2020. gada 17. septembris

Dzejas dienas Jūrmalā (fragments no 13. sept. dienasgrāmatas)

Kam ir laiks, tas atrod, – šodien gribas sacīt "kas meklē, tas atrod" vietā. Esmu pasākusi valkāt divus rokaspulksteņus – vienu ejošu un vienu neejošu. Par vakardienu: mēs atradām jūru, jo mums bija laiks. Par virzienu pārliecinājāmies, to uzjautājot kādai ceļā sastaptai sievietei. Sastapt ceļā var, tikai ceļā esot. Un tas ir skaistākais, kur būt. 

"Šī ir viena no retajām vietām Latvijā, kur es vēl neorientējos," teica Toms. "Un sevī? Vai tu orientējies sevī?" es varēju pajautāt, bet tā vietā pajautāju, vai viņš ir bijis Krāslavā. "Ne Krāslavā, ne Kārsavā," viņš atbildēja. Tikmēr Madara atbildēja, ka, viņasprāt, Krāslava ir ļoti gleznaina. "Jā," – es varēju tikai piekrist, kamēr mēs maldījāmies, lai atrastu gruzīņu ēstuvi. Pirms jūras vienmēr labāk ir paēst. Un paklausīties dzejoļos, kas sasēdušies pie blakus-galdiņiem. Dzejoļi visbiežāk atrodas tieši ārpus mājas – mēs nosecinājām. "Jāpaceļ tikai pakaļa no dīvāna," – teica Toms. Vai varbūt "dīvāna" viņš neteica. 

Vēl Toms lasīja anekdotes no kafejnīcā atrastā "Kas jauns" izdevuma. Man gandrīz visas likās smieklīgas, bet pie daļas droši vien bija vainīgs vīns, jo nebija jau nemaz tik smieklīgi. Madara sacīja, ka mūs ar Tomu varētu nofilmēt filmā par diviem spiegiem-dzejniekiem. "Esmu ar mieru," es teicu, bet nezinu, vai Toms dzirdēja. Gaidot ēdienu, Madara mēģināja uzminēt pie blakus galdiem esošo cilvēku radurakstus/radniecību jeb kurš kuram ir kas. "Minēt – tā ir dzīve," es nodomāju. Un, par laimi, nekur nesteidzos. Nekur man nevajadzēja tai vakarā būt. Tāpēc varēju būt jebkur. Gruzīņu kafejnīcā, pēc tam pie jūras, pēc tam atkal ceļā un ceļā. 

"Līdz kurai vietai Zasulaukā jums vajag," – vaicāja taksometra šoferis. "Līdz stabam, pie kura pieķēdēts velosipēds," atbildēja Madara. Es ilgi smējos un teicu viņai, ka to es noteikti atcerēšos. Un, re, es tiešām atceros. Bija vēl kaut kas, ko es solīju atcerēties. Labāk ir nesolīt, – to es secināju jau bērnībā, bet tā arī neesmu to iemācījusies.






Fotografēts: 12. septembrī, rakstīts: 13. septembrī

2020. gada 26. augusts

Tūja pirms nedēļas.

 

Jauns vīrietis sarkanos peldšortos.

Vīrietis, kuram tūlīt būs mugurā zelts.

Vīrietis, kuram mugurā zelts.

Četras sievietes un viena jūra.

2020. gada 16. augusts

Ciemos pie Velgas Kriles

“Pat nejaušam mirklim ir vētraina pagātne, 

pašam sava piektdiena pirms sestdienas, 

pašam savs pirms jūnijdienām maijs.” 

(V. Šimborska)

15. augustā devos ceļā uz Valku, uz Velgai Krilei veltīto dzejas pēcpusdienu. Savus ceļabiedrus satiku pirms plkst. 11.00 pie Latviešu biedrības nama, kur mūs gaidīja busiņš. Busiņa šoferis mūs nodēvēja par vedamajiem cilvēkiem, bet mūziķi (Miku Akotu), kurš ieradās pēdējais, par pēdējo cilvēku

Pienākot pie vedamajiem cilvēkiem, kuri tobrīd vēl nebija vedami, bet gan gaidīja pārējos, Toms (Treibergs) pasniedza man cigareti, sakot, ka nevaru būt vienīgā, kas te stāvēs bez cigaretes. Es novilcinājos, bet tad paņēmu. Turēju, turēju to rokās, kamēr, iekāpjot busiņā, kur blakus sēdēja tieši Toms, palūdzu, lai viņš uzdāvināto cigareti paraksta. Ingus Barovskis, kurš strādā Rakstniecības un mūzikas muzejā un kurš brauca lasīt pētījuma fragmentu par Velgas Kriles dzeju, sacīja, ka, lai tik pagaidu pāris gadu desmitus un tad piedāvāju to cigareti muzejam. "Vai kļūšu bagāta," vaicāju. "Diez vai," Ingus atbildēja. "Muzejs ir skops," viņš piebilda. "Skops, jo skops? Vai skops, jo nav naudas?" precizēju. "Otrais variants, kā visas kultūras iestādes," viņš atbildēja.

Toms pa ceļam pajokoja, lai šoferis neaizmirst apstāties pie Brīvdabas muzeja, kur mums paredzēta pusstunda brīvā laika. Šoferis gandrīz noticēja un divreiz pārjautāja, vai tiešām. Pasmējāmies visi, un kādā brīdī, protams, pieturai pienāca laiks, bet ne Brīvdabas muzejā. Piestājām pie kāda benzīntanka, pie kura mūs "noķēra" vecpuišu ballītes ballētāji ar lūgumu nopirkt no viņiem austiņas ar nosaukumu "Skautu austiņa. Vecpuisis 2020". Tā kā skaidrā nauda man bija, vienu nopirku. Vienu nopirka arī Gerds Lapoška, JRT jaunā iesaukuma aktieris, kurš brauca lasīt Velgas dzeju. Nolēmu Gerdu ar austiņu iemūžināt. Otru austiņu uzdāvināju Antrai Krilei – kā suvenīru no mūsu ceļa uz Velgas Kriles mājām, kur viņa rīkoja piemiņas pasākumu savai māsai (jau sešpadsmito reizi). Es piedalījos pirmo reizi, Toms arī, bet Amanda (Aizpuriete) un Ingus Velgas mājās bijuši neskaitāmas reizes.

"Dzīve – atbildība milzīga,

 Var nemanot mazumā pazust.

 Bet lieli ir arī nīlzirgi,

 Ej nu saproti, kas ir mazums."

(Velga Krile)

Pa ceļam Toms palūdza, lai iedodu pašķirstīt savu grāmatu "Siena, ko nosiltināt", pretī iedodot palasīt līdzi paņemto Vislavas Šimborskas (poļu dzejnieces, Nobela prēmijas laureātes) latviski izdoto dzejas izlasi, ko atdzejojis Uldis Bērziņš. Ļoti laba! Baltos vākos. Ar baltu skaudību un prieku to pašķirstīju, cerēdama kādreiz tādu dabūt arī sev. Man ir viņas izlase angliski, bet lasīt to latviski U. Bērziņa atdzejojumā ir pavisam cita bauda.

Lai arī navigācija Velgas mājas "īsti neatrada", saspicējot acis un atmiņas, ceļu atradām diezgan "raiti" un bez kļūdainiem pagriezieniem. Pirms pasākuma palūdzu Amandai, lai kladē ieraksta man kādu sveicienu, kā arī iedzērām pa tasei kafijas un sasveicinājāmies ar klātesošajiem viesiem. 

Pasākuma ievadā Antra, mājas iemītniece un Velgas māsa, nolasīja kādu senu Velgas vēstuli mammai kā veltījumu gan Velgai viņas dienā, gan arī mammai, kura, kā nopratu, nesen aizdevusies mūžībā. Tas bija ļoti skaisti un aizkustinoši. Turpināja ģitārists Miks, kā arī Gerds ar Velgas Kriles dzejas lasījumu un Ingus – ar ieskatu dārza nozīmē un simbolikā Velgas dzejā. Pēc tam savu dzeju palasīju es, Toms, tad Amanda (viņas lasījumā bija viena zīmīga rinda, kas man ļoti patika: "svelmē izkūst robeža starp bezjēgu un jēgu") un noslēgumā bija vēl viena kompozīcija no Mika Akota ar ļoti iedvesmojošu stāstu pirms tās – par to, kāpēc viņš ir iemācījies spēlēt tieši šo gabalu.

Svelme patiešām bija klātesoša, bet tāda patīkama, augustīga. Man ļoti patika, ka lasījumi notika laukā, pagalmā!!! Pēc pasākuma iedzērām kafiju un vīnu (kāds arī ko stiprāku), bija arī uzkodas, maizītes, vīnogas; uztaisījām kopbildi pie mākslas instalācijas "Nobrukušais šķūnītis" (sacīju Antrai, ka manos laukos ir ļoti līdzīga instalācija) un pirms sešiem lēnām un ar pieturām devāmies atpakaļceļā, kas, protams, bija runātīgāks un brīvāks nekā turpceļš, jo bijām jau visi sapazinušies un jo – kafija, protams. Izkāpām Brīvības ielā, katrs aizejot (turpinot) savu ceļu.

Skaista diena, skaists ceļš, un atmiņā spēcīgi iesēdās mājas logs (no iekšpuses) – atvērts, brīvs, vaļā, pie kura stāvēja vāze ar staltām gladiolām, kuru galotnes tiecas uz augšu. Kā dzeja, kā dzejoļi. Kā ilgas.

"un zem mums ir visi nezināmie,

 un virs mums ir visi nezināmie,

 un nekur ir mūsu burvju paklājs"

 (Velga Krile)


"es neatdzimstu, bet tikai dzenos pakaļ vēl dažām dienām, dažām naktīm, tādām kā šī." (Č. Bukovskis)


"Un es krūzi uzlieku uz galda – atnāks viņi padzerties, cik vienkāršība īsta, dzers un neizdzers – un divtik slāps." (Velga Krile)



"Varbūt no visas cilvēces mēs par lieciniekiem tam logam esam palikuši pēdējie." (Velga Krile)


"Ilgi grimst sirds, es nevaru satvert aprises tai vietai, kurā pēdējoreiz redzēju Tevi." (Toms Treibergs)



2020. gada 15. augusts, "Strautiņi", Valka.

2020. gada 27. jūlijs

Cēsis = ceļojuma sajūta

Cēsis ir ļoti eleganta, dāsna un atvērta pilsēta. Vietām tā lutina ar lilijām, vietām – ar sauli. Un tomēr – iekšējā gaisma ir jāieslēdz pašam. Uz palodzes sēžot, var baudīt jūlija krusu, baznīcas torni, laika ritējumu. Var aiziet līdz izstādei "Dzīvās gleznas" un pagūt "mājup" pirms lietus.











2020. gada 21. jūlijs

Mazliet Krāslavas

Suņi, kaķi, puķes un upe. Žogi, logi, lilijas, pastkastes. Dvieļi, margrietiņas, pulkstenis, laiks. Apģērbi, rozes, debesis. Vasara! Silta, citāda, izjusta. Mana! Krāslava.