2018. gada 22. janvāris

Decembris. Janvāris. Lasīšana.

Decembra lasīšanas gaitas atklāju lidmašīnā uz Londonu. Kā "lasāmo ceļa maizi" līdzi ņēmu Haruki Murakami stāstu krājumu "Men without Women", ko lidojuma dienā biju izzvejojusi no pastkastes. Ļoti nopriecājos, jo būtībā šo grāmatu pirku tieši ar tādu (no)domu – lasīt ceļā. Stāsti, manuprāt, ir ļoti parocīgi šādiem lasīšanas mirkļiem.

Papīra apvākojumu noņēmu, atstāju mājās un devos ceļā – ar grāmatu melnos vākos vienā rokā un melnu ceļasomu – otrā.

Turpceļā negaidīti daudz laika pavadīju rakstot, tāpēc izlasīju tikai vienu stāstu, bet atpakaļceļā – izlidošanas laiks par pāris stundām pārcēlās, tāpēc bija iespēja palasīt gan pirms lidojuma, gan tā laikā. Pēc ceļojuma biju tikusi grāmatai līdz pusei, šobrīd tuvojos beigām. 

Murakami darbos mani piesaista gan autora rakstīšanas stils (viegla, plūstoša valoda, īsi teikumi), gan tas, cik savdabīgi viņš ataino un apraksta savus varoņus. Manuprāt, viņa lielākais talants ir cilvēku parādīt iespējami negaidītā un neparastā gaismā. Murakami par saviem varoņiem izstāsta kaut ko tādu, ko viņi paši parasti nevienam nestāsta.

Un, jā, pārsvarā katra stāsta centrālais varonis ir vīrietis, kurš izcieš kādu ar attiecībām saistītu problēmu – piemēram, tikko uzzinājis, ka viņu krāpusi sieva; vai visu dzīvi nevienu sievieti nav mīlējis un pēkšņi iemīlas līdz pilnīgam trakumam; vai tikko sievu ir zaudējis utt.



Ziemassvētkos iesāku lasīt arī māsas dāvināto grāmatu "Personības. Parādības. Personīgi"', kas ir Ditas Rietumas un Normunda Naumaņa veidoti 24 portreti un sarunas ar kino pasaulē (pasaules kino) nozīmīgiem aktieriem un režisoriem. Grāmata ir izdota 2009. gadā, taču mani šis gadskaitlis galīgi nemulsina, jo labas grāmatas un labas sarunas nenoveco.

Jā, runa vairs nav par aktuālākajām filmām, taču – par svarīgām gan. Pārsteidz tas, cik daudz kino personību Ditai Rietumai un Normundam Naumanim ir izdevies nointervēt. Arī vāka bilde ir Ditas Rietumas uzņemta. Personiska pieeja kino pasaulei ir tas, kas šajā grāmatā piesaista visvairāk.

Jā, šo grāmatu nav iespējams izlasīt vienā piegājienā, jo informācijas ir daudz, taču sarunas ar aktieriem un režisoriem to atdzīvina, dažādo un liek padomāt un pārcilāt arī citas tēmas, – kaut vai to, ka arī aktieri ir cilvēki – ar savām problēmām, izvēlēm, noskaņojumiem un mēģinājumiem apvienot  un vienlaikus atdalīt karjeru un personīgo dzīvi.

Šajā grāmatā esmu pāri pusei, vienā lasīšanas piegājienā parasti izlasu par vienu, divām personībām. Un kopumā varu teikt – man šī grāmata ir brīnišķīgs atklājums. Kur es biju agrāk? Iespējams, agrāk es šai lasāmvielai nemaz nebiju gatava. Galu galā – īstās grāmatas mūs atrod īstajā laikā.


Janvārī, dodoties uz Ventspils Rakstnieku māju, līdzi neņēmu nevienu no mājās iesāktajām grāmatām – pirmkārt, lai soma nebūtu pārāk smaga un, otrkārt, tādēļ, ka zināju – pie pašas Rakstniekmājas atrodas Ventspils bibliotēka. Jau pirmajā vakarā turp devos un paņēmu 5 grāmatas. Iesāku lasīt vairākas, taču no sākuma līdz beigām izlasīju tikai vienu – Jūnasa Hasena Khemiri grāmatu "Viss, ko es neatceros". Tā man ļoti iepatikās, un pārdomas par to biju jau publicējusi gan portālā goodreads, gan savā Facebook joslā. Neko jaunu nepateikšu. Pārdomas un tēmas joprojām tādas pašas: atmiņa, atmiņas, nāve, dzīve, attiecības, uzticēšanās:

Kādu mēs atceramies cilvēku? Tādu, kāds viņš bija ar mums. Pat ne bija, bet drīzāk tādu, kādu mēs viņu redzējām. Ar savām acīm, savu būtību, pieredzi. Tieši tādēļ bieži vien tik ļoti atšķiras tas, kā vairāki cilvēki redz vienu un to pašu cilvēku. Jā. Interesanti. Ļoti. Grāmatu lasīju pa solītim un tad skrēju, grimu iekšā, līdu laukā un domāju par to, cik daudz un kā mūs var ietekmēt cilvēki, kuri ir mums līdzās, viņu uzskati, uzvedība. Cik daudz mūsu atmiņa sagroza, cik fragmentāra tā ir, cik aizmirstam un ko atceramies – par to ir šī grāmata un ne tikai. Arī par iemīlēšanos, mīlestību, draudzību, spēju uzticēties.


Kaut kad agrāk, šķiet, pat pirms decembra, biju iesākusi lasīt grāmatu "Es nolādu laika upi". Līdzīgi kā "Prom ārā zirgus zagt" arī šis autora darbs ir lēni plūstošs un lēni notiekošs. Manā skatījumā sižets un notikumi šajā grāmatā pārāk lielu lomu nespēlē, varbūt vienīgi rada noskaņu. Galvenajā lomā te ir valoda. To arī baudu, lēnītēm tuvojoties grāmatas beigām. Kopumā autora grāmata "Prom ārā zirgus zagt" man atstāja harmoniskāku iespaidu. Šī šķiet vairāk sadrumstalota, tāpēc arī lasās lēnāk, taču baudu un priecājos par valodu.


Arī dzejas lasīšanu neesmu atstājusi novārtā. Decembrī biju aizrāvusies ar Londonā (The Notting Hill Bookshop grāmatnīcā) iegādāto Richard Skinner krājumu "the light user scheme", kas man ļoti iet pie sirds. Vienu dzejoli no šīs grāmatas biju iemācījusies no galvas, lai tiktu pie Ziemassvētku dāvanām, (lai gan ar Ziemassvētkiem dzejolim nebija ne mazākā sakara). Patīk, ka autora dzejoļi vienlaikus uzbur stāsta motīvu (iztēlē veidojas bilde), kas tiek sasaistīts ar filozofiskām pārdomām.


šis nav tas, ko mācījos no galvas, bet apmēram parāda dzejas grāmatas būtību/stilu/noskaņu

Vēl viena dzejas grāmata, ko šobrīd lasu, ir Rudy Francisco krājums "Helium", kas ir vienlaikus gan filozofisks, gan sadzīvisks un mūsdienīgs, gan viegli tverams. Manuprāt, brīnišķīga kombinācija, tāpēc lasu un baudu. Autors ir atklāts savos dzejoļos – runā par bailēm, problēmām, attiecībām, psiholoģiskām barjerām.


viens no grāmatas dzejoļiem

deviņpadsmitais janvāris

Deviņpadsmitā janvāra pusdienlaiks. Izeju pastaigā, nemaz nenojaušot, ka aiz mājas stūra mani sagaida ziemas saule. 'Labi, ejam kopā,' – es tai saku un izvēlos maršrutu, pa kuru vēl nekad iepriekš neesmu gājusi. 

Manu uzmanību piesaista dažādie pilsētas žogi, uz kuriem gan smalkāk, gan biezāk sakritis janvāra sniegs. Žogi piesaista arī tīri simboliski – kā privātuma robežas. Tuvāk par žogu nemaz nevar pienākt, ja vien neesi mājas iemītnieks vai tā draugs. 

Šī pastaiga rosina padomāt par mūsu pašu robežām.

















2018. gada 18. janvāris

astoņpadsmitais janvāris. astoņpadsmitais gads.

Janvāris man šodien izskatījās maigs, kluss un juteklisks. Bija bezvējš cilvēku acīs. Gaidas suņu acīs. Un visapkārt sniegs – sasnidzis tik smalki un trausli, ka ar vienu izelpu to varētu nopūst no koka zara. Kursēja sabiedriskie, mašīnas un miers. Tāds ziemīgs un beznosacījumu. Durvis vēl nebija atvērtas. Vārti vēl bija ciet. Soļi bija tādi pa vidu – ne lēni, ne steidzīgi. Brīžiem – ziņkārīgi, brīžiem – vienalga. Kāds runāja pa telefonu, kāds bija tikko nolicis klausuli, kāds – necēla, jo rokām bija auksti. Kāds devās uz veikalu, kāds – mājup. Pilnām vai tukšām rokām. Kāds staidzināja suni, kāds – savas domas. Pēc pastaigas bija karsta kafija strīpainā krūzē.


















2018. gada 14. janvāris

manas janvāra (2018) dziesmas

Manā janvāra mūzikā lielu lomu nospēlēja kino. Divas dziesmas (Mystery of Love un  Paris Latino) ir no filmas, ko es vēl neredzēju, "Call me by your name", bet jau iegimu tās skaņu celiņā – un tā dēļ vien jau gribu filmu redzēt. :) Vēl viena dziesma no kino ir What He Wrote, ko saklausīju filmā "Par miesu un dvēseli".

Mūziķis Roo Panes ienāca manā klausāmlokā jau pagājušā gada beigās (ar fantastisko dziesmu Lullaby Love, bet dziesmu A Message To Myself atklāju tikai šodien. Gribētu nokļūt viņa koncertā, un, ņemot vērā, ka viņš ir no Lielbritānijas, nemaz tik neiespējami tas nav. :)

Grupu The War on Drugs atklāju, pateicoties Toma Grēviņa personīgajam mūzikas topam, ko viņš publicēja 2017. gada beigās sociālajos tīklos, bet dziesmas West End Kids un If I Be Wrong – kaut kā nejauši vai jauši. Neatceros. Patīkamu klausīšanos!

1. Sufjan Stevens ~ Mystery of Love


2. Wolf Larsen ~ If I Be Wrong


3. The War on Drugs ~ Pain


4. Emma Louise ~ West End Kids


5. Laura Marling ~ What He Wrote


6. Roo Panes ~ A Message To Myself (Official Video)


7. Bandolero ~ Paris Latino

2018. gada 7. janvāris

Mani literārie ceļi un procesi 2018. gadā

Pēc Ziemassvētkiem Krāslavā un pirmajiem janvāra datumiem Rīgā esmu nokļuvusi Ventspilī. Rakstnieku mājā. Vēsturei patīk atkārtoties - nejaušības rezultātā esmu ne tikai nokļuvusi tajā pašā istabiņā, bet atrodos šeit tajos pašos datumos, kādos te biju pirms trim gadiem. Aiz loga ir pilsētas lielā egle (rotāta ar mēnestiņiem) un briedīšu pāris, kas veidots no gaismu virtenēm, kā arī nemainīgs objekts - pilsētas pulkstenis. Ja gribu zināt laiku vai pavērot garāmgājējus, paskatos pa mazo, bet omulīgo logu. Pat laikapstākļi ir itin līdzīgi. Ierodoties - lietus un pēc dažām dienām - saule un sniegs. Tieši tāpat bija toreiz.

Pirmo dienu iespaidu kolāža. Ventspils. Janvāris. 2018.

Tomēr pa šiem trīs gadiem daudz ir noticis - gan manā dzīvē, gan Ventspilī. Kaut kas ir aizvēries, kaut kas ir atvēries. Kā jau katrā dzīvē un pilsētā.

Man pa šo laiku ir iznākusi dzejas grāmata "Tu neesi sniegs". Viens no grāmatas dzejoļiem, starp citu, ir publicēts arī Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas Gada grāmatā, kas iznāca 2016. gadā, kad māja svinējusi savu desmitgadi. Kāpēc tieši šis dzejolis? Jo tas tapis te, Rakstniekmājā, lūkojoties pa jau pieminēto logu.

Mans dzejolis, kas publicēts Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas Gada grāmatā (2016)

Šobrīd savā literārajā dzīvē esmu nodarbināta ar divām lietām - viena ir stāstu krājums, pie kura strādāju (gan rediģējot jau 10 nedēļu izaicinājumā tapušos darbus, gan mēģinot uzrakstīt vēl pāris); otra lieta ir dzejas krājums angļu valodā, kas lēnām tuvojas finišam. Šobrīd abi ar tulkotāju Džeidu esam saņēmuši krājuma redaktores ieteiktos labojumus, kuriem tad arī ejam cauri, šķetinot rediģējumus un spriežot par to, kam piekrītam, kam - ne. Janvāra sākumā ar viņu tikāmies klātienē, pārējo mēģinām izrunāt telefoniski un elektroniski.

Turpinot par dzeju, šķiet, ka kopš oktobra šajā lauciņā neko jaunu neesmu uzrakstījusi - lielākoties tādēļ, ka daudz enerģijas veltīju stāstiem. Kaut kādas piezīmes tika veiktas, bet līdz konkrētiem dzejoļdarbiem nonākusi neesmu. Protams, ja skatās, uz laikaposmu pēc pirmā dzejas krājuma, tad pamazām materiāls otrajam krājas, taču pagaidām skaidras vīzijas par to, kad varētu iznākt otra dzejas grāmata latviešu valodā, man nav. 

Tuvākajā laikā ceru tikt pie kādas publikācijas drukātā izdevumā - tā varētu būt "Domuzīme" vai "konTEKSTS".

Vēl ļoti ceru, ka janvārī ar rakstniekiem no 10 nedēļu izaicinājuma izdosies noorganizēt prezentācijas pasākumu ar domu pastāstīt, kā mums šajā laikā gāja, ar ko cīnījāmies, pie kādiem rezultātiem nonācām. 

Vēl viena lieta, ko gribas pieminēt, ir Grāmatplauktu stāsti. Pagājušā gada oktobrī ar kolēģēm no "Jāņa Rozes" mārketinga daļas izdomājām, ka "Ziņesī" jāveido jauna rubrika. Ienāca prātā doma, ka būtu jauki uzzināt, ko lasa Latvijā pazīstami cilvēki. Vadītāja Ilze uzņēmās interviju organizatorisko daļu, es - rakstisko un fotogrāfisko. Tā, ik mēnesi, dodamies pie kāda ciemos, piemēram, decembrī paciemojāmies pie mākslinieka Vilipsōna. Rakstu var izlasīt janvāra "Ziņesī".


Ventspilī uzkavēšos vēl nedēļu. Mēģinu paralēli rakstīšanai izbaudīt arī pilsētas piedāvāto kultūras programmu. Piektdien biju kino Rio - uz filmu "Dotais lielums: mana māte", kas man ļoti patika. Tas ir nekautrīgi pietuvināts mātes/dēla neveselīgo, neatrisināto attiecību attēlojums, kas apliecina to, ka jāsāk ir ar sevi - ka otra vainošana ne pie kādiem uzlabojumiem vai attīstības nevedīs. Mums katram ir jāatrod veids, kā pieaugt un uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Vēl biju aizgājusi aplūkoties Indara Vētrāja malnbalto bilžu fotoizstādi teātra namā "Jūras vārti". Pie lielas daļas no fotogrāfijām patiešām gribējās uzkavēties, jo gan cilvēku, gan pilsētas vaibsti ir tverti ļoti izteiksmīgi. Varbūt kontrasts, kas izvēlēts, apstrādājot bildes, man patiktu mazāk spilgts, taču tēmas un kompozīcijas man ļoti patika.


Daļu no laika cenšos veltīt arī lasīšanai, bet par to pastāstīšu atsevišķā bloga ierakstā, apkopojot gadu mijā (tas ir, vecā gada beigās un jaunā gada sākumā) izlasīto.

Laimīgu Jauno gadu! 

P. S. Par rakstīšanu runājot, no sirds iesaku sarakstīt dienasgrāmatā vai uz kādas lapas visu, ko kārojat šajā gadā īstenot, dabūt, sastapt, piedzīvot. Tas palīdz apzināties savus mērķus, vēlmes, virzienus. Vēlams - ik mēnesi šo sarakstu atjaunot, jo daudz kas kādā brīdī atkrīt vai kļūst neaktuāls, bet citas lietas un vēlmes savukārt nāk klāt.

P.S. nr. 2: Te ir viens foršs raksts par atteikumiem, ar ko nākas saskarties jebkuram rakstošam vai jebkurā citā jomā radošam cilvēkam: WHY YOU SHOULD AIM FOR 100 REJECTIONS A YEAR. Jo vairāk pieteikumu, jo vairāk atteikumu un procentuāli - noteikti vairāk arī pozitīvu atbilžu. Vērts aizdomāties! :)

2. janvāra atspulgi (2018)

2017. gada 29. decembris

Pārdomas par rakstīšanu un citāti no V. Vulfas grāmatas "A Writer's Diary"

Lai cik mīļš, tuvs un aizrautīgs būtu rakstīšanas process, tas gandrīz vienmēr nāk komplektā ar šaubu bagāžu par to, vai uzrakstītajam ir jēga, vai tas ir pietiekami labs u.tml. Šaubas papildina rakstīšanas, tas ir, nerakstīšanas krīzes un daudzas citas grūtības, kuru pamatā ir gan ideju vai motivācijas trūkums, gan pašapziņas kritumi utt.

Šādos brīžos ir svarīgi apzināties, ka savās grūtībās un šaubās tu neesi tāds viens - ka ar līdzīgām problēmām mēģina tikt (un galu galā arī TIEK) galā ikviens rakstnieks. Vai, ja netiek, tad atmet rakstīšanu pavisam, bet es/tu taču to nevēlos/ies, vai ne?

Lasot, kā Virdžīnija Vulfa savulaik cīnījusies ar tieši tādām pašām krīzēm, kādas ir man, kļūst mazliet vieglāk pieņemt situāciju. "Arī šis pāries," - tad gribas sev teikt. Radošā enerģija atgriezīsies no turienes, kur tā aizgāja. Galvenais - neļauties ilgstošam un pasīvam gaidīšanas procesam, jo ļoti daudz ir atkarīgs no grafika. Arī rakstīšanas procesam (kā jebkuram citam) ir vajadzīgi mērķi, rāmji, regularitāte un plānošana. Ir vajadzīgi gan rakstīšanas treniņi, gan smags darbs pie konkrētiem rakstu darbiem.

Man ļoti patika (un palīdzēja) arī iesaistīšanās 10 nedēļu izaicinājumā, kura laikā ik nedēļu 5 rakstnieki tikāmies piecos/sešos no rīta, lai mērītu progresu un izrunātu problēmas. Tagad, kad projekts ir beidzies, atkal meklēju citus veidus, kā sevi organizēt un motivēt. Lasu grāmatas, cenšos ievērot principu - RAKSTI KATRU DIENU, kā arī izvirzu sev konkrētus, bet nepārspīlētus mērķus.

Janvārī došos uz Ventspils Rakstnieku māju, tāpēc šobrīd cenšos sastādīt konkrētus rakstīšanas uzdevumus laika nogrieznim, ko tur pavadīšu.

Un tagad citāti no Vulfas grāmatas "A Writer's Diary", kuru lasu jau vairāk nekā gadu. Lasu ilgi - ne jau tāpēc, ka nebūtu interesanti, drīzāk grāmatas valoda ir diezgan sarežģīta, prasa lielu iedziļināšanos un laiku pa laikam arī patulkošanu. Autores dienasgrāmatas ieraksti tapuši sen, taču, kā jau minēju, ir aktuāli joprojām. Vismaz man. 

Te būs:

"Is the time coming when I can endure to read my own writing in print without blushing-shivering and wishing to take cover?"

"The creative power which bubbles so pleasantly in beginning a new book quiets down after a time, and one goes on more steadily. Doubts creep in. Then one becomes resigned. Determination not to give in, and the sense of an impending shape keep one at it more than anything."

'I want to write nothing in this book that I don't enjoy writing. Yet writing is always difficult."

"Melancholy diminishes as I write. Why then don't I write it down oftener?"

"I feel more and more sure that I will never write a novel again."

"Always, always the last chapter slips out of my hands."

"But the balance between truth and fantasy must be careful."

"But what a little I can get down into my pen of what is so vivid to my eyes, and not only to my eyes; also to some nervous fibre, or fanlike membrane in my species."

"How little one counts, I think: how little anyone counts, how fast and furious and masterly life is, and how all these thousands are swimming for dear life."