2018. gada 17. aprīlis

Mans literārais ceļojums uz Lielbritāniju (Londona – Mančestera – Midlsbro)

Līdzīgi kā teicienā 'kal dzelzi, kamēr karsta' – arī ar iespaidiem jādalās, kamēr tie ir svaigi un aktuāli, vai ne? Tāpēc izmantošu laiku un iespēju, lai dalītos pēc-sajūtās par savu Lielbritānijas braucienu.

Taču, lai būtu lielāka skaidrība, par ko ir stāsts, vispirms – priekšvēsture.

Priekšvēsture I


Viss sākās februāra vidū, kad no Latvian Literature pārstāves Jutas saņēmu ziņu, ka esmu uzaicināta piedalīties divos European Poetry festival pasākumos; un tā kā to norises laiks plānojās dienu un divas pēc Londonas grāmatu tirgus, tad man tika piedāvāta iespēja ceļojumu iesākt Londonā, apmeklējot tirgu un nākamajā dienā ar vilcienu doties uz Mančesteru, kur paredzēta mana pirmā uzstāšanās. Protams, šādai iespējai būtu grēks nepiekrist – vēl jo vairāk tādēļ, ka 1) nevienā grāmatu tirgū iepriekš nebiju bijusi; 2) tā bija iespēja satikt savu izdevēju; 3) šogad Latvija un Baltijas valstis bija galveno viesu statusā, un mani ļoti interesēja redzēt, kā tas izskatās.

Priekšvēsture II


Mana gatavošanās šim braucienam sākās apmēram mēnesi pirms, un te īsumā jāpastāsta par festivāla būtību. European Poetry festival galvenā ideja un atslēgas vārds ir sadarbība. Visi dalībnieki tiek sadalīti pa pāriem; un katram pārim, sazinoties elektroniski, bija jārada kopdarbs, kas jāprezentē uzstāšanās dienā. Katrs ārzemju dzejnieks tiek salikts pārī ar kādu britu jeb vietējo dzejnieku. Visus organizatoriskos darbus veica Stīvens (Steven J Fowler) – gan aicināja dzejniekus no visas Eiropas, gan noteica, kurš ar kuru būs pārī. Man bija atsūtīti britu dzejnieku Scott Thurston un Tom Weir kontakti. Ar Skotu uzstājos Mančesterā; ar Tomu – Midlsbro.

Dzejas radīšanas process


Ar dzejnieku Skotu (Scott Thurston) sākām komunicēt vispirms, un jau pašā sākumā viņš piedāvāja man vienu no savām grāmatām atsūtīt pa pastu, kam es nevilcinoties piekritu. Skots ir ne tikai dzejnieks, bet ir cieši saistīts ar kustību un deju. Viņš vada visdažādākās meistarklases, kurās apvieno dzeju un deju kā terapijas veidus, dziedinot depresiju, piemēram. Kustības un ķermeņa tēmas ienāca arī mūsu kopradītajos dzejoļus, jo ļāvos Skota tematiskajiem impulsiem. Divus no dzejoļiem radījām, rakstot rindu pa rindai – vienu rindu viens, otru otrs utt. Vēl divus radījām apmainoties pantiem, nevis rindām.

Ar Tomu (Tom Weir) sākām komunicēt vēlāk, jo viņam kā sākumskolas skolotājam bija ļoti daudz darba un pieslēgties viņš varēja tikai aptuveni 2 nedēļas pirms pasākuma, kad viņam sākās atvaļinājums. Tas, ka 2 nedēļas pirms uzstāšanās mums vēl nebija prezentējamā materiāla, protams, mani satrauca, bet, kad apmainījāmies ar dzejoļiem, mums radās vairākas idejas jaunu darbu radīšanai. Pirmā ideja bija rakstīt atbildes vienam otra dzejoļiem, taču galu galā palikām pie otrās vai trešās idejas, kas man ienāca prātā, lasot viņa dzeju – no vārdiem, kas veido viņa dzejoli, es uzrakstīju savu, nosūtīju Tomam, un šī ideja viņam ļoti iepatikās. Nolēmām šādi katrs apspēlēt pa 3 dzejoļiem.

Ceļš


Mans ceļš sākās 12. aprīlī ar lidojumu uz Londonu. Agrā, agrā rītā, kas, pēc rīta saules spriežot, Latvijā solīja skaistu un saulainu dienu, par ko man bija prieks, neskatoties uz to, ka devos no Rīgas prom. Londona mani sagaidīja ar pilnīgu dūmaku. Lidmašīnai nolaižoties, skrejceļu varēja tikai nojaust.

Ceļā no lidostas uz centru, kas ilga ap 1 h 50 min, dūmaka turpināja būt un, ja godīgi, tā mani apbūra līdz esamības dziļumiem. Jau autobusā sāku veikt ceļojuma piezīmes, kā arī lasīt grāmatu "Mans vectēvs bija ķiršu dārzs", ko lidmašīnā pat neatvēru, jo aizmigu vēl pirms pacelšanās (un pamodos nolaižoties).

Ainava pa autobusa logu

Londona


Nonākot viesnīcā, izrādījās, ka mana istaba vēl nav gatava, tādēļ pie durvju sardzes atstāju bagāžu un devos kājām uz Londonas grāmatu tirgu, kas atradās aptuveni 25 min gājienā. Noejot kādas 10 min, sapratu, ka vēlos mazliet apstāties un apzināties mirkli – sajūtu, ka esmu klāt. Nolēmu ieiet kādā angļu izskata kafejnīcā, lai nobaudītu savu pirmo tās-dienas kafiju – baltu, skaistu, pacilājošu, nesteidzīgu.


Turpinot pastaigu, baudīju pilsētas pavasarīgās aprises – īpaši magnolijas, kas ir mani vismīļākie krūmziedi, un to ziedlapiņas, kas ir mani vismīļākie nokrišņi.



Nonākot līdz milzīgajai Olympia hallei, kur notika Londonas grāmatu tirgus, pagāja laiciņš, kamēr atradu Latvijas stendu, un pirmais cilvēks, kuru tur ieraudzīju, bija manas grāmatas tulkotājs Džeids (Jayde Will), kas mani ļoti iepriecināja, jo pazīstamas sejas padara jebkuru iejušanos svešā vidē daudz priecīgāku un atraisītāku. Kad parunājos ar viņu, devos stendā meklēt savu grāmatu. Pēc tam satiku Latvian Literature pārstāves Ingu un Jutu, kas man uzdāvināja fantastiskus suvenīrus ar #iamintrovert tematiku – lietus mēteli, komiksu grāmatu un pildspalvu.



Pēc tam stendā satiku arī savas grāmatas izdevēju Lawrence no A Midsummer Night's Press. Tā bija mūsu pirmā satikšanās, iepriekš bijām komunicējuši tikai elektroniski. Tad nu izmantojām iespēju un safotografējāmies kopējam arhīvam.

Ar grāmatas izdevēju Lawrence Schimel.                                     Ar grāmatas tulkotāju Jayde Will.

Tad iepazinos un kādu brītiņu parunājos ar literāro aģentu Vili Kasimu, vēlāk izstaigāju nelielu daļu no izstādes, kā arī aizgāju uz Dzejnieku stūrīti, kur notika pasākums "How to reheat leftover soup and recycle 4 poetry", kuru kūrēja latviešu autore un režisore Maira Dobele, prezentējot 12 īsfilmas, kam par pamatu ņemti Latvijas dzejnieku dzejoļi. Ļoti poētiski un valdzinoši darbi, tiesa gan, šādām īsfilmām prasījās mazliet klusāku un intīmāku gaisotni.

Pasākumā "How to reheat leftover soup and recycle 4 poetry".

Pēc Happy Hour Latvijas stendā (plkst. 16.00), kura laikā bija iespēja iemalkot Introverto alu, drīz sākās stenda novākšana. Sarunājām ar Džeidu un Tomu (Mrazauskas), ka aiziesim līdz viesnīcai un tad vakariņās. Tomam bija vairākas idejas, bet beigās aizgājām uz libāniešu restorānu, kur bija ļoti garšīgi wrapi (vai vārdam/ēdienam wrap ir latvisks tulkojums?) un libāniešu dzērieni (es izvēlējos vīnu, vīrieši – alu). Tad pēc dienas gaitā nostaigātajiem 10 kilometriem atgriezos viesnīcā un ļāvos 10 h ilgam miegam.


Mančestera


Nākamās dienas vienos man bija vilciens uz Mančesteru. Sēdēju ar skatu uz virzienu, kurā dodos, nevis lūkojoties uz vietu, no kuras aizbraucu. Gan tādēļ, ka šāda vieta man bija norādīta biļetē, gan tāpēc, ka tieši tā man patīk skatīties uz dzīvi. Visu ceļu lasīju, rakstīju un vēroju Anglijas ainavas, kurās pavisam lēni ienāca pavasaris. Un tomēr tas bija mazliet zaļāks nekā Latvijā. Pēc grāmatu tirgus man bija līdzi arī vairākas jaunas grāmatas, kuras ik pa laikam pašķirstīju.

Mana Mančesteras viesnīca atradās tieši pretī stacijai un mans numuriņš – 10. stāvā. Skats uz pilsētu pavērās tik plašs un vērienīgs, ka nemaz negribējās istabu pamest. Gribējās stāvēt pie loga visu pēcpusdienu un vērot pilsētu, kamēr tā pārvērstos par dzejoli manī, tomēr laika tik daudz man nebija.

Skats no viesnīcas loga.

Arhimēds

Tuvojās vakars un mana uzstāšanās, pirms kuras (stundu iepriekš) bija sarunāts tikties ar Skotu. Turklāt man bija jāierēķina laiks vēlajām pusdienām un ceļa atrašanai. Palīgā ņēmu google maps, kas reizēm niķojās, tomēr beigās piekrita mani aizvest līdz Anthony Burgess Foundation, kas ir grāmatas "Mehāniskais apelsīns" autoram veltīts centrs/kafejnīca/pasākumu vieta.


Ieņēmu vietu pie galdiņa un piezvanīju Skotam, kurš atbildēja, ka atrodas pavisam netālu un tūlīt būšot. Tā arī bija. Mēs satikāmies, iepazināmies, parunājāmies, vienreiz izmēģinājām savu lasījumu un tad nobaudījām pa vīna/alus glāzei. Skots izstāstīja, ka jūnijā piedalīšoties kādā ar deju saistītā festivālā Rīgā, tāpēc, ļoti iespējams, tiksimies vēlreiz jau pavisam drīz.


Gaidot pasākumu, vietas pie blakus galdiņa ieņēma lietuviešu dzejnieki/tulkotāji Rimas Uzgiris un Marius Burokas. Ar Rimas biju iepazinusies jau Londonas grāmatu tirgū iepriekšējā dienā, bet Marius satiku pirmo reizi. Mūsu iepazīšanās svētkiem par godu :) viņš man uzdāvināja savu tikko angļu valodā iztulkoto dzejas krājumu ar nosaukumu "Now I Understand", ko iztulkojis Rimas, kurš, kā izrādās, ir dzimis Amerikā.

Plašāks atskats uz pašu festivāla pasākumu ir šeit: https://www.europeanpoetryfestival.com/manchester , bet, lūk, mana un Skota uzstāšanās. 


Lasot pirmos divus dzejoļus, deklamējam katrs savas rindas, bet pēdējā dzejolī nolēmām apmainīties – es lasu Skota sacerējumus, viņš – manus. Trešajā dzejolī es lasu frāzes, ko Skots mūsu dzejolim ielika iekavās. Nezinu, kāpēc, bet tajā brīdī man ļoti gribējās smaidīt. Nolasītie darbi nav man īpaši raksturīgi, bet, kā jau minēju, ļāvos eksperimentam un Skota ideju impulsam.

Nākamajā dienā pēc brokastīm man bija pavisam maz laika līdz vilcienam uz Midlsbro; vienīgais, ko paguvu, – aizgāju līdz Skota ieteiktajai Waterstones grāmatnīcai (kāds pārsteigums!), lai iegādātu sev kādu dzejas suvenīru. Nopirku portugāļu dzejnieka Fernando Pessoa grāmatu "I have more souls than one". Lūk, dažas skaistas rindas no tās:

"Lightly, very lightly / a wind, a very light one, passes / and goes away, still very lightly /  and I don't know what I think / and have no wish to know"


Pati pilsēta, Mančestera, man saistīsies ar oranžajiem ķieģeļiem, dinamismu, būvniecību, kustību, pilsētnieciskumu un cilvēkiem, ko tur satiku.

Midlsbro 


Uz Midlsbro braucu kopā ar festivāla organizatoru Stīvenu un dzejnieci Rike (no Vācijas). Sākumā kopā sasēsties iespējas nebija, taču pēc kādas stundas, kad daudzi pa ceļam izkāpa, atradām iespēju sēdēt pie viena galdiņa. Stīvens cienāja mūs ar mandarīniem un stāstiem par to, kā dzejas un mākslas dzīve notiek Londonā un Lielbritānijā. Viņam ir milzīga pieredze gan pasākumu rīkošanā, gan uzstājoties un vadot dzejas meistarklases. Runājām arī par dzejas grāmatu tirāžām, kas būtībā – neatkarīgi no iedzīvotāju daudzuma ir līdzīgas gan Lielbritānijā, gan Vācijā, gan Latvijā.

Kā izrādījās, visi trīs bijām apmetušies arī vienā viesnīcā, kur nokļuvām pēcpusdienā; un atkal līdz pasākumam bija atlicis pavisam maz laika – paguvu izkrāmēties, aizkriet uz tehnikas veikalu pēc adaptera (lai varētu uzlādēt telefonu), (jo viesnīcā bija tikai britu rozetes), kā arī mazliet pastresoju par to, ka nākamajā rītā nav agro vilcienu, ar ko es varētu nokļūt līdz Durham Valley lidostai. Sapratu, ka jāņem taksis, un ar taksometra izvēli man palīdzēja viens no organizatoriem Harry Man (paldies viņam), sazvanīju, sarunāju taksometra ierašanās laiku, un tad (cik nu, bet) mierīgi varēju pievērsties dzejai un domām par uzstāšanos ar Tomu. Viens no dzejoļiem man nebija vēl gatavs, tāpēc sarakstīju to un devos uz Bistrot Pierre, kur ar Tomu bija sarunāta tikšanās pirms pasākuma, lai iepazītos un izrunātu uzstāšanās nianses.

Turpat netālu atradās arī modernās mākslas muzejs/institūts MIMA, kur notika pasākums. Laikā tas nesākās, tāpēc nopirku sev kafiju un lēnām noskaņojos, baudot saules starus, kas caur stikloto loga sienu iekļuva muzejā un paslepus klausījās mūsu radītos dzejoļus.



Ar dzejnieku Tom Weir pēc pasākuma

Plašāks atskats uz pašu festivāla pasākumu ir šeit: https://www.europeanpoetryfestival.com/middlesbrough , bet, lūk, mana un Toma uzstāšanās:


Pēcvārds


Šis brauciens bija fantastiska iespēja, pirmkārt, satikt daudzus brīnišķīgus Eiropas un britu dzejniekus, otrkārt, izkāpt no ikdienas rūtīm, treškārt, pavērot sevi jaunā vidē un apstākļos, ceturtkārt, pirmoreiz uzstāties ārpus Latvijas, piektkārt, ļauties Anglijas pavasara tuvošanās sajūtām un paceļot sevī, pilsētās, cilvēkos, veikt ceļojuma piezīmes, lasīt pa ceļam, saņemt dāvanā vairākus dzejas krājumus no autoriem.

Rīts Midlsbro pilsētā. Gaidot taksometru uz lidostu.

Paldies


Mīļš un milzīgs paldies (brauciena sakarā): Latvian Literature (īpaši Ingai, Jutai, Madarai, kuras palīdzēja un organizēja, un atbildēja uz visiem maniem jautājumiem) par sagādāto iespēju, European Poetry festival organiatoram Stīvenam (Steven J Fowler) par uzaicinājumu, palīdzību, koordinēšanu, Tomam (Tom Weir) un Skotam (Scott Thurston) par brīnišķīgo sadarbību un manu dzejas apvāršņu un impulsu paplašināšanu, Lawrence Schimel par manas grāmatas izdošanu, Jayde Will – par tās tulkošanu un visbeidzot – paldies britu lietum, ka nelija.

Nobeigumā foto ar maniem literārajiem suvenīriem, kas lielākoties ir dāvinājumi – paldies Skotam, Lorensam, Jonam, Mariusam par dzejas grāmatām un Latvian Literature par komiksu grāmatu "The Life of I".

2018. gada 9. aprīlis

Manas aprīļa (2018) dziesmas

1. Lykke Li ~ I Follow Rivers (Live on the Moon)


2. Vladislavs Nastavševs / Ezeri ~ Пароход


3. ROYKSOPP ~ Here She Comes Again (original version) 


4. Instrumenti ~ HES un tu

2018. gada 7. aprīlis

Par harismu jeb atziņas un domas pēc grāmatas "Harismas mīts" izlasīšanas

"Es gribētu zināt, kā sauc tos magnētus manī, kas atgrūž vai pievelk cilvēkus." 
(Andrejs Vīksna)

Es arī gribētu. Par šo tēmu domāju bieži. Droši vien tādēļ, ka tā ir mistiska, neizskaidrojama, aizraujoša, bezatbilžu tēma. Vai varbūt atbildes eksistē? 

Kad uzzināju, ka iznākusi grāmata "Harismas mīts", zināju, ka to izlasīšu, un, kādā reizē pavadot vairākas dienas Krāslavā, devos uz bibliotēku, kur šī grāmata bija pieejama, – tad nu ķēros lasīšanai un izziņai.


Pirmais teikums grāmatas aprakstā vēstī harismas definīciju: "Personiskā magnētisma māksla un zinātne, ko var apgūt ikviens,", kas, manuprāt, precīzi pasaka priekšā to, kas ir domāts ar harismas mītu, – tātad, ka harisma ir apgūstama māksla, nevis iedzimta īpašība. Grāmatas autore Olīvija Foksa Kabāne ir eksperte un lektore no ASV, kas harismu māca studentiem, aktieriem, politiķiem un biznesa līderiem visā pasaulē. Vairāk nekā 10 gadus pētot uzvedības un kognitīvo zinātņu modeļus, viņa ir radījusi praktiskas metodes harismas attīstīšanai, ar kurām tad arī dalās grāmatā "Harismas mīts".

Sākotnēji teikums "māca harismu" šķiet ļoti jocīgs, bet, izlasot grāmatu, rodas skaidrība, kas ar to domāts. Autore patiešām ir apkopojusi praktiskus padomus un īpašības, kas jāattīsta, ja vēlies būt harismātisks. 

Jautājumi pārdomām:


Vai esi aizdomājies/usies par to, kādos cilvēkos tev patīk klausīties, ar kādiem cilvēkiem vislabprātāk sarunājies, kas raksturo cilvēkus, kuri tevi ieinteresē, iedvesmo un ar kuriem tev labprāt patīk pavadīt laiku?

Kas veido harismu?


Grāmata "Harismas mīts" apskata vairākus harismas veidus (gan ikdienišķākus, gan tādus, kas atbilst izteiktiem līderiem), un katram no tiem ir raksturīga: 1) klātesamība; 2) sirsnība; 3) spēks.

Pieļauju, ka ar spēku domāta ietekme/vara/spēja uzrunāt cilvēkus, kas savukārt ļoti bieži atkarīga no 1) spējas publiski uzstāties un pasniegt sevi un savu domu (grāmata sniedz padomus, kā pilnveidot uzstāšanās prasmes); 2) komunikācijas prasmēm; 3) sasniegumiem un zināšanām kādā noteiktā jomā (ko tu vari dot klausītājam/skatītājam?) un 4) spējas iedvesmot cilvēkus.

Lūk, daži citāti no grāmatas:


"Spēkam, klātesamībai un sirsnībai ir svarīga loma kā harismātiskas runāšanas, tā klausīšanās spējas veidošanā." (Olīvija Foksa Kabāne)

"Klātesamība vien – uzmanības pievēršana apkārt notiekošajam pretstatā iegrimšanai savās domās var sniegt apbrīnojamus rezultātus. Izrādot klātesamību, jūsu sarunbiedri jutīsies uzklausīti, cienīti un novērtēti." (Olīvija Foksa Kabāne)

"Jūs iegūsiet vairāk draugu, ja 2 mēnešus būsiet patiešām ieinteresēts citos cilvēkos, nekā tad, ja 2 mēnešus mēģināsiet ieinteresēt citus cilvēkus par sevi." (D. Kārnegijs)

"Lai iegūtu patiesu harismu, jums vispirms jāiemācās pārvarēt galveno šķērsli tās ceļā: iekšējo neērtības sajūtu." (Olīvija Foksa Kabāne)

"Cilvēki jūs saista ar viņos radītajām sajūtām." (Olīvija Foksa Kabāne)

"Parādot cilvēkiem, ka viņi jūs ir ietekmējuši, viņiem šķitīs, ka jūsu sasniegumi savā ziņā ir viņu nopelns." (Olīvija Foksa Kabāne)

"Svarīgas runas es mēģinu vēlreiz un vēlreiz, līdz ir noslīpēta ikviena ieelpa, jo tikai pilnībā apgūta uzstāšanās ļauj man būt spontānai tās laikā." (Olīvija Foksa Kabāne)


Kas mani piesaista cilvēkos?


Ļoti daudzām lietām, par ko stāsta autore, var piekrist (īpaši klātesamības nozīmei), taču, domājot par to, kas mani (personīgi) saista un ieinteresē cilvēkos, nonācu vēl pie dažām īpašībām/lietām, ko gribu pieminēt. 

Nezinu, vai tām ir saistība ar harismu, bet katrā ziņā tās mani spēj iedvesmot, raisīt interesi un pievērst manu uzmanību cilvēkiem:

1) aizrautība ar to, ko dara;
2) kompetence un iedziļināšanās savā jomā + interese par to;
3) spēja uzklausīt, klausīties;
4) līdzsvars starp pārliecību un kautrīguma šarmu (cilvēcīguma saglabāšana, spēja pasmieties par sevi);
5) personības attīstība, izglītošanās, interešu pilnveidošana;
6) spēja uzņemties iniciatīvu un ierosināt;
7) spēja izteikt viedokli vai dalīšanās emocijās;
8) spēja sarunāties, veidot sarunu, interesēties, uzdot jautājumus;
9) acu kontakts, valoda, ķermeņa valoda;
10) plašs redzējums (bieži saistīts ar ceļošanu vai grāmatu lasīšanu - šīs abas lietas, manuprāt, redzējumu ievērojami paplašina un lielā mērā atbrīvo arī no stereotipiem)

Varētu turpināt vēl, bet, manuprāt, galveno es pateicu. Ļoti gribētu dzirdēt arī citu domas/viedokļus par to, kas, tavuprāt, veido harismu/harismātisku personību. Raksti komentārā, ja rodas kādas domas/pārdomas/idejas.

2018. gada 16. marts

Publiska runa, dzejas lasījums, uzstāšanās – kas jāņem vērā? Mana pieredze un ieteikumi.

Tā kā pēdējā laikā diezgan bieži piedalos pasākumos, kuros publiski jārunā vai jālasa dzeja (u. tml.), kā arī, vērojot citu cilvēku uzstāšanās reizes, esmu nonākusi pie secinājumiem un ieteikumiem (gan pati sev, gan citiem), kas, manuprāt, jāņem vērā, kāpjot uz skatuves un runājot auditorijas priekšā – neatkarīgi no tā, vai atnākuši ir trīs vai četrdesmit cilvēki.

Sagatavošanās 


Ir tāds teiciens (precīzāk – citāts): By failing to prepare, you are preparing to fail, kura autors ir Bendžamins Franklins. Vēl viena ļoti laba doma par šo tēmu ir: jo labāk esi sagatavojies, jo brīvāk jutīsies un vieglāk būs arī improvizēt. Ja nemaldos, izlasīju to grāmatā "Harismas mīts". Es pilnīgi piekrītu abām šīm domām un ar visām rokām esmu PAR GATAVOŠANOS. 

Manuprāt, sagatavošanās ir atbildības uzņemšanās – pret sevi un auditoriju. Vai varam iedomāties svarīgu pasākumu bez scenārija? Diez vai. Tieši tāpat ir ar katru uzstāšanos. Tev ir jābūt savam scenārijam, kuram pirms tam izej cauri vismaz dažas reizes. Man laba sagatavošanās (treniņš, mēģinājums) pirms pasākuma dod lielāku pārliecību un mazāku uztraukumu.

Acu kontakts


Ne vienmēr visu stāstāmo var atcerēties no galvas, taču nepārtraukti skatīties lapā vai zemē – galīgi nav labs risinājums. Cilvēkiem (vismaz man) ir svarīga klātbūtnes sajūta un cieņa; un šīs abas lietas, manuprāt, var paust ar skatienu: es jūs redzu, novērtēju, esmu. Skatiens vienlaikus ir intīms un personisks žests, kas, pēc manām domām, satuvina publiku un cilvēku, kurš uzstājas.

Laiks, plāns, iekļaušanās


Laiks = dārgākā valūta. Ļoti novērtēju, ja pirms uzstāšanās man pasaka laika periodu, kurā jāiekļaujas. Cenšos neizmantot maksimumu un iekļauties aptuveni septiņdesmit/astoņdesmit procentos. Labāk, lai manis ir mazliet par maz, nevis mazliet par daudz. Diemžēl vienmēr atrodas kāds, kurš izmanto nevis simts, bet simt trīsdesmit procentus no sev atvēlētā laika. 

Tāpat novērtēju, ja pasākums iet pēc plāna (sākas laikus u.tml.), tādējādi rēķinoties ar manu laiku un ar visu klātesošo laiku.

Runas skaļums un skaidrība (mikrofons)


Ļoti svarīgi uzstāšanās laikā ir regulēt savas runas skaļumu. Kurš gan nepiekritīs, ka no klausītāja prasīt uzmanību un koncentrēšanos runai, no kuras neko nedzird, ir diezgan bezjēdzīgi? Tādos brīžos (īpaši, ja ir liela telpa) lieti noder mikrofons, kuru, protams, jāmāk lietot, citādi arī no tā var nebūt jēgas.

Entuziasms, pārliecība, interese (citus var ieinteresēt tikai ar to, kas pašu interesē)


Man personīgi, klausoties jebkuru runu vai uzstāšanos, ir ļoti svarīgi no cilvēka just entuziasmu vai prieku par to, ko viņš/a runā. Arī pārliecību. Kā var ieinteresēt klausītāju tajā, par ko pašam runātājam nav intereses vai ir milzīgas šaubas? Nekā. Tieši tik vienkārši.

Galvenais ir klausītājs/skatītājs


Lai arī tam, kurš uzstājas, varbūt patīk domāt, ka viņš/a ir tur galvenais/ā, patiesībā centrā jāliek klausītājs, jo bez viņa – kāda jēga ir no runātāja? Tikpat labi tad var runāt mājās. :)

Nobeigums


Noslēgumā gribas piebilst, ka arī nelielam uztraukumam un kautrīgumam ir savs šarms. No tā nevajag baidīties. Uztraukums un bailes ir katra svarīga un drosmīga soļa pamatā. Visi esam cilvēki, un labi vien ir, ka to var redzēt. Tāpat ļoti atbrīvojošs ir humors. Humors atraisa gan cilvēkus, gan pasākuma gaisotni. Ja māki jokot, izmanto to.

Foto: Andra Annemarija
(bilde no HZF Akustiskā Dzejas vakara, kurā piedalījos pagājušā gada novembrī).
P.S. Nē, fotogrāfijā neesmu redzama es. Tas ir fakultātes kaķis vārdā Rainis. :)

2018. gada 12. marts

Manas atziņas par sarunāšanos, kā arī citāti no grāmatas "Conversation. How Talk Can Change Our Lives"

Pēc savas būtības esmu introverts un iekšupvērsts cilvēks, kā arī lēns domātājs un ne pārāk liels runātājs un diezgan daudz laika pavadu savā nodabā, tomēr pēdējā laikā cenšos aizvien biežāk un vairāk kāpt no savas nožogotās teritorijas laukā, lai iedvesmotos un bagātinātos no labām sarunām, cilvēciska kontakta, skatieniem, apskāvieniem. Šādu enerģiju būšana ar sevi nespēj nodrošināt. 

Uzstāšanās dzejas pasākumos, dalība grāmatu klubos un citos pasākumos, kur jārunā, ir atraisījusi un atgādinājusi man sarunāšanās prieku, par ko esmu ļoti gandarīta. Uzskatu, ka katram ir (ie)spēja pārvarēt iekšējas robežas un bailes no komunicēšanas, ja vien pārāk stingri neturam sevi pašu iedomātos priekšstatos un ļaujam sev atraisīties. Tas ir darbs ar sevi, tas nenotiek uzreiz, bet varu teikt, ka es, piemēram, pēdējā gada laikā savā komunicēšanas un sarunu izjūtā jūtu krietnus uzlabojumus, taču tikai un vienīgi tādēļ, ka uz to apzināti eju, meklējot iespējas trenēt (publiskas un nepubliskas) runāšanas prasmes, kas ir ļoti noderīgas arī kautrības pārvarēšanā, lai vispār uzsāktu sarunu.

Teodors Zeldins savā grāmatā "Conversation. How Talk Can Change Our Lives" saka, ka cilvēkam nav jābūt runātīgam, lai sarunātos un izbaudītu sarunas. Kā Tev šķiet?


Es gribētu piebilst, ka arī klausīšanās ir ļoti svarīga sarunāšanās prasme un sastāvdaļa, un mums, introvertajiem, tas labi padodas. 

"A conversation brings people and ideas together; and it's not disastrous if you keep silent while you watch ideas meeting." (Theodore Zeldin)

Tāpat, manuprāt, ļoti svarīga ir interese, ziņkārība, zinātkāre. Mums patīk pavadīt laiku ar cilvēkiem, kas mūsos ir ieinteresēti. Ieinteresētība ir labu sarunu pamatā. Protams, ir svarīgi atrast līdzsvaru starp runātājiem, lai nav tā, ka viens visu laiku runā, bet otrs tikai klausās. Abiem ir jāspēj un jāvēlas iedziļināties otrā. Tāpat jēgpilnai sarunai bīstama ir pārāk stingra (stūrgalvīga) turēšanās pie saviem uzskatiem. Ir jābūt gatavam apšaubīt ne tikai otra domas, bet arī savas.

Labu sarunu rezultātā bieži dzimst arī brīnišķīgas idejas.

Grāmatā "Conversation. How Talk Can Change Our Lives" tiek apskatīta sarunu nozīme gan pāra attiecībās, gan darba kolektīvā, gan ģimenē. Sarunu (ne)esamība un kvalitāte ļoti bieži ietekmē arī attiecību kvalitāti.

Grāmatā tiek uzsvērts arī tas, ka ļoti vērtīgas ir ne tikai tās sarunas, kas raisās domubiedru vidū, bet arī ar sarunas ar svešiniekiem, citu zemju un citu profesiju pārstāvjiem. Tā ir brīnišķīga iespēja citam citu bagātināt ar dažādajiem skatupunktiem.

Lūk, atziņas, ko izrakstīju no grāmatas, kurā, starp citu, ir arī oriģinālas un iztēli rosinošas autora ilustrācijas:


"I believe the twenty-first century needs a new ambition, to develop not talk but conversation, which does change people. Real conversation catches fire. It involves more than sending and receiving information." (p. 3)

"Conversation is a meeting of minds with different memories and habits. When minds meet, they don't just exchange facts: they transform them, reshape them, engage in new trains of thought. Conversation doesn't just reshuffle the cards: it creates new cards." (p. 14)

"I don't think you have to be talkative to converse, or even to have a quick mind. Pauses in conversation do no harm." (p. 15)


 "What matters is whether you are willing to think for yourself, and to say what you think. Many people are not, either because they've been told too often that they are just ordinary people and they assume they have nothing of importance to say, or because they have received too many knocks from life." (p. 15-16)

"They forgot in the news this morning to tell us how many relationships, engagements and affairs were broken off yesterday. And how many of these collapsed because the woman complained that the man didn’t talk to her enough." (p. 17)

"What films can you recall which analyze a successful marriage?" (p. 24)

"We know enormous amounts about how relationships go wrong. It is much harder to show how they go right, without arrogance or naivete or the fear that once love is analyzed, it will lose its magic. We need a new kind of novel and film to create visions of how people can live together as equals, with humor." p. 28

"There can be no satisfactory conversation without mutual respect." (p. 28)

"I think the hero in our generation is not the individual but the pair, two people who together add up to more than they are apart." p. 29

"Our private conversations do make a difference to the world." (p. 29)

"In conversation feelings are handed back and forth until an intimacy develops, and the other person's concerns become one's own."

"Conversation puts you face to face with individuals, and all their human complexity." (p. 93)

2018. gada 8. marts

Manas marta (2018) dziesmas

1. Snowmine ~ Let me in


2. Norah Jones ~ What Am I To You?


3. Roo Panes ~ Where I Want To Go


4. Angie Stone ~ Wish I Didn't Miss You


5. Земфира ~ Не Надо 


6. Kris&Oz ~ Morning Flight

2018. gada 5. marts

Par grāmatu "Having Never Met" un poētiskajiem ceļojumiem šopavasar

Tas ir noticis! Mana dzejas grāmata angļu valodā ar nosaukumu HAVING NEVER MET ir pieejama lasītājiem visā pasaulē. Šobrīd to var iegādāties izdevēja, tas ir, A Midsummer Night's Press e-veikalā šeit, bet drīzumā tā būs pieejama arī citās platformās un cerams – arī fiziskos veikalos.

Kopš pagājušās nedēļas beigām grāmata ir atrodama arī portālā Goodreads


Par nosaukumu HAVING NEVER MET (nesatikušies – tulk.) runājot, - tas ir ņemts no kāda dzejoļa pēdējās rindas. Dzejolis lasāms arī krājumā "Tu neesi sniegs" (19. lpp):

Rītu sagaidījām kaili, gļēvi un paģiraini.
Dvēseles saskandinājuši,
atvadījušies, nesatikušies.

Angļu versijā šīs rindas skan šādi un ir atrodamas grāmatas 55. lpp:

We awaited the morning naked, trembling and hung-over. 
Our souls had touched, 
said goodbye to one another, having never met.

Vienlaikus šīs rindas izsaka arī dzejas krājuma kopējo ideju, kas ir par cilvēka satikšanos / nesatikšanos / vai mēģinājumiem satikties gan pašam ar sevi, gan ar otru cilvēku. Ar satikšanos es, protams, domāju kaut ko vairāk par atrašanos vienā telpā un laikā. Mūsu laikos cilvēki ļoti bieži noslēdzas sevī, telefonos, atkarībās (un citur), lai neskatītos acīs ne cilvēkiem uz ielas vai sev blakus, ne arī svešiniekiem, par kādiem viņi ir kļuvuši paši sev – te es neprecīzi citēju vienu no saviem dzejoļiem. Rinda angļu valodā skan šādi un ir atrodama grāmatas 26. lpp (runa šajā rindā ir par galvas noliekšanu telefonu priekšā):

We bow our heads so we don’t look into the eyes of strangers,
which we have become to ourselves

Ar neskatīšanos acīs es domāju arī nevēlēšanos iepazīt tuvāk gan pašam sevi, gan sev tuvos un apkārtējos cilvēkus, kā arī kvalitatīvas un jēgpilnas komunikācijas trūkumu.

Krājuma redaktore ļoti labi, manuprāt, aprakstīja dzejas grāmatas būtību:

Inga Pizāne captures a vibrant inner and outer life that moves seamlessly between the domestic landscape of the home and the streets of the city. In poems that are spare and precise, Pizāne evokes rich emotions, exploring the human desire to connect in meaningful and physical ways as well as how intimacy is thwarted in a modern, technologically-driven world. Pizāne's closely-observed portraits of the human condition, drawn from her first two collections and now available to English speakers thanks to Jayde Will's translations, are guaranteed to resonate with readers everywhere. HAVING NEVER MET delivers delight with each turn of the page as the seasons unfold, ripe with meaning.

Dzejoļu tulkotājs ir Jayde Will (Džeids Vils). Viņš nāk no Amerikas, bet šobrīd dzīvo Latvijā. Ir iemācījies latviešu, lietuviešu un igauņu valodas (šobrīd mācās krievu valodu) un tulko mūsu literatūru uz angļu valodu. Viņš veic apbrīnojamu darbu, un es esmu viņam ļoti pateicīga gan par savu dzejoļu iztulkošanu, gan par to, ko viņš dara latviešu literatūras labā, vedot to pasaulē. 

Arī ar maniem dzejoļiem bija tā, ka vispirms viņš iztulkoja 10 darbus no krājuma "Tu neesi sniegs" un pēc tam izsūtīja tos Eiropā/pasaulē, meklējot izdevēju. Tiklīdz tas tika atrasts, rakstījām projektu, lai dabūtu finansējumu izdošanai. Tad turpinājām darbu pie tulkošanas. Džeids ierosināja, ka grāmatā varētu likt arī pēc pirmās grāmatas tapušos dzejoļus, tādējādi lielu daļu manu jaunāko darbu sākotnēji varēs izlasīt angliski un tikai pēc tam latviski, kad iznāks otrā dzejas grāmata latviešu valodā. Šaubos, ka tas varētu notikt ātrāk par nākamo gadu, jo šogad vēl domāju par savu stāstu izdošanu.

Šis pavasaris man nāk ne tikai ar grāmatas iznākšanu, bet tuvojas arī vairākas uzstāšanas ārzemēs. Vispirms aprīlī piedalīšos European Poetry festival pasākumos (Liverpūlē 13. aprīlī un Midlsbro 14. aprīlī) un pēc tam maijā kopā ar dzejniekiem Katrīnu Rudzīti, Eduardu Aivaru un Henriku Eliasu Zēgneru dosimies uz Skotiju (Edinburgu), kur 23. maijā uzstāsimies Scottish Poetry Library pasākumā A Poetry Alliance: When Latvia Met Scotland, kas ir apmaiņas projekts pagājušā gada septembrī notikušajai atdzejas darbnīcai. Edinburgā būsim 5-6 dienas; un iepriekšminētā uzstāšanās, cik zinu, nebūs vienīgā, taču par pārējām man pagaidām informācijas nav. Katrā ziņā ar nepacietību gaidu gan ceļojumu, gan Dzejas bibliotēkas apmeklējumu, gan atkal-satikšanos ar skotu un velsiešu dzejniekiem, ar ko iepazinos Rīgā.

Centīšos savas pavasara gaitas iemūžināt gan rakstiski, gan bildēs un laiku pa laikam publiskot informāciju par to visu gan blogā, gan sociālajos tīklos.