2020. gada 24. novembris

You Get Used to Everything, a poem by Inga Pizāne and Charles Putschkin

Novembra pirmā daļa iesākās radošos audio-video meklējumos kopā ar dzejnieku, kurš šobrīd dēvē sevi par Charles Putschkin (C. P.). Kāpēc saku šobrīd? Jo viņš maina vārdus un identitātes no projekta uz projektu. Nav ne jausmas, kāds ir viņa īstais vārds, un radošajam procesam tas nav arī īpaši būtiski. Galvenais ir radošā saskaņa un abpusēja interese (mij)(ie) darboties un tiekties pēc kopsaucēja, un šajā brīdī esam to atraduši audio-video formāta dzejolī "You Get Used To Everything". Latviskajā versijā "Pie visa pierod". Dzejoli uzrakstīju vasarā, iedvesmojoties no Jāņa Elsberga atdzejotās Bukovska izlases iznākšanas.

Pēcāk Džeids Vils (Jayde Will) to pārcēla latviski, un ierosināju C. P. ar to parotaļāties. Viņš dzejolim pievienoja savas rindas, izlabojot vai papildinot tās vietas dzejolī, kas neatbilst stāstījumam par viņu. Rezultātā sanāk tāda kā mūsu audio saruna (katrs ierunājām savas rindas). Pēc tam, kad audio daļas bija ierakstītas, meklējām materiālus videoklipam. Un te tas skatāms:


Šī nav mūsu pirmā sadarbība, tomēr sastāvs mazliet ir mainījies, jo mūsu iepriekšējā projektā-dzejolī 'Two Metres" viņš bija apvienībā Paul Renata Kessell kopā ar vēl vienu dzejnieku.

Lūk, arī teksts, ko iekopēju no Čārlza bloga. Arī viņš ir pastāstījis saviem lasītājiem par mūsu sadarbību. TE VAR IZLASĪT.

YOU GET USED TO EVERYTHING

You get used to everything. (Even all the screaming in between?)

To contemporary dance and poetry. (All those new selves?)

To Bukowski, who drinks and fucks in every third poem

and sends everyone to hell (to seeing yourself in all those ugly old photographs!).

I am reading a book of his selected poems in my (father’s) countryside home.

On a bench between the well, woodshed, and greenhouse 

and lavender, which won’t be here anymore tomorrow (I’ll have

sewn it into a corner of his pillow.)

With coffee in my childhood mug, which has lions on it –

they don’t realize I’ve grown up (that father is now much younger than I.)

“Maybe for a change you want to go hunt for mushrooms?”

I hear my mom’s (sister’s) voice and exchange Charles for chanterelles (brotherly chivalry). 

I pick enough for a sauce (that I’ll only watch them eat). 

What would you take: the sauce or a poem? (Sister tells father he loves both.)

In the evening – the room is full of mosquitos (and ghostly, whistling whispers). You get used to everything (Can I teach him how?

I pretend not to hear them as I fall asleep,

thinking about unanswered letters (and football matches from the summer of 1994).

What awakens in you, when you fall asleep?

And what falls asleep in you when you awaken?

(Who will still be there in the morning?

I wake up and ask my mom (sisters) to sew

a face mask for me with the words “Silence Before Poetry.”

They sew it, and I watch, “as my lost childhood (father)

dives into the frozen sea like a dolphin.”

You get used to everything. If you (remember to) wake up.


Un te oriģināls latviski:

***
Pie visa pierod.
Pie laikmetīgās dejas un dzejas.
Pie Bukovska, kurš dzer un pišas katrā trešajā dzejolī
un sūta dirst šo pasauli.
Lasu "Kodienu" savos Latgales laukos.
Uz sedziņas starp aku, šķūni, siltumnīcu
un lavandām, kuru rīt te vairs nebūs.
Ar kafiju bērnības krūzē, uz kuras attēlotie lauvēni
nenojauš, ka esmu jau pieaugusi.
"Varbūt pārmaiņas pēc gribi sēnes palasīt," dzirdu mammas balsi 
un nomainu Čārlzu pret gailenēm. Vienai mērcei sanāk
salasīt. Ko tu ņemtu: mērci vai dzejoli?
Vakarā – pilna istaba odu. Pie visa pierod.
Izliekos, ka tos nedzirdu, kamēr aizmiegu,
domājot par neatbildētām vēstulēm.
Kas tevī pamostas, kad tu aizmiedz? Un otrādi?
Pamostos un palūdzu mammai, lai izšuj
uz manas sejas maskas vārdus "Klusums pirms dzejas".
Viņa šuj, un es skatos, "kamēr zudusī bērnība
lec kā delfīns aizsalušā jūrā." Pie visa pierod. Ja pamostas.

P.S. Par mūsu iepriekšējo sadarbību var izlasīt ŠEIT.

2020. gada 20. novembris

Otrais vilnis VI

 "Un tad sēžu un atkal domāju par viņu. 

Es tomēr esmu redzējis šo cilvēku kaut kad iepriekš. 

No otras puses – vai tad mēs visi jau neesam viens otru redzējuši kaut kad?" 

(Aksels Hiršs)

Jā, droši vien esam. Kaut kad. 

Kad?

Vasarā droši vien. Vasarās cilvēki biežāk viens otru redz. Varbūt, varbūt vēl agrā rudenī, bet ne vēlā. Vēlā ne. Vēlā rudenī, atkal citējot Akselu, "ielas ir pilnas ar parastajiem masu skatu dalībniekiem". 

Bet, ja tā padomā, patiešām – kas cits mēs cits citam, garāmgājēji, esam? Fons, masu skats. Cik cilvēkos mēs ieskatāmies? Cik cilvēkiem no tiem, kuri mums un kuriem mēs paejam garām, ir iespēja kļūt par kaut ko vairāk? Man katrā ziņā ir tā, – ja man izdodas abpusēji saskatīties ar kādu garāmgājēju, tad viņš/a man vairāk nav tikai garāmgājējs. Viss, ko skārusi mūsu uzmanība, top par kaut ko vairāk. Par mums pašiem kaut kādā ziņā. Šis bērzs, piemēram, – man nebija bērzs, kuram pagāju garām. Viņš mani apturēja, lika sevī ieskatīties. Tā es arī darīju. Bērzs iekļuva manī caur skatienu, uz mirkli tapdams par mani pašu. Jā. "Šis bērzs man jānobildē," es nodomāju. 


Tā bija vakara (gandrīz nakts) pastaiga 18. novembrī, ļoti skaistā, tumšā novembra dienā, kas bija lutinājusi mūs un mani ar visādu gaismu, pie kuras vēl atgriezīšos, bet... Diennakti pirms tam es pabeidzu lasīt Viļa Kasima "Lizergīnblūzu". Tas man bija tieši laikā. Un grāmtai ir ļoti svarīgi būt tieši laikā, jo nekas cits tai nemaz neder. 

Katrai miniatūrai cauri plūst dūmakains, nostalģisks blūzs, kam gribas dziedāt, dungot līdzi, pat ja nezini vārdus. Tu taču – kā bērnībā – vari tos uzminēt vai dziedāt, kā un ko dzirdi! Mani šis process nofascinēja. Un pašai sagribējās uzrakstīt kaut ko dūmakaini absurdu – pa pusei sapni, pa pusei realitāti. Skaisti saplūst tās robežas. Izbaudīju līdz sirds blūziem.


Jā, un diezgan daudzos radošos procesos šobrīd esmu iekšā. Viens no tiem ir audio-video projekts, pie kura strādāju ar dzejnieku, ar kuru biju sadarbojusies, veidojot anglisko dzejoļa DIVI METRI audio versiju. Džeids Vils ir iztulkojis angliski manu vasarā uzrakstīto dzejoli par Bukovski, un šobrīd veidojam video un audio tam. Audio jau esam ierakstījuši, un šoreiz tajā skanēs arī mana balss. Process ir aizraujošs.

Novembris ir aizraujošs, kā arī neticami daudz saules un siltuma uzplaiksnījumu esam dabūjuši šonovembr. Arī 20. novembrī, manas mammas dzimšanas dienā – rīts un diena nāca saulaina, izgaismojot ziedus uz mana rakstāmgalda un ilgas pēc dzimtās pilsētas, kuru brīvdienās devos apraudzīt.



Nobeigumā – foto ieskats Krāslavas divos gadalaikos, ko piedzīvoju divu dienu laikā – 21. un 22. novembrī:






Šoreiz rakstiņš nedaudz īsāks. Jāatgriežas pie darbiem. Nobeigumā, kā allaž, lasāmviela, klausāmviela un skatāmviela:


"jo prieks ir visauglīgākā zeme"

(Monta Kroma)

2020. gada 14. novembris

Ojāra Vācieša prēmijas pasniegšanas video un paldies no manis

Tai dienā saule mirdzēja spoži. Ceremonija izpalika, bet prieks ne. Carnikavas novada pašvaldība mūs uzmeklēja, pasniedzot Ojāra Vācieša literāro prēmiju un balvu par grāmatu “Siena, ko nosiltināt”. Zemāk padalīšos ar saiti, kur var noskatīties uzvarētāja paziņošanas video, kas samontēts ar saņēmēju runām utt. 

Te manas pateicības:


Paldies Carnikavas novada pašvaldībai par balvu, prēmiju un šīs tradīcijas uzturēšanu, pasniedzot Ojāra Vācieša dzejas balvu jau 18 gadus. 

Paldies Jāņa Rozes apgādam par grāmatas izdošanu, paldies redaktoram Ronaldam Briedim, paldies māksliniecei Līgai Kitchen!

Paldies māsai, mammai, viņu ģimenēm, Jānim un maniem radošajiem domubiedriem, kolēģiem un draugiem (jūs zināt, kuri esat, vai vismaz nojaušat). Jūsu atbalstu es jūtu, un tas ir lielākais, kas man ir, - līdzās pašai dzejai, kas dara stipru un atkailina vienlaikus. 

Paldies Ojāram Vācietim un dzejniekiem, kuru dzeja plūst manās dzīslās! 

Paldies man pašai - par spītu, spēku, trauslumu! 

Paldies lasītājiem! Jūs esat dzejas dzīvība! 

Saņemot balvu. Attēlā kopā ar Jāņa Rozes apgāda direktori Renāti Punku.

Šogad balvai bija iesniegts rekordliels dzejas grāmatu skaits, kā arī divas grāmatas saņēma vienādu punktu skaitu no žūrijas, tāpēc šogad esam divi laureāti. Balvu ieguva arī Jānis Hvoinskis! Sveicu! 

Un te solītais video ar dažām uzrunām, tostarp manu un Jāņa Hvoinska, kā arī izdevēju, žūrijas un lasītāju (balss no tautas) sacītais un pāris dzejoļu. Video nav pārāk ilgs, vien ap 18-19 min:


Protams, pati grāmata, kurai šobrīd, starp citu, grāmatnīcās JĀNIS ROZE ir 25% atlaide:

2020. gada 10. novembris

Otrais vilnis V

 I

"Sveika, dzejniece," man e-pastā raksta Agris. Man ļoti patīk vārdi "dzeja", "dzejnieks", "dzejniece"! Man ļoti patīk vārds "iekams" un citi vārdi. 

Sestdien rakstīju "Pasaules diktātu latviešu valodā" un jau tagad zinu, ka dažas kļūdas man ir, piemēram, vienā vietā kola vietā ieliku domuzīmi, dažus vārdus aizmirsu ielikt pēdiņās un vārdu Mēness uzrakstīju ar mazo burtu. Priecē tas, ka esmu iztikusi bez komatu kļūdām. Ne velti katru gadu sevi pārbaudu un cilāju valodas hanteles, un trenēju valodas muskuļus. Man ir ļoti svarīgi, lai mana valoda ir labā formā.

Šī nedēļa iesākusies (salīdzinoši) mierīgi – ar darbiem, ar pastaigām, ar radošu ieceru turpināšanu, ar eksistenciālu pārdomu apmaiņu, ar dzejoļu slīpēšanu u.tml. Savā pirmdienas pastaigā satiku burvīgu uzrakstu uz pagalma sienas: "Nepieaudz – bīstami!" Apspriežot to ar māsu, viņas pirmā reakcija bija "tieši tā" , kam sekoja piebilde, ka "bērnība nemaz nav drošāka pasaule", kam varu tikai un vienīgi piekrist. Neesmu no tiem, kam bērnība liekas "laimīgā zeme". Manā bērnībā zāle galīgi nebija zaļāka.

Par bērnību savos radošajos procesos un darbos "domāju" ļoti daudz: izmantoju to kā vielu dzejoļiem un kādam prozas darbam, kuram esmu pusē. Pamazām uztaustu arī nākamā dzejas krājuma sajūtas, motīvus, noskaņas. Protams, pāris gadi vēl paies, to tapinot, tomēr ir labi just virzību un virzienu. Tūdaļ būs tieši gads pagājis, kopš iznāca "Siena, ko nosiltināt". Mēdzu aizdomāties un iekšēji nopriecāties par to, ka paguvu to izdot un noprezentēt pirms pandēmijas, kad visi varējām apskauties un bučoties uz nebēdu.


Izstaigājot pagalmus, rudeni vēl var just. Īpaši uz zemes. Kokos tā vairs nudien ir pamaz. Ir novembris šai nevaldāmi siltajā rudenī – tā es sev to esmu nodēvējusi.

II

Pie jūras izskalotais gliemežvāks izskatās pēc plaušām un atgādina ELPOT dziļi. 

Turpinu pirms-miega elpošanas meditācijas, un tās man patiešām palīdz samiegoties un aizmigt. 

Bet, jā, svētdien biju pie jūras, un tur bija saule, un tur bija vējš. Jūru man nez kāpēc gribējās salīdzināt ar medu un ļoti, ļoti gribējās priecāties par to, ka un kā mūs pieskata novembra saule!


III

Mamma atsūtīja pastkarti no Krāslavas. 






IV

"Kurš deva šo laimi, vienalga. Tu nezini.

Vai nākotne būs, vai vajag maz – noreibums mulss.

Ko vaicāt pēc laika, kad esi pats esības pulss."

(Velga Krile)

Saņēmu dzejas paciņu no Valtera Dakšas – ar Montas Kromas "Refrēniem", Velgas Kriles "Gaismēnu" un Jura Kronberga "Rudens mani raksta", ko biju reiz lasījusi, ņemot bibliotēkā, bet sava eksemplāra man nebija bijis. Tagad ir. Esmu dzejaspriecīgs cilvēks. Gribu, lai ir tāds vārds latviešu valodā, pielīdzinot to dzīvespriecīgam cilvēkam. Bonusā no Valtera saņēmu skandalozo Pelša grāmatu "Demon" (ar prezervatīvu pielikumā) un dažas senas "Jaunās Gaitas". Paldies, Valter!

V

Esam atgriezušies ārkārtas situācijā. Pirms tās piektdien vēl paguvu aiziet uz frizētavu un uz kino. Cik labi! Ļoti priecājos par to. Kinoteātrī sanāca noskatīties filmu, ko ļoti gaidīju, – "Ar mīlestību, Aznavūrs". Tā ir brīnišķīga! Pilnīgs ziņkāres, mīlestības, mūzikas iemiesojums. "Ziņkāre ir pasaules rīts," – kaut kā tā Aznavūrs citēja Fellīni. Ar mani filma runāja visādos veidos, – tās teksts bija vietām ļoti pat dzeja. Aznavūra izteiktā sajūta "Filmēju, tātad esmu" sasaucās ar manu fotografēšanas kāri un dzīves pierakstīt-kāri. "Rakstu, tātad esmu", – tas būtu par mani. Ļoti, ļoti Aznavūra filmā varēja just PRIEKU, kas man ir arī ļoti tuva emocija. Līdzās priekam, protams, vienmēr ir iekšēji pārdzīvojumi, bet just prieku un ziņkāri par to, ko nesīs nākamais rīts ir izšķiroši. Šī filma man to vēlreiz atgādināja.

Nobeigumā, kā allaž, daži lasām-klausām-ieteikumi:

– Kaspara Zalāna dzejas publikācija "Melns aiz naga";

– Toma Treiberga raksts par Rīgas kapiem "Miera salas meklējot";

– Eolikas dziesma ar Velgas Kriles vārdiem "Tu smējies sapnī";

– Warhaus dziesma "Love's a Stranger";

Un daži citāti:

"Drusku dīvaini, ka cilvēki mudina tevi sekot saviem sapņiem, bet sāk braukt augumā, kad tu pārvērties par putnu un pazūdi debesīs, lai apēstu lietusmākoņus." (Vilis Kasims)

"Kas dzīvo grāmatu un puķu pasaulē, ar to klusuma stunda ir saruna." (Zenta Mauriņa)

"Dzeja, manuprāt, var darboties kā tilts starp valodu un to, ko nevar izteikt vārdos." (Elīna Vendija Rībena)

"Es tīru galvu, lai viņa labāk domā. Lai domā uz priekšu, nevis atpakaļ." (Adrija, 5 g.)

"Šajā pandēmijas laikā ir ļoti svarīgi neko nevēlēties, jo, ja tu kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule sadosies rokās." (@bajars)

2020. gada 1. novembris

Otrais vilnis IV

Man garšo cepti burkāni, nogatavināti mango, plānās pankūkas ar meža zemeņu ievārījumu, Lindt piena šokolāde ar apelsīnu garšu, cidonijas tējā, upenes, svaigas vīģes, Indijas rieksti, piparmētru saldējums, pēc mammas receptes karijā marinēti gurķīši un KAFIJA (īpaši esmu iecienījusi Latvijā grauzdēto Andrito). Tas, protams, nav viss, kas man garšo, bet šobrīd, šosezon gribas izcelt tieši šīs lietas. Ā, un vēl sviesta pupiņas. Kāpēc rakstu par to, kas man garšo? Vienā vēstulē to man pajautāja K., un nupat atcerējos, ka nebiju viņai atbildējusi. Ceru, ka viņa šo izlasīs un būs priecīga.

Jā, un vakar vēlu vakarā, ejot uz Omnivu pēc pasūtītās kafijas un uz Rimi pēc piena (pankūkām), vēroju kādu lukturi, kas nervozi raustījās pagalma vidū. Ļoti patika noskaņa un nolēmu to nofilmēt. Pēdējā laikā man ļoti patīk veidot nelielus 3-5 sekundes garus (īsus!) video.

Iespējams, to ietekmē pārāk biežā kino skatīšanās vai kas cits, bet impulss atnāk un pats sev izvēlas formu (fotogrāfija, video, dzejolis), un es tur diži neiejaucos. Ļaujos! 

"The desire to discover, 
the desire to move, 
to capture the flavor, 
three concepts that describe the art of photography." 
(Helmut Newton)

Par filmām runājot, trešdien sanāca redzēt brīnišķīgu dok. filmu par fotogrāfu Helmutu Ņūtonu, ko rāda Splendid Palace. Filma un pats Ņūtons ir (bija) provokatīvs savā darbā, bet sirsnīgs un vienkāršs dzīvē, - vismaz tāda man radās sajūta. Viņš necentās nevienam kaut ko pierādīt, vienkārši darīja to, kas patīk un interesē. Spēlējās ar skaistuma jēdzienu, ar stereotipiem, provokācijām un savu fantāziju, veidojot izcilas fotogrāfijas. Ļoti saistošu stāstījumu filmā veido arī modeles un slavenības, ko Ņūtons ir fotografējis, piemēram, aktrise Šārlota Remplinga, kurai Ņūtons veidoja pirmos kailfoto. Nākamā filma, ko vēlos redzēt, ir "Ar mīlestību, Aznavūrs".

Filmas plakāts un dažas Ņūtona fotogrāfijas

Kā kino iet pandēmijas laikā? Par to jaunajā KDi rakstīja Dita Rietuma. Viņas sleju var izlasīt TE, no savas puses/pieredzes varu piebilst, ka pagaidām kinoteātri vēl darbojas, un visi drošības noteikumi tajos tiek ievēroti (maskās jāsēž visu seansu). Ja tas nebaida, tad visi ceļi ved uz Elizabetes ielu. 

Tik bieži kā pērnsezon, protams, uz kino šogad neeju, bet, salīdzinot ar citām kultūriespējām pandēmijas laikā, kino šķiet viena no patīkamākajām. Ļoti patika arī garīgai veselībai veltītais literatūras pasākums "Skumji nebūs vienmēr". Tieši klātbūtne un pārdomātais pasākuma formāts, un tematika ļoti fascinēja. Varēja just, ka Krista Anna un Alise tur ieguldījušas pamatīgu laiku un spēku. Pasākums iedvesmoja arī mani pašu uzrakstīt (un ierakstīt) dzejoli par šo tēmu/sajūtu. Vēl viena laba ziņa ir tāda, ka Jānis Zarāns pasākumu ir nofilmējis, un Feisbuka pasākuma lapā ir pieejams video.

Jāpiebilst, ka pasākumos valda ne tikai prieks par klātienes satikšanos, bet arī diezgan liels apmulsums par būšanu maskās un nezināšanu, kam un cik tuvu var pienākt, lai parunātos. Domāju, ka šāda taustīšanās un šaubīšanās būs vēl krietnu laiku. Kā gan citādi? Par pandēmijas laiku un dzīves virtualizēšanu runājām arī ar māsu mūsu sestdienas pastaigā pa Rīgu. Viņa stāstīja, kā meitiņas uztver pulciņus, kas pārcelti uz online vidi, kur 'skolotājai redzama tikai puse galvas' un nav jūtama viņas enerģija. Tomēr alternatīvu šobrīd nav. Tā vai nekā. Ļoti žēl bērnu un pieaugušo, kuriem daudzi klātienes prieki jāaizvieto ar virtuāliem mēģinājumiem prieku atdarināt, bet diemžēl tas top tikai par prieka izstrādājumu.

BET PRIEKU gribas ĪSTU! Iedomājieties, ja no kokiem kristu mākslīgas lapas? Cik labi, ka krīt īstas!

Un brīvdienās patiešām sanāca tās izbaudīt uz pilnu klapi! Tāpat sanāca noiet gar galeriju Alma, kurā šobrīd apskatāma R. un K. Dzudzilo izstāde ALMA MATER, kas uzdod skatītājam visādus foršus jautājumus, un mums ar māsu visvairāk patika jautājums "Vai tev ir savas domas?"

Kā ir būt māsai rudenī? PRIECĪGA rudens aina ar Ainu. Paldies, Mās!

P.S. Un šis noteikti ir jāpasaka! Tā ir bauda cept dajebko uz pilnīgi jaunas pannas, un man tādas ir DIVAS! 

Nobeigumā - viens Ojāra Vācieša dzejolis un pēc tā, kā allaž, - daži lasām/klausām/skatām-ieteikumi.


Saistītie raksti:


2020. gada 31. oktobris

Glabātuve (Storage), Mērijas Oliveras dzejolis

 Glabātuve (Storage by Mary Oliver) (no grāmatas "Felicity")

Turpinu blogā savu atdzejojumu sēriju. Pagaidām gan laikam tikai divus no saviem nedaudzajiem atdzejojumiem biju te iepriekš publicējusi - Klusā pasaule, kas lasāms TE un bija publicēts arī žurnālā DOMUZĪME, kā arī Doriannas Lo – Gana mūzikas.

Šo Mērijas Oliveras dzejoli atdzejoju, kad iegādājos viņas grāmatu kādā no ārzemju komandējumiem - vēl pirms pandēmijas laika:

GLABĀTUVE


Kad pārvācos no vienas mājas uz citu,

bija daudz mantu, kurām neatradu vietu.

Ko tādā gadījumā dara? Es noīrēju glabātuvi. 

Aizkrāvu to. Gadi gāja. Reizēm es devos turp

un lūkojos iekšā, bet nekas nenotika, - ne 

mazākās sirds trīsas.

Kļūstot vecākai, 

lietu, kas man rūpēja, tapa

arvien mazāk, bet arvien svarīgākas. Tā vienu

dienu es atvēru glabātuvi un piezvanīju

miskastniekam. Viņš savāca visu. 

Es jutos kā tāds mazs ēzelis, kuram tikko 

noņemta nasta. Mantas! Sadedzini tās! Sadedzini tās!

Uztaisi skaistu ugunskuru! Lai vairāk

vietas sirdī mīlestībai, kokiem.

Putniem, kuriem nepieder nekas, - lūk arī

iemesls, kāpēc tie spēj lidot.


(no angļu val. atdz. Inga Pizāne)



2020. gada 27. oktobris

Otrais vilnis III

Uz puķi nāc un padziedi līdz mieram,
Vēl meža galos šalkoņa un trīsas,
Ir katra diena liktenīga diena,
Ir katra dzīve liktenīgi īsa,
Un nepietiek, un padziedi līdz mieram (..)
(Velga Krile)
 
Izejot no mājas bezmērķīgi pastaigāties (tas ir, izvēdināt no galvas info gūzmu), pēkšņi atcerējos, kā meklēju pirkstaiņus Alūksnes ceļojumam. Pirms pašas izbraukšanas izvandīju koridora skapi un atradu 3 melnus pirkstaiņus, kas visi kā viens derēja tikai kreisajai rokai. Klusi nolamājos (neatceros - angliski vai krieviski) un tad tomēr nosecināju, ka nekāds dižais brīnums tas nav, zinot, cik pirkstaiņu, rokaspulksteņu, lietussargu un šaļļu esmu savā dzīvē kaut kur atstājusi vai pazaudējusi. Tagad, šo rakstot, atcerējos Vislavas Šimborskas dzejoli, kurā pausta vēlme, lai miršanas brīdī atnāk nevis visas atmiņas, bet visas pazaudētās lietas: "labāk, lai atgriežas nozaudētās lietas / pa logiem, durvīm - lietussargi, ceļasoma, kurpe, cimds, lai varu sacīt: kam man tas viss".

Foto: Jānis Straume

Beigās, jāteic, ka rokas Alūksnē man nemaz nesala, bet (!) ziema jau tāpat tuvojas, un, izskatās, ka skapis būs jāizvanda vēlreiz, pirms eju pirkt jaunus pirkstaiņus.

Vēl viena lieta, kas nodarbināja manu prātu, kamēr staigājos, bija no pastkastes izņemtā pastkarte, kas sākas ar vārdiem: "Pirmkārt, neatbildi uz šo pastkarti", un beidzas ar "man vairs nav vietas otrkārt". Tūdaļ iedomājos, ko pastkartes sūtītājai šodien uzrakstīšu: "Pirmkārt, saņēmu tavu pastkarti. Otrkārt, uz to neatbildēšu." 


Ļoti bieži domās pateicos dzīvei par to, ka man atsūtīti tik brīnišķīgi draugi un cilvēki - tuvāki vai tālāki - nav svarīgi, bet zināšana, ka viņi ir (un ir tik radoši, rotaļīgi, sevi un pasauli izzinoši, kritiski domājoši, asprātīgi un tik daudziem procesiem sevī ejoši, meklējoši) vien mani mierina. Klātienē šobrīd sanāk satikties reti, bet caur sarakstēm un visādi citādi jūtu un baudu viņu esamību.


Runājot par Alūksni, turp ir vērts aizbraukt. Dažādu iemeslu dēļ. Gan tādēļ, lai izbaudītu tiltus un tiltiņus, Alūksnes ezeru, Tempļa kalnu, muižas parku un pašu pilsētu, gan arī visu to nejaušību dēļ, kas katram būs savas un kas būs iespējamas tikai tur. Citiem vārdiem sakot, - paredzamo un neparedzamo apstākļu dēļ. Šodien izlasīju rakstu par šo tēmu, un tāpēc tā iet man līdzi. Raksts liek aizdomāties par to, cik ļoti paredzami dzīvojam savu dzīvi, bet, - ka tieši šis pandēmijas laiks mūs savā ziņā no paredzamības ir izsitis, vienlaikus cilvēks salīdzinoši ātri pierod un pielāgojas "jaunajai normalitātei" un atkal kļūst pats sev diezgan paredzams. Kas labs nenoteiktībā un neparedzamībā? Šāds stāvoklis liek smadzenēm mācīties un kustēties, meklēt jaunus esamības modeļus.

Kas vēl? Atgriežoties no Alūksnes, paguvu noskatīties vēl savu pēdējo RIGA IFF festivāla filmu (online režīmā). Šoreiz to izvēlējos no Nordic programmas. Tās nosaukums ir "Viesību spēles", un tā vēstī par trīsdesmitgadniekiem un viņu krīzēm. Mani aizrāva! Super-novitātes tur neatrast, taču viss (vai liela daļa), kam cauri iet trīsdesmitgadnieka prāts, tur ir. Īpaši jau apspēlēti stereotipi par veiksminiekiem un neveiksminiekiem. Kurš tad cilvēks īsti uzskatāms par veiksminieku? Un vai tā nav tikai ilūzija? Un ka patiesībā neviens tāds nav?

Lielos vilcienos tas arī viss. Ā, vēl tikai jāpiemin, ka vakar (tomēr) atgriezos pie pandēmijas pirmajā vilnī iesāktās grāmatas "Parīzes Dievmātes katedrāle". Maz jau tur palicis, un varbūt tas, ka atgriezās pandēmijas laika sajūtas, man lika šo grāmatu ņemt atkal rokā un lasīt. No grāmatas vakar dienasgrāmatā izrakstīju šādu citātu: 

"Sāpju pārmērības, tāpat kā prieka pārmērības, ilgi nevelkas. 
Cilvēka sirds ilgi nevar palikt galējībās." 

Nobeigumā - paldies ikvienam, kurš šo lasa, un, kā allaž, - lasāmviela, skatāmviela u.tml.






Saistītie raksti:



Alūksnes ezers.

2020. gada 23. oktobris

Otrais vilnis II

"Nav taču svarīgi, kā rodas skaistums. 
Reizēm no mīlestības, bet reizēm - no sāpēm un šausmām. 
Es apzināti izmantoju vecmodīgo vārdu ‘skaistums’. 
Man tas vienkārši patīk." (Kirils Serebreņņikovs)

Man arī. Es arī apzināti un ļoti bieži lietoju vārdu 'skaistums'. Vai nejaušības ir skaistas?

"Mēs taču ārkārtīgi baidāmies no nejaušībām," teic Kirils Serebreņņikovs Arterritory publicētajā intervijā. Kaut kā iepriekš par to šādā plāksnē nebiju aizdomājusies. Man pašai visu laiku licies (liekas), ka man ļoti patīk nejaušības, jo tās pārsteidz un tās nevar paredzēt, ieplānot utt. Vienlaikus nenoliedzu, ka mums, cilvēkiem, ir bail no nezināmā un visu gribas izskaidrot. Kā šajā pašā intervijā saka Serebreņņikovs, - tieši tāpēc arī rodas sazvērestību teorijas, jo kaut kādu izskaidrojumu un cēloņsakarību gribas atrast vai, ja tādas nav, to izdomāt! 

Neziņa var būt arī smaga un nogurdinoša, un tieši tādā šobrīd dzīvojam. Aizvien grūtāk ir kaut ko saplānot un skaidri zināt. Visi plāni var pēkšņi tikt aizslaucīti kā putekļi ar slapju lupatiņu. Un tomēr dzīvot gribas. Laiks ir viens. Neviens neatgriezīs uz vēlāku atliktu dzīvi. Kas ir dzīve? Viss, kas tajā notiek, un viss, kas tajā nenotiek, bet ko gribētos? Piekrītu I. Paičam, kurš saka, ka dzīvē vissvarīgākais ir justies dzīvam.

Ziedi ir viens no dzīves skaistumiem, kas man liek justies dzīvai.

Ziedi ir viens no trauslākajiem dzīves skaistumiem, kas man liek justies dzīvai. Kā nesen rakstīju feisbukā, - kamēr vien eju uz ziedu tirgu vai veikalu un pērku ziedus, zinot, ka pēc dažām dienām tie novītīs, viss ir kārtībā. Varbūt vissvarīgāk ir atrast nevis to lielo dzīves jēgu, bet to mazo dienas jēgu. Kas ir šodien tāds noticis vai notiek, kā dēļ ir vērts šo dienu piedzīvot kā tiltiņu uz nākamo dienu? Esmu pasākusi pirms miega klausīties YouTube atrodamas 5-minūšu meditācijas, kas atgādina elpot dziļāk un pret sevi un savu dienu izturēties ar maigumu un laipnību.


Jā, un man joprojām ļoti patīk arī ziedus dāvināt. Trešdien satikāmies ar dzejnieci, valodnieci, literatūzinātnieci Lalitu Muižnieci uz sen, sen sarunāto kafiju un nosvinējām viņas grāmatas iznākšanu (ar ziediem, kafiju, kūkām, kā pienākas). Šobrīd, kā zināms, lielāki pasākumi tiek atcelti cits pēc cita, taču autoriem grāmatas iznākšana ir liels notikums, tāpēc lieliska doma ir satikties pa divi un svinēt nevis vienreiz ar 30 cilvēkiem, bet 30 reizes divatā, ievērojot drošības distanci un nebučojoties! Līdzīgi darīs arī Inga Gaile, kurai "Rakstītājas" autogrāfu stunda būs sestdien, un Kārlis Vērdiņš, kurš savus konceptuālos "Gatavās dzejas" autogrāfus dalīs nākamnedēļ. Pie šīm abām grāmatām man vēl jātiek, arī pie Orbītas izdotajiem jaunumiem, bet Lalitas grāmatai esmu jau pusē. Tā ir ļoti trausla, klusa un vienlaikus - kliedziens, un tajā ir tik skaisti vārdi: "Bet saprašana negozējas ceļa vidū."

Rakstāmgalds un uz tā jaunums - Lalitas grāmata.

Lasīšana un kino ir mans mierinājums. Cenšos palasīt katru dienu. Turpinu lasīt "Bird by Bird", kas ir grāmata par rakstīšanu un kurā izlasīju fantastiski skaistu teikumu: "There is ecstasy in paying attention". Nedomāju, ka tas ir pārspīlēts, jo uzmanība, līdzās ziediem, ir veids, kā justies dzīvam. Viens ir dāvāt uzmanību, un otrs - to saņemt. Abējādi tā ir iespēja apzināties, ka esam. Esam, jo mūs redz. Esam, jo mēs redzam. Ar redzēšanu es, protams, domāju plašāku sajūtu - jušanu, dzirdēšanu, vēlmi klātbūt. Domāju, ka uzmanība ir atslēgas vārds, kas var palīdzēt izkļūt cauri šim neziņas pilnajam laikam - pajautāt, kā iet līdzcilvēkiem, paskatīties uz viņiem, ieklausīties, būt vērīgiem pret to, ko viņi saka, iedrošināt.

Pēdējās dienās ir ļoti grūti pamosties, tuvinos ziemas miega un noguruma sajūtai, kas, cerams, pāries. Visticamāk, vaina ir dzelzs trūkumā. 

Ā, un otrdien ar māsu bijām brīnišķīgā filmā "Undīne", par kuru viņa saka tā (un precīzāk es nevarēšu pateikt): "Filma, kuru nevarēs aizmirst. Neaizmirstams aktrises skatiens un neaizmirstama filmā aizskartā zemapziņas dzīle: dzīvības, nāves un mīlestības instinkti. Filma "Undīne" ir par spēcīgo instinktu mīlēt, nespēju pieņemt atraidījumu. Kas darās mūsu zemapziņā?" (Aina Nemiro) Un, jā, māsa bija tā, kura vakara gaitā, mazgājot traukus, atcerējās un man uzrakstīja, kur redzēta Undīnes atveidotāja! Jā, Francā!!! Ak, un tad es viņai pajautāju, kuros aktieru atpazīšanas kursos viņa gājusi, jo man ar šo lietu neiet labi. Par filmu varu tikai papildināt, ka mani tā saviļņoja. Patika tā kvēlā un spēcīgā mīlestība, jo bieži tādu uz ekrāniem nevar sastapt.

"Un atbildes? Atbildes ir meklēšanā!" (Lalita Muižniece)

Izgāju cauri pagalmiem. Rudens!



 










Un nobeigumā dienas prieks - ukraiņu dzejnieks pārcēlis manu dzejoli savā valodā. ŠEIT NOSPIEŽOT, to var izlasīt. 

+ Kā allaž, daži ieteikumi:

Asaru fabrika (Vaļžina Morta, atdz. Māris Salējs) (dzeja)

Iespēja RePlay noskatīties Jura Kursieša filmu Oļegs

Give Yourself Permission to be Creative (Ethan Hawke)

Iespēja piedalīties fotokonkursā Distance

Labs raksts par iešanu uz kino un kinoteātru izzušanas draudiem

Bāka. Kaspars Zalāns

Saistītie raksti:

Otrais vilnis I

"Ziema aiziet un" ukraiņu atdzejojumā

***
Ziema aiziet 
un paņem 
pārāk daudz cilvēku
līdzi

Saule? Tā izklausās pēc mūzikas šodien. .

Februāra vējš fēno manus matus
par brīvu
divi dzejnieki meklē viens otru vienā mazā pilsētas kvartālā.
Lai apmainītos ar mulsumu.

Bija laiks, kad tramvajs 
bija tikai pārvietošanās līdzeklis,
nevis braucoša Sexy Style reklāma.

Es negribu kāpt tādā iekšā, tāpēc eju kājām
un nejauši satieku vēl divus dzejniekus.

Vai viņi arī?

Ko reklamē tu, kad paej man garām?
Vienaldzību vai skumjas?

Ko reklamēju es?

**
Іде зима
й занадто багато людей
забирає.
Сонце? Сьогодні це звучить як музика.
.
Лютневий вітер сушить моє волосся
безкоштовно
два поети шукають одне одного в маленькому
міському кварталі.
Щоб обмінятися збентеженням.
Був час, коли трамвай був лише
засобом пересування,
а не рухомою Sexy Style рекламою.
Я не хочу заходити всередину, тому йду пішки
й випадково зустрічаю ще двох поетів.
Вони також?
Що ти рекламуєш, коли тужиш за мною?
Смуток чи байдужість?
Що рекламую я?

(atdzejojis: Lesyk Panasiuk)



2020. gada 19. oktobris

Otrais vilnis I

Esmu nolēmusi paturpināt savas pavasarī iesāktās pandēmijas dienasgrāmatas, tikai šoreiz saukšu tās nevis par pašizolāciju nr. tik un tik, bet par otro vilni nr. tik un tik, jo pašizolācija vairs tik ļoti nenotiek. Notiek maskas, notiek distance, notiek taustīšanās par to, kā ar cilvēkiem sveicināties un vai satikties, bet kopumā satraukums ir mazāks (runāju par sevi, protams,) neskatoties uz to, ka gadījumu skaits ir daudz lielāks nekā pavasarī. Kā runājām e-pastos ar kādu draugu, - cilvēki pie stresa un pandēmijas lielā mērā ir pieraduši, un, kā lasīju šodien divos rakstos, - kopumā pandēmijas baildes ir nomainījis pandēmijas nogurums, tomēr, tomēr, tomēr - jāsavelk kopā visi spēki, lai dzīve turpinātos. Nav laika būt perfektiem, un nogurums var būt un ir, taču rokas ir jāturpina mazgāt, dezinficēt, tāpat kā domas. Sazvērestības vairojas vēl straujāk nekā pats vīruss. Maskas, tīras domas un tīras rokas noder pret to visu!

Kadrs no filmas '''Kremētājs", ko skatījos Riga Iff

Šovakar iesāku pārlasīt Paolo Džordāno grāmatu "Sērgas laikā". Vienkārši ieraudzīju to plauktā un sapratu, ka ir īstais laiks apskatīties, kas tajā notiek, jo tā ir laba, mantrveidīga, racionāla un patīkama grāmata, kas mazliet nomierina. Tāds bija iepriekšējs iespaids par to, un, tagad, iesākot to pārlasīt, par to atkal pārliecinos: "Starp visiem ieplānotajiem pienākumiem nav neviena tāda, kuru nevarētu atlikt uz vēlāku laiku vai arī atmest pavisam un bez nožēlas. Mūsu priekšā ir kaut kas lielāks, kas ir pelnījis mūsu uzmanību un cieņu. Kaut kas tāds, kas prasa lielu upurēšanos un vislielāko atbildību, uz kādu vien esam spējīgi." (P. Džordāno)

Rudens Miera ielā

Pa vidu domām par pandēmiju un iekšējiem un ārējiem notikumiem pašas dzīvē un esamībā mēģinu noskatīties vismaz dažas RIGA IFF filmas - gan tādēļ, ka piedāvājums ir plašs un izcils, gan tādēļ, ka nojaušu, ka šādu izlasi un izvēli pēc šī festivāla nebūs iespējas piedzīvot/saņemt vēl krietnu laiku. Viens no spilgtākajiem brīvdienu iespaidiem ir čehu filma "Kremētājs" (1968), kas ir viens no melnākajiem kino darbiem, kas jelkad redzēts. Trakums un šoks! Absurds un pārsteigums! Izcils operatora darbs un melnbalto kadru kompozīcijas. Filma ir burtiski piesūkusies ar nāvi, ar aukstasinību. Diezgan biedējoši, vienlaikus fascinējoši. Un jāpiekrīt Tomam Treibergam, kurš tvītoja par lielisko aktierdarbu! Patiešām!

Tāpat brīvdienās izbaudīju kultūrtelpas Točka izstādi, piesātināju sevi ar jauno mākslinieku redzējumiem un brīvajiem lidojumiem. Tas bija skaisti, un izstāde bija tik plaša, ka beigās biju gatava kļūt par uz grīdas sēdošu mākslas instalāciju ar nosaukumu "no mākslas nogurusī".

Dālija un pamesta mugursoma. No piemājas foto piezīmēm.

Jā, piesardzīgi, bet dažus pasākumus šajā laikā tomēr turpinu apmeklēt. Kultūras dzīve man ir ļoti svarīga. Turklāt tieši kultūras pasākumos (koncertos, kino, izstādēs) ir vislielākās iespējas ievērot distanci. Pagājušajā nedēļā biju neaizmirstamā mūzikas ceļojumā - koncertā Sirds Katedrāle, kas likās kā laikam pāri stāvošs vai drīzāk pat - laikam pa priekšu aizgājis. Sarežģīts, bet ļoti baudāms skaņdarbs 4 daļās. TE var dzirdēt fragmentu no tā. 

Un vēl - kā secinu pati sevī, - arī saziņa ar draugiem šajā laikā ir īpaši svarīga. Man ir svarīgi just un dzirdēt, kā viņi jūtas un par ko domā, kā uztver pandēmiju un kā tiek ar to galā. Tikko saņēmu vienu skaistu e-pastu no draudzenes - ar ļoti skaistu nobeigumu: "Apskauju Tevi ar mīļumu un piesardzību!" Lūk, tad nu apskauju es arī visus tos, kas šo lasa, - ar mīļumu un piesardzību un novēlu pacietību, atbildību un izturību. 

Nobeigumā viens īss dzejolis:

***
Man ir tik rētu, cik ir.
Tām patīk uzmanība. Uzmanībai patīk laiks.
Man ir tik laika, cik ir.
Lai uzturētu sevi formā, laiks regulāri skrien,
bet rētu nepaliek mazāk. Laizu tās
kā aploksnes un mēģinu līmēt ciet.
Kā acis uz nakti. Reizēm tās līmējas vaļā.

Un turpinājums sekos....

Rudens un mana roka Krāslavā

Daži ieteikumi:







Saistītie raksti: