2019. gada 22. marts

2 fragmenti no stāsta "Nezināmais"

"Aizgājusi vēlreiz uz virtuvi, beidzot uzvārīju kafiju. Pirmos malciņus nobaudīju, skatoties pa virtuves logu uz vientuļo priedi, kuras galotnē sēdēja tikpat vientulīga vārna. Krā, krā. Kad tā pacēlās spārnos un aizlidoja, es aizgāju pie datora. Krūzi noliku blakus un ik pa laikam par to aizmirsu. Internets bija lieliskas zāles pret atcerēšanos, vienatni, sevi un vispār jebko. Cilvēki un viņu laiks tur iekrita kā melnā caurumā, un arī es tam šad un tad ļāvos, kaut gan kvēli vēlējos pretoties."

(..)

"Iekāpu trolejbusā, nopīkstināju savu e-talonu, kurā bija palikuši trīs braucieni, un lūrēju logā uz pilsētu. Pilnīgi bez domām – tāda sajūta, kaut gan ne – es vēroju cilvēkus, un vērošana ļoti reti iztiek bez domām. Tā bieži vien iet roku rokā ar secinājumu izdarīšanu. Turklāt – pilnīgi aplamu. Tas ir gandrīz tāpat kā internetā – sēžu un laikoju cilvēkus. Kādam ielieku sirsniņu, kādam – neko. Izkāpju no trolejbusa un visus aizmirstu."

Stāsts "Nezināmais" lasāms ŠEIThttp://www.la.lv/rakstniekam-ir-jagrib-rakstit

Foto tapis 2019. gada 9. janvārī

2019. gada 16. marts

Manas marta dziesmas (2019)

1. Pilsētas Skaņas ~ "Mīlētāja dziesma" (A.Čaka dzeja) (dzejas klasika mūsdienīgā skanējumā)


2. Luke Marzec ~ When We First Met (paldies Elīnai Jurbergai, kura ar šo dalījās Facebook)


3. Faithless ~ Miss U Less, See U More (sen, sen iemīļots skaņdarbs, kuru nesen sev no jauna atklāju)


4. Liza Anne ~ "I'm Tired, You're Lonely" (nejauši uzskrieta dziesma Spotify tīklā)


5. Nina Simone ~ The Other Woman (no Ilmāra Šlāpina izveidotās dziesmu listes "Andras piemiņai")

2019. gada 14. marts

Atbilde Mihailam


Labdien, Mihail!

Šis dzīvoklis man nepieder,
tāpēc nevaru Jums to pārdot,
es to īrēju, tāpat kā mans gars īrē manu ķermeni, –
uz nenoteiktu brīdi,
un pat ja es šo vai citu dzīvokli kādreiz pirkšu,
tad visticamāk – kredītā,
tātad – tas man joprojām nepiederēs;
man piederēs vien ilūzija par to,
ka tas man pieder.
Vai Jūs iepērkat arī ilūzijas?
Tās gan es varu diezgan daudz piedāvāt.
Atgriežoties pie dzīvokļa,
– pat ja es to nopirkšu un atmaksāšu kredītu,
un pēc 40 gadiem tas man patiesi piederēs,
kur lai es dzīvoju, ja Jums to pārdošu?
Lai gan kas zina, vai kāds no mums abiem vēl tajā brīdī būs dzīvs.
Ja būšu, es Jums piezvanīšu. Vienkārši – lai pateiktu paldies,
ka rakstījāt ar roku, jo, ja šis sludinājums būtu drukāts,
es uz to pat nepaskatītos.

Ardievu, Mihail! Lai laba dzīve!

2019. gada 13. marts

Tulkotājs Džeids Vils par darbu plānošanu un ikdienu

Laiku pa laikam sarakstos ar tulkotāju Džeidu Vilu (Jayde Will) – gan saistībā ar tulkojumiem, ko viņš veic (viņš ir atdzejojis lielu daļu no maniem dzejoļiem angļu valodā, tos var izlasīt grāmatā "Having Never Met", kā arī šobrīd strādā pie vēl dažiem), gan par citām literatūras un kultūras aktivitātēm un aktualitātēm. Vienu dienu viņam e-pastā uzjautāju par to, kā viņš organizē savu darba ikdienu, jo mani allaž interesē radošu cilvēku spēja sevi disciplinēt. Īpaši gadījumos, kad: 1) darbiem nav konkrētu darba laika rāmju; 2) darbu ir daudz, un tie ir dažādi (šajā gadījumā: Džeids tulko un atdzejo latviešu (arī lietuviešu, igauņu) literatūru + ir literārais aģents, meklē tulkotajiem darbiem izdevējus + arī pats raksta dzeju/prozu utt. u.tml.)

Mans jautājums Džeidam bija šāds (atļaušos netulkot no angļu uz latviešu, lai paliek oriģinālsarakstes valodā):

How do you organize your daily life? How much time do you leave for your own writing?


Te ir viņa atbilde, kuru viņš pats sastrukturēja 5 punktos ar ievadu un atļāva man to pārpublicēt blogā:

My work routine has evolved over the last 6-7 years. Before that, I did small editing and translation jobs. The work and themes changed often, and it was relatively easy to manage my day. However I wanted to do bigger things (books primarily) so I had to change my strategy. You could say I am still trying to find the best way to do that, but I can say a few things help me to manage my day better:

1. I keep a work diary. I catalogue what I do during the day. It serves several purposes. One is that I know I am working on what needs to be worked on. Another is that I understand at the end of the day I actually did something. I think oftentimes we feel at the end of the day that we didn't do anything, though actually we did a lot. Cataloguing all of this helps to show that I did do something (not always what I needed to do, but that happens:)


2. I really try not to do too many things a day. It just helps keep me focused.


3. I do take pretty long breaks when translating, meaning I can't just have a five-minute break and go back to the translating. I have to take longer breaks. But that is more of a personal thing I have noticed about myself. I just had a conversation with a poet friend who is also a translator, and she said that if she is translating, she can't really do any writing, or at least it is very hard. I feel the same. If I am translating a book, then it's best if I have the time to do that, because it is such an involving job. If I want to write, I need to make sure I have time for that. In this day and age, and at this point in my life, and with the pace of life today, it is easy to get overwhelmed. We need to be vigilant with our time.

4. As I said, my routine has evolved. I have tried different things. One other thing cataloguing my day does is to show when I am effective, and how much I can actually do. I think before I thought I could do more (especially in terms of translation), but I realized that I have a rhythm, and I can't really do more than that. It just doesn't work. So I guess this point is about experimenting, and then coming to a realization of what is most realistic for me.

5. Finding the things I really want to do. That has evolved too. But I think that happens over time, and it's hard to know right away. What's important is to do that when the time comes and not shying away from getting rid of things in your life that weight you down.

Un par rakstīšanu viņš nobeigumā piebilda, ka stāsti lielākoties dzīvo viņa galvā, viņam tie tikai kādā brīdī jāuzliek uz papīra, bet ar dzeju – ar dzeju lietas ir mazāk paredzamas, dzejas rindas nāk viļņveidīgi. Angliski viņš lietoja frāzi "in spurts". Dzejai viņš arī plāno ķerties klāt un apkopot to, ko ir uzrakstījis.

Ja interesē laika plānošanas tēma, Džeids iesaka izlasīt grāmatu THE ONE THING (autors Gary Keller).

Džeida radošā biogrāfija manā grāmatā "Having Never Met", ko viņš atdzejoja no latviešu uz angļu.

2019. gada 8. marts

KINO VED* jeb attiecības ar kino. Fragmenti no sarunas ar Ditu Rietumu.

2018. gadā man ienāca prātā ideja par personīgu sarunu ciklu ar personībām, kuras ir ietekmējušas manu dzīvi, domāšanu, izaugsmi. Mērķis? Pati saruna. Satikšanās. Personīga sarunu skola. Kā pirmo uz sarunu aicināju Ditu Rietumu. Uzrakstīju viņai 29. oktobrī. Pagāja laiciņš, līdz mēs vienojāmies par satikšanās laiku. Četri mēneši, ja nekļūdās mana matemātika.

Kinokritiķi, Nacionālā Kino centra vadītāju un RSU pasniedzēju Ditu Rietumu satiku 22. februārī pirms filmas „Lote un pazudušie pūķi” pirmizrādes kādā Lāčplēša ielas kafejnīcā. Aiz loga dzisa vakara krēsla, pārvēršoties pilnīgā tumsā. Līdzīgi gaismas dzišanas brīdim pirms filmām kinoteātros, tikai šoreiz filmas vietā bija saruna. 

Saruna, kas man bija svarīga, jo Ditas Rietumas recenzijas mani ir gan izglītojušas, gan kalpojušas par impulsu pievērst uzmanību kvalitatīvām Eiropas un pasaules filmām. Vienvārdsakot – vedušas uz kino.

Izvaicāju Ditu par valodu, kino, par sabiedrību un laiku, kurā dzīvojam. 

Dita Rietuma kinoteātrī Splendid Palace. Foto: Toms Norde (paldies Deep White par atļauju izmantot fotogrāfiju)

Kādi ir pirmsākumi Jūsu interesei par kino?

Laiks, kad es sāku interesēties par kino, bija 20. gadsimta 70. un 80. gadu mija, attiecīgi, Padomju Savienība, kurā bija ļoti ierobežota Rietumu filmu aprite. Taču Krievijā tolaik iznāca brīnišķīgas grāmatas par Rietumeiropas un pasaules kino, kuras latviski neviens netulkoja. Es tās lasīju krievu valodā un skatījos tajās nodrukātās mazās, miglainās kino kadru bildītes, mēģinot iztēloties, kādas šīs filmas varētu izskatīties. Bija brīnišķīga sērija „Meistari par meistariem” („Felini par Felini”, „Antonioni par Antonioni” utt.), kas man ārkārtīgi patika un ko es lasīju kopš agrīniem tīņa gadiem. Vēl es lasīju arī Eizenšteina kopotos rakstus, kas bija mans otrs iedvesmas avots. Lūk, un pēc tik šausmīgi pavadītas bērnības man nekas cits neatlika, kā doties studēt kino. Un kino tolaik varēja studēt tikai vienā augstskolā – Valsts Kinematogrāfijas institūtā Maskavā.

Ko tur mācīja? Kino teoriju un vēsturi?

Jā, teoriju un vēsturi. Man ļoti nepatīk termins kino kritiķis. Krieviski eksistē termins киноведение (aut. zinātne par kino mākslu). Cilvēku, kas nodarbojas ar kino teoriju, Krievijā joprojām sauc киновед, kas latviski nozīmē mākslas zinātnieku un teorētiķi. Pie mums savukārt visus mākslas zinātniekus sauc par mākslas kritiķiem. 

(..)

Jums ir bagāta rakstu valoda. Kā esat to attīstījusi?

Man skolas laikā ļoti nepatika rakstīt sacerējumus, es nekad nebiju domājusi, ka kādreiz kaut ko rakstīšu, bet, par valodu runājot, kādreiz bija tāds izdevums „Literatūra un māksla”, tajā darbojās vairāki ļoti spēcīgi autori. Tolaik, 80. gados, izcili rakstīja Viktors Avotiņš. Es pat atceros, ka es, ja ne gluži mācījos no galvas, tad cītīgi iedziļinājos un studēju tos rakstus, kuros bija kaut kas vairāk par kārtējo avīžinformāciju, kas bija kā literāri darbi. Un vēl es visu mūžu esmu rediģējusi Normunda Naumaņa gabaliņus. Viņš visu mūžu uz mani ir kliedzis par to, ka nedrīkst noīsināt nevienu vārdu un teikumu, kaut raksts bija 3000 zīmes par garu. Tad es iemācījos īsināt tā, ka viņš to nepamanīja. Gluži kā ar pinceti. Acīmredzot biju sasniegusi kaut kādu perfekciju, jo viņš ne tikai vairs neārdījās un nekliedza, bet pat nemanīja, ka tur kaut kas ir noīsināts.

Recenzija. Kurā brīdī tā sākas?

Tajā brīdī, kurā to pasūta redaktors.

Pirms filmas, tātad? Skatītājs, šķiet, par filmu sāk domāt tikai pēc.

Ja es zinu, ka man par filmu būs jāraksta, es to skatos savādāk. Rūpīgāk. Varbūt pat divas reizes. Ja nav jāraksta, tad gan var atslābt.

Kādai ir jābūt filmai, lai to gribētos skatīties vismaz otrreiz?

Vai nu tai jābūt provokatīvai, vai arī formā ļoti sarežģīti veidotai – lai saprastu kā tā ir uztaisīta. Ja tā ir izcila filma, kritiķis, gluži tāpat kā skatītājs, ļaujas emocionālai empātijai, kas arī ir kino uzdevums – panākt šo empātiju ar varoni. Un, ja tu esi aizraudājis acis, tu daudz ko nepamani – ne montāžas īpašos gājienus, ne arī citus smalkus, formālus atradumus, līdz ar to ir jāskatās otrreiz. Ja runājam par neseno periodu, tāda filma ir bijusi „Roma”, kuru pirmo reizi uz lielā ekrāna redzēju San Sebastjanas kino festivālā un raudāja visi – gan vīrieši, gan sievietes – pēc trīs stundu stāvēšanas rindā, lai iekļūtu zālē, jo filma ir Netflix produkts un to nerāda uz lielajiem ekrāniem, izņemot atsevišķus festivālus. Līdz ar to, lai rakstītu par to jēgpilni, es to skatījos vēlreiz, kad tā parādījās Netflix.

Vai savam priekam arī skatāties kino?

Savam priekam man patīk noteikts kino periods – 20. gs. 40. – 50. gadu Holivudas amerikāņu filmas – tās es simtiem esmu redzējusi un vienmēr sevi baru, ka tās nekataloģizēju... Bet tas ir priekam, un prieku jau var arī nekataloģizēt.

(..)

Ko zaudē cilvēks, kurš neskatās labu kino?

Varbūt viņš neko nezaudē. Varbūt viņam ir labi un viņam nemaz nevajag to skatīties. Ja viņš kaut ko ieraudzīs, viņš nonāks diskomfortā un sapratīs, ka viņš nav tik brīnišķīgs, kāds pats sev liekas, un viņa trauslais līdzsvars izzudīs... Cilvēki ir dažādi. Droši vien pirms gadiem desmit es būtu teikusi, ka visiem ir jāredz viss, bet – būsim toleranti – ja cilvēks grib skatīties Supernovu, lai viņš skatās Supernovu, un liksimies mierā. No otras puses, kino un izglītība ir nopietns temats. Es mēģinu augstskolas 1. kursa studentus izvest cauri koncentrētam laba kino piedāvājumam 20. gs. kontekstā, un daļa no studentiem ieinteresējas un turpmāk skatās šāda veida kino, piemēram, līdz šī gada rudenim viņi neko nebija dzirdējuši par Pāvelu Pavļikovski, un pēc mūsu kolektīvās „Aukstā kara” skates un analīzes sesijas ir jau pieteikts kursa darbs par Pavļikovska autorkino rokrakstu.

Jūs kopā skatījāties?

Jā. Vardarbīgi. Lai nevar aizbēgt.

Tādu vardarbību es arī gribētu.

Eirobirokrātu valodā to dēvē par audience development. Tā ir auditorijas attīstīšana, ar ko arī ļoti strādā Splendid Palace, kopš tajā parādījās Daira Āboliņa. Viņa dara fanātisku darbu jau kādus 5-7 gadus. Kādreiz tur vispār nebija cilvēku, tagad viņu ir daudz vairāk; un tiek rādītas filmas, ko pirms gadiem sešiem tur neviens nebūtu skatījies. Uz biznesu vērsts cilvēks teiktu „ku-kū, priekš kam ķēpāties?”

(..)

Atgriežoties pie rakstīšanas, kā Jūs spējat koncentrēties tādā dzīves ritmā?

Tā ir dresūra. Cilvēks ir tāds zvēriņš, kurš var ar sevi izdarīt vis kaut ko, ja vien dzīve liek. Var arī neko nedarīt un rīt antidepresantus – ir arī tādas izvēles, bet būtībā cilvēks var sevi pakļaut diezgan drastiskai dresūrai, kā es to daru. Piemēram, esmu cilvēks, kam nepatīk publiska uzstāšanās, kam kādreiz bija ļoti grūti ar šo formātu, bet, sekojot dzīves piedāvājumiem un strādājot ar sevi, to visu var atrisināt. Ja tev jālasa lekcijas 3 stundas no vietas 100 cilvēku auditorijai, tad varbūt pirmo, otro reizi tu noģībsti... Jo tas ir ļoti, ļoti smagi – pirmkārt, tas paņem ārprātīgu enerģiju un, otrkārt, ar tāda apjoma auditoriju ir ļoti grūti uzturēt personisko kontaktu. Bet to var izdarīt. Tas joprojām nav mans iemīļotākais formāts, bet es to daru.

Dita Rietuma uz žurnāla "Sestdiena" vāka

Kā Jūs izvērtējat – ko darīt, ko ne? Kur ieguldīt savu laiku, kur ne?

Grūti atbildēt uz šo jautājumu. Zinu, ka es joprojām gribu rakstīt, kaut vai nedaudz. Jo ar rakstīšanu ir tā – tikko tu to pārstāj darīt, tā prasmes atmirst. Zibenīgi. Ir bijuši periodi, kad esmu mazāk rakstījusi un pēc pauzes ir grūti atsākt: rakstās grūti un slikti. Labāk tādu situāciju nepieļaut un rakstīt kaut bišķiņ, bet visu laiku. Un pārējais... Studenti, piemēram, man rāda, kas notiek pasaulē... Tāpat caur saskarsmi ar jauniešiem man ir interesanti vērot, kas notiek ar sabiedrību. Man daudz labāk patīk mācīt studentus, kurus principā neinteresē kino un kuri nav iedomājušies, ka uz to var skatīties kā uz mākslas parādību. Tādā ziņā mana pieredze ir atšķirīga no tiem, kuri strādā Kultūras akadēmijā – pirmkārt, tur ir daudz mazāks studentu apjoms un, otrkārt, šie cilvēki zina, ka viņi grib veidot kino vai būt mākslas pasaulē – viņi ir izdarījuši izvēli un viņiem ir priekšzināšanas. Stradiņu universitātes Multimediju komunikācijas fakultātē interese savukārt ir tikai atsevišķiem studentiem. Ja agrāk, pirms gadiem desmit, es ar neizpratni skatījos uz to, ka viņi neko nav dzirdējuši par 20. gs. kino klasiķiem, tad tagad esmu tolerantāka un saprotu, ka tā ir norma, jo, ja par to īpaši neinteresējies, tad diemžēl vairāk par aktuālo blokbāsteru nebūsi redzējis. Vairs neģībstu no tā, ka neviens neko nezina.

Jums ir iekšēja misijas sajūta par sabiedrības izglītošanu?

Pilnīgi noteikti. Es to esmu darījusi vienmēr un caur dažādiem instrumentiem, - vienalga, vai tas notiek redaktora, žurnālista vai mākslas kritiķa kapacitātē, vai sabiedrisko organizāciju ietvaros. Kādreiz bija Kino skolas projekts, un arī tagad, valsts darbā, mēģinām iespēju robežās attīstīt izglītības aspektu. Tikko esam iztulkojuši un nodrukājuši amerikāņu autora D. Bordvela kino teorijas grāmatu, kas ir fundaments, lai saprastu audiovizuālo mākslu un kino kā tādu. Grāmata ir tulkota ļoti daudzās valodās, beidzot tā būs pieejama arī latviski.

1) Dita Rietuma saka ievadvārdus pirms filmas "Sunset Boulevard" 2017. gada 28. decembrī;
2) Vada sarunu ar latviešu izcelsmes Holivudas aktrisi vārdā Rutanya Alda 2018. gada rudenī. 

Kā Jūs tiekat galā ar spriedzi, ko nes atbildība?

Neanalizējot. Es vienkārši darbojos. Ja sākšu analizēt, es droši vien netikšu ar to galā. Bet, kamēr neanalizēju, es tieku – šad tad veiksmīgi, šad tad mazāk veiksmīgi, bet tieku. Laime ir darbībā, viss pārējais nāk ar visādām blaknēm.

(..)

No kā Jums ir bail?

Es domāju, ka ir jābaidās tikai no neatrisināmām veselības problēmām. Un... Es nezinu... No kara. Viss pārējais ir menedžējams. Savukārt sēdēt un baidīties no eksistenciālām traģēdijām vienkārši nav jēgas, jo tas neko nelīdzēs. Jāfunkcionē, cerot, ka tās neskars... Vēl man čūskas nepatīk. Pret zirnekļiem man nav pretenziju.

Bet kā ar šo laiku, kurā dzīvojam? Kas, Jūsuprāt, tajā ir labs? Daudz tiek runāts par interneta laikmeta sliktajām pusēm... Bet kādas ir šī laika priekšrocības?

Vai šim laikam ir priekšrocības?

Nezinu. Es Jums jautāju.

Nē, es vienkārši domāju. Es uzdevu retorisku jautājumu.

Var arī tā atbildēt. Bet kaut kas jau ir, kāpēc ir vērts dzīvot tagad.

Dzīvot ir vērts. Kamēr ir lemts, tikmēr ir vērts. Par to vispār nav ko diskutēt. Teorētiski priekšrocība ir absolūtā brīvība: tu esi te, tad tu vari aizbraukt uz Berlīni vai vēl kaut kur, kas pirms kāda laika bija absolūti neiedomājami, bet būtībā man ļoti daudz kas nepatīk šajā laikā. Man nepatīk debilizācijas un konsumerisma jeb patēriņa spiediens, kas prasa ļoti spēcīgas personības, lai tam visam stātos pretī. Tur ir jābūt sakarīgiem cilvēkiem, kas skatās labu kino, lasa labas grāmatas, iet uz Turzu, Burku, nodod plastmasas pudeles un nepakļaujas visam tam ārprātam, kas tev lec virsū no visām pusēm. Ja izslēdz komentāru lasīšanu un dažādu audiovizuālo produktu baudīšanu dažādās televīzijās un attīra savu telpu no visas tās vulgaritātes, tad ar laiku viss ir kārtībā, bet nonākt līdz tam prasa baigo spēku un pašpietiekamību. Es, šķiet, pirms kādiem pieciem gadiem sapratu, ka esmu attīrījusi savu pasauli no visa tā, ko man nevajag.

Jums nav televizora?

Jā, man nav televizora jau 20 gadus. Es dažreiz šo to atsevišķi noskatos internetā, teiksim, Latvijas Televīzijas raidījumus, kas sacēluši īpašu atskaņu. Nav tā, ka es nezinu, kas te notiek, bet televizora kā tāda man konceptuāli nav jau 20 gadus.

Jūs teicāt: „Kamēr ir lemts”. Vai ticat liktenim?

Pēc simts gadiem te nebūs neviena no mums. Varbūt jau pēc 50 gadiem ne.

Tādā ziņā mums visiem viens liktenis, jā.

Lūk, cilvēks ir laicīgs, viņam ir noteikts laiks, uzdevumu apjoms, un tevi neglābj ne tavs Porsche, ne tavi miljoni, ne kas cits. Tas ir liktenis vai vienkārši rēķinies ar to, ka nebūsi mūžīgs. Par šo tēmu ir viena pārlaicīga filma „Pilsonis Keins”. Tā ir amerikāņu klasika par to, ka virs visiem mums ir griesti. Mēs varam palekties un apdauzīt galvu, jo griesti ir, bija un būs. Un tur, zem tiem griestiem, ir mūsu liktenis.

* KINO VED = vārdu spēle, atsaucoties uz krievu vārdu киновед.

Patiesībā bija 22. datums, bet tas nav svarīgi. :)

2019. gada 6. marts

Lai salauztu ledu un ilgas. Tāpēc es gāju.

Es gāju pastaigāties ar pēcpusdienas sauli. Un salauzt to plāno ledu, kas bija palicis vēl starp pavasari un mani. Un rakstīt apsēdos tikai tad, kad vārdi bija 'aiznesušies' līdz maniem pirkstu galiem un spraucās laukā kā pumpuri. Neapturami, neatgriezeniski, strauji.

Visi vārdi manī gribēja runāt par sauli, kura bija sagaidījusi savu kārtu pelēku, lietainu dienu rindā.

Pat luksofors un lukturis klusēja gaismas priekšā. Īstas, ilgotas dienas gaismas priekšā. Es gāju puspievērtām acīm un manī dziedāja Faithless: "I want to miss you less and see you more". Nezinu, vai tas bija par gaismu vai par cilvēku, vai abiem. Droši vien – abiem. Jo cilvēks ir gaisma.

Man līdzi bija ne tikai mūzika, bet arī fotoaparāts un dzeja. Es nezināju, kurp eju, bet aizgāju līdz kafejnīcai Pietura un apsēdos rakstīt. Rakstīju kādu stundu, līdz saule bija uzrakstīta.

Zonas

"tāpēc jau tevī var redzēt mēness vaibstus
tāpēc jau tu esi durvis, atstātas pusvirus
zilgans starojums laužas tev cauri –
asmeņi, izspraukušies no rētām uz muguras
apstājas rādītāju elpa ciparnīcās
kā želeja vados sastingst spriegums
rokas iras cauri sekunžu nogriežņiem
tikai tava ēna uz sienas ļauj noprast –
turpinājums sekos"

(Aivars Madris) #zonas

Kāpņutelpa

Ledus I

Ledus II

Redzamība

Pumpuri

Mājas

Lukturis, luksofors un saule

Vakara tuvošanās

2019. gada 5. marts

Mana KINOBERLĪNE 25 fotogrāfijās

Ievads


Kinoberlīne. Šie vārdi manā ceļojumā nebija atdalāmi. Tāpēc, – lai piedod gramatika – rakstu tos kopā. 

Iespēju nokļūt Berlinārē (vienā no pasaules lielākajiem kino festivāliem) guvu, uzvarot konkursa European Film Challenge rudens cēlienā. Šobrīd notiek konkursa nākamais vilnis, kas uzvarētāju vedīs uz Kannām. Lai piedalītos, ir jānoskatās 10 Eiropas filmas (iespējami dažādās platformās) un jādalās ar redzēto soc. tīklos, kā arī jāmedī papildpunkti. Par to visu var uzzināt European Film Challenge Facebook lapā.

Kā man gāja?


No 7. līdz 14. februārim Berlīnē noskatījos 17 pasaules pirmizrāžu – lielu daļu no tām – ar režisoru un aktieru klātbūtni pirms vai pēc seansa. Vienā no seansiem pat iemanījos filmas komandai uzdot jautājumu. Tas bija pēc dokumentālā darba "Searching Eva" pirmizrādes, kurā vēlējos noskaidrot, kā notika materiāla atlase filmai.

Viens no lielākajiem notikumiem Berlināres festivālā bija dzīvajā redzēt leģendāro kinorežisori Anjēzi Vardu, kura cēla gaismā jaunāko dokumentālo filmu par savu radošo darbību – filmām, mākslas instalācijām un fotogrāfiju. Varda ir ārkārtīgi inteliģenta, starojoša, zinātkāra un sirsnīga personība – to var just gan viņas darbos, gan runās.

Tā kā lielāko daļu laika pavadīju kinoteātros, tad mana Berlīne bija – mirkļi starp tiem. Ceļš no kinoteātra uz kinoteātri, metro, autobusi, kafejnīcas, kurās iestiprināties pirms vai pēc redzētās filmas, skatlogi – garāmejot, cilvēki – garāmejot, afišas, uzraksti, avīžu stendi utt. 

Protams, mana iemūžināt-kārā acs tā vienkārši paiet garām nevarēja. Tā gribēja fiksēt pamanīto. Un pamanīts (apzināti vai neapzināti) bieži vien tapa tas, kas raisīja kādu asociāciju vai atbalsi ar tikko redzētu filmu vai noskaņu. 

Vēl viena interesanta lieta bija tas, ka skatījos vairākas filmas, kuru darbība norisinājās Berlīnē, un pēc filmas piezagās sajūta, ka iekāpju iekšā kino. Kino un pilsētas robežas bija šķērsojušas viena otru vairākkārt.

Un vēl. 

Berlīne, mans neuzrakstītais dzejolis:

Mans Berlīnē neuzrakstītais dzejolis ir par matraču veikalu, kuram ik nakti gāju garām, par kino priekškariem, kas atveras un aizveras kā puķes, par īstu, degošu sveci skatlogā, par Čārlija apavu darbnīcu, par manu saplosīto lietussargu viesnīcas miskastē, par kapiem pie Silent Green kinoteātra un ainu no filmas "I was Home but", kurā sieviete guļ kapsētā, apskāvusi vīra kapu; par apelsīniem, ko pirku piemājas, tas ir, pieviesnīcas bio-veikalā, par dejām Baltijas kino industrijas ballītē un par matiem (gandrīz) mūžīgā Berlīnes vējā.

Tālāk – manu stāstu lai turpina fotogrāfijas, jo par filmām un festivālu diezgan daudz esmu stāstījusi instagram/facebook tīklos.


















  







2019. gada 18. februāris

Vai "Tie bijām mēs"? Mazliet par grāmatu + citāti.

Golnāzas Hašemzādes Bundes grāmata "Tie bijām mēs" kļuva par manu ceļa lasāmmaizi. No Berlīnes uz Rīgu. Tad no Rīgas uz Krāslavu. Pabeidzu to vakarnakt. Māju mierā. Siltā segā. Starp diendusām un nakts miegiem.

Grāmata ir par nāves tuvošanos un milzu alkām dzīvot, kā arī par to, vai vispār ir dzīvots. Ko nozīmē justies dzīvam? Ko nozīmē dzīvot pa īstam?

Nāves tuvošanās grāmatas varoni pietuvina pašas dzīvei, izvēlēm, esībai. Kuros brīžos viņa jutās dzīva? Kuras ir skaistākās atmiņas? Cik maksā brīvība? Vai pūliņi bija cīņas vērti?

Viņas izmisums ir ļoti klātesošs. Manipulēšana ar tuvajiem. Slimība kā ierocis, slimība kā pašizziņas impulss. Slimība kā ceļš uz dzīves pēdējo nodaļu. 

Vai vēl ir laiks? Vai vēl var pagūt dzīvot? Izprast dzīvi?

Grāmata, kas piestāv debesīm. 

























"Kurš var apgalvot, ka manis sniegto apgrūtinājumu summa ir bijusi mazāka par manis sniegto atvieglojumu summu?" (9. lpp)

"Ko var iesākt ar laiku, ja tu no tā nebūvē nākotni?" (21. lpp)

"Paskaties, es saku. It kā to būtu iespējams neredzēt." (26. lpp)

"Padomā, ja nu cilvēkam ir piešķirts noteikts elpas vilcienu skaits un tie izbeidzas ātrāk, ja tu smejies skaļi, diskutē aizrautīgi un dejo, līdz paliec bez elpas." (32. lpp)

"Vai tu domā, ka esi zaudējis vairāk, nekā ieguvis?" (37. lpp)

"Domāju par to, ka tā arī ir dzīve. Būt izsalkušam." (46. lpp)

"Mani ieraudzījis, viņš iemirdzējās. It kā viņu būtu piepildījusi pati dzīve." (50. lpp)

"Vai tad mēs halucinācijas neredzam visu laiku? Skatāmies uz pasauli caur saviem aizķepušajiem filtriem." (123. lpp)

"Dažkārt es prātoju, vai pareizi un nepareizi ir antonīmi vai tikai divi veidi, kā pateikt vienu un to pašu." (178. lpp)

2019. gada 4. februāris

Par radošumu un Van Gogu

SĀKUMS


"Jo lielākas bailes mēs izjūtam kādas noteiktas lietas priekšā – jo svarīgāka šī lieta ir mums un mūsu attīstībai," – tā teic Stīvens Presfīlds, kura grāmatu "Cīņa par radošumu" šobrīd lasu.

Tā ir. Esam baiļu, šaubu pilni. Autors uzsver, ka "jo vairāk mēs baidāmies no darba (vai sava aicinājuma), jo stiprākai jābūt mūsu pārliecībai par to, ka šo darbu nepieciešams paveikt (sekot savam aicinājumam)".

Šis teikums man pilnībā sasaucas ar režisora Dž. Šnābela filmu "Van Gogs. Pie mūžības vārtiem", ko skatījos sestdien. Manī ilgi mitinājās neizpratne, kā vienā cilvēkā var sadzīvot tik lielas šaubas un tik liela pārliecība. Un Presfīlda grāmatā saņēmu atbildi. 

"Patiess novators ir nobijies līdz nāvei," viņš saka. 

Van Gogs filmā ieminējās, ka, iespējams, cilvēki, kuriem viņš glezno, vēl nav dzimuši... Viņš bija pārliecināts par savu stilu un savu mākslas darbu nepieciešamību, vienīgais, nebija cilvēku, kuri tos novērtē, izņemot viņa brāli Teo, kurš Vinsentam no sirds ticēja un viņu atbalstīja, mēģinādams arī pārdot brāļa gleznas, bet diemžēl Vinsenta dzīves laikā tika nopirkta tikai viena viņa glezna, lai arī Vinsents bija radījis 2000 darbu.

Oleanders. Vincent van Gogh.


ATKĀPE JEB IMPRESIJA PAR FILMU:


Van Gogs ar otu un krāsām skārās savai būtībai. Bēgot no domām un ārējās pasaules, viņš iet(r)iecās iekšējā. Spēcīgiem, ātriem triepieniem. Dabas apbrīnā un dziļā, intensīvā uztveres jutīgumā viņš meklēja jaunu gaismu, ko dot pasaulei. Gaismu, kas nenovīst kā puķe vāzē (šeit atsaucos uz ainu filmā, kur sieviete, kas skatās, kā Vinsents glezno puķes, saka, ka dzīvē puķes izskatās skaistākas nekā viņa gleznā, uz ko viņš atbild, ka "toties viņa gleznotās puķes nenovītīs"). 

Dodoties aizsaulē, Vinsents atstāja sauli, kas, sākotnēji nesaprasta un nenovērtēta, kļuva par viņa biļeti uz mūžību. Ļoti aizkustinošs režisora redzējums par mākslinieka trauslumu, sarežģīto ceļu, nobružātajiem zābakiem un robežsituācijām, ko viņam palīdzēja izturēt brāļa atbalsts un paša neizkustināmā vīzija par to, ko dara. 

TURPINĀJUMS


Turpinot par grāmatā "Cīņa par radošumu" sacīto, Presfīlds saka, ka "nedrošība pati par sevi var būt jūsu sabiedrotā, tāpēc ka tā kalpo par spēcīgu indikatoru tam, ka jūs tiecaties uz kaut ko. Tā atspoguļo mīlestību pret to, ko mēs vēlamies sasniegt, un tiekšanos to īstenot." 

Pilnīgi tam piekrītu – gan attiecībā uz sevi, gan saistībā ar filmu. Jebkas, ko radām, rodas, pārvarot nedrošību, bailes, pretestību un noticot savam ceļam un rokrakstam.

"Vai esmu labs mākslinieks?" Van Gogs jautāja savam brālim. Šajā jautājumā izpaudās visas Van Goga bailes, nepārliecība un nedrošība, tomēr viņš no visa spēka un sirds turpināja darīt to, ko nevarēja nedarīt: radīt un vēlreiz radīt, dalīties pasaules skaistumā, parādot to jaunā gaismā. Savā. Tieši tādā, kādu viņš to redz. Tieši redzējums / skatījums ir tas, ko mākslinieks var dot pasaulei. Un par spīti visām savām šaubām un tam, ka netika novērtēts, Van Gogs bija pilnīgi pārliecināts par to, ka viņa skatījums ir unikāls. Un tā arī bija. Un ir joprojām, kaut viņa paša jau sen vairs nav. Van Gogs dzīvoja šai saulē no 1853. līdz 1890. gadam.

Filmu iesaku!

Grāmatu arī.

Grāmatu "Cīņa par radošumu" man iedeva māsa, kura to izzvejoja Baložu bibliotēkas plauktā "Lasītājs lasītājam". Joprojām to turpinu lasīt. Tās angliskais nosaukums ir  "The War of Art: Break Through the Blocks & Win Your Inner Creative Battles". Lielākoties tā vijas ap iekšējo pretestību – par to, kāpēc mēs pretojamies paši savam potenciālam. Tās autors ir amerikāņu rakstnieks un kinoscenārists Stīvens Presfīlds.

Iespējams, grāmatu pabeidzot, padalīšos vēl kādās pārdomās, bet šobrīd gribējās izteikt tās saikni/saistību ar Van Goga filmas tematiku.

2019. gada 2. februāris

Manas februāra sākuma dziesmas

1. James Bay ~ Pink Lemonade


2. Ben Howard ~ Heave Ho


3. Whiplash ~ Theophilus London (feat. TameImpala)


4. Ornella Vanoni ~ L'Appuntamento


5. Sade ~ The Big Unknown