28 novembris, 2016

Tumšajos rudens vakaros izlasītais (Lea. Sargies ziemeļvēja. Love Poems. No perfekcionisma uz mīlestību)

Lea. Paskāls Mersjē


Aizkustinošs, sāpju pilns, pat traģisks stāsts par meiteni - vijolnieci, kura ar vijoles spēli, iespējams, mēģināja sevī kompensēt piedzīvotos zaudējumus (vismaz tāds iespaids radās man), un beigās zaudēja pati (zaudēja visu - sevi, talantu, dzīvi), taču stāsts mani līdz galam neaizgrāba, nepaņēma tieši stāstīšanas veida dēļ. Stāstu atklāj svešinieks, kuram to uzticējis Leas tēvs. Man tas traucēja un neļāva līdz galam, līdz pilnībai izjust un noticēt.



Sargies Ziemeļvēja. Daniels Glatauers


Ak! Sargies, ka šī grāmata tevi iepūtīs sevī iekšā un tev negribēsies prom, - negribēsies, lai beidzas.
Man ļoti patika šī grāmata! Man patika, cik ātri tā lasījās, cik ļoti es tai dzīvoju līdzi... Tās ritms (gan valodas, gan formas iespaidā) (e-pastu sarakste) aizrauj ne pa jokam! Iesaku, iesaku! Ja ir iespēja, lasiet!

Tā atgādina, cik ļoti mums patīk dzīvoties, uzkavēties ilūzijās, dažkārt pat apmesties tajās uz dzīvi, nemaz negribot atgriezties realitātē, kur viss nav tik izskaistināts, spožs. Tā atgādina par virtuālās vides mulsinošo spēku, varu pār mums, mūsu jūtām un pašsajūtu. Tā parāda virtuālās realitātes spēju uzburt sajūtu, ka mēs pazīstam cilvēkus otrpus ekrāna, iespējams, pat nekad viņus nesatikuši.



Pablo Neruda Love Poems


Necēlās roka atzīmēt goodreads, ka šī grāmata ir izlasīta, jo to var šķetināt un šķetināt, lasot pa rindai, pa dzejolim - to arī turpināšu darīt, jo labas dzejas grāmatas reti var būt izlasītas... Un šī ir patiešām laba. Dzejoļi ir kaisles bagāti, izjusti, emociju, erotikas, mīlestības piesātināti, atzīšanās pilni.

Perhaps very late our dreams joined (page 17)



No perfekcionisma uz mīlestību. Elīna Zelčāne


Lai kā pašpalīdzības grāmatas tiktu lamātas, arī mana roka dažreiz līdz (pēc) tām aizstiepjas. Īpaši tumšajos gadalaikos, kad gribas sevī mazliet parakties.

Šī grāmata akcentē mūsu vēlmi izskatīties labākiem (vai darīt kaut ko tikai tāpēc, lai izskatītos labākiem) pašiem par sevi.

Kāpēc mēs tiecamies pēc perfektā, kas nav un nebūs sasniedzams? Tas ir mīlestības trūkums, pirmkārt, pašiem pret sevi. Mēs tiecamies mīlestību nopelnīt. Mēs ticam, ka mūs mīlēs tikai tad, ja...
Kaut gan tā nevajadzētu būt. Jātiecas pēc sava kodola, jātiecas būt pašiem sev.

Man patika. Saskatīju daudz vērtīgu domu.


Šobrīd lasu:

The Art of Thinking Clearly. Rolf Dobelli
Letters to a Young Poet. R. M. Rilke

Tuvākie lasāmplāni:

Hear the Wind Sing. Haruki Murakami
Pieaugušie bērni. Džons Frīls, Linda Frīla

27 novembris, 2016

12 pastkartes no Liepājas novembra

Ieplāno Liepāju - man saka pastkarte, ko saņemu Liepājas muzejā. 

Ieplāno vēju, ieplāno tumsu, ieplāno klusumu, ieplāno jūru, ieplāno lietus lāses, ieplāno mākslu, ieplāno sniegpārslas, ieplāno zvaigžņotas nakts debesis, - man gribas piebilst, - bet no otras puses gribas iečukstēt tev ausī - neplāno neko. Ļaujies!

Ļaujies Liepājas novembrim un vējam, kas uz pirkstgaliem ieskrienas kailo koku virsotnēs, viļņiem, kas skrien pretī, atsitoties pret krastu, kuru skāruši simtiem tūkstošu cilvēku soļu.

Ieklausies sevī. Atbildi pilsētai. Ar skatienu, elpu, sirdspukstiem.












17 novembris, 2016

8 dziesmas, ko klausos tumšajos novembra vakaros

1. Agnes Obel ~ Words Are Dead


2. Aquilo ~ Calling Me


3. Nouvelle Vague ~ Dance With Me


4. Lotte Kestner ~ I Want You


5. Seafret ~ Oceans


6. Kings of Leon ~ Conversation Piece


7. Ben Howard ~ I Forget Where We Were


8. Sam Hunt ~ Take Your Time


10 novembris, 2016

10 pastkartes no ceļojuma Rīga - Varšava - Prāga - Lodza - Rīga

Pagājušajā nedēļā biju ceļojumā. Lai pastāstītu, kā man gāja, izvēlējos 10 no uzņemtajām fotogrāfijām, kuras sūtītu kā pastkartes no sava ceļojuma.

1.

Divi. Ar Varšavu aiz muguras.

Bilde uzņemta pirmajā Varšavas apskates vietā, kuru apmeklējām un kas man ļoti iekrita sirdī - Varšavas Universitātes jumta dārzi, kas iekārtoti gluži kā parks (ar daudziem tiltiņiem, soliņiem, augiem, krūmiem, dekorācijām utt.), kur var palūkoties uz plašo pilsētas panorāmu (ar jaunajām augstceltnēm) no visiem leņķiem. Nokāpjot no jumta, parks turpinās - tāpēc nudien (balti) apskaužu studentus par tik daiļu vietu, kur pavadīt starpbrīžus vai laiku pēc/pirms lekcijām.

2.

Sienas gleznojums Varšavā. Adrese: Widok 11

Otrā bilde jeb pastkarte ir veltījums Varšavas sienu gleznojumiem, kuru patiešām nav maz un kas ir lieliskā kvalitātē un izpildījumā. Bildē redzamā gleznojuma autori ir mākslinieku apvienība Cyrcle (no Losandželosas).

3. 

Diedelniece Skaryszewski parkā

Trešā bilde ir amizants kadrs no pastaigas Varšavas Centrālparkā Skaryszewski, kur līdzās cilvēkiem pastaigājās arī vāvere. Izskatījās, ka viņa kādu (vai drīzāk kaut ko) meklēja jeb diedelēja, taču no lielās uzmanības drīz vien pazuda atpakaļ kokos.

Parka sakarā jāatzīst, ka pieelpojāmies tur kilometriem Varšavas rudens zelta, kas bija neaprakstāmi skaists, čaukstošs un patiešām - pašā plaukumā.

4.


Neona muzejs Varšavas hipsterīgākajā rajonā Soho Factory

Varšavas modīgajā Neona muzejā apskatāma izcila neona izkārtņu kolekcija no 60.-70. gadiem, kas simbolizē tā laika ekonomisko plaukumu un pilsētas nakts dzīvi. Protams, arī šodienas Varšavā var atrast krietni vien vairāk neona izkārtņu nekā, piemēram, Rīgā, taču, ja interesē un patīk dizaina vēsture, šrifti un lieliska atmosfēra, uz muzeju vērts aiziet.

5.


Daudz stundu pavadīts ceļā, vērojot skaistas ainavas, kas mainās un skrien.

Būt ceļā ir viens no maniem vismīļākajiem laika pavadīšanas veidiem. Šoreiz ceļojām ar auto, tāpēc bija iespēja ķert un tvert ar acīm un iemūžināt atmiņā skaistās un rudenīgās Latvijas, Lietuvas, Polijas un Čehijas ainavas, īpaši pārsteidza kalnainie skati, no Polijas puses tuvojoties Čehijai.

6.


Laimīgie un ceļotāji laiku neskaita

Laimīgie un ceļotāji laiku neskaita, taču Prāgas Astronomisko pulksteni, kas uzstādīts tālajā 1410. gadā, nevar neapskatīt. Tas bija mūsu pirmās nakts pastaigas galamērķis. Biju ārkārtīgi pārsteigta par lielo tūristu pieplūdumu (kā man likās nesezonā), tāpēc ilgi pie pulksteņa neuzkavējāmies un gājām tālākā pastaigā gar kanālu, kurā peldēja (nepārspīlēju) simtiem gulbju. Varens skats.

7.


Prāgas krāsas

Sastapt cilvēkus, kas ir radīšanas vai lasīšanas procesā, ir mana vājība. Ja esmu ar fotoaparātu, es nevaru šādus skatus palaist garām. Šajā bildē gan tikai mākslinieka soma un krāsas, bet kopā ar skatu uz Prāgas jumtiem, manuprāt, vareni izskatās kopā. Arhīvā ir arī bilde ar pašu mākslinieku, bet šī man pašai likās tuvāka un noskaņām bagātāka.

8.


Prāgas burvīgie tramvaji

Ieraugot burvīgos senatnīgā izskata Prāgas tramvajus, mirklī ievēlējos ar kādu no tiem izbraukt. Iespēja radās, dodoties no Modernās mākslas muzeju uz centru. Tieši tajā brīdī sāka līt. Vienīgā lietus reize Prāgas ceļojuma laikā. Pa tramvaja logu vēroju pilsētniekus veram vaļā krāsainos lietussargus un priecājos, ka paši esam paglābti, jo lietussarga līdzi nebija. Izkāpjot no tramvaja, lietus bija beidzies.

9. 


Prāgai piestāv rozā jeb skats no Kārļa tilta

Skaistākais no Prāgas saulrietiem piedzīvots, (jau nelielā nogurumā) ejot no lieliskā Kafkas muzeja, (ko noteikti arī iesaku apmeklēt) un plānojot turpmāko vakaru. Ļoti, ļoti skaists novembra saulriets uz slavenā Kārļa tilta ap pieciem vakarā. Prāgai piestāv rozā. Ceļotājiem piestāv saulrieti.

10.


Pārsteigums. Pilnīgi nejauši uzieta skulptūrdāma (turpat blakus bija arī līdzīgs kungs).

Kādā no rītiem - pēc bagātīgām brokastīm kādā Prāgas franču pâtisserie - sastapām šādu dāmu, kas karājās starp ēkām, turoties pie lietussarga. Turpat netālu bija arī kungs. Nav ne jausmas, kāds stāsts slēpjas zem šīm gaisa skulptūrām, bet tās mani fascinēja. Lieliski iederējās pilsētvidē un uzlaboja garastāvokli.

12 oktobris, 2016

Performance "Vīns un dzeja 6000 sekundes" Zunda dārzā

Ievads. Uzdevums


Septembrī (vēl pirms Dzejas dienām) mani uzrunāja pasākumu aģentūras Skudras metropole veidotāja un LNT Brokastu vadītāja Gundega Skudriņa, kā arī viņas kolēģe Nora Ūpe ar piedāvājumu iesaistīties performances "Vīns un dzeja" veidošanā. Neko daudz nenojaušot par gala rezultātu (vien to, ka BŪS ĻOTI, ĻOTI SKAISTI), nevilcinoties teicu JĀ un ķēros klāt darbam - galu galā no manis bija nepieciešams tieši tas, kas man sirdij ir vistuvākais - dzeja. 

Process


Dabūjot rokā pasākuma scenāriju, kas lielākoties sastāvēja no dažādu vīna baudīšanas rituālu aprakstiem, kā arī norādēm, kas notiek telpā (gaisma, tumsa, aktieru intonācijas, lasījumu veids, klavierspēle, publikas iesaiste utt.), mans uzdevums bija piešķirt scenārijam tekstuālo daļu - dzeju, dzejoļus - gan savus, gan pēc saviem ieskatiem arī citu autoru dzejoļus - saistot un sapludinot tos ar performancē notiekošo. 

Jutos brīva ļauties gadsimtu pludināšanai, dzejas krājuma "Tu neesi sniegs" dzejoļus sakompilējot kopā ar franču 20. gs. dzejniekiem, kā arī ar tādiem latviešu autoriem kā Klāvs Elsbergs, Vizma Belševica, Ojārs Vācietis u.c.

Tiekoties ar aktieriem, kas lasīs dzejoļus, tekstu izvēlē veicām pavisam minimālas korekcijas, šur tur pamainot secību un nomainot vienu dzejoli.

Izdarot savu darbiņu, ar lielu nepacietību gaidīju pašu performanci, mazliet attālinoties no tālākā sagatavošanās (un mēģinājumu) procesa.

Lai arī (uz papīra) man bija zināma performances gaita, tomēr par daudzām detaļām nebiju informēta un joprojām jutu milzīgu intrigu par to, kā viss izskatīsies un notiks dzīvajā.

Rezultāts. Performance


Ierodoties pasākuma dalībniekiem tika atņemti telefoni (katrs tika ielikts kastītē, kur pēc tam kopā ar telefonu gaidīja pārsteigums - visu performances organizatoru un veidotāju foto ar pateicību par kopābūšanu), kā arī, gaidot performanci, kas notika Zunda dārzu telpā, pie ieejas varēja pasildīties pie īsta ugunskura - tas bija lielisks (un, mmm, cik silts) ievads poētiskajai pasākuma noskaņai.

Ienākot tumšā, tumšā telpā, kuras grīda bija noklāta ar no grāmatām izplēstām lapām, sāka ne tikai skanēt dzeja, bet arī pa vienai tika iedegtas svecītes... Arī apmeklētāji tika aicināti kļūt gaismas radītājiem. Tika iedalīti sērkociņi un pamazām (kopā) iedegtas daudzās sveces, kas piepildīja telpu ar siltumu, gaismu, kopības sajūtu.

Dzejoļus lasīja aktieri Jana Herbsta un Kārlis Reijers - gan pa vienam, gan duetā, dialogā, kanonā - ļoti dažādi. Intonācijas, noskaņas katram dzejolim bija ļoti atšķirīgas, kas pacēla dzejas performanci ārkārtīgi augstā līmenī, rodoties stāstiem, saspēlēm, drāmām un klusuma brīžiem. Katrā dzejolī varēja ieklausīties gan kā atsevišķā stāstā, gan kā daļā no visas performances kopējā stāsta, kas bija par mīlestību, par laika ritējumu, par tumsu, par gaismu, par rudeni.

Nelielajās dzejoļpauzēs notika vairāki (balt-&sarkan-)vīna baudīšanas rituāli (tostarp ugunīgais, kā arī viens no interesantākajiem bija simboliska vīna dzeršana no cilvēka dzīslām), kā arī skanēja ļoti skaista un noskaņu-papildinoša klaviermūzika.



Emocijas


Jutos (un joprojām jūtos) saviļņota un apreibusi no iespējas BŪT daļai no šī emocionālā, ārpasaulīgā, gaismas (un bezgala skaistu ideju) bagātā sajūtu piedzīvojuma.

Man kā dzejas rakstītājai un mīļotājai tas bija milzīgs piedzīvojums redzēt/dzirdēt savu un citu sev mīļu dzeju tik izjustu, tik apreibinošu, tik kaislīgi izpildītu.

Tā ir GAISMA, ko atcerēties, kurā ieritināties un kura sildīs VĒL ILGI!













Bilžu autors: Jānis Vīksna

10 oktobris, 2016

Tik balta sirds. Havjers Mariass (Javier Marías)

Kā es tiku pie grāmatas


Vasaras pēdējā dienā no mājām izgāju, nepaņemot līdzi grāmatu. Tā nu kājas, gandrīz pašai nemanot, aizveda mani uz grāmatnīcu, kur iegādājos sen kāroto romānu "Tik balta sirds", kas patiesībā manā grāmatplauktā atradās jau praktiski 10 gadus, vienīgais - oriģinālvalodā, tas ir, spāņu.



Kādreiz spāņu valodu biju mācījusies, un pirmās grāmatas lappuses ar tulkošanu biju izlasījusi, taču ilgstošu lasīšanu ar vārdnīcu mana pacietība neizturēja, tāpēc liku vien grāmatu malā un cerēju kaut kad izlasīt latviski. Kaut kad ievilkās līdz manis pieminētajiem 10 gadiem.

Spāņu valodas eksemplāru biju nocopējusi kādā blusu bodītē Zviedrijā, kur studiju gados mācījos apmaiņā. Intuīcija teica priekšā, ka jāpaņem. Tā nu sākās manas ilgstošās attiecības ar šo grāmatu.

Lasīšana


Sākot lasīt, pilnīgi iegrimu grāmatā, taču, tiklīdz iepauzēju, tā sāka iet kā pa karuseļiem - te lasījās mazliet lēnāk, te pavisam ātri un raiti. Iespējams, lēnāk sāka lasīties tādēļ, ka grāmata lielākoties sastāvēja no galvenā varoņa pārdomām, kas vietām šķita pārāk līdzīgas - tā, it kā viņš vairākas reizes gribētu pateikt (uzsvērt) vienu un to pašu. Tomēr, jāatzīst, ka, neskatoties uz to, mani gan grāmatas uzbūve, gan saturs pat ļoti uzrunāja. 

Pārdomas


Grāmatas autors, tas ir, nē, varonis ļoti daudz prāto par laulību - ko tā sniedz un ko tā atņem, piemēram, ka apprecoties vairs nav tās "uz randiņu došanās maģijas" vai "nākamās tikšanās reizes gaidīšanas" vai "ilgošanās", vai "mīļotās pavadīšanas līdz mājas slieksnim" un tamlīdzīgi. Ka viss tiek darīts kopā. Iešana gulēt, mošanās, došanās uz kino... Nav to ilgu, nav to gaidu... Viss saplūst. Un ka tas viss mazliet biedē. Un ka tas liek uzdot iekšējus jautājumus. Daudz jautājumu un daudz šaubu. Bet tajā pašā laikā tas viss šķiet pašsaprotami, jo tieši to taču, ilgstoši staigājot uz randiņiem, gribas - beidzot ik rītu mosties blakus mīļajam cilvēkam... būt pirmajam, kas viņu ierauga no rīta un pajautā: kā gulēji, ko redzēji sapnī?

Man ļoti patika domāt līdzi šīm domām - daudz kas šķita ļoti trāpīgi sacīts un novērots.

Tomēr ārpus attiecībām galvenā varoņa (Huana) prātā bija iztirzātas arī tādas tēmas kā noslēpumi (noklusēšana vai izstāstīšana), meli, bērnība, pagātne, karjera u.c.


"Mēs ticam, ka arvien labāk iepazīstam cilvēkus, kas ir mums līdzās, taču laiks atnes sev līdzi daudz vairāk nezināmā nekā zināmā, un varētu pat teikt, ka mēs ar katru brīdi zinām arvien mazāk, un ēnas zona nemitīgi paplašinās." (103. lpp)

"Bērniem tiek iebarotas cukurotas notiekošā vai notikumu versijas, un pēc tam ir ļoti grūti no šiem saldajiem meliem atbrīvoties. Varbūt neizdodas atrast īsto brīdi, kad cilvēks pārstāj būt bērns, vai arī ir grūti novilkt līniju, kad pienācis laiks atzīt senus melus un atklāt ilgi slēptu patiesību. Laiks iet, un tas, kurš savulaik samelojies, pats saviem meliem notic vai arī tos aizmirst, līdz uzrodas kāds, līdzīgs tev, iejaucas un sagrauj iestudēto klusumu, kurš pastāvējis veselu mūžību." (154. lpp)



Sižets


Jāsaka, ka sižets šajā grāmatā nav tik nozīmīgs, kā varbūt šķiet pirmajās lappusēs. Ievadā pastāstītais notikums (pašnāvība) tiek atšķetināts daudz vēlāk (un it kā starp citu), jo lielākais uzsvars tomēr tiek likts uz domām, pārdomām, viena cilvēka pasaules un attiecību redzējumu. Stāstījumu bagātina arī galveno varoņu profesija - viņi abi ir tulki - un ļoti daudz mēģina izskaidrot un saklausīt caur valodu. 

Nobeigumā


Noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt ikvienam, kuru interesē divu cilvēku attiecības, pārdomas par tām, kā arī attiecības ar sevi, ar pagātni, ar noslēpumiem, meliem utt.

Es tikmēr kārām acīm skatos uz nesen latviski iznākušo Havjera Mariasa grāmatu Iemīlēšanās, kuru esmu iekļāvusi savā to-read sarakstiņā un ceru kaut kad drīzumā izlasīt.

13 septembris, 2016

Par maniem dzejas notikumiem šoruden (2016)

Mans rudens, precīzāk - rudens noskaņojums - bija klāt jau augustā, kad kokos sāka nogatavoties pīlādži un āboli, parkos jau bija sakritušas pirmās dzeltenās lapas un dārzos - ziedēja pirmās dālijas.



Tieši tad no pirkstu galiem sāka spraukties dzejas rindiņas, kuras sāku pamazām pierakstīt, radot jaunus dzejoļu melnrakstus, pie kuriem gan vēl jāpastrādā.

Taču poētisko noskaņojumu nolēmu likt lietā, piedaloties noslēdzošajā brīvdabas Dzejas slamā Spīķeros - vienā no vēsākajiem augusta vakariem, kad rokas sala pat pirkstaiņos. Šoreiz dzejoļus iemācījos no galvas un līdzpaņemto dzejoļu špikeri gandrīz neizmantoju. Kopvērtējumā paliku 4. vietā. Augstāku vietu līdz šim nav izdevies sasniegt.

Uzstājoties 18. augusta Dzejas slamā Spīķeros

Pēc tam, augusta beigās un pašā septembra sākumā, bija neliela dzejas pasākumu (un rudens noskaņojuma) pauze, baudot vasarīgo laiku un noskaņojumu un pat pagūstot vēl nopeldēties un pasauļoties, kā arī izrakt kartupeļus.

Augusta pīlādžu bilde


Un tad - ar joni bija klāt Dzejas dienas, kas šobrīd, protams, vēl turpinās, un pati vēl piedalīšos pasākumā Atvērt nevar aizvērt, kas notiks piektdien, 16. septembrī, plkst. 18.00 Ojāra Vācieša muzejā un būs veltīts autoriem, kuriem šogad iznākušas dzejas grāmatas. Bez manis būs arī Krišjānis Zeļģis, Artis Ostups, Ruta Štelmahere u.c.

pasākuma afiša

Taču, runājot par jau piedzīvoto, sestdien, 10. septembrī, devos Ceļojumā ar dzejniekiem, kas, manuprāt, ir viens no jaukākajiem Dzejas dienu tradicionālajiem pasākumiem un katru gadu iepazīstina ar kādu citu Rīgas apkaimi. Pagājušajā gadā tā bija Miera iela (aizpagājušajā - Teika), bet šogad - Āgenskalns.

Tā ir iespēja ne tikai baudīt dzeju, bet arī iepazīt dažādas Rīgas vietas, pastaigāties un satikties ar dzeju mīlošiem cilvēkiem. Sajūta ir ļoti skaista un vienojoša. Paldies Ērikai Bērziņai, kas ik gadu rīko šo burvīgo pastaigu.

Viena no lasījumu pieturām - ūdenstornis Alīses ielā

Lasījums Baložu ielā

Eduarda Aivara lasījums uz nepabeigtā tilta Daugavgrīvas ielā.


Nākamajā dienā, tas ir, svētdien, 11. septembrī, arī pati piedalījos pasākumā - lasot dzeju, un tas bija tradicionālais Raiņa dzimšanas dienas svinību lasījums Esplanādē, par ko bija sižets arī LTV Dienas ziņās svētdien. Sižets skatāms no no 2.40 min līdz 3.40 min.

11. septembra lasījumi pie Raiņa pieminekļa


Pēc ražīgās nedēļas nogales pirmdien vakarā, tas ir, vakar, 12. septembrī, devos uz Nice Place Mansards, kur notika Starptautiskās atdzejas darbnīcas dzejas lasījumi, kas man ārkārtīgi patika, izbaudīju katru pasākuma minūti un katru lasījumu. Latviešu tekstus varēja salīdzināt ar angļu valodas tulkojumiem un otrādi. Gan pasākuma, gan dzejas kvalitāte bija ļoti augstā līmenī.

Dzejnieks Ryan Van Winkle lasa Ingas Gailes dzejoļa tulkojumu

Turpināšu apmeklēt Dzejas dienu pasākumus un jums arī iesaku. Lūk, programma: http://dzejasdienas.lv/programma/ , taču, ja vēlaties dzeju baudīt audiāli, tad internetā pieejams jaunākais Dzejas dienu disks Corpus Poesis, kas tika prezentēts NABAKLAB 8. septembrī, kurp es arī biju aizgājusi - baudīt dzejas, skaņas un kustības savienojumu.

Dzejas dienu diska Corpus Poesis prezentācija NABAKLAB

Paralēli Dzejas dienām un droši vien arī pateicoties tam, ka tās atgādina par dzejas esamību un vērtību, esmu saņēmusi dažas jaunas atsauksmes sociālajos tīklos par savu dzejas krājumu, kas mani dziļi un no sirds iepriecināja. Paldies Ilvai un Ingai!

No kreisās: Ilvas Lejiņas kolāža, kuras nosaukums ir rinda no kāda mana dzejoļa // Un Ingas Tormanes atsauksme Twitterī

Dzejas dienas turpinās, un noteikti būs vēl daudz citu dzejas aktualitāšu, par kurām pastāstīt, taču pagaidām - atvados! Tiekamies dzejā!