11 novembris, 2017

Mans oktobris (2017) fotogrāfijās un pārdomās

Oktobris, īpaši oktobra beigas man saistās ar kādu rindu no viena mana padzīvojuša dzejoļa:

"Kādā šķērsielā dzirdama sētnieka nopūta."

Jo lapas krīt aumaļām un nepārtraukti. Un sētnieki tās ik rītu un vakaru neatlaidīgi pako n-litrīgajos atkritumu maisos, līdz vienā brīdī...

...es aiz loga ieraugu kailumu. 

Un šis kailums mazliet biedē tāpat kā neizgaistošā tumsa, kas izplešas pa visu Latviju. Vienlaikus tas ir mierinājums. Vienlaikus tā ir vēlēšanās atklāties un atkailināties pašai. Un tad atkal - noslēgties. Paslēpties. Un ļoti gribēt, lai kāds atrod.

Viss iet pa apli. Te gribas ieiet miglā un pazust, te - iziet laukā - pieelpoties oktobra un novembra sauli un dalīties tajā ar ikvienu, ko satieku.

Tad ir brīži, kad negribas satikt nevienu, bet tie pāriet. Viss pāriet.




















07 novembris, 2017

Rakstīt par BŪTISKO (vēlreiz)

Par grāmatu "Rakstīt par būtisko" rakstīju blogā pirms gandrīz diviem gadiem, BET! šogad nolēmu to pārlasīt vēlreiz, jo ļoti gribēju nokļūt uz tāda paša vai līdzīga viļņa, uz kāda biju, lasot grāmatu pirmo reizi. Un! Man tas izdevās, kas, manuprāt, pierāda šīs grāmatas milzīgo iedvesmošanas spēku.

Pirmkārt, es atsāku regulārus rakstīšanas treniņus, kuri kādu laiku bija pagaisuši no manas dzīves. Otrkārt, es guvu milzum-daudz atziņu un vielas pārdomām. Un, treškārt, vēlreiz guvu mierinājumu, ka ne es viena saskaros ar rakstīšanas grūtībām, gan organizējot savus rakstīšanas procesus, gan saskaroties kritumiem un tukšumiem, kad vai nu galīgi nerakstās, vai arī liekas, ka viss, ko uzrakstu, metams laukā. Taču pēc šādiem brīžiem atkal nāk gaišie. Gluži kā šīs grāmatas saulainais vāks.


Citāti no grāmatas:


"Kad jūs rakstāt, nesakiet Es grasos rakstīt dzejoli. Tāda attieksme jūs momentā sastindzinās. Sēdieties pie darba, neko no sevis negaidot. Sakiet: Es varu atļauties rakstīt lielāko draņķi pasaulē."
(26. lpp)

"Rakstot, ja jūs patiesi esat iekšā, nav rakstnieka, nav papīra, nav spalvas, nav domu. Palicis vienīgi rakstīšanas process - viss pārējais ir zudis." (27. lpp)

"Mans ideāls ir rakstīt katru dienu. Es saku, ka tas ir mans ideāls. Es uzmanos ar sevis tiesāšanu vai raizēšanos, ja to nedaru. Neviens nedzīvo saskaņā ar saviem ideāliem." (27. lpp)

"Ļaujiet sev būt neveiklam. Jūs sevi izģērbjat. Jūs izstādāt apskatei savu dzīvi, to, kāds jūs esat kā cilvēciska būtne, nevis kādu jūsu patmīlība gribētu redzēt sevi pasniegtu." (51. lpp)

"Mums jākļūst par rakstniekiem, kas uzņem lietas reāli, iemīl detaļas un soļo uz priekšu ar "jā" vārdu uz lūpām, lai pasaulē vairs nebūtu "nē", tādu "nē", kas atņem cilvēkiem dzīvību un aptur šo detaļu turpinājumu" (59. lpp)

"Mums jāatceras, ka viss ir reizē parasts un neparasts. Tie drīzāk ir mūsu prāti, kas atveras vai aizveras." (91. lpp)

"Rakstnieki ir lieliski mīlētāji. Tie iemīlas citos rakstniekos. Tā viņi mācās rakstīt." (95. lpp)

"Domājiet par rakstīšanu kā par elpošanu. Tikai tāpēc, ka jums ir jāstāda dārzs vai jābrauc ar metro, vai jāpasniedz stundas, jūs nepārtraucat ieelpot un izelpot." (152. lpp)

"Labākā pārbaude darbam ir laiks. Ja jūs neesat par kaut ko pārliecināts, nedomājiet par to. Pievērsieties tam pēc sešiem mēnešiem. Lietas noskaidrosies.' (174. lpp)

25 oktobris, 2017

10 atziņas no Osho grāmatas "Meklēt"

Lai arī Osho grāmatu "Meklēt" lasīju jau pasen (augusta sākumā) un šobrīd tā neliekas vairs tik aktuāla, es joprojām iekšēji jūtu vēlēšanos padalīties ar atziņām, ko no tās guvu.

Es ar grāmatu "Meklēt" sastapos īstajā brīdī. Brīdī, kad gribēju mazāk domāt ar prātu, bet vairāk ar sirdi.

Tālāk - lai runā pats Osho:

1. "Tas varētu likties paradoksāli, bet es vēlos tev teikt, ka tad, kad apstājas tava jautāšana, atnāk atbilde."

2. "Kamēr jūs nepazīsiet sevi, viss, ko jūs darīsiet, būs bezjēdzīgs."

3. "Cilvēki ļoti baidās būt paši, jo, ja tu centies būt tu pats, tu paliec viens."

4. "Ar jūsu lēmumu piedzims jūsu dvēsele. Jo izlēmīgāks jūs kļūstat, jo līdzsvarotāks topat."

5. "Patiesības meklējumi ir individuāli, briesmu pilni. Jums jāvirzās uz priekšu vienam."

6. "Nozīme ir atkarīga no tevis, ne no vārdiem, ko lasi."

7. "Bagātnieks domā, ka ir bagāts savu bagātību dēļ. Ja viņš pēkšņi bankrotē, zūd ne tikai viņa bagātība, bet arī viņa dvēsele, identitāte."

8. "Saistības nozīmē - šī tagad ir mana augsne, un esmu gatavs tajā palikt. Tas ir riskanti, jo, kas zina, varbūt kaut kur citur ir pieejama labāka augsne. Bet kādu dienu tāpat būs jāriskē. Ja tu tikai turpināsi gaidīt kaut ko labāku, tu vari zaudēt laiku, un būsi jau miris līdz brīdim, kad būsi ieradies."

9. "Pilnība ir tas, ko pieprasa prāts - tā ir ego viltība. Dzīve ir brīnišķīgi nepilnīga. Kolīdz to saproti, sāc priecāties par šo mirkli. Un, jo vairāk priecājies, jo vairāk esi spējīgs priecāties."

10. "Laimei nevajag iemeslu. Ja meklējat iemeslu, jūs nekad nebūsiet laimīgi."

6 dziesmas, ko klausos oktobrī (2017)

1. Hurts ~ Hold on to Me


2. Christine and the Queens ~ Tilted


3. Lady Gaga ~ Million Reasons


4. Renārs Kaupers, Kaspars Zemītis un bērni ~ Esi man blakus


5. Mareks Sarnovskis ~ Garderobe


6. Christine and The Queens ~ Saint Claude


+ par iecienītu mūziku vakaros ir kļuvis džezs, piemēram:

17 oktobris, 2017

Oktobra literārie notikumi un radošās gaitas

Mans oktobris iesākās ar gatavošanos pasākumam "Dzejas ekspresis", kas 5. oktobrī norisinājās Olaines bibliotēkā. 


Man ar to gatavošanos ir tā, ka nevienam lasījumam (pasākumam) neizmantoju vienu un to pašu sakāmo vai lasāmo (tas ir, dzejoļus). Katru reizi saku un lasu to, kas konkrētā dzīves brīdī vai periodā šķiet būtisks vai aktuāls. Ja vien ir iespēja, cenšos pirmatskaņot kādu dzejoli, kas nekur nekad iepriekš nav parādījies, jo gan pašai sev, gan sanākušajiem gribas radīt sajūtu, ka šis "šeit un tagad" ir unikāls un ka ļoti novērtēju klausītāju laiku un uzmanību. 


Uz Olaini braucu ar īpašu noskaņu, jo zināju, ka tur satikšu Inesi un Andri, ar kuriem iepazinos Spiikiizi grāmatu klubā. Ļoti apburošu un draudzīgu iespaidu atstāja viss bibliotēkas personāls, kas savam darbam pieskaras ar sirsnību un personiskumu. To es sajutu uzreiz. 

Viens no aizkustinošākajiem pārsteigumiem bija stūrītis ar nosaukumu "Inga Pizāne lasa", kuram materiālu Inese sameklēja manā blogā, bibliotēkā atlasot attiecīgās grāmatas. Ļoti patīkami un ļoti skaisti! :) Tāpat ļoti iepriecināja Ilzes sagatavotā mapīte ar laikrakstiem, kuros publicēta mana dzeja.


Man līdzi brauca māsa. Viņas atbalsts dzejā un dzīvē ir neizmērojams.


Pats pasākums ritēja ļoti raiti. Pēc tam, kad beidzās mans stāstāmais, tas ir, ap 20-30 min, ļāvos klātesošo jautājumiem, un to bija patiešām daudz. Apmēram stundu diskutējām par obligāto literatūru, dzeju, iedvesmu, ceļu uz grāmatu, rakstīšanas procesiem u.tml. Bija ļoti interesanti, pirmkārt, tāpēc, ka klausītāji bija ļoti ieinteresēti, gatavi diskusijai un arī uzdeva ļoti daudz vērtīgu jautājumu, uz kuriem atbildot, izšķīlās arī pa kādai labai domai vai atziņai.

Nobeigumā nobaudījām kafiju ar cepumiem svecītes gaismā un sirsnīgas pēc-pasākuma sarunas. Te lasāms un skatāms bibliotēkas atskats uz pasākumu.

Liels paldies Inesei par bildēm! Ne tikai par bibliotēkas pasākuma bildēm, bet arī par fotogrāfijām, kurās galvenajās lomās ir mana dzejas grāmata un Ineses sajūta par to. 

Lūk, dažas no tām. Arī šīs bildes ir viens no maniem iedvesmas pilnajiem oktobra literārajiem notikumiem.



Foto: Inese Bērziņa

Tālāk mani oktobra notikumi virzījās uz Spiikiizi, kur iesaistījos 10 nedēļu izaicinājumā rakstošiem autoriem. Esam 6 cilvēku grupiņa, no kuriem katram ir kāds iesākts darbs, kas ir jāpabeidz, un mums ir dotas 10 nedēļas, tas ir, laika posms līdz 13. decembrim, lai to izdarītu. Mūsu pirmā tikšanās bija norunāta ceturtdienā piecos no rīta, lai pārbaudītu mūsu apņemšanos un darba sparu. :) Tikām apbalvoti ar gardu kafiju un brīnišķīgu skatu uz naksnīgo muzeju. Sākām ar to, ka apspriedām katra dalībnieka darbus un plānus. Es plānoju sarakstīt vairākus stāstus, kas kopā ar maniem 3 jau esošajiem stāstiem varētu vaidot kādu plūstošu krājumu. Par tēmu: attiecības. Līdz decembrim plānoju uzrakstīt kādus 7-8 stāstus. Vai kaut ko no tā publicēšu? Pagaidām sev neatbildu uz šo jautājumu. Jāskatās rezultāts. Jo publicēšana nav mērķis. Mērķis ir rakstīšana, taču, ja jutīšu, ka rezultāts mani apmierina, tad droši vien meklēšu arī plašākas iespējas.

5.00 no rīta. Valdemāra iela. Skats no Spiikiizi uz Nacionālo Mākslas muzeju

Vēl viens ļoti patīkams notikums, kas šajās oktobra dienās mani saviļņoja, ir manu dzejoļu publikācija ārzemju izdevumā Tupelo Quarterly

Tupelo Quarterly ir literārs žurnāls un sava jaunākā numura TQ13 sadaļā "Women in Translation" iekļāva 2 manus dzejoļus Jayde Will atdzejojumā. Par publikāciju jāpateicas manam izdevējam Lawrence Schimel, kura izdevniecības A Midsummer Night's Press paspārnē nāks klajā mans dzejas krājums angļu valodā ar nosaukumu "Having Never Met".


Vēl, protams, ļoti priecē grāmatu klubu tikšanās, kas dod lielu un priecīgu ieguldījumu manam literārajam un radošajam noskaņojumam. Oktobrī biju gan Barona ielas "Totāls vāks" klubiņā, kas šoreiz bija veltīts somu literatūrai - ciemos bija atnākusi tulkotāja Maima Grīnberga, kā arī īsts somu grāmattirgotājs vārdā Anti. Izjautājām viņus par un ap grāmatu pasauli, kurā viņi mitinās, un arī viņu redzējumu uz šī brīža situāciju.

somiskā tikšanās grāmatu klubā "Totāls vāks"

Kā arī divreiz biju Spiikiizi grāmatu klubiņā, kas, manuprāt, ir vieta, kur dzimst ne tikai diskusijas par grāmatām, mieru un dzīvi, bet arī jaunas draudzības. To var just, un tas ir skaisti.

Spiikiizi grāmatu klubiņa tikšanās 15. oktobrī. Foto: Andris Ondzulis

Atskatoties uz oktobra pirmo pusi, secinu, ka ļoti bagātīgas bija šīs divas nedēļas, jo vēl jau biju uz Jāņa Tomaša dzejas pasākumu Andreja Upīša muzejā, kas man arī ļoti patika, jo bija ne tikai dzejas lasījums, bet arī Artura Skuteļa saruna ar dzejnieku un arī klātesošo jautājumi, kas vēra vaļā diskusijas durvis uz pārdomām par dzejnieka dzīvi - cik daudz viņš var rakstīt, kas viņu ietekmē un tamlīdzīgi.

Šovakar, tas ir, 17. oktobrī savukārt plānoju aiziet uz Kristas Annas Belševicas dzejas krājuma "Medījot dzīvi" atvēršanu, kas notiks kafejnīcā Taka. Arī viņas debijas dzejas krājums noteikti ir viens no maniem oktobra notikumiem. 

Mans vismīļākais autores dzejolis šobrīd ir "turēšanās pie pagātnes / padara nākotni / sasodīti dramatisku".


Atliek cerēt uz tikpat literāru oktobra otru pusi vai varbūt mazliet mierīgāku - to skatīšos pēc sajūtām.

28 septembris, 2017

Pārdomas par Vāclava Havela grāmatu "Vēstules Olgai"

Ievads


Grāmatu "Vēstules Olgai" pirku izdevniecības Dienas Grāmata birojā (cena ir 1.42 Eur). Sāku to lasīt ap Līgo laiku un pabeidzu tikai tagad, septembra izskaņā. Trīs mēneši pagājuši. Pa vidu bija iezagusies paliela pauze. Droši vien tāpēc, ka tās visu laiku ir pārdomas. Turklāt - ļoti dziļas un filozofiskas, tāpēc brīžiem gribējās nospiest bremzes un apdomāt izlasīto.

Tā patiešām ir vairāk grāmata rudenim nekā vasarai. Daudz pašrefleksiju par dzīves jēgu, par mākslas jēgu, par teātri, par rakstīšanu, par identitāti. Vienvārdsakot, iedziļināšanās sevī un sabiedrībā.


Par žanru


Vēstuļu žanrs grāmatās mani vienmēr ir fascinējis. Vēstules ļoti precīzi tver laikmetu un rakstītāja garastāvokli. Tās uzrunā adresātu, bet lasītājam ir iespēja pašam iejusties adresāta ādā - it kā tās vēstules būtu rakstītas viņam. Šī sajūta padara lasīšanu personisku un izjustu. 

Gada sākumā lasīju arī Kafkas vēstules. Atsauksme par tām ir lasāma ŠEIT

Vēl viena, manuprāt, ļoti izcila grāmata, kas sarakstīta vēstuļu formā, ir "Vēstulnieks".

Par autoru


Vāclavs Havels (1936-2011) (čehu rakstnieks, dramaturgs un arī pēdējais Čehoslovākijas un pirmais Čehijas prezidents) vairākus gadus par saviem politiskajiem uzskatiem pavadīja cietumā. No turienes viņš rakstīja vēstules savai dzīvesbiedrenei Olgai, kas ir apkopotas šajā grāmatā.

Kas mani pārsteidza Havela vēstuļu saturā?


Pirmkārt un galvenokārt, - viņa attieksme cietumā. Pret sevi, savu laiku, savu darbu. Zinot, ka nebrīvē viņam būs jāpavada vairāki gadi, viņš nevis sūkstējās par to, bet plānoja visu iespējamo, kā viņš cietumā var sevi uzturēt garīgā un fiziskā formā. Viņš mācījās valodas, lasīja grāmatas/avīzes, viņš apdomāja idejas jaunām lugām un interesējās par to, kā sokas viņa esošajiem darbiem, viņš analizēja savus garastāvokļus u.tml.

Caur paciņām, ko sieva viņam sūtīja, viņš lūdza higiēnas piederumus, grāmatas un pat svētku atribūtiku, lai cietumā var nosvinēt, piemēram, Ziemassvētkus. Citiem liktos, - kāda gan tur Ziemassvētku svinēšana cietumā? Bet, ja tā padomā, - tikai mēs paši sev varam radīt svētku noskaņu. TIKAI MĒS PAŠI. Un viņš darīja visu iespējamo, lai padarītu savu laiku cietumā krāsaināku.

Viņam bija svarīgi nejusties nolemtam, nepadoties. Viņš vilka no sevis un no situācijas labāko, ko vien var izvilkt. Viņš meditēja, viņš strādāja cietuma darbus, rūpējās par veselību, vingroja. Dzīvoja tagadnē. Protams, ļoti gaidīja vēstules un apciemojumus, kas bija atļauti reti, taču nedzīvoja tikai ar skatu uz nākotni. Koncentrējās uz to, ko var iegūt šeit un tagad. Man tas likās apbrīnojami.

Dažas atziņas, ko guvu no šīs grāmatas lasīšanas:


Padoties vai nepadoties - tā ir izvēle.

No KATRAS situācijas var izlobīt labo un pat ļoti vērtīgo.

Vienmēr un visur ir iespēja MĀCĪTIES - no situācijas, no cilvēkiem, no grāmatām, no sevis.

Mērķi ir ļoti svarīgi, lai justu motivāciju DARĪT TAGAD, zinot, ka tas noderēs RĪT.

Čehija


Tikai, ielasoties vēstulēs, atskārtu, ka es taču pagājušajā rudenī, esot Prāgā, Čehijā, biju apmeklējusi Vāclavam Havelam veltītu foto izstādē. Tā man arī ļoti patika. Cik atceros, - tajā bija daudz stāstu par to, ka cilvēki viņu bija ļoti iemīlējuši kā prezidentu. Viņš bija ļoti spēcīga personība. Zinošs, inteliģents, bet vienmēr saglabāja cilvēcīgumu.

Havelam veltītās izstādes plakāts 2016. gadā. Prāgā.

Tramvajs. Prāga. 2016.


Lūk, daži citāti no grāmatas:


"Par dvēseles stāvokli varu teikt to pašu, ko, šķiet, rakstīju jau iepriekšējā vēstulē, - garastāvoklis mainīgs, depresiju nomaina laba oma. Kāds nepatīkams nieks, neziņa, bailes vai draudi, kāda sīka saķeršanās var pēkšņi izraisīt grūtsirdību, nervozitāti, nomāktību, personiskās niecības izjūtu un bezcerību. Tas parasti ilgst tikai pāris stundu - līdz brīdim, kad kaut kas tikpat triviāls mani tā iepriecina, ka iepriekšējās sajūtas pilnībā aizmirstas, atgriežas lietu jēga un es acumirklī pārvēršos nelabojamā optimistā, kas pilns degsmes un dzīvotgribas." (96. lpp)

"Ir vairāki iemesli, kāpēc vēstuļu rakstīšana man ir tik svarīga: 1) pirmkārt un galvenokārt tas ļauj man izjust māju, Tevis, tuvāko draugu un visas mūsu pasaules klātbūtni; 2) tā ir mana vienīgā iespēja rakstīt (esmu sapratis, ka rakstīšana gadu gaitā man kļuvusi par bioloģisku nepieciešamību; 3) tā ir vienīgā intelektuālās izpausmes iespēja; 4) šis un tas rakstīšanas procesā man kļūst skaidrāks; 5) tā ir mana vienīgā iespēja uzturēt sakarus ar Tevi un mūsu pasauli." (99. lpp)

"Modernā cilvēka traģēdija ir nevis tas, ka viņš arvien mazāk zina par dzīves jēgu, bet gan tas, ka viņu šis fakts arvien mazāk un mazāk uztrauc." (228. lpp)

24 septembris, 2017

Par grāmatu klubiem, ko apmeklēju

Grāmatu klubs ir visai dīvains vārdu salikums... Un tomēr tieši šādi tiek dēvētas grāmatu mīļotāju tikšanās.

Ilustrācija: Nishant Choksi


Klubiņš, pulciņš - tam patiešām nav nozīmes. Svarīgākais ir grāmatu kluba būtība. Un būtība īsumā, manuprāt, ir satikties cilvēkiem, kuriem ar lasīšanu vien nepietiek, - kuriem gribas par lasīšanu arī parunāt.

Kāpēc eju es?


Manas intereses pamatā noteikti ir vēlēšanās satikties ar cilvēkiem, kuri lasa, ar grāmatām, kuras, iespējams, man paslīdējušas garām, ar atšķirīgām lasīšanas pieredzēm, ar vēlēšanos dalīties viedokļos, atziņās, domās.

Šobrīd apmeklēju 2 grāmatu klubus:

grāmatu klubu Barona ielas grāmatnīcā Jānis Roze (notiek katra mēneša otrajā otrdienā 20.00)

un

Spiikiizi grāmatu klubu Valdemārielā 17A (pretī Mākslas muzejam) (notiek katru svētdienu 18.00)

Protams, nav tā, ka tieku uz katru no šo klubiņu tikšanās reizēm, taču, ja vien esmu Rīgā un vakars, kurā iekritis klubiņš, ir brīvs, noteikti aizeju.

Mazliet pastāstīšu par katru no šiem grāmatu klubiem - būtība, atšķirības utt.

Barona ielas grāmatu klubs "Totāls vāks"


Lai arī esmu izlaidusi daudzas tikšanās, tomēr šī klubiņa biedru lokā esmu kopš tā pirmsākumiem, tas ir, ja nemaldos, ap 3 gadiem.

Klubiņa biedri tiekas reizi mēnesī - katra mēneša otrajā otrdienā grāmatnīcas Jānis Roze telpās Barona ielā. Tēja, cepumi, grāmatas un sarunas ir šo tikšanos pamatā. Katras tikšanās beigās vienojamies par lasāmo tēmu nākamajai reizei. Tēmas ir bijušas visdažādākās - gan dalījums žanros, gan valstīs, gan vāku krāsās. Šausmu stāsti, konkrētu autoru grāmatas, klasika utt.


Zaļo vāku tematika / Barona ielas grāmatu klubiņā

Grāmatu klubiņa vadītāja Kristīne Šlosberga, kas ir arī Barona ielas veikala vadītāja, reizi pa reizei ciemos uzaicina ar literatūru saistītus cilvēkus, kas padara mūsu tikšanās daudzveidīgākas un vienlaikus izglīto par dažādiem jautājumiem, rada diskusijas, jautājumus un atbildes.

Nākamā tikšanās (10. oktobrī plkst. 20.00) būs somiskā, kurā ciemosies 2 viesi. Citēju Kristīni: "Viens būs īsts somu grāmattirgotājs, kurš parādīs kā izskatās oriģinālzidevumi dažām mums jau iemīļotām grāmatām. Otra būs viešņa - tulkotāju pasaules superzvaigzne Maima Grīnberga, kura vairākkārt ir veikusi teju neiespējamo un latviskojusi tādus somu dialektus, kurus pat pašiem somiem nevienmēr ir pa spēkam izrunāt."

Klubiņam var pievienoties jebkurā brīdī.

Vienas tikšanās ilgums parasti ir 2-3 h. Katram dalībniekam tiek dots vārds, taču, protams, runāšanas iespēju var arī neizmantot, ja ir vēlēšanās tikai paklausīties.

Spiikiizi grāmatu klubs


Spiikiizi grāmatu klubu vada Āris Birze, kurš ir gan kafejnīcas/grāmatnīcas/pašizaugsmes centra Spiikiizi idejas autors un līdzdibinātājs, gan arī grāmatas "Nebaidies" autors.

Viņa grāmatu kluba pamatā ir dalīšanās ar praktiskām atziņām, kas gūtas no grāmatām, jeb, citiem vārdiem sakot, viņš mudina pielietot dzīvē to, ko gūstam grāmatās. Mainīt savu dzīvi, uzlabot to. Augt.

Grāmatu kluba tikšanās notiek katru svētdienu plkst. 18.00.

Interesantākais šajā klubiņā ir tas, ka gandrīz katru reizi sanāk atšķirīgs cilvēku pulciņš. Visu laiku var iepazīt jaunus cilvēkus, jaunus lasītājus. Katrs pastāsta par nesen izlasīto grāmatu (mazāk par saturu, vairāk par gūtajām atziņām), tematikas nav, runāšana ir brīva, laiku pa laikam mēdzam aizrunāties ārpus grāmatu tēmas, bet arī tas man iet pie sirds.

Arī uz šo klubiņu es netieku katru reizi, jo mēdzu būt prom no Rīgas, taču man patīk, ka tas notiek ik nedēļu, savā ziņā tas motivē lasīt vairāk.

Viena no tikšanās reizēm Spiikiizi grāmatu klubā
Zinu, ka grāmatu klubus mēdz organizēt arī bibliotēkas, bet uz tādiem neesmu bijusi. Šie divi pagaidām ir vienīgie, kurus apmeklēju.

Ja kādam ir cita vai līdzīga pieredze, uzrakstiet par to blogā vai dalieties komentārā.

28 augusts, 2017

Par maniem (gaidāmajiem) dzejas notikumiem šoruden (2017)

Rudens jau klāt, tāpēc ir īstais laiks pastāstīt par maniem dzejas plāniem un notikumiem šoruden.

Savas Dzejas dienas atklāšu Daugavpilī, viesojoties Latgales Centrālajā bibliotēkā (7. septembrī plkst. 14.00). Laipni lūgti! Pasākumā palasīšu savus jaunākos dzejoļus, - atlasot rudenīgākos darbus, kā arī pastāstot par savām dzejas aktualitātēm.


Tajā pašā dienā, tas ir vakarā, atgriezīšos Rīgā, lai turpinātu Dzejas dienu (un ne tikai Dzejas dienu) gaitas.

Viens no rudens pasākumiem, ko gaidu ar lielu, poētisku nepacietību, ir krievu dzejnieces Irinas Astahovas (Ah Astahova) dzejas vakars, kas notiks 8. septembrī. Uz Lielās Ģildes skatuves dzejniece prezentēs savu jaunāko krājumu "Kabatas planēta" un lasīs priekšā publikas iecienītākos dzejoļus. Kopš dzejniecei sekoju Instagram tīklā, esmu kļuvusi par lielu viņas fani un pat iedomāties nevarēju, ka tik drīz viņu varēs redzēt dzīvajā - tepat Rīgā. Ja būs iespēja, noteikti plānoju iegādāties arī kādu fizisku viņas grāmatas eksemplāru.

Viens no maniem iecienītākajiem (ikgadējiem) Dzejas dienu pasākumiem ir Ceļojums ar dzejniekiem, kas ļauj ne tikai paklausīties latviešu dzejnieku jaunākos darbus, bet arī pastaigāties ar dzejniekiem un iepazīt Rīgu. Pagājušajā gadā pastaiga norisinājās pa Āgenskalnu, bet šogad, ceļojot ar dzejniekiem, varēs iepazīt Ķīpsalu. Lai piedalītos pasākumā, 9. septembrī plkst. 12.00 jāierodas sabiedriskā transporta pieturā Ķīpsala. Pati dzeju nelasīšu, taču vienmēr cenšos šo pasākumu nepalaist garām, ja esmu Rīgā.

Ceļojums ar dzejniekiem 2016. gadā. Dzeju lasa Eduards Aivars

Vēl viens pasākums, kurā piedalīšos pati, ir tradicionālie dzejas lasījumi pie Raiņa pieminekļa, kas ik gadu notiek par godu Raiņa dzimšanas dienai un ir centrālais Dzejas dienu notikums. Šogad pasākums notiks 10. septembrī plkst. 14.00. Laipni lūgti! :)

2016. gads / Dzejas dienas

Nākamajā nedēļā (11. - 17. septembris) pēc Rainim veltītā pasākuma piedalīšos Starptautiskajā Atdzejas darbnīcā, kurā cits citu atdzejos deviņi dzejnieki no Latvijas un Lielbritānijas. Projekts tiek organizēts kā daļa no gatavošanās procesa Latvijas dalībai Londonas grāmatu tirgū 2018. gadā. Par Atdzejas darbnīcu un tās dalībniekiem vairāk var uzzināt šeit: http://www.lit-across-frontiers.org/events/poetry-translation-workshop-in-riga/

Dzejas dienu programma pieejama šeit: http://dzejasdienas.lv/pasakumi/

Pasākumu ir daudz, un tie ir ļoti dažādi. Nāc un baudi dzeju arī Tu!

Uz tikšanos! Skaistas un saulainas Dzejas dienas vēlot,
Inga

P.S. Nobeigumā pārsteigums, ar ko sastapos pavisam nesen, - TESTS "Kurš ir Tavs visu laiku mīļākais latviešu dzejnieks?"


Dzejas dienas 2016. gadā

24 augusts, 2017

Brauciens uz Sauriešu karjeru (rakstisks ievads + stāsts bildēs)

Rīts, kurā pamostos sešos un sāku rītu ar dzeju un saullēktu, un domu pierakstīšanu. Rīts, kurā līdz deviņiem ir vēl trīs stundas, ko veltīt klusumam sevī un sev klusumā.

Rīts, kas ir pamodies silts, un pārtaps par karstu dienu. Ļoti iespējams, pēdējo karstuma pielieto dienu šovasar. Mēs to nojaušam, tāpēc, nobaudījuši savas baltās un melnās kafijas, liekam somās grāmatas un dvieļus un dodamies peldēties. Uz jaunu vietu. Ne jaunu vispār, bet jaunu mums.

Uz Sauriešu karjeru, kur skaistas meža takas vijas ap ūdenskrātuvi, kur ūdens ir neparasti dzidrs un mirdzošs. Meklējot labāko krastu, baudām neskarto dabu. Nopeldamies, tad dodamies uz citu krastu, kur apmetamies uz ilgāku laiku.

Pēc laiciņa krastam pietuvojas gulbju mamma ar trim mazuļiem.
"Apgredzenots", - kāda sieviete saka.
"Vai tas nozīmē precējies?" - viņai uzjautā meita.