13 septembris, 2016

Par maniem dzejas notikumiem šoruden (2016)

Mans rudens, precīzāk - rudens noskaņojums - bija klāt jau augustā, kad kokos sāka nogatavoties pīlādži un āboli, parkos jau bija sakritušas pirmās dzeltenās lapas un dārzos - ziedēja pirmās dālijas.



Tieši tad no pirkstu galiem sāka spraukties dzejas rindiņas, kuras sāku pamazām pierakstīt, radot jaunus dzejoļu melnrakstus, pie kuriem gan vēl jāpastrādā.

Taču poētisko noskaņojumu nolēmu likt lietā, piedaloties noslēdzošajā brīvdabas Dzejas slamā Spīķeros - vienā no vēsākajiem augusta vakariem, kad rokas sala pat pirkstaiņos. Šoreiz dzejoļus iemācījos no galvas un līdzpaņemto dzejoļu špikeri gandrīz neizmantoju. Kopvērtējumā paliku 4. vietā. Augstāku vietu līdz šim nav izdevies sasniegt.

Uzstājoties 18. augusta Dzejas slamā Spīķeros

Pēc tam, augusta beigās un pašā septembra sākumā, bija neliela dzejas pasākumu (un rudens noskaņojuma) pauze, baudot vasarīgo laiku un noskaņojumu un pat pagūstot vēl nopeldēties un pasauļoties, kā arī izrakt kartupeļus.

Augusta pīlādžu bilde


Un tad - ar joni bija klāt Dzejas dienas, kas šobrīd, protams, vēl turpinās, un pati vēl piedalīšos pasākumā Atvērt nevar aizvērt, kas notiks piektdien, 16. septembrī, plkst. 18.00 Ojāra Vācieša muzejā un būs veltīts autoriem, kuriem šogad iznākušas dzejas grāmatas. Bez manis būs arī Krišjānis Zeļģis, Artis Ostups, Ruta Štelmahere u.c.

pasākuma afiša

Taču, runājot par jau piedzīvoto, sestdien, 10. septembrī, devos Ceļojumā ar dzejniekiem, kas, manuprāt, ir viens no jaukākajiem Dzejas dienu tradicionālajiem pasākumiem un katru gadu iepazīstina ar kādu citu Rīgas apkaimi. Pagājušajā gadā tā bija Miera iela (aizpagājušajā - Teika), bet šogad - Āgenskalns.

Tā ir iespēja ne tikai baudīt dzeju, bet arī iepazīt dažādas Rīgas vietas, pastaigāties un satikties ar dzeju mīlošiem cilvēkiem. Sajūta ir ļoti skaista un vienojoša. Paldies Ērikai Bērziņai, kas ik gadu rīko šo burvīgo pastaigu.

Viena no lasījumu pieturām - ūdenstornis Alīses ielā

Lasījums Baložu ielā

Eduarda Aivara lasījums uz nepabeigtā tilta Daugavgrīvas ielā.


Nākamajā dienā, tas ir, svētdien, 11. septembrī, arī pati piedalījos pasākumā - lasot dzeju, un tas bija tradicionālais Raiņa dzimšanas dienas svinību lasījums Esplanādē, par ko bija sižets arī LTV Dienas ziņās svētdien. Sižets skatāms no no 2.40 min līdz 3.40 min.

11. septembra lasījumi pie Raiņa pieminekļa


Pēc ražīgās nedēļas nogales pirmdien vakarā, tas ir, vakar, 12. septembrī, devos uz Nice Place Mansards, kur notika Starptautiskās atdzejas darbnīcas dzejas lasījumi, kas man ārkārtīgi patika, izbaudīju katru pasākuma minūti un katru lasījumu. Latviešu tekstus varēja salīdzināt ar angļu valodas tulkojumiem un otrādi. Gan pasākuma, gan dzejas kvalitāte bija ļoti augstā līmenī.

Dzejnieks Ryan Van Winkle lasa Ingas Gailes dzejoļa tulkojumu

Turpināšu apmeklēt Dzejas dienu pasākumus un jums arī iesaku. Lūk, programma: http://dzejasdienas.lv/programma/ , taču, ja vēlaties dzeju baudīt audiāli, tad internetā pieejams jaunākais Dzejas dienu disks Corpus Poesis, kas tika prezentēts NABAKLAB 8. septembrī, kurp es arī biju aizgājusi - baudīt dzejas, skaņas un kustības savienojumu.

Dzejas dienu diska Corpus Poesis prezentācija NABAKLAB

Paralēli Dzejas dienām un droši vien arī pateicoties tam, ka tās atgādina par dzejas esamību un vērtību, esmu saņēmusi dažas jaunas atsauksmes sociālajos tīklos par savu dzejas krājumu, kas mani dziļi un no sirds iepriecināja. Paldies Ilvai un Ingai!

No kreisās: Ilvas Lejiņas kolāža, kuras nosaukums ir rinda no kāda mana dzejoļa // Un Ingas Tormanes atsauksme Twitterī

Dzejas dienas turpinās, un noteikti būs vēl daudz citu dzejas aktualitāšu, par kurām pastāstīt, taču pagaidām - atvados! Tiekamies dzejā!

30 augusts, 2016

Skaisti. Vasara. Atvadās.

The sun was backing away from me, 
slowly,
like the one I have betrayed.

James Shea









Vasara mums nāk par labu. Un aiziet arī. Atstājot mums uz galda glāzi rudens priekšnojautu, ko mēs iztukšojam sausu kā izslāpuši zvēri tveices sastāvējušā vasaras dienā. Vējš mums noglauda galvas. Saule paslēpjas mūsu ādā. Un gatavojas klusuma gadalaikam. 

23 augusts, 2016

Lauki. Mežs. Dārzs. Augusta raža.

ejam sēņot!

pirmā sēne, ko satikām

meža detaļas

viss. vienos. tīklos.

Asteru pušķītis māsasmeitiņai Adrijai

Gurķu v i r t e n e

Augusta raža

Ir. ko. sargāt.

16 augusts, 2016

Kas ir manā jūlija/augusta lasāmplauktā?

1) H. Vasmu romāns Septītā tikšanās

Ir grāmatas, kas ievelk sevī lēni, bet pamatīgi. "Septītā tikšanās" ir viena no tādām. Tagad, kad esmu pāri 200. lappusei, - lasās ļoti ātri un esmu dziļi iekšā galveno varoņu dzīvē, taču sākums sevī iešūpoja diezgan rāmi (kā liegs vējiņš) un vajadzēja mazliet pacietības, lai neņemtu ilgas lasāmpauzes.

Ķerties šai grāmatai mani rosināja/iedvesmoja gan šī atsauksme, gan arī autores rakstīšanas stils, ar ko iepazinos grāmatā "Šie mirkļi".


2) Žurnāla Veto magazine 37. numurs

Stāsts par to, kā tiku pie šī žurnāla numura, ir īpašs. 

Sākšu ar to, ka vasaras vidū apmeklēju RSU organizēto Kultūras žurnālistikas vasaras skolu Pārdomāt Mediēt Pārveidot, kas norisinājās jau trešo gadu (un, kā ierasts, bija pilnīgi bezmaksas) - brīnišķīga pieredze (diskusijas, lekcijas, darbnīcas, kino, tikšanās utt.) par un ap kultūru un tās atspoguļojumu medijos.

Viens no šī gada vasaras skolas pasākumiem bija tikšanās ar Veto magazine veidotājiem bārā Vieta, kur dabūjām apskatīt visus Veto numurus, pie dažiem tikt, kā arī uzzināt vairāk par Veto ideju un stāstu - kā viņiem gājis un kā iet, un kā viņi nodrošina savu pastāvēšanu.

Man personīgi ļoti patīk žurnāla tēmas koncepcija - katram numuram ir sava tēma. Piemēram, attēlā redzamā - 37. numura - tēma ir Atkārtojums, kas runā gan par rituāliem, ko atkārtojam ik dienu, gan par idejām, kas atkārtojas, gan par to, kā sevi neatkārtot u.tml.

Esmu žurrnālam aptuveni pusē, bet jūtu, ka izlasīšu visu (lasu visus rakstus pēc kārtas). Un plānoju iegādāties jauno numuru, kura tēma ir Kultūršoks.


3) Jūlija beigu/augusta sākuma žurnāls Sestdiena

Žurnāla SestDiena jūlija beigu numuru iegādājos, jo tajā bija raksts par dzejnieku ar pseidonīmu Misha Selifanov, kura daiļradei sekoju jau kādu laiku. Lai gan dzīvē nekad satikušies neesam, tomēr sadarbojamies un sazināmies virtuāli - esam atdzejojuši viens otra darbus un visādi citādi centušies viens otru iedvesmot, tāpēc bija ziņkārīgi izlasīt interviju ar viņu. Lielākoties viņš raksta krievu valodā, taču viņam ir arī bilingvāli dzejoļi, kur krievu valodas rindiņas mijas ar latviešu.


4) Ezeriņa noveļu izlase

Ezeriņa noveļu grāmatu atradu Otrās Elpas bezmaksas plauktiņā. Pagaidām vēl lasīt neesmu sākusi, taču plānoju kādu noveli izlasīt jau tagad, augustā un tad turpināt - septembrī.


5) Remarka romāns Ēnas paradīzē

Remarka romānu izrāvu cauri diezgan ātri un uzrakstīju par to arī atsevišķu atsauksmi. Pēc grāmatas izlasīšanas biju paņēmusi mazu lasīšanas pauzīti, jo gribējās, lai grāmata ar daudzajām atziņām un domām vēl manī mazliet padzīvojas.


6) Ievas Rupenheites dzejas krājums Melnās krelles

No sava dzejas grāmatu plauktiņa ik pa laikam izņemu kādu krājumu, ko palasīt lietainās dienās, aiz loga kliedzot pilsētas kaijām.

Pēdējās dienās esmu pašķirstījusi un palasījusi Ievas Rupenheites dzejas krājumu "Melnas krelles" (2007. g.), kas satur izjustus, sāpjupilnus, emocionālus, intīmus dzejoļus. Lūk, viens no tiem:

***
Tik tumša kā sarkanvīna nogulsnes vai
Tērauds uz pirkstu spilventiņiem
Ir mana diena pret tevi
Neskatos arī acīs
Asinis asaras lietus vīrs
Skumju ziliem vai viršiem skrien dienas
Asini asaras lietus virst
Kā zeme bezsniega ziemā
Cik liela nozīme nogulsnēm
Vīna vairs nav tikai mieles

(29. lpp)


Jūlijā / augustā biju plānojusi lasīt vēl 2 no Bookdepository pasūtītus dzejas krājumus angļu valodā, bet diemžēl piegāde ir riktīgi iekavējusies, un gaidu jau vairāk nekā pusotru mēnesi. Ļoti ceru, ka saņemšu vēl pirms septembra.

08 augusts, 2016

Lietus. Sēnes. Āboli. Augusts.

Dāsnajās augusta debesīs patvērušies lietus mākoņi, kas iesildās rudens lietavām. Mēģinājums pēc mēģinājuma, un septembris - jau pavisam tuvu. Ilgas kļūst arvien garākas. Kā gladiolas. Noskaņojums - arvien spuraināks. Kā asteres. Mirkļi arvien sulīgāki un ritmiskāki. Kā āboli, kas cits pēc cita ieņem savu vietu rudens dārzā. Kā zvaigznes, kas debesīs grūstās par brīvo kritienu. Kritīs jau arī. Tāpēc ievēlies kaut ko. Ievēlies ļoti.

Spurainās asteres mammas dārzā

Mīļais sēņu sargs

Slaida, skaista beciņa

Mammas atrastās baravikas

Daudz, daudz ābolu

Lietus ir ūdens. Mēs arī.

Gaileņu paslēpes

Apstājusies kritienā

Ilgu purvs

Vēl mirkli - zaļš. Un tad rudens.

Divas

01 augusts, 2016

Ēnas paradīzē. Ē. M. Remarks

"Man radās sajūta, it kā es būtu sev vienam vakaram aizņēmies gluži citu dzīvi, kuru rīt vajadzēs atdot atpakaļ." (57. lpp)

Kā es tiku pie grāmatas


"Tiklīdz jūsu rokās nonāk kāda noteikta grāmata, ir piemērots brīdis, lai to izlasītu." (M. Kondo)

Remarka grāmatu "Ēnas paradīzē" nopirku ibook. Patiesībā tur meklēju H. Vasmu Dinas grāmatu un, ieraugot, ka pie tās pašas tirgotājas pa 50 centiem var dabūt arī Remarku, nodomāju, ka tad nu beidzot ar viņu ir jāiepazīstas. 

Līdz Vasmu tā arī tikusi neesmu, jo uz naktsgaldiņa vēl nepabeigta stāv viņas "Septītā tikšanās", kas jāpabeidz, pirms ķeros Dinas grāmatai, taču Remarks bija nepacietīgs un gaidīt negribēja (galu galā - grāmatām labāk zināt, kura rindā uz mani kā lasītāju būs pirmā). Turklāt grāmatas iegādes brīdī ar joni tuvojās nākamā grāmatu kluba tikšanās, kuras tēma bija VĪRIEŠI.

Tā nu Remarku sāku lasīt UZREIZ, tas ir, kādas 5-10 minūtes pēc brīža, kad grāmata nokļuva manās rokās. Biju iegājusi kafejnīcā TINTO, un, kamēr dzisa mana pūkainā latte, iegrimu romānā. Tas patiešām notika ātri, - ar pašu pirmo lappusi. Jāatzīst, ka pēdējā laikā tā nenotiek bieži.


Remarka pēdējais romāns

Lai arī "Ēnas paradīzē" nav no Remarka populārākajiem darbiem, un daudzi (tāpat kā es) droši vien neko daudz nav (nebija) par to dzirdējuši, manuprāt, tas ir brīnišķīgs, un uzrakstīts ļoti meistarīgi (ar visu pieredzi, kas viņam rakstīšanā bijusi), jo galu galā tas ir pēdējais Remarka romāns. Sīkāk man, protams, grūti spriest, jo nevienu citu viņa darbu pagaidām neesmu lasījusi, taču katrā ziņā āķis ir lūpā - un noteikti pēc kāda laiciņa ķeršos klāt arī viņa populārajiem darbiem.

Rakstīšanas stils un tēmas

"Labās atmiņas ir sliktas tāpēc, ka apzinos, tās jau pagātnē, un sliktās ir labas ar to, ka jau pagātnē." (333. lpp)

Remarka rakstīšanas stils man atgādināja Hemingveju (un mazliet arī Patriku Modiano), kuri no vienas puses raksta konkrēti un racionāli, taču no otras - tam visam ir nostalģijas piegarša, emocionāls pagrimums, sāpes un daudz pārdomu par (labām un sliktām) atmiņām kā daļu no dzīves.

Sižets

"Nabags ir tikai tad, kad nav vairs nekādu vēlēšanos." (17. lpp)

Romāna "Ēnas paradīzē" darbība risinās Otrā Pasaules kara laikā Amerikā, aprakstot vācu žurnālista Roberta Rosa dzīvesstāstu un viņa iepazīšanos ar modeli Natašu, ar kuru viņam izveidojas romantiskas attiecības. 

No vienas puses (gan man kā lasītājai, gan grāmatas varonim) šķiet, ka visam jābūt lieliski. Rosam ir izdevies izglābties no nāves briesmām un kara, un viņš beidzot ir drošībā, taču ir vairāki sāpīgi BET. Pirmais - viņam līdzi ir visas tās briesmīgās bēguļošanas un koncentrācijas nometnes atmiņas. Otrais - viņš alkst pēc kara beigām un atgriešanās dzimtenē. Trešais - viņa dzīve atkal ir nulles punktā. Ceturtais - viņu moka neziņa par nākotni. Piektais - naktī viņš cieš no karā piedzīvotajiem murgiem. Sestais - viņam ir mainīta identitāte un visu laiku jāuztraucas par to, lai jaunie dokumenti būtu kārtībā un nevienam neradītu aizdomas.

Protams, tie ir tikai daži no punktiem, jo paralēli viņam ir jādomā par to, kā izdzīvot, kā nopelnīt, apmaksāt mājvietu, paēst, un jātiek galā ar daudzajām sarunām, kurās ikreiz tiek cilāta tikai un vienīgi viena tēma: kad beigsies karš/un alkas pēc mājām. Jāatzīst, ka par spīti saviem pārdzīvojumiem, viņš turas braši, salīdzinot ar viņa draugiem un paziņām, kuri cits pēc cita izdara pašnāvības.

Rosa cerības stars ir Nataša, kurā viņš iemīlas un, neskatoties uz to, ka abi vienojas nepieķerties, rod viņā jēgu un iemeslu savai ikdienai un priekam. 


Manuprāt, skaistākā vāka versija no tām,
ko atradu i-netā
Kāpēc ēnas?

Lielākā daļa emigrantu kara laikā Amerikā dzīvoja ar viltotiem dokumentiem, tādējādi būdami paši savas ēnas, bēgot no pagātnes, no dzimtenes, no kara, no sāpēm un atmiņām.

Kāpēc paradīze?

Amerika kara laikā ir labākā vieta, ko var meklēt patvēruma meklētāji. Viņi atrod darbu, viņi atrod domubiedrus, ballītes, kafejnīcas... (ja vien viņi vēl spētu atrast arī paši sevi)

Lasīt vai nelasīt?

Viennozīmīgi lasīt. Sižetu var skatīt arī mūsu laiku bēgļu kontekstā, un tas rada patiešām ļoti daudz pārdomu gan par to, kāpēc pasaulē nav iespējams miers, gan par to, cik svarīga cilvēkam ir dzimtene u.c. jautājumiem un tēmām.

Nobeigums

Grāmatu pabeidzu lasīt Viesturdārzā. Ar skatu pati uz savu ēnu. Un pēdējā rindiņa bija šāda:

"(..) jo paiet viss, un cilvēks ir vienīgā būtne, kas to apzinās un arī apzinās, ka šai apstāklī slēpjas mierinājums, lai gan to īsti nesaprot."

31 jūlijs, 2016

Dzintaros līst (foto piezīmes)

Līt sāka jau pa ceļam uz Jūrmalu, taču mūsu lietussargs palika mašīnā - kaut kā nemaz i prātā nebija ienākusi doma ņemt to līdzi uz jūru. Kaut gan... tie visi pārējie lietussargi, kas vienā mirklī pie jūras atvērās, izskatījās tik fotogēniski, ka žigli ķēru tos iekšā savās bildēs.

Šo divu ūdeņu (lietus un jūras) satikšanos es nosvinēju basām kājām. Manus matus mērcēja lietus, bet kājas - jūra.

Jūra nāca man pretī.

Saule izmirka līdz pēdējam stariņam un tad ienira nopeldēties.

Vairāk mēs netikāmies tovakar.