2018. gada 14. jūnijs

2018. gada 29. maijs

Edinburgas ceļojums. Par un ap.

Priekšvēsture


Uz Edinburgu devāmies četri dzejnieki no Latvijas: Katrīna Rudzīte, Henriks Eliass Zēgners, Eduards Aivars un es. Šī bija otrā daļa Atdzejas projektam, kas norisinājās 2017. gada septembrī, Rīgā, kad uz Latviju bija atbraukuši 3 dzejnieki no Skotijas un viens – no Velsas. Darbnīcā, kas ilga nedēļu (no rīta līdz vakaram) mēs atdzejojām cits cita darbus (no/uz latviešu/angļu/velsiešu valodām); un vispirms tos noprezentējām Latvijā, (kā arī bija dažas Satori publikācijas); un tagad, maijā, devāmies apmaiņā – uz Skotiju, lai radītos atdzejas darbus atrādītu tur.

Pirmdiena. Došanās ceļā.


Ar Katrīnu lidostā bijām sarunājušas tikties desmitos. Piecēlos astoņos un pēc visiem rīta rituāliem (un ceļasomas aizvēršanas, pārbaudot, vai viss vajadzīgais ir iekšā,) devos uz 22. autobusa pieturu. Autobuss kavējās par aptuveni 10 min, kas manī sēja (pavisam nelielu, bet) uztraukumu. Rīts bija tveicīgs, biju saģērbusies nepiemēroti siltās drēbēs – laikus sagatavojusies Edinburgas +14. 

Izgājušas drošības kontroli, ar Katrīnu devāmies uz Costa Coffee, kur man bija norunāta tikšanās ar māsu Ainu un viņas vīru Guntaru, kuri ar to pašu reisu devās uz Lielbritāniju (pavisam citā ceļojumā); un – kas interesanti – reisus nekādā veidā iepriekš nebijām saskaņojuši. Tikai, tuvojoties ceļošanas laikam, nonācām pie slēdziena, ka lidosim vienā lidmašīnā, kas, protams, bija brīnišķīgs pārsteigums, jo varējām pavadīt laiku gan pirms reisa, gan arī vēlāk, esot augstu debesīs, mana māsa pie manis pienāca parunāties.

Guntars, Aina, Katrīna.

Arī bagāžu sagaidījām kopā (māsa nocopēja mūsējo, paldies viņai); un ap to laiku mums bija pievienojies arī Henriks. Aivars bija izvēlējies citu maršrutu, lai nokļūtu Edinburgā; un viņu satikām tur.

Londonas Kings Cross stacija

Mūs ar Henriku un Katrīnu no lidostas sagaidīja brauciens uz Londonas Kings Cross staciju, no kurienes ar ātrvilcienu braucām uz Edinburgu. Brauciens bija ap 4 h ilgs, taču mani tas galīgi nemulsināja, jo ceļot ar vilcienu man ļoti patīk. Var runāties, var klusēt, var lasīt, var rakstīt, aizmigt un pamosies un galvenais – lūkoties logā uz mainīgo ainavu – aitām, pļavām, upēm, jūru, mežiem, pilsētām, stacijām, Lielbritānijas pavasari.


Pa ceļam iesāku lasīt Knuta Hamsuna grāmatu "Pāns", kas mani priecēja ar poētiskiem dabas aprakstiem, kurus laiku pa laikam izrakstīju savā piezīmju kladē, piemēram:

"Saule, tikko iegrimusi jūrā, tūlīt atkal iznira laukā – sārta, atsvaigusi, it kā pārpilnām padzērusies skaidra ūdens." 

"Mežs bija saldkairē noreibis."

"Vai jums nešķiet, ka cilvēki te ir līdzīgi šejienes vasarai? Tikpat nepastāvīgi un burvīgi?"

Šie citāti, kuros bija tik ļoti jaušams cilvēka saviļņojums pret (nē, par) dabu, pilnībā saslēdzās ar ainavām, ko baudīju pa logu; un tāpēc guva vēl lielāku nozīmi un apbrīnu.

Izkāpuši stacijā, ieraudzījām Aivaru, kurš, neko neteicis, bija izdomājis mūs pārsteigt, sagaidīt un parādīt ceļu uz dzīvokli, kurā bijām apmetušies. 

Pilsētas pastaigas. Otrdiena.


Pamodušies un satikušies virtuvē, nākamajā rītā nolēmām ar Katrīnu un Aivaru iziet pastaigā pa pilsētu – uzkāpām skatu laukumā (pie pils), mērījām džemperus (bija auksti!), iegājām kafejnīcā ar nosaukumu "Zebra", nejauši uzgājām kapus, kas izskatījās pēc parka (Greyfriars Kirkyard), satikām nāvi, ar kuru es sarokojos (skat. foto zemāk); pēc tam – apmaldījāmies un tikām pie izteiciena: "nāve mūs noveda no ceļa". 

Nolēmām, ka kādam no mums par to vajadzētu uzrakstīt dzejoli. :)

Pils kalnā. Foto: Aivars Eipurs


Pēcpusdienā devāmies uz Scottish Poetry Library, kur notika saviesīgs sarunu pasākums, ko varētu nosaukt arī par iesildīšanos pirms nākamās dienas dzejas lasījumiem. Pārsteidza, ka Edinburgā ir dzejai veltīta bibliotēka. Reti kur šādas pasaulē ir. Ļoti patīk šī ideja, un ļoti gribētos ko līdzīgu arī Latvijā.

Vakara gaitā runājāmies ar sanākušajiem, liela daļa no kuriem arī bija dzejnieki, rakstnieki vai literatūras interesenti.

Sarunas Dzejas bibliotēkā. Skotu dzejnieks Alans Spenss uzdāvināja mums katram pa savas haiku grāmatas eksemplāram.

"the door bangs back on its hinges
and in comes the leaves" (Alan Spence)

Vienā mirklī iemīlējos skotu dzejnieka Alana Spensa haiku grāmatā, ko otrdienas vakarā no viņa personīgi saņēmu dāvanā (ar parakstu). Vairākas dienas to sev nēsāju līdzi, lai ik-pa-laikam atšķirtu kādu haiku un par to padomātu.

"the spring breeze – 
the paper flowers also
tremble" (Alan Spence)

Trešdiena. Upe, māksla un uzstāšanās.


Nākamajā dienā devos uz Modernās mākslas muzeju. Pastaiga izrādījās diezgan gara (ap 45 min), taču tā bija iespēja apskatīt citu pilsētas daļu un arī ieraudzīt upi Water of Leith, kas plūst cauri Edinburgai.


Muzejam bija divas ēkas, aizgāju uz tuvāko no tām; un apskatei izvēlējos izstādi "A New Era. Scottish Modern Art 1900-1950." 

 

Apskatīt vietējo (moderno) mākslu manos ceļojumos ir viena no prioritātēm. Līdzās vietējo rakstnieku iepazīšanai (dzīvē vai muzejos), grāmatnīcu apmeklējumiem, dabas baudīšanai.

Lasot mākslinieku īsās biogrāfijas (pie gleznām), nonācu pie secinājuma, ka gandrīz visi izstādītie mākslinieki bija diezgan daudz ceļojuši un ka tieši ceļošana bieži bija kļuvusi par impulsiem viņu darbiem.

Bildēt izstādē nedrīkstēja, taču iegaumēju divu darbu nosaukumus, kas mani uzrunāja visvairāk un pie kuriem gribējās uzkavēties visilgāk. Pēc tam tos uzmeklēju internetā:

1. The Sensation of Crossing the Street by Stanley Cursiter un 2. The Terrace, Cafe d'Harcourt by John Duncan Fergusson.

Vakarā vēlreiz visi satikāmies bibliotēkā, – šoreiz, lai uzstātos. Katram no mums bija iespēja nolasīt 3-5 dzejoļus, un mūsu atdzejotāji William Letford, Llyr Gwyn Lewis un Katherine Sowerby lasīja tulkojumus. Pēc visu uzstāšanās sanācām kopā uz skatuves, lai atbildētu uz publikas jautājumiem, kuri bija gan par to, kas mūs pārsteidzis Edinburgā, gan par atdzejas procesu un dzejas rakstīšanu. Ļoti iepriecināja klātesošo interese un atsaucība! 


Ceturtdiena. Rakstnieku muzejs un gastronomisks piedzīvojums Edinburgas Ēdienu studijā.


Nākamajā dienā ar Aivaru bijām sarunājuši kopā aiziet uz Rakstnieku muzeju, kas veltīts 3 skotu rakstniekiem: Valteram Skotam, Robertam Luisam Stīvensonam un Robertam Bērnsam. Pats muzejs ne ar ko īpašu nepārsteidza. Jā, varēja apskatīt rakstnieku matu šķipsnas, čības, rakstāmgaldu/s, gultas malu, portretus u.tml., bet pietrūka novitātes, modernisma, interaktivitātes.


Pēc tam iegājām pakafijot Mary King's Close kafejnīcā, ko Aivars bija atklājis iepriekšējā dienā, kā arī apmeklējām Nacionālo galeriju, kur (šoreiz) īpaši nekoncentrējos uz gleznu apskatīšanu, bet vienkārši izbaudīju atmosfēru. Tās vien dēļ tur ir vērts aiziet. Turklāt ieeja ir bez maksas.


Vakarā piedzīvojām kaut ko pavisam pārsteidzošu – kulināru pasākumu, kurā mūsu dzejoļi bija pārtulkoti ēdienos. No katra latviešu dzejnieka tika izvēlēts 1 vai 2 dzejoļi, kuri kalpoja par iedvesmu jaunu recepšu radīšanā. No Latvijas bija atlidojis pavārs Žanis-Raivo Behmanis, kurš, sadarbojoties ar skotu pavāriem, veica kulināri-poētisko tulkošanu. 

Ēdieni bija visdažādākie – no ceptiem baložiem un jūras ķemmītēm līdz melno ķiploku saldējumam. Piedzīvojām 7 kārtas. Pirms katras tika nolasīts dzejolis (ar tulkojumu), un klātesošie varēja (tikai) minēt, kādas būs gaidāmā dzejoļēdiena sastāvdaļas. Kopā ar mums ēdienus baudīja aptuveni 20 cilvēku, kuri uz šo pasākumu bija nopirkuši biļetes.


Katrīnas dzejolim veltītais ēdiens. Melno ķiploku saldējums un panna cotta. Foto: Žanis-Raivo Behmanis

Tas tik tiešām bija piedzīvojums un brīdī, kad Henriks lasīja dzejoli, kas sākas ar rindu "Tava depresija ir dabiska", jutu milzīgu aizkustinājumu (ne tikai par pašu dzejoli, bet kopumā par brīdi, notikumu, kurā atrados), kas bija sava veida pateicības uzplaiksnījums un neviltots prieks.


Piektdiena. Kalnos.


Pēc biedru-dzejnieku atsauksmēm sapratu, ka man jānokļūst Arthur's Seat kalnā. Devos turp piektdien, ap pusdienlaiku; līdzi ņemot ūdeni, pildspalvu un pierakstu kladi. Noderēja visi trīs. Līdz pašai virsotnei gan neuzkāpu, bet pakāpos līdz ļoti baudāmam skatam un piesēdu zālītē, lai parakstītu. Rakstīt dabā ir mana jaunā aizraušanās. Vairāki kalnākāpēji mani tur rakstošu mēģināja nofotografēt un, kad viņus pieķēru mani fotografējam, viņi pasmaidīja un kautrīgi novērsās.

"country road
too dark to see the flowers
but their scent is yellow" (Alan Spence)

Jo augstāk kāp, jo plašāk redzi, bet ir svarīgi arī skatīties zem kājām.

Gribējās tur, kalnos, pavadīt ilgāku laiku, taču jutu izsalkumu, tāpēc lēnām devos lejā – un pirmais, ko ieraudzīju nokāpjot, bija saldējuma kiosks. Nolēmu sevi apbalvot par skaisto kāpienu! :)

 

Vakarā izmantoju iespēju aiziet paklausīties vietējo dzejnieku uzstāšanos, kas notika grāmatnīcā Lighthouse Books un atpakaļceļā baudīju fantastisku saulrietu pār Edinburgu. Tās bija skaistas, sirdi priecējošas atvadas no senatnīgās, fascinējošās pilsētas, kas aug un mainās.


Atgriešanās


Arī Rīga sagaidīja mani atpakaļ saulrieta kleitā vai drīzāk pidžamā: zilā ar rozā maliņu:  silta, smaržīga, mežonīga  – ar nenopļautiem pagalmiem, nodegušiem ceriņiem. Mazliet nogurusi, izpūrusi, skaista.

Lidmašīnā (pēc mazas vīna pudeles – iespējams, drosmei?) :) mani bija uzrunājusi blakussēdētāja (vārdā Viktorija), kura nāk no Maskavas, bet dzīvo Rīgā; viņa pastāstīja man par savu aizraušanos, ceļojot pa Ziemeļvalstīm un Arktiku, kā arī, uzzinot, ka rakstu dzeju, ieteica man aizbraukt uz krievu dzejnieka Sergeja Jeseņina laukiem/muzeju: Село Константиново. Viņa tur ir bijusi un saka, ka, piedzimstot tādā vietā, nevar nekļūt par dzejnieku.

Ko lai saka? Atzīmēju to savā to see listē un, iespējams, kādreiz turp aizbraukšu. Bet tagad – laiks atvadīties.

2018. gada 20. maijs

"Stouners". Pārdomas.

Kā es tiku līdz "Stouneram"?


Par "Stouneru" biju domājusi jau sen un ilgi – sākot ar to laiku, kad grāmata iznāca un sāka parādīties pirmās blogeru atsauksmes, gan arī vēlāk (vairākkārt) saņēmu labas atsauksmes par šo darbu; un labas atsauksmes no foršiem un (man) interesantiem cilvēkiem es uztveru kā ieteikumus. Dzirdot viņu aizrautību par kādu darbu, es savā ziņā pati sev iesaku konkrēto grāmatu jeb piefiksēju, ka jāizlasa.


Pagāja vairāki gadi (tā dažreiz notiek, jā), un maija sākumā, ierodoties Ventspils Rakstnieku mājā, mēs ar "Stouneru" beidzot satikāmies. Paņēmu grāmatu Ventspils bibliotēkā, kas atrodas pāri ceļam, un uzreiz sāku to lasīt, jo zināju, ka pēc nepilnām 2 nedēļām mums būs jāšķiras. Vai šķirsimies kā draugi? Kā paziņas? Nejauši garāmgājēji? To es nezināju, bet nojautu, ka tikšanās būs dziļa un skaista.

Tā arī bija. Galvenā varoņa Stounera dzīvesstāsts pārņēma mani savā varā. 

Ne jau ar baigo unikalitāti, bet tieši ar vienkāršību. Ar parastu dzīvi. No šūpuļa līdz brīdim, kurā nonāksim mēs visi – katrs no mums. Un par to der reizēm padomāt, aizdomāties, jo dzīve nav gara; BET pietiekami gara, lai piepildītu savus sapņus, ja tādi ir. Vai ir?

"Un, kā visi ceļotāji, viņš juta, ka pirms aiziešanas vēl daudz kas jāpadara, tomēr nespēja iedomāties, kas tieši." 


"Viņš jutās pateicīgs, ka viņa nav atstājusi atvadu vēstuli, lai pateiktu to, kas nav pasakāms."

Kas ir īpašs šajā darbā?


Zinu, ka daudzus šī romāna lasītājus kaitinājusi Stounera neizlēmība, pasivitāte, ļaušanās dzīvei, gadiem, tomēr, ja tā padomā, es šim viedoklim (lielākoties) nepiekrītu. Man radās sajūta, ka Stouners dzīvo dzīvi, kurā uzņemas atbildību par savām izvēlēm un lēmumiem un seko savām interesēm un sirdsbalsij, piemēram, viņš neatgriezās fermā pie vecākiem, bet turpināja savu aizraušanos ar angļu literatūru. Studēja, mācījās, lasīja, kļuva par profesoru. Par spīti problēmām darbā – viņš palika pie sava amata un sava sapņa.

Protams, viņš pieļāva arī kļūdas. Pārmaiņas biedē mūs visus. Jā, kaut kādos brīžos viņš neuzdrošinājās (kā mēs visi, vai tad ne?), kaut kādos brīžos viņš vilka lēmumus garumā (arī man tā ir gadījies), bet kopumā Stouners man radīja priekšstatu par cilvēku, kurš cenšas pret sevi būt godīgs. Ne vienmēr viņam tas izdodas, bet nekas nekur nav vienmēr.

Kopumā šī ir bez-ilūziju grāmata. Ar minimālām emocijām. Iespējas ir tādas, kādas ir. Reizēm pazaudēšanās sevī. Paretam – atgriešanās sevī. Vienmuļa ikdiena. Liela mīlestība. Kļūdas. Nožēla? Attālināšanās, satuvināšanās, bet pārsvarā – samierināšanās. Ar to, kā rit dzīve, ar to, kas notiek darbā, ar to, kādi ir cilvēki.

"Zaudējuma sajūta, ko viņš tik ilgi bija turējis iesprostotu sevī, izlauzās ārā, sagrāba viņu, un viņš ļāva, lai šī straume iznes viņu ārā no sevis paša, bez gribas kontroles; viņš negribēja glābties."

Vēl šī grāmata ir par dziļu vientulību. Vientulību, kas Stounerā dzīvoja no pašas bērnības līdz mūža galam. Varbūt, sastopot Ketrīnu, tā ļāvās uz brīdi izgaist vai aizmirsties, taču kopumā pavadīja viņu nepārtraukti.

Un tomēr – viņš mīlestībai ļāvās. Visapkārt par to runāja, viņš saņēma daudz pārmetumu, bet Stouneru tas neapturēja. Līdz noteiktam brīdim, protams, kad bija jāizdara izvēle, un viņš to izdarīja. Un kas esam mēs, lai sodītu un spriestu, vai tā bija pareiza?

"Ir jāiemīlas, lai kaut ko uzzinātu par sevi."

"Viņš atskārta, ka ir sācis domāt par sevi un Ketrīnu tā, it kā pirms savas satikšanās abi nemaz nebūtu eksistējuši."

"Viņu laime bija tik liela, ka neradās nepieciešamība par to runāt vai pat domāt."

Nobeigumā


Dzejnieks Andrejs Vīksna ir ļoti skaisti uzrakstījis par šo grāmatu:

"Un es atklāju, ka ir arī tādas grāmatas. Par vienkāršajiem cilvēkiem un dzīvēm, ko viņi dzīvo, domām, ko viņi domā. Tās grāmatas visbiežāk ir sāpīgas un skumjas, pilnas nobrāzumiem, krevelēm, rētām, kas nekad nesadzīs un, jā, vilšanos. Ir sāpīgi lasīt, toties pēc tam dzīvot ir vienkāršāk, jo tās grāmatas, viņas parāda, ka arī mazās un parastās dzīves var būt skaistas (lai arī skumjas), ka arī par vienkāršajiem cilvēkiem raksta grāmatas un ka ir vēl tādi paši kā tu, kas dzīvo savas dzīves sapņojot un pieviļoties, un, ka ir rakstnieki, kuriem svarīgi šķiet tie paši jautājumi, kas tev: izdzīvošana un samierināšanās. Tāds pagalam vienkāršots virtuves eksistenciālisms."

2018. gada 14. maijs

Manas maija (2018) dziesmas

1. Harry Styles ~ Two Ghosts


2. Lana Del Rey ~ Summer Wine


3. Carnival Youth ~ "Surf"


4. Jay-Z ~ Empire State Of Mind (Feat. Alicia Keys) 


5. P!nk ~ Try 


6. "Dzeguzes balss" - epizode no k/f Elpojiet dziļi (1967)


7. Madonna ~ Masterpiece 


2018. gada 6. maijs

Ventspils. Iesākums. Rakstniekmāja pavasarī.

pateikt silti kā vasaras vējā izkārtus kreklus
vārdus
kuri piepildot ar saturu šodienas koferus
ceļos tālāk
un tālāk un vieni
(A. Ogriņš)

Braucu autobusā Rīga – Ventspils un vēroju: 1) svaigi uzartos zemes laukus, kuros gribējās iegulties vai vismaz pastaigāties basām kājām; 2) lietu, ko palaikam nomainīja bezlietus brīži; 3) savas domas, kuras reizēm domāja mani. Jā, tāda bija sajūta. Vēl manus skatienus ķēra Kurzemes sārtās sūnas, koku galotnes, reizēm – māju stāvi, bet lielāko laika daļu pavadīju, lasot grāmatu "Stikla bērns". Grimu iekšā, tad peldēju laukā pēc elpas, jo tā patiesi ir smaga, godīga, atklāta lasāmviela, kur lielām sāpēm un pārdzīvojumiem iets cauri. Arī formāts ir ļoti personisks – dienasgrāmatveida ieraksti, kuros nav taupītas skarbas pārdomas un metaforas, taču kā lasītājs pārāk smagi nejūtos. Jā, ir šoka elements, bet vienlaikus ir tāda "man uzticas" sajūta. Kā mierinoša mazliet.

Trīs brauciena stundas paskrēja nemanot, un bijām klāt Ventspils autoostā. Piebraucām vislielākā gāziena laikā. Ieskrēju autoostā, lai no kofera izvilktu savu introverto lietus mēteli, jo lietussarga man nebija, un tad raitā, slapjā solī devos uz Rakstniekmāju, kur mani sagaidīja Ieva, ierādot man 7. istabiņu, kurā vēl nekad iepriekš nebiju dzīvojusi. Novilku slapjo mēteli un gaidīju, kad lielais gāziens norims, lai aizietu uz bibliotēku un veikalu. Pa manu mazo lodziņu, kas paver skatu uz iekšpagalmu, lūkojos debesīs un secināju, ka pamazām skaidrojas.

Tā arī bija. Lāses peļķēs krita mazākas un mazākas, līdz debesis kļuva vieglas, gaišas, no mākoņiem atbrīvotas. Ģērbos un devos laukā, pie mājas ieraugot skaistās hiacintes sulīgi rozā krāsā – pilnā briedumā un smaržā.



Saraksts ar grāmatām, ko ņemt bibliotēkā, man jau bija sagatavots. Tās bija sešas grāmatas, un es zināju, ka tās būs pieejamas, jo pirms pašas pastaigas to pārbaudīju e-katalogā.

Sākās mana trešā viesošanās Ventspils Rakstnieku mājā.


stundas nolaižas, iededzot zvaigznes...
debesu ielā šķiežoties dzejoļiem
pastaigājas nakts
(e. e. kamingss)

2018. gada 30. aprīlis

Piezīmes Kobes dārzā (30. aprīlis)

Un es izeju laukā, lai apskatītos, ar ko šī diena atšķiras no citām. Kaut gan – nē. Drīzāk tādēļ, ka laukā ir siltāk nekā dzīvoklī. Man sāp kakls, un jūtos nogurusi, bet zinu, ka jebkurā gadījumā šī pastaiga man nāks par labu.

Pirmais, ko pamanu, iznākot no mājas, – kaķi vairs neslēpjas zem motoru pārsegiem. Viņi gozējas puķu dobēs. Nekustīgi kā dekorācijas.

Vispirms nezinu, kur iešu, bet, tuvojoties Kobes dārzam, nolemju, ka piestāšu tur. Lai parakstītu.

*

Uz pilsētas striķiem parādījusies veļa. Gandrīz katrā pagalmā. Un es viņus ļoti labi saprotu. Pavasara saulē žuvušai veļai ir cita smarža. Es arī tā daru. Tu uzvelc pavasari, kad uzvelc pavasara saulē žuvušu kreklu, – nodomāju pie sevis.

Tuvojas vakars. 

Ko vēl es pamanu? Katrā otrajā daudzstāvmāju dzīvoklī logi ir vaļā. Aiz dažiem no tiem var redzēt puķes vāzēs, grāmatu plauktus, atvērtas avīzes, saklātas gultas. 

Uz ielām satiekas nejauši paziņas. "Mēs dzīvojam Āgenskalna priedēs, tāpēc te riņķojam," viena suņa saimniece teic otrai. Kāds dēls mammai sarunā stāsta par labāko dvojošņiku savā klasē. "Ko nozīmē labākais," mamma viņam jautā. "Nu labākais. Visvairāk divnieku viņam."

Iekšpagalmos visbiežāk dzirdētā frāze ir "Padod uguni!". Kāds vīrietis sievietei saka: "Es neko tādu neteicu!" – viņi strīdas par malku grilam.

"Atdod čipsus," – viens puika skrien pakaļ otram parka pretējā pusē.

Daži vīrieši parka apkārtnē ir piedzērušies. Ķirsī vai pipelē – nezinu. "Tu mani rīt te vairs neatradīsi," – kāds vīrs teic otram. "Kur tad tu?" otrs jautā. "Uz ārzemēm braucu. Prom. Uz Zviedriju." Un viņš pagriežas un aiziet.

Vienlaikus dzirdu putnus, ātro palīdzību un bērnu balsis – dzīvība, kurai blakus vienmēr kādam sāp. Kāds tuvojas nāves robežai, kaut gan – pavasarim pilnbriestot, nāvi ir daudz grūtāk iedomāties nekā ziemā. Es, piemēram, nezinu, kādā mājā es gribētu dzīvot, bet to, ka dzīvot gribu, es zinu, – nodomāju. Pavasaros – jo īpaši.

Palaikam pabrauc garām kāds velosipēdists vai skrituļotājs. Es vienkārši sēžu un to visu pierakstu.


Bet, kad garām aizrūc mašīna, man gribas novēlēt šoferiem un pasažieriem no tās izkāpt. Katrs šādā dienā ir pelnījis pastaigu. Lai tas notiktu, jāmīl ir iet, nevis kaut kur doties. 

Tuvojas vakars. 

"Vai varam vēl mazliet paspēlēties?" – pēc brītiņa bērni vaicās vecākiem. "Šodienai pietiks," – viņi atbildēs.

Kustība. Pavasarī tās ir vairāk, man šķiet. Dūmi kustas. Kāpj laukā no iekšpagalmiem, kuros strīdas vai mīļojas pāri. Mums pašiem kā dūmiem dažreiz gribas pacelties gaisā, izskriet no saviem iekšpagalmiem un žogiem.

Dreiliņu iela

Pamanu mazu mušiņu uz t-krekla, notraucu to ar vieglu vēzienu. Pienāk zvirbulis – it kā apskatīties, ko es te daru, tad aizlido. Kanālā – bērnu atspulgi. Uz soliņiem – joprojām pieaugušie.

"Man Gabriela par tevi daudz stāstījusi," – teic viens puika otram pie blakus soliņa. Vienam no viņiem – NYC uzraksts uz t-krekla. Pieskrien trešais, kliedzot: "Jūs redzējāt, kā es Vaļu aplēju?"

"Kad vajag – viņi neķeras," savu neizdevušos lomu draugam komentē kāds garāmejošs zvejnieks ar makšķeri rokās. Tad viņi atvadās.

Puika, slapju muguru, – acīmredzot tikko apliets, iesper ar kāju pa miskasti. "Tā nevajag darīt," to ieraudzīdama, viņam uzsauc mamma. 

Man gribas kafiju. Aizveru piezīmju kladi, ielieku somā un eju mājup. Ielas atpakaļceļam izvēlos nevis pēc nosaukumiem, bet pēc tā, cik kurā ielā ziedošu koku. Kur redzu vairāk – tur arī eju.

Tuvojas vakars.

Piemājas dārzā ieraugu, ka tulpes, kas pirmīt bija atvērušās kuplas, nu ir aizvērušās ciet. Uz vakaru, uz nakti.

Cik gara bija mana pastaiga? – jautāju sev.

Un mana pēdējā doma, pirms ienāku kāpņutelpā, ir "palaist garām nozīmē nevis nebūt tur, bet nebūt šeit".

Un man šķiet, ka esmu. 

Arlabvakaru,
Inga

Ormaņu iela

2018. gada 17. aprīlis

Mans literārais ceļojums uz Lielbritāniju (Londona – Mančestera – Midlsbro)

Līdzīgi kā teicienā 'kal dzelzi, kamēr karsta' – arī ar iespaidiem jādalās, kamēr tie ir svaigi un aktuāli, vai ne? Tāpēc izmantošu laiku un iespēju, lai dalītos pēc-sajūtās par savu Lielbritānijas braucienu.

Taču, lai būtu lielāka skaidrība, par ko ir stāsts, vispirms – priekšvēsture.

Priekšvēsture I


Viss sākās februāra vidū, kad no Latvian Literature pārstāves Jutas saņēmu ziņu, ka esmu uzaicināta piedalīties divos European Poetry festival pasākumos; un tā kā to norises laiks plānojās dienu un divas pēc Londonas grāmatu tirgus, tad man tika piedāvāta iespēja ceļojumu iesākt Londonā, apmeklējot tirgu un nākamajā dienā ar vilcienu doties uz Mančesteru, kur paredzēta mana pirmā uzstāšanās. Protams, šādai iespējai būtu grēks nepiekrist – vēl jo vairāk tādēļ, ka 1) nevienā grāmatu tirgū iepriekš nebiju bijusi; 2) tā bija iespēja satikt savu izdevēju; 3) šogad Latvija un Baltijas valstis bija galveno viesu statusā, un mani ļoti interesēja redzēt, kā tas izskatās.

Priekšvēsture II


Mana gatavošanās šim braucienam sākās apmēram mēnesi pirms, un te īsumā jāpastāsta par festivāla būtību. European Poetry festival galvenā ideja un atslēgas vārds ir sadarbība. Visi dalībnieki tiek sadalīti pa pāriem; un katram pārim, sazinoties elektroniski, bija jārada kopdarbs, kas jāprezentē uzstāšanās dienā. Katrs ārzemju dzejnieks tiek salikts pārī ar kādu britu jeb vietējo dzejnieku. Visus organizatoriskos darbus veica Stīvens (Steven J Fowler) – gan aicināja dzejniekus no visas Eiropas, gan noteica, kurš ar kuru būs pārī. Man bija atsūtīti britu dzejnieku Scott Thurston un Tom Weir kontakti. Ar Skotu uzstājos Mančesterā; ar Tomu – Midlsbro.

Dzejas radīšanas process


Ar dzejnieku Skotu (Scott Thurston) sākām komunicēt vispirms, un jau pašā sākumā viņš piedāvāja man vienu no savām grāmatām atsūtīt pa pastu, kam es nevilcinoties piekritu. Skots ir ne tikai dzejnieks, bet ir cieši saistīts ar kustību un deju. Viņš vada visdažādākās meistarklases, kurās apvieno dzeju un deju kā terapijas veidus, dziedinot depresiju, piemēram. Kustības un ķermeņa tēmas ienāca arī mūsu kopradītajos dzejoļus, jo ļāvos Skota tematiskajiem impulsiem. Divus no dzejoļiem radījām, rakstot rindu pa rindai – vienu rindu viens, otru otrs utt. Vēl divus radījām apmainoties pantiem, nevis rindām.

Ar Tomu (Tom Weir) sākām komunicēt vēlāk, jo viņam kā sākumskolas skolotājam bija ļoti daudz darba un pieslēgties viņš varēja tikai aptuveni 2 nedēļas pirms pasākuma, kad viņam sākās atvaļinājums. Tas, ka 2 nedēļas pirms uzstāšanās mums vēl nebija prezentējamā materiāla, protams, mani satrauca, bet, kad apmainījāmies ar dzejoļiem, mums radās vairākas idejas jaunu darbu radīšanai. Pirmā ideja bija rakstīt atbildes vienam otra dzejoļiem, taču galu galā palikām pie otrās vai trešās idejas, kas man ienāca prātā, lasot viņa dzeju – no vārdiem, kas veido viņa dzejoli, es uzrakstīju savu, nosūtīju Tomam, un šī ideja viņam ļoti iepatikās. Nolēmām šādi katrs apspēlēt pa 3 dzejoļiem.

Ceļš


Mans ceļš sākās 12. aprīlī ar lidojumu uz Londonu. Agrā, agrā rītā, kas, pēc rīta saules spriežot, Latvijā solīja skaistu un saulainu dienu, par ko man bija prieks, neskatoties uz to, ka devos no Rīgas prom. Londona mani sagaidīja ar pilnīgu dūmaku. Lidmašīnai nolaižoties, skrejceļu varēja tikai nojaust.

Ceļā no lidostas uz centru, kas ilga ap 1 h 50 min, dūmaka turpināja būt un, ja godīgi, tā mani apbūra līdz esamības dziļumiem. Jau autobusā sāku veikt ceļojuma piezīmes, kā arī lasīt grāmatu "Mans vectēvs bija ķiršu dārzs", ko lidmašīnā pat neatvēru, jo aizmigu vēl pirms pacelšanās (un pamodos nolaižoties).

Ainava pa autobusa logu

Londona


Nonākot viesnīcā, izrādījās, ka mana istaba vēl nav gatava, tādēļ pie durvju sardzes atstāju bagāžu un devos kājām uz Londonas grāmatu tirgu, kas atradās aptuveni 25 min gājienā. Noejot kādas 10 min, sapratu, ka vēlos mazliet apstāties un apzināties mirkli – sajūtu, ka esmu klāt. Nolēmu ieiet kādā angļu izskata kafejnīcā, lai nobaudītu savu pirmo tās-dienas kafiju – baltu, skaistu, pacilājošu, nesteidzīgu.


Turpinot pastaigu, baudīju pilsētas pavasarīgās aprises – īpaši magnolijas, kas ir mani vismīļākie krūmziedi, un to ziedlapiņas, kas ir mani vismīļākie nokrišņi.



Nonākot līdz milzīgajai Olympia hallei, kur notika Londonas grāmatu tirgus, pagāja laiciņš, kamēr atradu Latvijas stendu, un pirmais cilvēks, kuru tur ieraudzīju, bija manas grāmatas tulkotājs Džeids (Jayde Will), kas mani ļoti iepriecināja, jo pazīstamas sejas padara jebkuru iejušanos svešā vidē daudz priecīgāku un atraisītāku. Kad parunājos ar viņu, devos stendā meklēt savu grāmatu. Pēc tam satiku Latvian Literature pārstāves Ingu un Jutu, kas man uzdāvināja fantastiskus suvenīrus ar #iamintrovert tematiku – lietus mēteli, komiksu grāmatu un pildspalvu.



Pēc tam stendā satiku arī savas grāmatas izdevēju Lawrence no A Midsummer Night's Press. Tā bija mūsu pirmā satikšanās, iepriekš bijām komunicējuši tikai elektroniski. Tad nu izmantojām iespēju un safotografējāmies kopējam arhīvam.

Ar grāmatas izdevēju Lawrence Schimel.                                     Ar grāmatas tulkotāju Jayde Will.

Tad iepazinos un kādu brītiņu parunājos ar literāro aģentu Vili Kasimu, vēlāk izstaigāju nelielu daļu no izstādes, kā arī aizgāju uz Dzejnieku stūrīti, kur notika pasākums "How to reheat leftover soup and recycle 4 poetry", kuru kūrēja latviešu autore un režisore Maira Dobele, prezentējot 12 īsfilmas, kam par pamatu ņemti Latvijas dzejnieku dzejoļi. Ļoti poētiski un valdzinoši darbi, tiesa gan, šādām īsfilmām prasījās mazliet klusāku un intīmāku gaisotni.

Pasākumā "How to reheat leftover soup and recycle 4 poetry".

Pēc Happy Hour Latvijas stendā (plkst. 16.00), kura laikā bija iespēja iemalkot Introverto alu, drīz sākās stenda novākšana. Sarunājām ar Džeidu un Tomu (Mrazauskas), ka aiziesim līdz viesnīcai un tad vakariņās. Tomam bija vairākas idejas, bet beigās aizgājām uz libāniešu restorānu, kur bija ļoti garšīgi wrapi (vai vārdam/ēdienam wrap ir latvisks tulkojums?) un libāniešu dzērieni (es izvēlējos vīnu, vīrieši – alu). Tad pēc dienas gaitā nostaigātajiem 10 kilometriem atgriezos viesnīcā un ļāvos 10 h ilgam miegam.


Mančestera


Nākamās dienas vienos man bija vilciens uz Mančesteru. Sēdēju ar skatu uz virzienu, kurā dodos, nevis lūkojoties uz vietu, no kuras aizbraucu. Gan tādēļ, ka šāda vieta man bija norādīta biļetē, gan tāpēc, ka tieši tā man patīk skatīties uz dzīvi. Visu ceļu lasīju, rakstīju un vēroju Anglijas ainavas, kurās pavisam lēni ienāca pavasaris. Un tomēr tas bija mazliet zaļāks nekā Latvijā. Pēc grāmatu tirgus man bija līdzi arī vairākas jaunas grāmatas, kuras ik pa laikam pašķirstīju.

Mana Mančesteras viesnīca atradās tieši pretī stacijai un mans numuriņš – 10. stāvā. Skats uz pilsētu pavērās tik plašs un vērienīgs, ka nemaz negribējās istabu pamest. Gribējās stāvēt pie loga visu pēcpusdienu un vērot pilsētu, kamēr tā pārvērstos par dzejoli manī, tomēr laika tik daudz man nebija.

Skats no viesnīcas loga.

Arhimēds

Tuvojās vakars un mana uzstāšanās, pirms kuras (stundu iepriekš) bija sarunāts tikties ar Skotu. Turklāt man bija jāierēķina laiks vēlajām pusdienām un ceļa atrašanai. Palīgā ņēmu google maps, kas reizēm niķojās, tomēr beigās piekrita mani aizvest līdz Anthony Burgess Foundation, kas ir grāmatas "Mehāniskais apelsīns" autoram veltīts centrs/kafejnīca/pasākumu vieta.


Ieņēmu vietu pie galdiņa un piezvanīju Skotam, kurš atbildēja, ka atrodas pavisam netālu un tūlīt būšot. Tā arī bija. Mēs satikāmies, iepazināmies, parunājāmies, vienreiz izmēģinājām savu lasījumu un tad nobaudījām pa vīna/alus glāzei. Skots izstāstīja, ka jūnijā piedalīšoties kādā ar deju saistītā festivālā Rīgā, tāpēc, ļoti iespējams, tiksimies vēlreiz jau pavisam drīz.


Gaidot pasākumu, vietas pie blakus galdiņa ieņēma lietuviešu dzejnieki/tulkotāji Rimas Uzgiris un Marius Burokas. Ar Rimas biju iepazinusies jau Londonas grāmatu tirgū iepriekšējā dienā, bet Marius satiku pirmo reizi. Mūsu iepazīšanās svētkiem par godu :) viņš man uzdāvināja savu tikko angļu valodā iztulkoto dzejas krājumu ar nosaukumu "Now I Understand", ko iztulkojis Rimas, kurš, kā izrādās, ir dzimis Amerikā.

Plašāks atskats uz pašu festivāla pasākumu ir šeit: https://www.europeanpoetryfestival.com/manchester , bet, lūk, mana un Skota uzstāšanās. 


Lasot pirmos divus dzejoļus, deklamējam katrs savas rindas, bet pēdējā dzejolī nolēmām apmainīties – es lasu Skota sacerējumus, viņš – manus. Trešajā dzejolī es lasu frāzes, ko Skots mūsu dzejolim ielika iekavās. Nezinu, kāpēc, bet tajā brīdī man ļoti gribējās smaidīt. Nolasītie darbi nav man īpaši raksturīgi, bet, kā jau minēju, ļāvos eksperimentam un Skota ideju impulsam.

Nākamajā dienā pēc brokastīm man bija pavisam maz laika līdz vilcienam uz Midlsbro; vienīgais, ko paguvu, – aizgāju līdz Skota ieteiktajai Waterstones grāmatnīcai (kāds pārsteigums!), lai iegādātu sev kādu dzejas suvenīru. Nopirku portugāļu dzejnieka Fernando Pessoa grāmatu "I have more souls than one". Lūk, dažas skaistas rindas no tās:

"Lightly, very lightly / a wind, a very light one, passes / and goes away, still very lightly /  and I don't know what I think / and have no wish to know"


Pati pilsēta, Mančestera, man saistīsies ar oranžajiem ķieģeļiem, dinamismu, būvniecību, kustību, pilsētnieciskumu un cilvēkiem, ko tur satiku.

Midlsbro 


Uz Midlsbro braucu kopā ar festivāla organizatoru Stīvenu un dzejnieci Rike (no Vācijas). Sākumā kopā sasēsties iespējas nebija, taču pēc kādas stundas, kad daudzi pa ceļam izkāpa, atradām iespēju sēdēt pie viena galdiņa. Stīvens cienāja mūs ar mandarīniem un stāstiem par to, kā dzejas un mākslas dzīve notiek Londonā un Lielbritānijā. Viņam ir milzīga pieredze gan pasākumu rīkošanā, gan uzstājoties un vadot dzejas meistarklases. Runājām arī par dzejas grāmatu tirāžām, kas būtībā – neatkarīgi no iedzīvotāju daudzuma ir līdzīgas gan Lielbritānijā, gan Vācijā, gan Latvijā.

Kā izrādījās, visi trīs bijām apmetušies arī vienā viesnīcā, kur nokļuvām pēcpusdienā; un atkal līdz pasākumam bija atlicis pavisam maz laika – paguvu izkrāmēties, aizkriet uz tehnikas veikalu pēc adaptera (lai varētu uzlādēt telefonu), (jo viesnīcā bija tikai britu rozetes), kā arī mazliet pastresoju par to, ka nākamajā rītā nav agro vilcienu, ar ko es varētu nokļūt līdz Durham Valley lidostai. Sapratu, ka jāņem taksis, un ar taksometra izvēli man palīdzēja viens no organizatoriem Harry Man (paldies viņam), sazvanīju, sarunāju taksometra ierašanās laiku, un tad (cik nu, bet) mierīgi varēju pievērsties dzejai un domām par uzstāšanos ar Tomu. Viens no dzejoļiem man nebija vēl gatavs, tāpēc sarakstīju to un devos uz Bistrot Pierre, kur ar Tomu bija sarunāta tikšanās pirms pasākuma, lai iepazītos un izrunātu uzstāšanās nianses.

Turpat netālu atradās arī modernās mākslas muzejs/institūts MIMA, kur notika pasākums. Laikā tas nesākās, tāpēc nopirku sev kafiju un lēnām noskaņojos, baudot saules starus, kas caur stikloto loga sienu iekļuva muzejā un paslepus klausījās mūsu radītos dzejoļus.



Ar dzejnieku Tom Weir pēc pasākuma

Plašāks atskats uz pašu festivāla pasākumu ir šeit: https://www.europeanpoetryfestival.com/middlesbrough , bet, lūk, mana un Toma uzstāšanās:


Pēcvārds


Šis brauciens bija fantastiska iespēja, pirmkārt, satikt daudzus brīnišķīgus Eiropas un britu dzejniekus, otrkārt, izkāpt no ikdienas rūtīm, treškārt, pavērot sevi jaunā vidē un apstākļos, ceturtkārt, pirmoreiz uzstāties ārpus Latvijas, piektkārt, ļauties Anglijas pavasara tuvošanās sajūtām un paceļot sevī, pilsētās, cilvēkos, veikt ceļojuma piezīmes, lasīt pa ceļam, saņemt dāvanā vairākus dzejas krājumus no autoriem.

Rīts Midlsbro pilsētā. Gaidot taksometru uz lidostu.

Paldies


Mīļš un milzīgs paldies (brauciena sakarā): Latvian Literature (īpaši Ingai, Jutai, Madarai, kuras palīdzēja un organizēja, un atbildēja uz visiem maniem jautājumiem) par sagādāto iespēju, European Poetry festival organiatoram Stīvenam (Steven J Fowler) par uzaicinājumu, palīdzību, koordinēšanu, Tomam (Tom Weir) un Skotam (Scott Thurston) par brīnišķīgo sadarbību un manu dzejas apvāršņu un impulsu paplašināšanu, Lawrence Schimel par manas grāmatas izdošanu, Jayde Will – par tās tulkošanu un visbeidzot – paldies britu lietum, ka nelija.

Nobeigumā foto ar maniem literārajiem suvenīriem, kas lielākoties ir dāvinājumi – paldies Skotam, Lorensam, Jonam, Mariusam par dzejas grāmatām un Latvian Literature par komiksu grāmatu "The Life of I".