14 maijs, 2017

Maija sākums. Pastaiga pa Āgenskalnu.

Kad uzspīd saule, skatiens atkal gatavs pievērsties detaļām, bet kājas - jauniem pastaigu ceļiem. 

Pastaigām un ceļojumiem ir milzīga loma manā dzīvē un ikdienā. Nevaru iedomāties labāku veidu, kā 1) atpūsties no darbiem; 2) ļaut prātam ieelpot svaigu gaisu un svaigas domas/idejas; 3) atklāt jaunas vietas/iespaidus + pabildēt.

Te foto mirkļi no kādas pastaigas pa Āgenskalnu maija sākumā.


















26 aprīlis, 2017

8 veidi, kā noskaņoties (iedvesmoties) rakstīšanai

1. Pirms rakstīšanas palasīt


Pirmkārt, lasīšana veicina koncentrēšanos. Un koncentrēšanās ļoti (Ļ O T I) noder arī rakstot. Otrkārt, lasīšana (piemēram, kāds vārds, vārdu savienojums) var uzvedināt uz kādu jaunu ideju, noskaņu, kas noderēs paša sacerējumos.

2. Doties pastaigā


Pastaigas ļoti palīdz sakārtot domas, kā arī izvēdināt no prāta visu lieko. Pēc pastaigām ir labi gan ķerties pie jaunas rakstāmvielas, gan ar svaigu skatījumu aplūkot jau tapušo. Jo noguris un ar-darbiem-un-internetu-pārbāzts prāts nudien nav labs rakstāmnoskaņojuma sabiedrotais.

3. Pašķirstīt vārdnīcu/dienasgrāmatu/vecas skices


Dažkārt palīdz arī dienasgrāmatas vai vecu skiču pārlasīšana, pārskatīšana. Kādreiz aizķeras kaut kas, ko var paturpināt. Var noderēt arī vārdnīcas, jo kāds neparasts vārds var vedināt uz kādu jaunu ideju. Pieļauju, ka šāda šķirstīšana vairāk der tieši dzejas rakstītājiem.

4. Doties uz literāru pasākumu


No literāriem pasākumiem (dzejas lasījumi, grāmatu atvēršanas u.tml.) gandrīz vienmēr atnāku uzmundrināta, pacilāta un gatava jauniem izaicinājumiem. Ļoti bieži jau tajā pašā vakarā ķeros pie literāriem pierakstiem, piefiksējot idejas, pavedienus, kas noder jauniem darbiem.

5. Mainīt (vai sakārtot) rakstīšanas vidi


Man palīdz abi šie aspekti - gan esošās rakstīšanas vides sakārtošana, gan rakstāmvides maiņa (parakstīt mēdzu kafejnīcās vai aizbraucot kaut kur prom - uz citu pilsētu, piemēram). Vides maiņa vienmēr nāk par labu iedvesmas impulsam, jo parādās jauni tēli, jaunas domas, jauni iespaidi.

6. Dot sev kādu rakstīšanas uzdevumu


Šis ir lielisks veids, kā iesildīties rakstīšanai. Uzdevumi var būt visdažādākie - uzrakstīt 1) par skatu aiz loga, 2) par lietām, ko atceries no pēdējā ceļojuma, 3) par kādu cilvēku, kas nekrīt ārā no atmiņas, 4) par kādu bērnības notikumu (vai sāpi), 5) par pirmo mīlestību, 6) par kādu priekšmetu uz sava galda utt. utt. utt. Tie, protams, tādi vienkāršākie piemēri, bet dršoši aicinu atraisīt savu iztēli arī uz trakākām tēmām.

7. Izslēgt datoru un telefonu


To droši vien vajadzēja likt kā pirmo punktu, lai gan droši vien atkarīgs no katra individuāli. Man personīgi telefons un dators traucē. Pat ja plānoju rakstīšanas procesu veikt datorā, vispirms to izslēdzu, lai veiktu kādu iesildīšanās uzdevumu ar roku, taču visbiežāk tomēr izvēlos rakstīt ar roku (vismaz dzejoļus noteikti), pārrakstot tos simt un vienu reizi, līdz izveidojas kaut kas sakarīgs. :) Garākus darbus gan rakstu datorā.

8. Uztaisīt sev kafiju (u.tml. rituāli)


Kafija ir mans iecienītākais dzēriens, ko baudu rakstot, precīzāk sakot, pirms rakstīšanas, jo cenšos izdzert, kamēr silta, un tādējādi noskaņoties rakstu darbiem. Parasti tas ir vēlā pēcpusdienā vai vakarā. Domāju, ka konkrēti rituāli vai konkrēts rakstīšanas laiks (ik dienu) palīdz uzturēt sevi rakstīšanas/radīšanas formā - pat ja beigās ir radušās tikai skices vai idejas - tas JAU ir liels solis uz priekšu!

Lai i z d o d a s !


9 dziesmas, ko klausos, gaidot vasaru

1. Pilsētas skaņas ~ Rīgai



2. Lana del Rey ~ Lust for Life



3. John Elliott ~ When I Make My Home



4. Pale ~ Fearing Faces



5. Jimmy Nail ~ Ain't No Doubt



6. Arturs Skutelis/Tvērumi ~ Šķēres



7. Мария Чайковская ~ В комнате цветных пелерин



8. Glass Animals ~ Hazey


9. Alice Merton ~ No Roots


30 marts, 2017

Par radošu cilvēku ieradumiem

Ieradumiem ir milzīgs spēks, tāpēc laiku pa laikam tie ir jāpārlūko un jāpamaina, lai uzlabotu savu produktivitāti.

Lūk, lekcija par 7 ieradumiem, kas piemīt produktīviem māksliniekiem:

29 marts, 2017

10 īpaši marta notikumi

Atskatoties uz martā redzēto un piedzīvoto, šķiet, ka gandrīz katrs no notikumiem ir saistīts ar dzeju. Diskusija par dzeju, kino par dzeju, izrāde par dzeju, Pasaules Dzejas diena, dzejas lasījums u.c.. Droši vien likumsakarīgi, ne nejauši. 

1. Diskusija par jaunāko latviešu dzeju


Pašā marta sākumā biju uzaicināta piedalīties diskusijā par norisēm jaunākajā latviešu dzejā.  Sarunu vadīja Arturs Skutelis, bet piedalījās Artis Ostups, Jānis Oga, Ronalds Briedis, Lauris Veips un es, Inga Pizāne. Diskusija notika Andreja Upīša muzejā Brīvības ielā. Bija milzīgs prieks redzēt, ka skatītāju/klausītāju rindas ir pilnas.

Vispirms runājām par to, kura tad skaitās jaunākā dzeja - vai tikai to autoru dzeja, kam tikko iznākusi pirmā grāmata, vai varbūt to, kuriem grāmatu vēl nav, bet ir tikai publikācijas. Piemēram, diskusijas dalībnieks Artis Ostups sacīja, ka sevi negribētu saukt par jauno dzejnieku, jo viņam jau iznākušas 3 grāmatas.

Tāpat runājām par to, ka, iznākot autora pirmajai grāmatai, krājumā iekļautie dzejoļi jau ir novecojuši, jo ceļš līdz pirmai grāmatai ir ļoti ilgs. Tam es varu tikai piekrist. Sākumā ir jāiziet cauri publikāciju periodam, pamazām sevi ar lasītājiem iepazīstinot, kā arī jātiek līdz pamatīgam dzejoļu daudzumam, lai būtu, no kā izvēlēties (un sastādīt) materiālu grāmatai.

Mazliet pieskārāmies drukāto grāmatu tēmai - vai tās vēl dzīvos. Visi diskusiju dalībnieki bija vienisprātis, ka taustāma grāmata ir svarīga gan autoram, gan lasītājam, tāpēc tās nākotne nav apdraudēta. Protams, tirāžas dzejas grāmatām ir mazas, taču galvenais tomēr ir dzejas kvalitāte.

Kad nobeigumā katram diskusijas dalībniekam tika dots vārds, lai pateiktu, viņaprāt, kaut ko būtisku, es ieminējos par to, ka dzejas grāmatām varētu būt plašāks mārketings. Gan pašiem autoriem būtu vairāk jāiesaistās savu darbu reklamēšanā, gan arī izdevniecībām. Pieminēju tos pašus goodreads, kur būtu vērts rīkot giveaway u.tml. akcijas, ko latviešu autori/izdevēji gandrīz nedara vispār.

Kopumā liels prieks par iespēju piedalīties sarunā un ieklausīties citu dalībnieku teiktajā. Ceru, ka šāda veida sarunas turpinās notikt, jo reizi pa reizei ir jāparunā par to, kas notiek un ko varētu mainīt.


Pasākuma afiša un diskusijas dalībnieku krēsli


2. Divas nedēļas Liepājā


Novembrī biju noskatījusi Liepāju kā brīnišķīgu pilsētu, kurā noteikti jāatgriežas, tāpēc martā nolēmu pavadīt savu 2 nedēļu atvaļinājumu tieši tur (jā, pārmaiņas pēc izdomāju braukt nevis uz dzimto Latgali vai ārzemēm, bet pabūt tepat Latvijā, vērojot pavasara mošanos kādā ne tik ļoti pazīstamā un ierastā vietā). Ļoti reti ceļoju viena, bet man sen bija šāds sapnis. Liepāja ir lieliska vieta, lai izvējotu galvu, izstaigātos pie jūras, iepazītu jaunas kultūrvietas un kafejnīcas, kā arī iepazītu sevi svešā vidē, vienlaikus paskatoties uz savu dzīvi it kā no malas, kā arī iedvesmotos jauniem darbiem.


Jūras fotogrāfijas un blackout dzejas savienojums


3. Filma "Vienu biļeti, lūdzu" Liepājas teātrī


Par filmu "Vienu biļeti, lūdzu" pirms tās noskatīšanās nebiju ne lasījusi anotāciju, ne skatījusies treileri, vien lasījusi dažus tvītus, ka tā noteikti jāredz. Tiem noticējusi, devos uz Liepājas teātri, lai ļautos dokumentālā kino baudījumam. Ārkārtīgi iepriecināja režisora un operatora klātbūtne, kuri parunājās ar skatītājiem gan pirms, gan pēc filmas izrādīšanas. 

Filmas galvenā varone ir 78 gadus veca indiete Nikija Kokrena, kura dzīvo Ņujorkā un jau 25 gadus ik vakaru apmeklē vismaz vienu teātra izrādi. Teātris ir viņas dzīves kaislība un mierinājums. Es pat teiktu - vienīgā dzīves jēga (vai pat vieta, kurp aizmukt no savas dzīves), jo, neskatoties uz to, ka viņai ir bērni, viņu attiecības nav no sakārtotākajām (tāpat kā viņas mājas, kas izskatās kā milzu miskaste). Viņa apzinās, ka nav bijusi pietiekami laba māte, aizbildinoties ar to, ka viņai nav bijis citas izvēles. Savā ziņā to var saprast, jo - kā viņa pati atzina - viņas pašas māte nekad neizrādīja pret viņu nekādas jūtas, un, kad vecāki izšķīrās, viņa devās uz Ņujorku kopā ar tēvu.

Lai arī filma daudzviet ir smieklīga un varone parādīta kā ļoti kolorīta, komiska personība, filmai ir arī traģisma un vientulības šķautne. Tieši šie pretstati un traģikomisms, manuprāt, filmu padara par ārkārtīgi vērtīgu. Ir ļoti daudz tēmu, par ko aizdomāties, un teātris patiešām ir vairāk kā fons tam visam.


Nenokautrējos un pēc filmas palūdzu jaunajam režisoram autogrāfu :)

4. Izrāde "Par mīlestību" Liepājas Dzintara Eksperimentālajā skatuvē


Par šo izrādi biju dzirdējusi, vēl pirms ieplānoju braucienu uz Liepāju, tāpēc, esot tur, negribēju to laist garām. Vispirms jau tādēļ, ka izrāde ir balstīta Klāva Elsberga daiļradē, kas man personīgi ir ļoti īpaša, jo ar tās lasīšanu iesākās mans ceļš uz latviešu dzejas iepazīšanu un iemīlēšanu. 

Izrādē Elsberga dzeju lasa un arī pašu izrādi ir iestudējis aktieris un režisors Leons Leščinskis, bet Everita Pjata pamīšus izpilda franču izpildītājas ZAZ dziesmas, kā arī laiku pa laikam iesaistās dzejas dialogā. Viņiem uz skatuves ir pievienojies Normunds Kalniņš, kurš spēlē taustiņus.

Izrāde ir ļoti smeldzīga un poētiska. Mirkli pa mirklim mana uzmanība pievēršas aktrises akcentam, izpildot franču dziesmas, taču kopumā tas netraucē baudīt skaistās melodijas un brīnišķīgo dzeju.


Ceļā uz izrādi / Liepājas Dzintars

5. Pasaules Dzejas diena (Pay with a Poem) 21. martā


Pasaules Dzejas dienas akcijā "Maksā par kafiju ar dzejoli" šogad piedalījos jau trešo reizi. Iepriekšējos gadus par kafiju ar dzejoli maksāju Rīgā, un šogad man no tiesas palaimējās, ka arī Liepājā bija dažas kafejnīcas, kas piedāvāja šādu opciju. Es izvēlējos Fountain Palace pagrabiņu, kur ne tikai nobaudīju kafiju, bet pie reizes arī papusdienoju. Pēc tam aizgāju līdz jūrai un, lūk, nonācu pie secinājuma, ka arī jūra ir dzejniece un ka viļņi ir tās vārdi.


Mana Pasaules Dzejas diena Liepājā

6. Filma "Dzejolis" (skatāma ŠEIT)


Par filmas esamību uzzināju, ieraugot, ka to Feisbukā nošēroja Mārtiņš Beitiņš, kurš man tikko bija pieteicies draugos, aicinot uz pasākumu Dzejas zveja.

Režisores Madaras Dišleres filma "Dzejolis" ir stāsts par dzejnieci Austru Skujiņu, kas balstīts uz reāliem notikumiem īsi pirms rakstnieces nāves. Cik zināms, tad šie notikumi ir aprakstīti arī Maijas Krekles grāmatā "Ilgu putni ar sasietiem spārniem", kuru gan vēl neesmu lasījusi.

Ļoti skaisti un poētiski uzfilmēts stāsts - ar dzejoļu rakstīšanu uz salvetēm, ar darbošanos kafejnīcās, ar došanos uz monotonu darbu, ar putnu būrī. Iesaku noskatīties.

Kadrs no M. Dišleres filmas "Dzejolis"

7. Laura Valtera koncerts Bhajan Cafe


Atgriežoties Rīgā un sajūtot gaisā pavasari, kā arī pilnīgi nejauši ieraugot Feisbukā, ka tovakar Bhajan Cafe muzicēs Lauris Valters, nolēmu ļauties spontānajām sajūtām un aicināt vīru turp doties, ļaujot mūzikai ieskandināt pavasara dienas, kas kļuvušas garākas par pavasara naktīm. Vakars izvērtās mājīgs, sirsnības pilns un brīžiem pat līdz asarām aizkustinošs. Man vienmēr ir patikuši tādi mazi, intīmi koncerti, kuros rodas īpašā saikne starp mūziķiem un klausītājiem.

Lauris Valters Bhajan Cafe (23. martā)

8. Baložu Cālis 2017


Mīļā māsasmeitiņa Laine (4 g.) tika uzaicināta piedalīties Baložu Cālī. Visa ģimene ar aizrautību gaidījām šo pasākumu, savukārt Lainīte tam cītīgi gatavojās, mācoties savu dziesmu ar nosaukumu "Šokolāde". Viņai gatavoties palīdzēja ne tikai vecāki un mūzikas skolotāja, bet arī māsa Adrija (2 g.), kurai patika Laines dziesmai dungot līdzi.

Par spīti tam, ka uzstāšanās dienā Laine nejutās labi, viņa saņēmās un ļoti labi nodziedāja savu dziesmu. Ļoti ceru, ka viņa turpinās savas dziedāšanas gaitas. :)

Laine, izpildot dziesmu "Šokolāde"

9. Dzejas zveja


Svētdien, 26. martā, devos uz Cafe Leningrad, lai piedalītos Dzejas zvejā, kur visdažādākie dzejas autori lasīja savus darbus. Šoreiz pasākumā piedalījās ap 13 dalībnieku. Pieteicos lasīt trešā un iepazīstināju klātesošos ar dažiem jauniem dzejoļiem, kā arī nolasīju divus no krājuma "Tu neesi sniegs".

Ļoti patika, ka katram dalībniekam uzdāvināja 2 zīmītes ar uzrakstu "Man slāpst", ko varēja apmainīt pret jebkuriem dzērieniem no bāra. Lieliska ideja. Lielisks žests no organizatoru puses. 

Mazāk patika tas, ka vairāki lasītāji tik ļoti aizrāvās ar savu darbu lasīšanu, ka tas tiešām likās nogurdinoši. Man personīgi šķiet, ka pasākumā katram dzejniekam nebūtu jālasa ilgāk par 5-7 minūtēm, jo dzeja tomēr ir ļoti sātīgs žanrs un noturēt uzmanību ilgāk par 5-7 min, klausoties vienu autoru, ir diezgan grūti un apnicīgi.

No visiem, kas uzstājās, visvairāk patika Evelīna Andžāne, Elvīra Bloma un Dainis Deigelis.

Vīns ar skatu uz vakara skatuvi. Pirms pasākuma.

10. Filma "Francs"


Fransuā Ozona filmu "Francs" gribēju noskatīties jau pirms došanās uz Liepāju, taču slimošanas sakarā tas neizdevās. Klusi cerēju, ka filma vēl būs kino repertuārā, kad atgriezīšos. Un tā arī bija. Tas ļoti iepriecināja.



Filmu es raksturotu kā noslēpumainu un poētisku, kā arī pārsteidzošu, jo - lai arī tā plūst lēni un vienmērīgi,  - tomēr tā pārsteidz ar negaidītiem pavērsieniem, kā arī ar krāsainiem filmas kadriem (kopumā filma ir melnbalta un ļoti izsmalcināta). Filma patiešām vērojama kā mākslas darbs. Ar brīnišķīgām dabas ainavām, ar vēju, ar izsmalcinātām aktieru sejām, ar vēstulēm, ar dzejas rindām.

Kadrs no F. Ozona filmas "Francs"

19 marts, 2017

8 rakstnieka bailes, kurām JĀTIEK pāri

Ilgi briedu šim rakstiņam. Beidzot esmu gatava iztirzāt, manuprāt, būtiskākās un biežāk sastopamās rakstnieka bailes.

Arī es mēdzu uz dažām no tām "uzkārties", taču ir ļoti svarīgi tikt tiem brīžiem pāri, lai turpinātu īstenot savu potenciālu un nenogalinātu radīšanas (rakstīšanas, eksperimentēšanas) kāri.

1. bailes no banalitātes


Ikvienam rakstniekam sava ceļa sākumā sanāk iziet cauri banāliem tekstiem. Ļoti (!!!) iespējams, tos nevajag steigties publicēt, taču tā vietā, lai baidītos no tā, jāturpina rakstīt, slīpēt un daudz, daudz lasīt. Ja emocija ir patiesa, tad ar to noteikti spēs identificēties arī daudzi citi. Baidoties no banalitātes, kas bieži vien (aiz)iet roku rokā ar bailēm no vienkāršības, nereti sanāk iekrist otrā grāvī - samudžinot visu tik ļoti, ka tas vairs nav saprotams nevienam. Tieši tādēļ, manuprāt, latviešu autoru darbi ilgu laiku netika ņemti laukā no plauktiem, jo liela daļa rakstnieku rakstīja sarežģīti un pārgudri, tiecoties pēc augstākās mākslas, bet aizmirstot par vienkāršo lasītāju. Tagad, šķiet, pēc Joņeva "Jelgava 94", Zālītes "Pieci pirksti", Ikstenas "Mātes piens" un daudziem citiem latviešu darbiem, kas ar savu vienkāršību pietuvojās latviešu lasītāju sirdīm, ticība latviešu literatūrai ir atgriezusies. Tiem, protams, ar banalitāti nav nekāda sakara. Gribēju vien pateikt, ka jāatrod ceļš uz vienkāršo, bet bieži vien tas nav nemaz tik vienkārši. :)


2. bailes no sevis atražošanas jeb atkārtošanās


Savu pieredzi nevaram mainīt. Piedzīvots ir tas, kas piedzītots, un tieši tas visbiežāk kalpo par saturu vai iedvesmu radītajiem darbiem. Ne velti ir teiciens, ka dzejnieks visu mūžu raksta vienu un to pašu dzejoli, tikai citiem vārdiem. Iespējams, tajā ir daļa taisnības, taču tikai daļa, jo laiks un pieredzētais (gan priecīgie, gan skumjie brīži) maina un ietekmē cilvēku, tāpēc arī dzejoļu vai stāstu noskaņas mainās. Rokrakstu - to gan - mainīt ir ļoti grūti. Bieži vien arī tēlus vai valodas lietojumu. Iespējams, tieši tādēļ, rakstot kaut ko jaunu, dažreiz liekas, ka esi to jau pateicis kādā citā dzejolī. Arī šeit viens no ieteikumiem ir bagātināt sevi, savu valodu, savu pieredzi, lasot pēc iespējas plašāku klāstu citu autoru darbu (un ne tikai savā žanrā), kā arī ļauties literāriem eksperimentiem.


3. bailes no tūkstošiem reižu aprakstītām tēmām


Atkal par mīlestību? Vai tad viss par to vēl nav pateikts? Bet kas tad vēl mūs uztrauc šajā pasaulē? Visbiežāk tās ir tieši jūtas, attiecības (ar sevi un citiem), pasaules redzējums, sadzīve, pieaugšana, nāve, veselība, pārdzīvojumi, vientulība. Viss, kas ar mums notiek, un droši vien - viss, ko mēs vēlētos, lai ar mums notiek.


4. bailes no citu domām


Te nu tiešām vietā ir teiciens par to, ka visi citi ir pārāk aizņemti ar domām par sevi un saviem darbiem (un nedarbiem), lai īpaši domātu par to, kā (ko, kāpēc) raksta kāds cits. Nē, nu šad un tad jau domā un vērtē, un salīdzina, taču noteikti nebūtu labāk, ja ignorētu vai liekuļotu.

Ir vērts ieklausīties savos skolotājos, redaktoros, recenzentos, bet ne koncentrēties uz to. Jākoncentrējas uz sevi, uz saviem darbiem, savu izaugsmi. Jācenšas veltīt enerģiju jauniem darbiem, nevis ilgstošai veco darbu iztirzāšanai vai pašvērtēšanai. Vienmēr būs kāds, kam patiks. Vienmēr būs kāds, kam nepatiks. Labi, ka tā. Dzīvei, pasaulei jābūt līdzsvarā. Un bailes diemžēl var novest tikai un vienīgi pie neradītiem literāriem darbiem.

5. bailes no baltas lapas


Tās laikam ir rakstnieka pamatbailes. Pildspalva rokās. Un balta lapa. Vai dators, kurā atvērts Word dokuments. Un simtiem domu. Vai nevienas. Bet ar kaut ko ir jāsāk. Ar ko?

6. bailes no klusumiem/pauzēm


Pēc uzrakstītiem vai publicētiem darbiem mēdz sekot ilgas klusuma jeb nerakstīšanas pauzes. Jā, tās dažreiz biedē, taču, lai rakstītu, ir nepieciešams arī dzīvot - piedzīvot, pārdzīvot, ceļot, bagātināt sevi ar kultūras notikumiem, satikties ar cilvēkiem un galu galā - nodarboties ar sadzīvi. Lai nu kā - ilgstoša nerakstīšana, manuprāt, tomēr var kaitēt, tāpēc ir vērtīgi atrast kaut 5 minūtes dienā (vai naktī), lai ļautos pilnīgi jebkādām piezīmēm (automātiskai rakstīšanai, zemapziņas plūsmai, pateicībām vai pierakstiem par piedzīvoto, redzēto, izjusto), lai uzturētu sevi un savu rakstīšanu tonusā, ritmā, plūsmā, kustībā.

Fragmenti no F. Kafkas dienasgrāmatas

7. bailes atšķirties


Par to galīgi nevajadzētu satraukties. Būt atšķirīgam - patiesībā ir ļoti vērtīgi. Jaunas balsis, jauni rokraksti vienmēr ir cieņā. Tos meklē, no tiem iedvesmojas. Tos apbrīno, jo viss atšķirīgais savā ziņā ir drosmīgs. Es biežāk gribētu ļauties drosmei, izaicinājumiem. To pašu novēlu arī tev!

8. bailes no sava iekšējā kritiķa


Viņš gan nesnauž, vai ne? Vienā seminārā saņēmu lielisku ierosinājumu - uzrakstīt viņam vēstuli - jā, vēstuli savam iekšējam kritiķim, lai izteiktu viņam visas pretenzijas. Jo pārāk brīvi viņš tomēr nedrīkst justies. Un viņam tas ir jāpasaka. :)

11 februāris, 2017

Dzīve - pastaiga, nevis dzīve - skrējiens JEB mani iespaidi par filmu PATERSONS

Filmas plakāts kinoteātrī Splendid Palace
"Would you rather be a fish?" (jautājums jeb rinda no kādas dziesmas, ar ko beidzas filma Patersons)

Mana atbilde ir Nooo! Nē!!! Jo tad es nebūtu redzējusi šo Patersonfilmu, kas ir burvīga. Aizkustinoša. Vienkārša. Smieklīga. Omulīga. Vērojoša. Poētiska.

Filma, kas aizslīd lēni, bet piepilda. Ar dzeju, ar domām par laiku, dzīvi, rutīnu. Par skaisto i k d i e n ā, ko jāpagūst pamanīt dzīves skrējienā (nē, drīzāk - dzīves pastaigā), jo galvenais varonis Patersons, manuprāt, dzīvo tieši kā pastaigājoties, ne skrienot, un, iespējams, tieši tādēļ viņa poētiskajās acīs tik daudz kas aizķeras.

DETAĻAS

Katram solim un rituālam viņa ikdienā ir nozīme - rīta pastaigai uz darbu, darba cēlienam (viņš ir autobusa šoferis, kas paralēli pilsētas vērošanai vēro arī pasažierus/viņu sarunas un laiku pa laikam pieraksta kādu dzejas rindu - visbiežāk pirms izbraukšanas no darba garāžām), gājienam mājup no darba, vakariņām ar mīļoto, vakara pastaigai ar suni un alus kausam vietējā bārā, (kur viņš parunājas ar bārmeni un satiek arī citus apmeklētājus).

Gan pats varonis, gan filma ir ļoti vērojoša, apcerīga. Katrai detaļai ir nozīme. Sērkociņi, kas iedvesmo dzejolim (arī man tā ir gadījies:)). Ūdenskritums, pie kura Patersons bieži atnāk pasēdēt. Pastkaste, kas vienmēr apgāzta. Pulkstenis, ko viņš ik rītu uzvelk uz rokas. Rīta saule, kas pamodina. Riņķīšpārslas, ko viņš ēd brokastīs. 

VIEDTĀLRUŅA TĒMA

Filmā tiek vairākkārt uzsvērts un parādīts, ka galvenajam varonim nav viedtālruņa un ka viņš to nemaz nevēlas. Cik zinu, arī pašam filmas režisoram Džimam Džārmušam ir šāda nostāja - viņam nav klēpjdatora, viņš nelieto e-pastu, īsāk sakot, viņš savā dzīvē izvairās no viedierīču lietošanas, lai nepalaistu garām dzīvi sev apkārt.

"Neesmu pret tām, bet uzskatu, ka tās laupītu visu manu laiku, kuru vēlos veltīt rakstīšanai, lasīšanai, kā arī filmu un mūzikas radīšanai," tā viņš to komentē, un, protams, lielā mērā gribas tam piekrist, jo arī pati izjūtu, ka daudz sava radošā laika zaudēju internetā, kā arī esmu pamanījusi, ka liela daļa manu dzejas rindu "atnāk" tieši pastaigu laikā vai - braucot ar trolejbusu/autobusu/mašīnu, kad pasaule (pilsēta, lauki) it kā slīd garām (prom), bet patiesībā slīdi tu pats. Pilsēta paliek. Viss paliek.

DZEJA

Viens no filmas galvenā varoņa Patersona dzejoļiem filmā skan šādi:

"When you’re a child you learn there are three dimensions
Height, width and depth
Like a shoebox
Then later you hear there’s a fourth dimension
Time"

...un patiesi... Laiks ir viena no nepastarpinātajām filmas tēmām. Filmai parādot, kā paiet Patersona (darba) diena, kā paiet vakars, rīts, nedēļa, tā liek aizdomāties, ko no savas ikdienas (rītiem, dienām, vakariem) mēs paši paņemam līdzi (savās atmiņās un emocijās) - ko esam jutuši, piefiksējuši / vai neesam paskrējuši garām pasaulei/paši sev?

Nobeigumā

Iesaku izlasīt Ditas Rietumas recenziju "Šoferis ar dzeju dvēselē" par šo filmu.

Ļoti patika arī rakstnieces/režisores Kristīnes Želves tvīts:

"Džarmuša "Patersons". Ja vienā vārdā - brīnišķīgi! Ja vairākos - skaista atzīšanās mīlestībā 20.gs. un rakstītajam vārdam @Kino_Splendid"

Filmas treileris

09 februāris, 2017

Par grāmatas dzimšanas dienu - 5. februāri

5. februārī apritēja gads, kopš iznāca mans dzejas krājums "Tu neesi sniegs". Tam par godu portālā "Goodreads" biju noorganizējusi viena grāmatas eksemplāra "giveaway" jeb izlozi, ko veic pats portāls. Mans uzdevums ir tikai nogādāt uzvarētājam fizisku grāmatas eksemplāru. Šis bija jau trešais manis organizētais "giveaway", un iepriecināja tas, ka šoreiz potenciālo lasītāju skaits bija vislielākais (36). Iepriekš tie bija 24 un 29 cilvēki. Par laimīgo uzvarētāju kļuva blogere Līga Sproģe, kura grāmatu jau ir saņēmusi. Prieks!

Paciņas pakošanas darbi

Uz 5. februāri (iepriekš nemaz neaizdomājoties, ka tā būs grāmatas dzimšanas diena) man bija iegādātas 2 biļetes uz izrādi DZEJA. Pati gāju jau otro reizi (iepriekš to biju apmeklējusi pirms 2 gadiem), un šoreiz sev līdzi aicināju māsu.

Kāpēc gāju otrreiz?

Pirmkārt, jau pirmajā reizē skatoties izrādi, sapratu, ka tā ir MANA! Jo tajā skan tikai un vienīgi dzeja, bet!!! skumja dzeja, smieklīga dzeja, aizkustinoša, bērnišķīga, trausla dzeja, priecīga, durstoša dzeja. Par laiku, par nāvi, par mīlestību, par bērnību, par kartupeļiem, par tukšumu, par pārlaimību. Veca dzeja un jauna dzeja. Mūžīga dzeja. Improvizācija, saspēle, dialogi, monologi, mulsums, klusuma pauzes, lappušu šķirstīšana, rindu aizmiršana. Ļaušanās.

Turklāt izrāde ik pa laikam tiek papildināta ar jauniem dzejoļiem. Un tāpēc seko:

Otrkārt, jo biju padzirdējusi no viena dzejnieka, kurš apmeklēja šo izrādi, ka tajā skanējis kāds mans dzejolis.

Es to gribēju dzirdēt! Un patiešām, aizejot otro reizi, pēc diviem gadiem, es tajā saklausīju divus savus dzejoļus. Tas bija ļoti, ļoti pacilājoši, jo, pirmo reizi skatoties, pat iedomāties nevarēju, ka kādreiz šajā izrādē skanēs mani dzejoļi. Prieks!

Lūk, viens no dzejoļiem, kas skanēja izrādē:

***
No rītiem mēs jautājam viens otram: kā gulēji,
pusdienās: ko tu ēdi,
vakaros: kā pagāja diena.

Un mēs abi 
labi zinām, 
ka nav svarīgāku jautājumu par šiem,
ja nu vienīgi - 
vai tu piedosi
man?

(54. lpp grāmatā "Tu neesi sniegs")

2014. gada video sižets par izrādes DZEJA tapšanu

Dzejas sakarā vēlos noskatīties arī filmu "Patersons", kas ir par autobusa šoferi, kurš ikdienas skaistumu ietērpj dzejā un velta to savai mīļotajai. Domāju, ka jau brīvdienās tikšu uz kino, lai ļautos šai romantiskajai kino lentei. Gaidu ar nepacietību! :)

Nobeigumā 

Ceru, ka arī savas dzīves otrajā gadā mana dzejas grāmata turpinās satikties ar lasītājiem. Paldies ikvienam, kurš to ir izlasījis, kā arī īpašs paldies tiem, kuri ir atstājuši atsauksmi portālā Goodreads.