2019. gada 20. jūlijs

Koprakstīšana: ideja, pieredze, jēga

Ievads


Satikties, lai rakstītu? No pirmā ausu uzmetiena izklausās jokaini, bet, ja tā padomā, tūkstošiem cilvēku dodas uz birojiem, lai kopā strādātu. Turklāt visbiežāk tieši kopā-atsevišķi, nevis kopā-kopā, tas ir, katrs pilda savus (atsevišķus) pienākumus, vienkārši atrodas zem viena–kopīga jumta. Ir, protams, arī cita veida darbi, kur lietas notiek komandā, bet šoreiz es ne par tādiem.

Rakstnieki taču ir vienpaši (jūs teiksiet)... Kāda vēl koprakstīšana? Jā, arī manā galvā sākotnēji koprakstīšanas ideja nelikās kopā. Kāpēc jātiekas, lai rakstītu? Ja var sēdēt mājās un rakstīt, cik uziet.

Pie "cik uziet" jāapstājas. Jo... ja es varu rakstīt "cik uziet", kāpēc to nedaru? Viens no iemesliem, protams, ir tāds, ka mājās ikvienam no mums atrodas kaut kas cits, ko darīt. Uz to brīdi "šķietami" vai "nešķietami" svarīgāks.

Visi domubiedru projekti, kuros biju iesaistījusies, atnesa mani līdz atziņai, ka, strādājot kopā, ir vieglāk sevi disciplinēt. 

Kā ideja aizsākās?


Līdz koprakstīšanai ar Agnesi mēs nonācām gandrīz vai nejauši. Sākotnēji, kad beidzās mūsu ziemas rakstnieku projekts, satikāmies reizi nedēļā, lai izrunātu rakstīšanas aktualitātes un tad reizi pa reizei nolēmām palikt ilgāk, lai parakstītu. Tā vienu dienu izdomājām, ka varam tikties divreiz nedēļā – vienu agro rītu veltīt sarunai, otru – pāris stundu ilgai rakstīšanai, tādējādi garantējot, ka nebūs tukšu nedēļu, pat ja ārpus šīm stundām mājās nekas nebūs uzrakstīts.

Pārsvarā strādājam divatā ar Agnesi, taču pēdējās reizēs mums mēdz piebiedroties arī Āris, kurš kāreiz šobrīd raksta savu trešo grāmatu. Pēdējā no reizēm Āris mūsu koprakstīšanu izsludināja publisku. Iespējams, kādreiz to atkārtosim, lai ikviens interesants var atnākt un koprakstīt kopā ar mums.



Pati ideja 


Koprakstīšanas ideja ir pavirzīt uz priekšu katram savus rakstu darbus. Atnākam uz norunāto vietu (kafejnīcu), sasveicināmies, paņemam kafiju, pārmijam dažus vārdus un sākam rakstīt. 

Es reizēm mēdzu sākt ar iesildīšanos blociņā, tas ir, parakstīt pa ceļam noķertos impulsus ar roku un tad ķeros prozas darbam, pie kura tobrīd strādāju. To gan es klabinu ierīcē (garus darbus ar roku nemēdzu rakstīt. Roka ir dzejai, vēstulei, piezīmēm, idejām). Tomēr lielākoties iztieku bez iesildīšanās un prozas rakstīšanai ķeros uzreiz. Ja ir grūtības ieiet rakstīšanas procesā, pārlasu visu iepriekšuzrakstīto vai vismaz beigu daļu no tā. Tas atsvaidzina domas par darbu un ļauj pieslēgties. Ja tomēr neizdodas, vienmēr var parediģēt jau esošo jēlmateriālu, pirms 'klabināt'' tālāk.

Koprakstīšanas galvenā jēga ir DISCIPLĪNA un VIRZĪBA. Protams, arī satikšanās un domubiedra plecs. Sajūta, ka neesi tāds viens pasaulē, kurš cīnās ar visu to, ar ko cīnās rakstnieki.

 

2019. gada 15. jūlijs

No sērijas "Balkons" (turpinājums)


Viena anonīma cigarete pēc lietus, pēc negaisa. Vienu stāvu zemāk. Vasaras vidū. Saulei atgriežoties, cilvēkiem atgriežoties. Vakaram nākot. Un paņemot mirkļus, un pārceļot tos pagātnē. Cik ilgs ir šis brīdis?

Sērijas Balkons iesākums: ŠEIT.

2019. gada 12. jūlijs

Manas dziesmas jūlija vidū (2019)

1. Paradis ~ Toi Et Moi


2. Lenny Kravitz ~ Low


3. Max Jury ~ Modern World


4. VIŅA & PRAGAII ~ Saint Bris le Vineux (Uz ko Tu cerēji)


5. Claire Laffut ~ Vérité


6. Aretha Franklin ~ I say a little prayer



7. Leonard Cohen ~ Famous Blue Raincoat


8. Elton John ~ Goodbye Yellow Brick Road

2019. gada 8. jūlijs

Di Morjē "Rebeka". No šūpuļtīkla laukos līdz negaisam pilsētā

Ievads


"Pagājušo nakti sapņoju, ka atkal biju Manderlijā." Tā sākas Dafnijas (citkārt tulkotas kā Dafnes) di Morjē grāmata "Rebeka", kuru iesāku lasīt 20. jūnijā un pabeidzu 7. jūlijā.

*

Kā es pie šīs grāmatas tiku? Visticamāk – vai nu caur māsu, vai arī atradu Otrajā elpā (katrā ziņā Otrās elpas zīmogs ir iekšā). Diezgan ilgi nēsāju sevī vēlmi to izlasīt. Bija dzirdēts ļoti daudz labu atsauksmju, kā arī esmu šo grāmatu manījusi arī daudzos svarīgu grāmatu (nenomirsti, pirms izlasi u.tml.) sarakstos.

Grāmata Rebecca tika izdota jau tālajā 1938. gadā, un jau 1940. gadā to ekranizēja ievērojamais režisors, leģenda Alfreds Hičkoks. Turklāt šis nav vienīgais di Morjē darbs, kuru Hičkoks izmantojis par pamatu savām filmām (jāpiemin "Putni" un Jamaica Inn). 

Grāmata "Rebeka" tiek raksturota kā gotisks romāns, kriminālromāns, mistērija, romantika. Varu piekrist un apstiprināt – viss no nosauktā tajā ir.


Arī Vikipēdijas apraksts grāmatai ir ļoti komplimentējošs: "A best-seller, Rebecca sold 2.8 million copies between its publication in 1938 and 1965, and the book has never gone out of print." Has never gone out of print – katras grāmatas sapnis. 

Pati grāmatas autore nodzīvoja diezgan garu mūžu (1907–1989) – izrādās, nepilnus 3 gadus mēs pat bijām laika-biedrenes. :) 

Šūpuļtīkls


Pakojot somu Līgo brīvdienām, nolēmu uz laukiem ņemt TIKAI vienu grāmatu, tādējādi neļaujot sev un savai uzmanībai izkaisīties pa vairākām. Intuīcija pačukstēja, ka šūpuļtīklam vasaras tveicē ļoti labi derētu "Rebeka". "Labi, pierunāji," es viņai teicu. (Intuīcijai, ne Rebekai). 

Intuīcija, paldies! Tā ir fantastiska lasāmviela agriem tveices rītiem laukos (lasīju pārsvarā no sešiem līdz desmitiem rītā). Grāmata pamatīgi ievilina un aizšūpina uz Manderlijā notiekošo, bet šūpuļtīkla šūpas savukārt pietur realitātei. Laiku pa laikam paņemu zīmuli, lai kaut ko pasvītrotu, piemēram: 

"Esmu laimīga, ka pirmās mīlestības drudzis nav jāpārdzīvo divas reizes. Jo tas ir drudzis un arī nasta, lai dzejnieki saka, ko grib." (37. lpp)

Ko teiksiet, dzejnieki? 


Jā, un par to šūpuļtīklu un vasaru turpinot, mani fascinēja, kā laikapstākļi grāmatā sakrita ar laikapstākļiem mirkļos, kuros lasīju šo darbu. Laukos biju tikusi apmēram līdz 200. lpp, – kurās gan iekšpus, gan ārpus grāmatai valdīja vasaras idille un tveice.

"Rebeka" mammas lavandu ēnās

Kaut gan... Ne tikai. Grāmatas iesākumu varētu raksturot kā noslēpumainu, mistisku, poētisku, vietām pirmās mīlestības apreibinātu, tomēr allaž līdzi nesam kādu miglas vālu, aizdomas, šaubas, nepārliecību. Liela daļa stāsta norit galvenās varones galvā... Viņa pārdzīvo, ka nekad nespēs 'pa īstam' ieņemt vīra atraitnes, visu mīlētās un cienītās Rebekas vietu. Ka visu mūžu tai būs jādzīvo Rebekas ēnā.

Ēna. Ēnas... ir vēl viena noskaņa, kas, manuprāt, raksturo "Rebeku". Rebeka kā ēna, māja ar savu ēnu, visu priekšmetu, cilvēku un viņu noslēpumu ēnas. Nav brīnums, ka Hičkokam šis darbs gāja pie sirds.

Mans rudais lasīšanas sargs un kompanjons.


Negaiss


... Atgriežoties Rīgā un pēc kādas pauzes paņemot grāmatu atkal rokās, aiz loga sāka ducināt pērkons, zibeņot un līt. Kāda sakritība! Arī Manderlijā bija sācies negaiss. Tiešā un pārnestā nozīmē. Kuģis bija uzskrējis uz sēkļa, un sāka ritināties vaļā visādi mākoņi un noslēpumi. Varētu teikt, sākās romāna kriminālā daļa. Arī lasīšanas temps sāka paātrināties, – tā, it kā strauji būtu jāmeklē pajumte, bēgot no briesmīgas lietusgāzes.

"Katrs mirklis bija dārga manta, jo tanī slēpās beigu sākums." (355. lpp)

Laikapstākļi šajā grāmatā nudien nav garlaicīgu aprakstu 'līmenī'. Tie ir daļa no stāsta dramaturģijas. Manuprāt, rakstniecei izcili izdevies caur laikapstākļiem nodot varoņu emocijas un notikumu noskaņas.

Atkāpe nr. 1 (grāmatzīme)


Pavisam nejauši "Rebekas" lasīšanai biju izvēlējusies ļoti atbilstošu grāmatzīmi, ko man 2011. gadā bija uzdāvinājusi māsa.

Visu laiku likās, ka tā uz grāmatzīmes ir galvenā varone, kas aizgājusi pastaigāties līdz piekrastei, ko viņa patiešām ļoti bieži darīja, jo Manderlija atradās pie jūras. Protams, tērps būtu jāpamaina, taču noskaņa likās baisi līdzīga.


Atkāpe nr. 2 (Montekarlo)


Montekarlo ir vieta, kur galvenie varoņi iepazīstas, pirms aizbrauc dzīvot uz Manderliju. Un vienā brīdī man pieleca, ka Montekarlo taču Monako administratīvais apgabals, kurā es 2017. gadā biju paceļojusi. Tā vieta man saistās ar pamatīgu miglu, jahtām un rozēm.

Bilde no mana 2017. gada ceļojuma. Monako.

Nobeigums (kā bija?)


Kāds par to visu secinājums? Varones naivums, protams, brīžam bija grūti paciešams (taču piederas laikmetam) + nokaitināja viena ļoti paredzama aina, taču par spīti šiem sīkumiem – grāmata ir izcils darbs. Notur uzmanību, uztur spriedzi un arī valodas ziņā – ļoti pārsteidzoša, poētiska, bagātinoša, tumīga. Par tā visa plūstošo, fantastisko pārcelšanu paldies tulkotājam Valdemāram Kārkliņam!!!

Tagad skatīšos Hičkoka versiju.

Nobeigums nr. 2 (sākam no jauna?)

Ja godīgi, aizverot vāku, man gribējās iesākt to lasīt no jauna, lai atgādinātu sev pašu sākumu... Un tur jau būtībā viss pateikts priekšā... "Tagad mums vairs nav noslēpumu. Mēs dalāmies visā."

Nobeigums nr. 3 (grāmatas pēdējie teikumi):


"Pamale bija sarkana kā asins peļķe. Un sāļais vējš, no jūras pūzdams, meta mums sejā pelnus." (377. lpp)

Es. Monako. 2017.

2019. gada 25. jūnijs

Mans pirmais velo–izbrauciens šovasar

Ne pārāk agrs rīts. Noņēmu no veļas žāvētāja vakardien vēlu vakarā izmazgāto džinsu kombinezonu, – bija vēl mazliet mitrs, bet nolēmu vilkt. Pa ceļam izžūs. Saule jau modusies. 

Izgludināju blūzi, kafiju atliku uz vēlāku, ieēdu vien mazās zemenes un skrēju lejup pa trepēm pie sava apputējušā velosipēda. Atsprādzēju velo, notīrīju sēdekli. Protams, jāpiepumpē riepas. Aizbraucu līdz statoilam (joprojām tā to gribas saukt), ielaidu velo-riepās pāris atmosfēras gaisa un sāku ripot centra virzienā. Ripoja ļoti labi. Traucos kā vējš, nejuzdama ne augošo tveici, ne attālumus. Mans mērķis bija Omniva, kur mani gaidīja viens gandrīz slepens sūtījums.

Piebraucu pie pakomāta, paskatījos augšup debesīs. Zilas. 

Divas svītras, 
šķērsojušas viena otru,
gaist.

Tikpat gaistoši arī mēs, cilvēki. Bet ir tik skaisti sastapties. Arī uz mirkli.

Ievadīju durvju skapīša kodu. Durvis atvērās.

Dariet to, cilvēki. Pārsteidziet cits citu. Tas ir neatņemami skaisti.

Braucu ar savu paciņu mājup. Piestāju pie veikala. Iegāju, sapirkos. Pārdevēja, ieraudzīdama mani pie kases, pasmaidīja. 

Viņa mani atceras, – nodomāju. Jā, to varēja nolasīt viņas acīs. Pēdējā laikā tur biežāk iegriežos. 

Man patīk mazi veikaliņi, kuros cilvēki cits citu atceras.

Izgāju no veikala, slēdzu vaļā savu velosipēdu. Turpat blakus manējam savu velo sprādzēja klāt kāds jauns vīrietis, lai ietu iekšā tai pašā veikalā, no kura tikko iznācu. Nepazīstams. "Jauku Jums dienu," viņš man saka. Tāpat vien, – ne no šā, ne no tā. Es pasmaidīju. "Jums arī," saku un turpinu smaidīt vēl diezgan ilgi. Gandrīz visu mājupceļošanu.

Tādi mirkļi, – šķietami – pilieni, bet spēj satricināt līdz dziļumam.

Paliek kā skaisti nospiedumi manā dienas pieredzē. Tādus mirkļus var paņemt līdzi.

Man ļoti patīk pārsteigumi. Mani ārkārtīgi un dziļi spēj pārsteigt un aizkustināt vēstules, dzeja, laipnība, skaistas sarunas un drosme.

*

Un par drosmi runājot, drosme ir arī šī gada festivāla LAMPA tēma. Patīk arī viņu uzdotais jautājums: ko tu darītu, ja rīt pamostos drosmīgs/a? Labs jautājums, ko sev uzdot, lai iekustinātu sevī drosmi vai vismaz domas par to. Esmu daudz domājusi par drosmi savā dzīvē: ko tā nozīmē, kuros brīžos man tās bijis gana un kuros – pietrūcis, un kāpēc. Arī par to, ka drosme iet roku rokā ar bailēm un ievainojamību. Jo kas gan ir drosme, ja ne baiļu pārvarēšana un atļaušanās būt ievainojamam? Drosme uzrunāt cilvēku, drosme atklāties, uzticēties, drosme kļūdīties un drosme iznākt skatuves priekšā, piemēram. Visvairāk drosme saistās tieši ar saskarsmi, ievainojamību un sarunu. Esmu lēkusi ar gumiju vai lēkusi pa logu bērnībā, kad biju atstāta viena mājās, bet izlēkt nekad nav likusies lielākā drosme. Lielākā drosme, manuprāt, ir paskatīties acīs. Sev un citiem. Atklāti izrunāties. Uzdrīkstēties svarīgām sarunām, uzrunāt cilvēku, kurš patīk. Arī pieņemt atšķirīgus viedokļus. Pieņemt cilvēkus, kuriem ir atšķirīgs viedoklis. Ieklausīties un mēģināt saprast citam cita pamatus, saknes, bailes.

2019. gada 16. jūnijs

Mūzikas vitamīni, ko uzņemu jūnijā (2019)

1. Elton John ~ I want love


(pirmās divas dziesmas, protams, filmas "Rocketman" iespaidā)

2. Taron Egerton ~ Rocket Man


3. Peggy Lee ~ The Party's Over


4. The Cure ~ Close To Me


5. James Swanberg ~ It's No Wonder We're In Love


6. Mando Diao ~ Dance With Somebody

2019. gada 12. jūnijs

Mākslinieks ir radīts, lai paplašinātu robežas. Saruna ar Lindu Leen


Linda Leen. Pašportrets
 


Turpinot personīgo sarunu ciklu ar cilvēkiem, kuri mani radoši rosina un rada vēlmi iedziļināties savā pasaules redzējumā, uz tikšanos aicināju Lindu Leen. Linda rada mūziku, dzied, fotografē un ceļo – sevī un pasaulē.

Manā redzeslokā vai precīzāk – dzirdeslokā Linda ieceļoja pirms apmēram 19 gadiem – ar savu albumu „Let’s go insane” (tolaik vēl kasetes formātā!), kā arī ar radio raidījumu „Vakara viesības”, ko vadīja kopā ar Horenu. Dzīvojot Krāslavā, abi bija mans pieslēgums Rīgai, kultūrai, mūzikai. Mans vakara rituāls un prieks. Tiklīdz izdomāju šo sarunu ciklu, zināju, ka vienā brīdī mana ‘viešņa’ noteikti būs Linda.

Kādā maija otrdienā viņa atbildēja uz manu ziņu, un jau ceturtdienas rītā (30. maijā) tikāmies kādā Baznīcas ielas kafejnīcā, kur, pasūtījušas dzērienus (Linda – melnu kafiju un ūdeni, es – svaigi spiestu apelsīnu sulu) un ieņēmušas tālāko un nomaļāko galdiņu, ļāvāmies vārdiem.


Rīts. Tev patīk rīts kā dienas daļa?

Jā. Mana mīļākā dienas daļa. Jāizdzer kafija, tad es vairāk kaut ko sapratīšu (smejas). Bet, jā, patīk, īpaši vasarā. Kaut vasaru pilsētā panest kļūst arvien grūtāk, ir lietas, kas man patīk. Piemēram, svētdienu rīti pilsētās. Viss tukšs, ir sajūta, ka pilsēta ir piepildīta ar piektdienas un sestdienas nakts...

Pēcgaršu?

Hepeningu, pēcgaršu, jā. Notikumiem, emocijām. Katarse ir notikusi, un ir brīdis pēc. Tukšums. Man vispār patīk tukšums. Kā lielums. Man ir ļoti intensīva iztēle un visi nervu gali vaļā, tāpēc tukšums man ir kā atvieglojums – nav nekādu impulsu, kairinājumu, skaņu, smaržu. Nekā. Tad es atpūšos, dvēsele atpūšas. Mājās, piemēram, man ir klusums.

Pilnīgi?

Jā. Ja vien man nav vēlmes klausīties kaut ko konkrētu, piemēram, klasisko mūziku. Vasarā nav nepieciešams, bet ziemā mēdzu klausīties putnu dziesmas. (Ooo, glābēju komanda nāk, – Linda norāda uz viesmīli, kura tuvojas ar kafijas krūzi) Kur mēs palikām?

Pie putnu dziesmām.

Ziemā klausos arī kamīna sprakšķus youtube vai okeānu. Lai pameditētu.

Tu mājās meditē? Kā tas izpaužas?

Kam tik es neesmu izgājusi cauri, mēģinot sadzīvot ar ķermeņa īpatnībām, kas raksturīgas veģetatīvajai distonijai – ar ķermeņa reakcijām uz to, kā notiek dzīve. Nekas cits jau tas nav: ķermenis sinhronizējas ar to, kas notiek iekšpusē, manifestē to... Un meditācija... To nepraktizēju bieži – brīžiem intensīvāk, brīžiem nemaz. Tā var būt arī tāda, ka es vienkārši neko nedaru. Sprakšķ tā iedomātā malciņa, un es vienkārši un mierīgi esmu. Apzināti apstādinu to plūsmu, jo mana galva dažreiz ir simtreiz lielāka nekā es pati – man ir tik daudz ideju, kas mani visu laiku urda – un es saprotu, ka nevaru viena pati to visu izdarīt, bet idejas jau tamdēļ neatkāpjas. Man liekas, ka man vajadzētu kaut kādu iekšējo brainstorm tāfeli, lai to visu pierakstītu. Jo labākās idejas man ir kustībā – kad es braucu ar automašīnu vai riteni, vai kaut kur eju. Dažreiz pat masāžā... Man tādi tērpi un krāsu kombinācijas uzpeld prātā... Un es domāju – ja vien varētu to galvā digitāli nofotografēt...

Un izprintēt...

Jā, un izprintēt. Arī labākās dziesmas nāk, braucot vai darot kaut ko nesaistītu ar mūziku vai ko radošu. Runas, teksti. Jā, un – lai tas čajņiks visu laiku nevārītos, ir vajadzīga ģenerāltīrīšana. Pārsvarā izmantoju cigun metodi, bet palīdz arī vienkārša iziešana dabā. Atceros – vienā dzimšanas dienā mans tobrīdējais draugs uzdāvināja dienu uz motorlaivas. Tas bija pārsteigums. Mēs gājām, un es atcerējos, ka kaut kad biju teikusi, ka gribētu tā pavisam bezrūpīgi būt motorlaivas priekšā, peldkostīmā, ar šampanieti, un tieši tā tas tika noorganizēts. Un sākumā man likās: ak, Dievs, cik banāli, bet tad es sapratu, kāpēc cilvēki pērk jahtas un motorlaivas.

Kāpēc?

Pēc vēja es jutos tik tukša! Labā ziņā.

Visu izpūš?

Jā. Tu vienkārši fiziski vairs nespēj tam pretoties. Citos apstākļos gan vējš ir vienīgā dabas stihija, kas man nepatīk. Es mīlu lietu, negaisu, sauli, miglu, ziemu, vasaru, visus dabas garastāvokļus, bet vējš man nenormāli nepatīk.

Un šis izbrauciens mainīja sajūtu par vēju?

Nē, nemainīja (smejas). Es vienkārši atklāju to mežonīgo brīvību! Iedomājos, ja vēl pats to laivu vadi. Man patīk vadīt auto, domāju, man patiktu vadīt arī motorlaivu vai jahtu. Tagad, runājot ar Tevi, es aizdomājos, kāpēc to vēl neesmu pamēģinājusi.

Varbūt jāpamēģina šovasar.

Jā! Savukārt pirkt man galīgi nav intereses. Tāpat kā krāt lietas. Šobrīd es drīzāk no visa atbrīvojos. Mājās es esmu izpārdevusi gandrīz visu, izņemot gultu un komisjonkā pirkto lustru. Dzīvoju atkal vieglajā tukšumā un mēģinu saprast, ar ko to aizpildīt.

Tas jau brīnišķīgi!

Jā, bet virtuve man ir vajadzīga. Man patīk gatavot, sev un draugiem. Es gandrīz neēdu ārpus. Mamma ar savām rociņām audzē bioloģiski tīrus dārzeņus, un, tos ēdot, man ir sajūta, ka uzņemu mīlestību. Man vispār mājas dzīve ļoti patīk. Es laikam esmu pārlēkusi miljons jautājumiem. Man intervijās, atšķirībā no ikdienas, ir raksturīgi daudz runāt.

Man liekas, - šis bija labs iesildīšanās posms mūsu sarunai. Kamēr atceros, kā Tev sokas ar kafijas atmešanu?

Nekā neiet, kā Tu redzi. Tā ir mana mazā baudiņa, tāpēc nevaru atmest. Es dzeru tikai vienu tasīti dienā. Tas ir stimulants, tāpat kā alkohols un daudzas citas lietas. Es tieši vakar padomāju: cik labi, ka es nesmēķēju. Tad tas vēl būtu. Ārprāts, cik traki cilvēks pieradinās. Tas pats ir ar labām lietām, pieņemsim, ja esi pieradis pie labas dzīves, daungreidoties (aut. downgrade – pazemināt līmeni, statusu u.tml.) ir daudz grūtāk. Arī tas remonts mājās – tas arī ir daungreids sadzīves komfortā šobrīd, bet es to apzināti izvēlējos. Es tur dzīvoju jau vairāk nekā 10 gadus, un vienā vietā man iekšēji tas ir ļoti daudz, jo mēs kā ģimene ļoti daudz pārvācāmies. Kādas 5 reizes. Tagad, braucot šurp ar riteni, skatījos visādas slēptās smukvietiņas, zaļus, skaistus pagalmiņus. Es gribētu dzīvot pilsētā, bet tādā nomaļa kvartāla iekšpagalmu labirintā, kurā ir koki, ābele. Āgenskalns ir pilns ar tādām vietām, bet arī centrā ir. Gribētu tādā dzīvot. Varbūt pat mājiņā. Man ir vajadzīgs dabas tuvums.

Pilnīgos laukos – nē?

Viena noteikti nē. Man arī svarīgi neatteikties no lietām, kas man ir esenciāli svarīgas, piemēram, kultūra. Bet, kad esmu to uzņēmusi, man vajag atgriezties pie dabas vai savā, cik iespējams, klusā vietā – ar to koku smaržu un mieru.

Bet ceļot Tev patīk?

Jā. Domāju, tajā ir daļa no pārcelšanās gēna. It kā sākumā, bērnībā – piespiedu kārtā, un ne visas pārcelšanās bija veiksmīgas, bet, no otras puses, bija interesanti izostīt jaunas vietas, apstākļus, cilvēku loku, redzēt, kāda es pati kļūstu citā vidē. Pēdējā pārvākšanās (uz Talsiem) savukārt bija diezgan veiksmīga, un tur es atraisījos. Bet cilvēki ir dažādi, un kāds varbūt patiešām nesaprot ceļošanu, brīnīdamies, kā var tik nejēdzīgi izšķiest naudu.

Tas droši vien ir vērtību jautājums.

Jā, un tad es tā domāju, kas tad vispār ir tā vērts? Es nerunāju par pamatvajadzību nodrošināšanu – tas ir cits jautājums, bet aiz tā? Droši vien tas ir viens no attīstības posmiem. Tāpat kā pats naudas un slavas pārbaudījums. Katram tas pienāk. Atceros brīdi, kad tas notika ar mani. Es biju ļoti jauna, man bija 20 gadu. Atceros, ko tobrīd domāju: tagad es varu aiziet uz restorānu, piemēram. Es biju students, dzīvoju kopmītnēs, un tas bija liels notikums.

Īpaši tolaik, ne?

Jā. Un atceros Ziemassvētkus. Man jau deguns bija pacēlies mazliet augstāk. Es braucu ar 3. trolejbusu no Baltās kazas uz centru un domāju, ka beidzot varēšu nopirkt ģimenei un draugiem dāvanas – tādas, kādas gribu. Ar iekšēju lepnumu, ka varu atļauties vairāk. It kā nodoms cēls, bet atceros, ka bija mazliet tā pārākuma sajūta. Es izkāpu centrā un sapratu, ka esmu apzagta. Tā bija pirmā un vienīgā reize manā mūžā. Aizgāja maks, kurā atradās pilnīgi visa mana gadu krātā nauda.

Bēdīgi.

Njā, tā bija auksta ūdens šalts, bet man bija pilnīgi skaidrs, par ko tas ir – par tām augstprātīgajām domām. Man tā vienmēr dzīvē – es skaidri sajūtu savu dzīves notikumu cēloņsakarību.

Ja?

Jā, baigais radars. Arī labās lietas.

Arī zini, par ko?

Jā, zinu, nojaušu, jo es ļoti sevi un savus iekšējos procesus spoguļoju, reflektēju, izzinu, mēģinu arī vadīt sevi, kļūt par tādu cilvēku, kāds es gribu būt. Par tādu, kāds ir mans (iekšējo principu) ideāls, nevis sabiedrības. Jā, un tajos Ziemassvētkos, šķiet, visiem uzdāvināju auduma salvetītes, uz kurām izšuvu katra iniciāļus.

Mīļi.

Es vienmēr kaut kā izeju no situācijas. Man arī ļoti patīk saiņot dāvanas. Esmu gribējusi kļūt par dāvanu saiņotāju, strādāt puķu veikalā, dārzniecībā. Par viesmīli. Vai Latvijā – nezinu. Tas varētu būt Austrālijā vai Jaunzēlandē kādā vīna darītavā, kur ir skaists, mazs ģimenes degustāciju nams vai restorāniņš.

Vairāk komunikācijas dēļ? Vai kas ir tā ilgotā sajūta?

Nezinu. Es pati tagad domāju, kas mani tur vilina, bet varbūt, tāpat kā fotogrāfijā, – tāpēc, ka tas ir tiešs pretstats tam, kā būt starmešu centrā. Būt otrā pusē – tas mani interesē šobrīd. Un, ja man ir interese, ja man patīk un kaut ko gribas, es varu iemācīties vai darīt jebko, bet atkal, ja nepatīk vai negribas, nav jēgas mani pierunāt. Vienkārši nebūs. Nesanāks.

Tas nozīmē, ka sevi pazīsti. Man patīk cilvēki, kuri zina, ko grib. Vai nav grūtāk ar cilvēkiem, kuri to nezina?

Jā, bet savukārt tādiem pašiem vai līdzīgiem cilvēkiem ar tādiem kā es ir jārēķinās – ka es nevis sekošu, bet pati izvēlēšos savu ceļu. Man arī patīk cilvēki, īpaši profesionāļi, kas ne tikai zina, ko grib, bet arī zina, kā to panākt. Tas ir forši, bet man ir nācies saskarties arī ar to, ka saka: „jā, bet tu jau darbā gribi tikai tā, kā tu gribi”. Bet es saku: „Kā gan citādi?” (smejamies) Tā taču ir mana mūzika!” Bet, protams, patiesība ir kaut kur pa vidu. Komunikācija varbūt nav mana spēcīgākā puse (es nerunāju par intervijām vai rakstīšanu); dzīvā cilvēkziņa – tas ir daudz smalkāk. Baigi jocīgi, kā man Dievs iedevis tādus cilvēkus palaikam, kuru rīcībā es redzu pati savus feilus, es redzu viņos, kā darīju aplami. Un es redzu arī, ka tas nav viegli – mainīt sevi vai ieraudzīt sevī kaut ko nepatīkamu, neērtu. Tu nevari saprast lietas ātrāk, kā tu vari saprast. Reizēm redzi, ka cilvēks dara nepareizi, bet nevar no malas neko izdarīt. Ir lietas, ko varbūt arī nožēloju, bet tas ir bezjēdzīgi, vai ne? Tagad es būtu darījusi savādāk, bet apzinos, ka tobrīd citādi nevarēju. Es kopumā esmu atteikusies no domas: salabot dzīvi. Angliski fix izklausās labāk. Dzīvi nevar salabot uz visiem laikiem, kā kaut kādu pabeigtu procesu – kā ledusskapi, kas sabojājies un tad saremontēts atkal darbojas kā jauns. Draugi arī mēdz teikt: uztver to kā mācību. Bet dažreiz liekas: cik ilgi? Cik var mācīties? Varu beidzot vienkārši sākt dzīvot? Bet vienā brīdī sapratu, ka laikam tā arī ir tā dzīve.

Tāpat kā pilsēta, kas nekad nav gatava.

Tas vienkārši nav iespējams. Tu esi cilvēks, mūžam mainīga būtne. Tu esi apstākļu ietekmēts. Pat dzīvojot meža vidū, tu neesi absolūti neatkarīgs. Tevi ietekmē laikapstākļi vai pēkšņi vajag izsaukt ātro palīdzību. Tā ir ilūzija, ka viss ir atkarīgs no mums pašiem. Vai Tu izvēlies, ka tava sirds pukst? Tāpat arī jautājums par to, kas ir veiksme. Esmu 20 gadus uz skatuves, un dziedātprasme kā profesionāla meistarība ir tikai kādi 10% no tā, kam ir jāsaslēdzas, lai Tu spētu sevi saukt par realizējušos skatuves mākslinieku un varētu iziet cauri visiem aizskatuves un mediju akmeņainajiem ceļiem, tev jārūpējas par savu veselību, psihisko stabilitāti, enerģijas līmeni, izskatu, jāšķiro lēmumi, kas varbūt ir kārdinoši un ienesīgi īstermiņā, bet degradējoši ilgtermiņā. Tas arī atšķir māksliniekus – cik par stundu saņem viens, cik cits – tas enerģijas daudzums un notikuma sajūtas lielums, ko viņš pienes tieši pasākuma, koncerta vai reklāmas kampaņas brīdī. Savā ziņā katrs mākslinieks ir neaizvietojams, jo nav neviena cita tāda kā tu.

Jā, ja es gribu uz tavu koncertu, tad man nederēs biļetes nomaiņa uz kādu citu. Ja skapi, piemēram, meistari var salabot tieši tāpat, tad ar mūziku tas neies cauri.

Jā. Tas ir unikāli, neaizstājami. Kāda ir tieši tava balss, tavs vēstījums. Varbūt Tev ir kāds jautājums?

Jā, man ir jautājums par to, ko mūsdienās cilvēkam nozīmē būt sev? Kā nezaudēt iekšējo kodolu? Laikā, kad tik viegli un ātri var izkaisīties un tik grūti savākties atpakaļ. Arī saistībā ar tehnoloģijām.

Limitēt ārējās pasaules iekļūšanu tevī. Kad atskārstu, ka, skatoties filmu, vienlaicīgi skrollēju feisbuku – uzdodu sev kontroljautājumu: kāpēc es to daru? Vai filma nav interesanta? Ja jā, kāpēc es tērēju laiku. Tagad es, piemēram, skatos Černobiļu, un tā ir satriecoši laba, bet, skatoties 4. sēriju, es piefiksēju, ka es atkal kaut ko čekoju. Kas tas tāds ir? Laikam mūsdienu prāts ir tik ļoti atkarīgs no jaunas informācijas, impulsiem, ka mēs visu laiku gribam jaunu, jaunu, jaunu.. Es lepojos ar to, ka neskatos televizoru, bet tai pašā laikā es šķirstu internetu. Kāda atšķirība?

Nekādas, jā.

Un tā ir vēl nekontrolētāka informācija, informācijas šļūdonis. Televīzijā ir raidījumi.

Un var pārslēgt.

Jā, tomēr kļūstam atkarīgi no jaunām bildītēm, virsrakstiem... Un, runājot par savu stipru iekšējo kodolu – tas mērķtiecīgi jāveido. Personība, man šķiet, sastāv no piedzīvotā. No tā, ka tu noliec to telefonu un izej piedzīvot lietas, mijiedarboties ar pasauli, ielikt sevi jaunos apstākļos, situācijās, nevis jaunā informācijā. Tas mūs veido par interesantiem cilvēkiem.

Es mēdzu attapties no rītiem, kad sociālajos tīklos pagājusi jau stunda un es vēl neesmu izkāpusi no gultas un padzērusi ūdeni. Un tad ir jautājums: ko es ieguvu no tā? Iedomājies, ja vajadzētu to atstāstīt kā skolā – ko Tu izlasīji grāmatā? Ko es varētu pastāstīt? Es neko konkrētu neatcerētos. Kaut kāds rosols, ķīselis.

Jā, tā ir tā izkaisīšanās, ko es domāju – pēc kuras vajag vākties atpakaļ. Es tagad no rītiem cenšos mosties, vismaz pusstundu neejot internetā. Tas ir grūti, un man ir kauns, no vienas puses, bet, no otras, ir labi apzināties to kā atkarību.

Man arī ir pašai pret sevi kauns. Bet apzināšanās ir pirmais solis. No otras puses, internetā ir ļoti daudz arī vērtīgas pašizaugsmes informācijas – atšķirībā no laika, kad auga mūsu vecāki.

Tu šobrīd strādā pie kādas jaunas mūzikas? Kā notiek jaunradīšanas process?

Tagad man ir interesants laiks, pārstrukturēšanās. Kamēr viss procesā, grūti runāt. Tāpat kā vēstures notikumi – tos var periodizēt tikai atskatoties. Šobrīd vēl neizprotu, kas īsti notiek, bet vienu zinu noteikti – ka tas ir raksturīgs krīzes brīžiem. Jo tā, kā bija, es vairs nevaru un negribu, un sacerēt jaunu mūziku just for the sake of it – tas būtu vienkārši iejūgties jaunā ciklā, ko esmu piedzīvojusi jau daudz reižu. Esmu izdevusi 6 albumus, un tagad vienkārši būs septītais? Man nepieciešams, lai man visu laiku ir interesanti. Es vienkārši gaidu impulsu, ja Tu jautā, kā rodas kaut kas jauns?

Jā.

Es vienkārši gaidu to aizrautību, to visu pārņemošo brīdi, kad man kaut ko dikti gribas, kad kaut kas pievilks kā magnēts. To sajūtu ne ar ko nevar sajaukt. Tā vienkārši atnāk. Un tā kādu laiku apciemo mani īsus brīžus un neuzkavējas pietiekami ilgi, lai kā cunami iesviestu mani citā radošuma līmenī. Vienubrīd es jau domāju: varbūt man tiešām vairs nav ko teikt kā mūziķim? Pirmais moments bija iekšēji šokējošs, jo tā līdz šim ir bijusi visa mana identitāte, bet, no otras puses: kāpēc mani tik šausmīgi uztrauc tā mana identitāte? Vai man kaut kas jāpierāda? Tā es ļāvu visam mierīgi plūst, un tajā brīdī uz mani kā magnēts iedarbojās fotogrāfija. Tagad es to daru apzinātāk, vairāk mācos un arī ar to dalos. Mani pārņēma fotogrāfija, un es atlaidu pagaidām neskaidro domu par mūziku. Lai paganās brīvā vaļā. Kā būs – tā būs. Ja impulss nāks, es to pieņemšu. Es ļāvu savai mākslinieciskajai identitātei būt vēl vienā šķautnē – fotogrāfijā. Un tieši ap to laiku mums sākās ļoti laba sadarbība ar ģitāristu Rihardu Lībieti. Viņš ir cita paaudze, man patīk jaunāki cilvēki. Viņš ir ļoti atvērts sadarbībai vislabākajā šī vārda nozīmē. Jaunrades posms sākās ar „Uzar mani kā zemi”. Šis vārdu savienojums jau sen bija piefiksēts manās ideju piezīmēs, kaut latviski parasti nerakstu. Bet, kad Rihards nospēlēja vienu savu jaunu motīvu, es tanī pašā mirklī zināju, ka šī frāze beidzot ir atradusi muzikālu ietvaru, un tā uzrakstīju savu pirmo tekstu latviski. Tas pavēra jaunu slūžu. Pirmkārt, man tapa fails galvā, ka es varu dziedāt latviski. Latviešu valoda balsij skan pilnīgi citādi; man tā nešķiet īpaši ērta dziedāšanai, tā ir smagnējāka, bet es atradu savu veidu, kā skanēt latviski. Latviešu valoda man saistās ar tautasdziesmu, kormūziku, Dziesmu svētkiem, šūpuļdziesmām, Raini. Tā ir kaut kas ēterisks vai pilnīgi otrādi – tieši zemei pietuvināta – kā latgaļu valoda, piemēram. Bet manī nebija sajūtas, ka latviešu valoda var būt jutekliska. „Uzar mani kā zemi” – no vienas puses, ir ļoti tēlaini, no otras – nes skaidru, juteklisku vēstījumu. Bet arī – juteklisks nav īsti tas vārds. Tas ir pārāk...



Maigs?

Jā. Tāds pārāk bijīgs?

Kautrīgs?

Jā, bikls. Es domāju vairāk kaut ko kaislīgu. Iedomājies, kaut ko stādam mitrā zemē, ne māla zemē vai sausā zemē, bet mitrā, tas ir kaifīgi. Vai arī kad tu ēd sātīgu, ļoti garšīgu ēdienu. Mēs visi varam identificēties ar izcilu maltīti, īpaši, kad esam izsalkuši, kad varam apmierināt to savu pamatinstinktu. To mežonīgo šķautni latviešu valodā es nebiju izjutusi. Beidzot varēju izpausties. Nevis vulgāri, bet skaisti, jutekliski, kaislīgi. Tur nav neviena vārda, kas būtu necenzēts, bet ar valodu tu vari panākt reālu sajūtu, ka dzeja tev pieskaras fiziski. Vai mākslas darbs. Neatkailinot neko. Tas man pavēra jaunu apcirkni, pirmkārt, tas, ka koncertējam divatā ar ģitāristu, saprotot, ka to intensīvo, sulīgo sajūtu var dabūt arī divatā. Bez basa, bungām, orķestra. Tā radās 2 jaunas dziesmas, kas izskanēs koncertos jumta dārzā Herbārijs jūnijā.

Es zinu, ka ir komponisti, kas sēžas pie klavierēm un katru dienu strādā, var arī tā, bet tā nav mana metode. Man parasti atnāk kāds motīvs tad, kad man ir intensīva sajūta par kaut ko. Patiesīgums ir mana vienīgā mēraukla. Otrs posms ir, vai man ar to ir interesanti, un trešais – vai tas varētu būt interesanti vēl kādam.

Un kā notiek gatavošanās koncertiem?

Jūnija koncertos mēs izpildīsim daudz no tā, ko jau esam izpildījuši, tāpēc gatavošanās ir vairāk organizatoriska. Tagad koncertējam mazākās vietās – reizēm vietās, kur koncerti parasti nenotiek. Man tā ir interesanti, es šobrīd sevi jūtu mazā formātā. Man gribas, lai cilvēki ir tuvu, to ģimenisko sajūtu. Neizslēdzu to, ka būs arī plašāks, bet tagad man ir tāds posms. Mēģinājumos es ķeru sajūtu, par ko man tieši šobrīd gribas runāt. Mums ir diezgan plašs repertuārs. Reizēm – pat par savām dziesmām – saku Rihardam: „Man šodien nav ko ar šo dziesmu teikt, nerezonē, es negribu viņu stāstīt.” Un citkārt atkal pienāk kādas sen malā noliktas dziesmas laiks. Tik precīzi manifestē tā brīža vibrāciju, ka nevar nepateikt, nedziedāt!

Vai katrreiz jāatrod kas jauns, ko ar to pašu dziesmu pateikt?

Īsti nē. Es varu diezgan ilgi ar to pašu sajūtu būt un no jauna izdzīvot, atkārtojot, kā aktieri izrādēs, bet tad kādā brīdī konkrētā enerģija izsmeļas. Es koncentrējos uz konkrētā dzīves posma sajūtām, un tās pievelk līdzi arī tērpu: kāda es tagad esmu – bezrūpīga, nopietna, jutekliska? – jo tērps ir skatuves tēla, scenogrāfijas sastāvdaļa, tāpat kā apgaismojums, pati koncertvieta. Tas viss ir viens kopums, kam ideālā variantā jānodrošina klausītājam tā konkrētā emociju krāsa, noskaņa. Arī tas, ko teikšu.
 
Tu parasti izdomā, ko koncertā teiksi?

Kādreiz es izdomāju, bet tagad nē.

Nemulsti? Tev nav satraukuma?

Sākotnēji bija, bet nu vairs nē, jo – ko es varu zaudēt? Ko es varu pateikt tik neveiklu vai muļķīgu? Ja kas, tad pasmejos par sevi, un cilvēki pasmejas līdzi – par mani vai situāciju. Pašironija ir baigi veselīgā. Krieviem ar to viss ir kārtībā. Mums arī vajadzētu pamācīties. Tvert sevi vieglāk. Manas dziesmas brīžam ir ļoti intensīvas. Reizēm par ciešanām vai nepiepildītām ilgām, tad ar vieglumu tās var dozēt, atšķaidīt. Kopš es esmu sākusi koncertos lasīt savu dziesmu atdzejojumus...

Kurš tos atdzejojis?

Es pati. Ā, Tu neesi bijusi manā koncertā?

Introversijās – nē. Ceru uz jūnija koncertu aiziet.

Jā, tur arī to darīšu. Viss sākās ar to, ka viens jaunais pāris man atsūtīja e-pastu, ka gribētu viesus kāzās ieaicināt ar rindiņām no „I do” dziesmas. Viņi man kā autorei lūdza, lai es iztulkoju tās latviski. Es aizrāvos un atdzejoju visu dziesmu. Precīzi iztulkot jau varētu jebkurš, bet tikai es zināju, ko esmu tur ielikusi un kā to emocionāli līdzvērtīgi pārnest uz latviešu valodu. Nolasīju to vienā koncertā un jutu, kā izmainījās temperatūra zālē. Cilvēki dziesmu pilnīgi savādāk uztver, ja dziļāk izprot, par ko ir stāsts. Programma „Introversijas” tika būvēta uz šīs idejas. Lielāko daļu dziesmu atdzejoju latviski un nolasīju tieši pirms dziesmas. Teksta noskaņa ir mazliet cita, tā atbrīvo, noņem spriedzi, stīvumu, kas parasti ir koncertu sākumos. Es atceros pirmo „Introversiju” koncertu, kad nebiju izmēģinājusi nevienu lasījumu, es negribēju to iestudēt, bet biju traki sakautrējusies par to, kā es tagad lasīšu bez aktiermeistarības utt., bet, uzkāpjot uz skatuves, uztraukums pazūd. Es vienkārši saku savu patiesību. Lasot katru atdzejojumu, - tas ir atpakaļ-metiens uz brīdi, kurā esmu to dziesmu radījusi.

Atgriešanās pirmsākumā?

Jā, katru reizi. Es atspoguļoju to, ko es tajā brīdī jutu, autobiogrāfiski pārnesu to brīdi uz šeit un tagad. Ar laiku, šķiet, arī nogursti uztraukties un ik brīdi sevi vērtēt. Un atkal kontroljautājums sev: kāpēc es to daru? Un man ir atbilde: a) jo es nevaru nedarīt; tas ir tas, ko man Dievs ir iedevis; b) man tas vienkārši ļoti patīk – man patīk būt radīšanas sajūtā; c) tas man nodrošina dzīvošanu, iztiku, tā ir mana profesija, un šādi es nodrošinu sev iespēju nodarboties ar to tālāk un radīt vēl. Man prieks, ka ar klausītājiem notiek šī enerģijas apmaiņa. Jo ko nozīmē nopirkt biļeti? Cilvēks atdod savu naudu, lai apmainītos ar enerģiju un saņemtu stundu mūzu pasaulē, brīnumā. Viņš dod man iespēju turpināt darīt to, ko es daru.

Nauda un arī laiks.

Jā, ja cilvēks nāk uz koncertu, tā man ir vislielākā balva, vislielākais pagodinājums.

Un kas ir Tavs gandarījums fotografējot? Ko Tu iegūsti? Tas ir atšķirīgs process no mūzikas?

Jā. Varbūt tā ir ilūzija, bet šis ir process, kur es varu nebūt pirmajā plānā. Šobrīd man tas ļoti patīk. Mani interesē portrets, cilvēks kā tāds. Unikāls radības kronis, tā teikt. Tas, cik esam dažādi. Tieši interese par cilvēku mani aizvedusi līdz fotogrāfijai. Tā ir mana iespēja visu savu uzmanību virzīt ārpus, nekoncentrēties uz sevi. Visvairāk mani fascinē tieši sieviete, jo caur fotogrāfijas procesu ar viņu es pati dziedinos – no kaut kādām savām dažreiz iedomātām nepilnībām. Nesen par to ierakstīju feisbukā.

Par tām sejām?

Jā. Es zinu, kā es modeli varu parādīt absolūti skaistu. Jebkuru cilvēku tanī pašā laikā ir iespējams arī izķēmot, kā to bieži dara paparaci. Ikvienu var parādīt jebkādā gaismā – gan skaistu, gan neglītu. Esmu to iemācījusies, fotografējoties pati, un es zinu savu labāko rakursu, gaismu, leņķi, stāju. Arī grimējoties esmu sapratusi, ka katram vajadzīga individuāla pieeja.

Tu arī pati grimē?

Mazliet. Vārdu sakot, es pamanīju, ka patiesība ir daudzšķautņaina un neviendabīga, un ir svarīgi atrast rakursu, kurā cilvēks ir unikāli skaists. Man bieži saka, ka fotogrāfijās var redzēt to, ka es mazliet mīlu cilvēkus, kurus bildēju, un vēlos redzēt skaistāko, interesantāko viņos. Tas ir mans izaicinājums – nofotografēt tā, lai viņi paši atklāj šo te, iespējams, līdz šim nepamanīto šķautni par sevi. Ja es ietu kaut ko studēt, tā būtu antropoloģija vai psiholoģija, jo mani ļoti interesē cilvēks.

Tad Tev ir svarīgi, lai Tu pazīsti un lai Tevi interesē tas konkrētais cilvēks, kuru fotografē?

Jā, arī. Bet man ir svarīgi, lai arī pats cilvēks to vēlas, jo es ļoti labi zinu, kāda es esmu modele, ja negribu fotografēties. Nabaga fotogrāfs! Viņš ar grūtībām izdabū no manis ārā ko jēdzīgu. Fotografēšanās ir ļoti nogurdinoša, es to ļoti labi apzinos. Caur skatienu tiek nodota visa enerģija. Ja pārējo var retušēt vai pielabot, tad skatienu nevar. Tieši tas ir fotogrāfijas lādiņš, jauda. Tāpat kā ar mūziķiem, uz kuru koncertiem ejam. Piemēram, Šimkus. Tā ir enerģija, kurai vienkārši nevar pretoties, vai Pavaroti, kas ir nepārspēts dziedātājs. Tāpat arī te. Mans darbs ir atraisīt cilvēku. Mēs parasti procesā runājamies. Un, kad viņš aizraujas ar stāstāmo, viņam parādās tā uguntiņa acīs. Viņš ir atvērts, acis ir vaļā un atdodošas, citādi fotogrāfijai nav nekādas jēgas. Var, protams, veidot arī formas fotogrāfiju, ar iestudētu uzstādījumu, bet tas varbūt man vēl priekšā. Pašlaik mani interesē iekšējais stāsts. Atkal jautājums: kāpēc es kaut ko daru? Tas ir svarīgākais.

Bet tas stāsts... To taču Tu stāsti? Tu esi autors.

It kā jā. Esmu autors, bet tas mākslas centrs ir cilvēks.

Bet viņš caur Tevi to stāstu izstāsta.

Tur jau tā lieta. Kurš man teica? Ka portrets kā fotogrāfija ir paša fotogrāfa portrets...

Jā, tas ir tas, ko domāju.

Tas, kā es redzu realitāti, atspoguļo...

Tevi.

Jā, tieši tā – uz ko es lieku akcentu, ko izgaismoju. Tas viss ir ļoti labi redzams. Rakstu dažreiz kādu postu un domāju, cik atšķirīgām vietām cilvēki tajā pievērš uzmanību.

Ko katrs tajā izlasa...

Jā. Ko izlasa, tieši tā. Tu vari teikt vienu, bet izlasa kaut ko citu.

Lasītāja skatiens.

Jā, viņa acis. Mūsu acis vēl ir trešā komponentes mākslas darbam. Iekšējā interpretācija. Viens, kas faktiski, pēc formas un satura ir mākslas darbā, otrs – ko radītājs tajā ielika, un trešais, – ko skatītājs tajā ierauga. Tas ir tas, ko mēģinu darīt rakstot – darīt pietiekami lakoniski, skaidri, lai mani saprastu, bet laikam tā ir utopija, ka visi varētu saprast.

Man liekas – pat nevajag.

Bet es joprojām cīnos ar to. Man ir ļoti svarīgi – pat ne patikt, bet būt saprastai. Un arī nepārprastai. Lai man ļauj būt tādai, kāda esmu. Mani sāpina, ja man piedēvē kaut ko, kas es neesmu. Man ļoti sāp netaisnība. Ja kāds spļauj ārā nepatiesību un inficē ar to citus, kā tas bija ar manu „Beyond Velvet Skin” videoklipu, kuram pārmeta lesbiešu atrašanos baznīcā. BET: tās, pirmkārt, ir māsas, un, otrkārt, viņas netika filmētas baznīcā, tas ir skaidri redzams vidē, darbības fonā. Baznīcā biju es. Tieši par to ir dziesma: vai tu spēj ieraudzīt aiz redzamā, aiz ķermeniskā? Par kārdinājumiem, kuri aizmiglo iekšējās būtības gaismu. Mani sāpina, ja esmu nesaprasta tajā, ko daru. Ja nenotiek iedziļināšanās. Ja es sekotu visiem pārmetumiem, man būtu sevi jāierobežo, bet es esmu mākslinieks...



Pēc būtības brīvākais...

Mākslinieks ir radīts, lai paplašinātu robežas. Ieraudzīt vairāk, nekā ir degungalā, – tas ir viens, bet otrs: ja mans mērķis būtu bijis provocēt, es būtu gatava tādai reakcijai, bet ne mans mērķis bija tāds, ne izpausme. Bet mēs vēl esam jauna sabiedrība, brīvība prasa laiku, mums vēl jāizaug līdz tam, ka varam būt brīvi ne tikai de facto, de jure, bet arī kā cilvēki, emocionālas būtnes. Mēs esam pārmaiņu bērni, kam ar to jārēķinās. Es vispār bieži domāju par to, kā izteikts vārds ietekmē cilvēku. Tāpēc varbūt mani retāk aicina žūrijā. Es neesmu tik interesants žūrijas loceklis, jo necenšos par katru cenu atrast slikto, jo es zinu, kā tas var ievibrēt māksliniekā. Es varu ieteikt, ko var uzlabot, bet arī tad es saku, ka var mierīgi to laist gar ausi. Mums nav jāņem vērā nekādi padomi. Ir svarīga un vērtīga mākslinieka unikālā šķautne, ko tikai viņš var dot.

Tad mākslas kritikai nav vietas, Tavuprāt?

Es esmu daudz par to domājusi.

Vai tas nav vajadzīgs attīstībai?

Es nezinu. Kaut kas jauns rodas tikai dzemdību sāpēs. Tas izlauž sev ceļu kā ledlauzis. Iedomājies, sēkliņa izdzen asnu zemei cauri, cauri māliem dažreiz. Atceros – biju nofotografējusi tuksnesī vienu caur akmeņiem izdīgušu puķi. Nereālā vietā. Es bildei pieliku parakstu: „Tā vajag gribēt izaugt.” Par ko mēs runājām?

Par mākslas kritiku.

Kritikas loma, manuprāt, ir nevis vērtēt pašu darbu, bet darba kontekstu ar šo laiku, kultūru. Ko tas nozīmē šī mākslinieka konkrētajā daiļrades posmā, izaugsmē – jaunas formas utt. Konteksta analīze. Tendences. Tādu kritiku es gribu lasīt. Lai tā mani ieinteresē pašai gūt šo pieredzi. Kritika bieži ir paša rakstītāja ambīcija dominēt pār autoru. Vieglāk ir uzrakstīt viedokli, nekā ielikt kontekstā, iedziļināties, varbūt aprunāties ar pašu mākslinieku. Kā izstādēs, piemēram, kur pie ieejas tiek dota informācija par mākslas darbu, bet no otras puses – vai mākslas darbam sevi jāskaidro?

Pēc būtības mākslas darbam būtu jārunā pašam par sevi, lai tad, kad autora vairs nav, mākslas darbs turpina dzīvot.

Ja tik tālu mākslas darbs ir nodzīvojis.

Laika pārbaude.

Jā, laiks ir pārbaude, lai gan man nav tādu ambīciju. Man nav svarīgi, kas notiks pēc manas nāves. Man ir svarīgi, kas notiek šeit un tagad. Mana vismīļākā izpausme mākslas formā ir koncerts. Dzīvā uzstāšanās – tie ir mani svētki. Komunikācija ar klausītāju. Iekšējā un kopīgā vibrācija. Man ir svarīgi, lai klausītājs no koncerta aiziet pacilāts, lai grib dzīvot, baudīt, sajust, izgaršot, piedalīties pasaulē, attiecībās, lai ar vienu kāju pietuvinās mūzu pasaulei un piedzīvo katarsi.