie mati, mētelis... Tā ir?” „Nē,” es saku. „Esmu vietējā.” „Hmmm,” viņš domā, ar ko turpināt. „Un pats?” es jautāju. „No kurienes?” „Uzmini,” viņš saka. „Nordic countries,” es saku. „Yes,” viņš atbild. Saku: „Somija.” „Nē,” viņš saka.

„Zviedrija,” es turpinu minēšanas spēli. „Jā,” viņš atbild. „Un ko Latvijā dari?” es viņam jautāju. „Skolotāja brīvdienas,” kaut kā tā viņš atbild un, redzot, ka taisos iešanai, viņš steigšus piedāvā kafiju. Saku, ka nupat vienu izdzēru, bet... kaut kā iekšēji jūtu, ka esmu gatava sarunai, tāpēc... „OK,” saku. „I can have a cup of hot chocolate. But I only have half an hour.” Aizejam līdz Valdemāra ielai. Vīrietis nopērk kafiju un kakao, un papļāpājam nedaudz. Izrādās, – viņš ne tikai pasniedz skolēniem mākslu, bet ir arī ilustrators un elektroniskās mūzikas entuziasts.

Ar vienu smadzenes daļu, protams, domāju: ‘Ko es te daru ar šo bārdaino svešinieku?’ Bet ar otru – izbaudu sarunu. Galu galā, abi atrodam kopīgu valodu, pastāstu viņam par savu aizraušanos ar dzeju, par gadu, ko reiz pavadīju Zviedrijā un par nesen redzēto filmu „Unga Astrid”. Viņš saka, ka drīz (ap Ziemassvētkiem) to rādīšot zviedru TV. „Skatīšos,” viņš piebilst.

Kad kakao un mana brīvā pusstunda iet uz beigām, es ceļos, lai dotos tur, kur man bija jādodas jau pirms 30 minūtēm. Noslēgumā pasaku viņam, ka apbrīnoju viņa drosmi un ka centīšos to no viņa mācīties. Viņš saka, ka šādi trenējot kāpšanu no savas komforta un introvertuma zonas un ka ārzemēs viņam to darīt ir vieglāk.

Mēs apskaujamies un atvadāmies. Iespējams, joprojām kā svešinieki, taču drusku mazāk.

2018. gada 2. novembris

Grāmatas (uz mana naktsgaldiņa). Novembris.

#LasiLatviešus


Klāt ir novembris. Blogeru tīklos (un cerams, ka ne tikai) – šis ir #lasilatviešus mēnesis. Par to prieks. Tā ir skaista tradīcija – ik gadu, valsts svētkiem tuvojoties, atgādināt sev un citiem par latviešu literatūras nozīmi un klātesamību pasaulē un grāmatu plauktos.

"Es mīlu latviešu valodu visos tās slāņos un izpausmēs," kādā intervijā teic Jānis Rokpelnis. Es viņam pilnībā pievienojos. Latviešu valoda ir ārkārtīgi skaista un bagāta, taču arī kopjama un saudzējama, attīstāma un pilnveidojama. Man ļoti patīk gan atklāt un piedzīvot jaunvārdus, gan kādās vecākās grāmatās atrast senvārdus, kas vairs netiek lietoti, taču kurus labprāt atdzīvinātu, iedzīvinātu. Lūk, šodien kāreiz Twitter tīklā par šo tēmu bija šāda ziņa:


Man daudz atklājumvārdu bija A. Eglīša grāmatā "Homo Novus", ko lasīju vasarā. Tāpat ar samērā senatnīgu un bagātu valodu pārsteidza Māra Bērziņa "Svina garša". Valoda ir viens no man ļoti svarīgiem aspektiem grāmatās, rakstos, recenzijās. Man ļoti patīk bagātināties un pārņemt lietošanā vārdus, ko iepriekš neesmu izmantojusi. Grāmatā "Homo Novus", piemēram, man ļoti patika šādi vārdi: baltmaigs, lieglaime, pulka (daudz), piestātne (pietura) u.c.

Dzeja


Ar dzeju ir mazliet citādāk. Tur es meklēju attiecības starp vārdiem, tēlainību, poētiku. Arī prozā to visu var sastapt, protams, bet ne tik koncentrētās devās.

Tiesa gan, arī dzeja ir ļoti dažāda; un tādu es to baudu. Ļoti atšķirīgus rokrakstus, valodu, tekstus. 

To var redzēt arī attēlā (skat. zemāk). Tā ir ārkārtīgi atšķirīga poētika. Šīs visas ir dzejas grāmatas, (izņemot pētījumu krājumu "Latviešu literatūra"), kas novembrī atrodas uz mana rakstām-lasām-galda, taču – poētiski ĻOTI atšķirīgas.

Lūk, daži citāti:

"Gan kādreiz atnākšu pēc ceļasomas. Šobrīd
Man pietiek ar ceļu. Tur, somā, nekas
Nevar novecot."
(Amanda Aizpuriete)

"mani biedē jūsu dienas gaisma
caur kuru neredz vairs zvaigznes
nejūt kā tumsa skūpstot
kailos plecus jautā
kas ir vējš
kas ir asinis
kas esi tu
pats"
(Dainis Deigelis)

"Kaut kur laiva paslīd
zem tilta kā vēstule zem durvīm.
Roka atrod gaismas slēdzi,
mētelis – pakaramo.
Tu iekrīti gultā kā akmens atspulgā.
Griestos šūpojas ūdensroze."
(Artis Ostups)

"Laiks viņu sagraizījis
kā nemākulīgs ķirurgs,
kurš nevar neko glābt,
tikai griezt un griezt, un griezt."
(Arvis Viguls)


Ar un par dzeju varētu turpināt bezgalīgi. Manos plauktos dzejas ir ļoti daudz, mēdzu pie tiem pienākt, paņemt kādu no grāmatām un klusi vai skaļi nolasīt kādu dzejoli. Dažreiz kādu no tiem iemācos no galvas un skandinu savās personīgajās dzejas meditācijas sesijās.

Iesaku:


Ļoti patika "Kontekstā" publicētie Agneses Rutkēvičas un Ērikas Bērziņas dzejoļi. Gaidu viņu abu nākamos dzejas krājumus – tāpat kā daudzus citus (Jāņa Rokpeļņa, Jāņa Tomaša, A. Mileikas u.c.).

Plūstošās smiltis u.c.


Vēl uz mana lasāmgaldiņa šobrīd atrodas arī vairākas prozas grāmatas, kā arī dzeja angļu valodā un bilingvālais S. Timofejeva dzejas krājums "Stereo", ko mēģinu lasīt abās valodās, tādējādi praktizējot mazliet arī savas krievu valodas zināšanas.

Visaktīvāk no prozas šobrīd lasu "Plūstošās smiltis", par ko jau ieminējos savā Instagram kontā ŠEIT. Tā ir ļoti ievelkoša un psiholoģiski izsmalcināta grāmata, ko lasu katru vakaru pirms miega (apmēram pa 20 lpp). Pa dienu savukārt pievēršos Rilkes vēstuļu krājumam "Letters to a young poet", par kuru man atgādināja Lady Gaga, kādā intervijā nosaucot to par savu mīļāko grāmatu. To izdzirdot, atcerējos, ka jau pirms laika šo grāmatu vēlējos pārlasīt. Formāts ir ļoti kompakts, – vēstules ir īsas, un to ir tikai 10. Drīz pabeigšu.

No foto grāmatām mēdzu pašķirstīt nesen (Latvijas Pasta Facebook konkursā) laimēto "100 pasta pieturu" ar J. Deinata fotogrāfijām. Tā kā pati rakstu vēstules, kā arī mēdzu fotografēt (tostarp vecas pastkastes), tad šis ceļojums (foto stāsts) par pastkastēm Latvijā man šķiet ļoti fascinējošs.

No prozas (ļoti lēnām) turpinu arī Ņujorkas ceļojumā iesākto, bet nepabeigto Hemingveja "The Old Man and the Sea", kā arī plānoju drīzumā iesākt Heses "Stepes vilku", ko man dabūja māsa (paldies viņai!!!) savas bibliotēkas plauktā "Lasītājs lasītājam". Hese man saistās ar jaunības agrajiem gadiem, kad ļoti par šo autoru fanoju, - tāpat kā par Milanu Kunderu.

Dzejā ceļoju arī pa Ņujorkā sastapto un iepazīto dzejas draugu dzeju. Šobrīd esmu iesākusi ASV dzīvojošās meksikāņu dzejnieces Rossy Evelin Lima krājumu "Migrare mutare", kas ir par imigrantes sajūtām un mēģinājumiem iejusties jaunā vidē, kā arī esmu kāri pievērsusies holandiešu dzejnieka Edward Van De Vendel poētiskajiem dzīves tvērumiem. Ļoti patīk!

Nobeigums


Jāatzīstas, ka VISI mani galdi ir aizkrauti ar visdažādākajām grāmatām. Pavisam drīz plānoju lasīt arī Jāņa Rozes apgādā izdotās grāmatas "Elizabete ir pazudusi" un "Modernā māksla", bet pagaidām gatavojos pirmdienas dzejas vakaram, kas notiks Spiikiizi pagrabā plkst. 19.00. Arī tur varēs baudīt daudzveidīgu un krāšņu poētiku. Aicinu!

Nobeigumā – viens citāts no nesen lasītās J. Vodolazkina grāmatas "Aviators":

"Vārdi droši vien izgaist pēdējie, it īpaši – pierakstītie."