19 marts, 2017

8 rakstnieka bailes, kurām JĀTIEK pāri

Ilgi briedu šim rakstiņam. Beidzot esmu gatava iztirzāt, manuprāt, būtiskākās un biežāk sastopamās rakstnieka bailes.

Arī es mēdzu uz dažām no tām "uzkārties", taču ir ļoti svarīgi tikt tiem brīžiem pāri, lai turpinātu īstenot savu potenciālu un nenogalinātu radīšanas (rakstīšanas, eksperimentēšanas) kāri.

1. bailes no banalitātes


Ikvienam rakstniekam sava ceļa sākumā sanāk iziet cauri banāliem tekstiem. Ļoti (!!!) iespējams, tos nevajag steigties publicēt, taču tā vietā, lai baidītos no tā, jāturpina rakstīt, slīpēt un daudz, daudz lasīt. Ja emocija ir patiesa, tad ar to noteikti spēs identificēties arī daudzi citi. Baidoties no banalitātes, kas bieži vien (aiz)iet roku rokā ar bailēm no vienkāršības, nereti sanāk iekrist otrā grāvī - samudžinot visu tik ļoti, ka tas vairs nav saprotams nevienam. Tieši tādēļ, manuprāt, latviešu autoru darbi ilgu laiku netika ņemti laukā no plauktiem, jo liela daļa rakstnieku rakstīja sarežģīti un pārgudri, tiecoties pēc augstākās mākslas, bet aizmirstot par vienkāršo lasītāju. Tagad, šķiet, pēc Joņeva "Jelgava 94", Zālītes "Pieci pirksti", Ikstenas "Mātes piens" un daudziem citiem latviešu darbiem, kas ar savu vienkāršību pietuvojās latviešu lasītāju sirdīm, ticība latviešu literatūrai ir atgriezusies. Tiem, protams, ar banalitāti nav nekāda sakara. Gribēju vien pateikt, ka jāatrod ceļš uz vienkāršo, bet bieži vien tas nav nemaz tik vienkārši. :)


2. bailes no sevis atražošanas jeb atkārtošanās


Savu pieredzi nevaram mainīt. Piedzīvots ir tas, kas piedzītots, un tieši tas visbiežāk kalpo par saturu vai iedvesmu radītajiem darbiem. Ne velti ir teiciens, ka dzejnieks visu mūžu raksta vienu un to pašu dzejoli, tikai citiem vārdiem. Iespējams, tajā ir daļa taisnības, taču tikai daļa, jo laiks un pieredzētais (gan priecīgie, gan skumjie brīži) maina un ietekmē cilvēku, tāpēc arī dzejoļu vai stāstu noskaņas mainās. Rokrakstu - to gan - mainīt ir ļoti grūti. Bieži vien arī tēlus vai valodas lietojumu. Iespējams, tieši tādēļ, rakstot kaut ko jaunu, dažreiz liekas, ka esi to jau pateicis kādā citā dzejolī. Arī šeit viens no ieteikumiem ir bagātināt sevi, savu valodu, savu pieredzi, lasot pēc iespējas plašāku klāstu citu autoru darbu (un ne tikai savā žanrā), kā arī ļauties literāriem eksperimentiem.


3. bailes no tūkstošiem reižu aprakstītām tēmām


Atkal par mīlestību? Vai tad viss par to vēl nav pateikts? Bet kas tad vēl mūs uztrauc šajā pasaulē? Visbiežāk tās ir tieši jūtas, attiecības (ar sevi un citiem), pasaules redzējums, sadzīve, pieaugšana, nāve, veselība, pārdzīvojumi, vientulība. Viss, kas ar mums notiek, un droši vien - viss, ko mēs vēlētos, lai ar mums notiek.


4. bailes no citu domām


Te nu tiešām vietā ir teiciens par to, ka visi citi ir pārāk aizņemti ar domām par sevi un saviem darbiem (un nedarbiem), lai īpaši domātu par to, kā (ko, kāpēc) raksta kāds cits. Nē, nu šad un tad jau domā un vērtē, un salīdzina, taču noteikti nebūtu labāk, ja ignorētu vai liekuļotu.

Ir vērts ieklausīties savos skolotājos, redaktoros, recenzentos, bet ne koncentrēties uz to. Jākoncentrējas uz sevi, uz saviem darbiem, savu izaugsmi. Jācenšas veltīt enerģiju jauniem darbiem, nevis ilgstošai veco darbu iztirzāšanai vai pašvērtēšanai. Vienmēr būs kāds, kam patiks. Vienmēr būs kāds, kam nepatiks. Labi, ka tā. Dzīvei, pasaulei jābūt līdzsvarā. Un bailes diemžēl var novest tikai un vienīgi pie neradītiem literāriem darbiem.

5. bailes no baltas lapas


Tās laikam ir rakstnieka pamatbailes. Pildspalva rokās. Un balta lapa. Vai dators, kurā atvērts Word dokuments. Un simtiem domu. Vai nevienas. Bet ar kaut ko ir jāsāk. Ar ko?

6. bailes no klusumiem/pauzēm


Pēc uzrakstītiem vai publicētiem darbiem mēdz sekot ilgas klusuma jeb nerakstīšanas pauzes. Jā, tās dažreiz biedē, taču, lai rakstītu, ir nepieciešams arī dzīvot - piedzīvot, pārdzīvot, ceļot, bagātināt sevi ar kultūras notikumiem, satikties ar cilvēkiem un galu galā - nodarboties ar sadzīvi. Lai nu kā - ilgstoša nerakstīšana, manuprāt, tomēr var kaitēt, tāpēc ir vērtīgi atrast kaut 5 minūtes dienā (vai naktī), lai ļautos pilnīgi jebkādām piezīmēm (automātiskai rakstīšanai, zemapziņas plūsmai, pateicībām vai pierakstiem par piedzīvoto, redzēto, izjusto), lai uzturētu sevi un savu rakstīšanu tonusā, ritmā, plūsmā, kustībā.

Fragmenti no F. Kafkas dienasgrāmatas

7. bailes atšķirties


Par to galīgi nevajadzētu satraukties. Būt atšķirīgam - patiesībā ir ļoti vērtīgi. Jaunas balsis, jauni rokraksti vienmēr ir cieņā. Tos meklē, no tiem iedvesmojas. Tos apbrīno, jo viss atšķirīgais savā ziņā ir drosmīgs. Es biežāk gribētu ļauties drosmei, izaicinājumiem. To pašu novēlu arī tev!

8. bailes no sava iekšējā kritiķa


Viņš gan nesnauž, vai ne? Vienā seminārā saņēmu lielisku ierosinājumu - uzrakstīt viņam vēstuli - jā, vēstuli savam iekšējam kritiķim, lai izteiktu viņam visas pretenzijas. Jo pārāk brīvi viņš tomēr nedrīkst justies. Un viņam tas ir jāpasaka. :)

11 februāris, 2017

Dzīve - pastaiga, nevis dzīve - skrējiens JEB mani iespaidi par filmu PATERSONS

Filmas plakāts kinoteātrī Splendid Palace
"Would you rather be a fish?" (jautājums jeb rinda no kādas dziesmas, ar ko beidzas filma Patersons)

Mana atbilde ir Nooo! Nē!!! Jo tad es nebūtu redzējusi šo Patersonfilmu, kas ir burvīga. Aizkustinoša. Vienkārša. Smieklīga. Omulīga. Vērojoša. Poētiska.

Filma, kas aizslīd lēni, bet piepilda. Ar dzeju, ar domām par laiku, dzīvi, rutīnu. Par skaisto i k d i e n ā, ko jāpagūst pamanīt dzīves skrējienā (nē, drīzāk - dzīves pastaigā), jo galvenais varonis Patersons, manuprāt, dzīvo tieši kā pastaigājoties, ne skrienot, un, iespējams, tieši tādēļ viņa poētiskajās acīs tik daudz kas aizķeras.

DETAĻAS

Katram solim un rituālam viņa ikdienā ir nozīme - rīta pastaigai uz darbu, darba cēlienam (viņš ir autobusa šoferis, kas paralēli pilsētas vērošanai vēro arī pasažierus/viņu sarunas un laiku pa laikam pieraksta kādu dzejas rindu - visbiežāk pirms izbraukšanas no darba garāžām), gājienam mājup no darba, vakariņām ar mīļoto, vakara pastaigai ar suni un alus kausam vietējā bārā, (kur viņš parunājas ar bārmeni un satiek arī citus apmeklētājus).

Gan pats varonis, gan filma ir ļoti vērojoša, apcerīga. Katrai detaļai ir nozīme. Sērkociņi, kas iedvesmo dzejolim (arī man tā ir gadījies:)). Ūdenskritums, pie kura Patersons bieži atnāk pasēdēt. Pastkaste, kas vienmēr apgāzta. Pulkstenis, ko viņš ik rītu uzvelk uz rokas. Rīta saule, kas pamodina. Riņķīšpārslas, ko viņš ēd brokastīs. 

VIEDTĀLRUŅA TĒMA

Filmā tiek vairākkārt uzsvērts un parādīts, ka galvenajam varonim nav viedtālruņa un ka viņš to nemaz nevēlas. Cik zinu, arī pašam filmas režisoram Džimam Džārmušam ir šāda nostāja - viņam nav klēpjdatora, viņš nelieto e-pastu, īsāk sakot, viņš savā dzīvē izvairās no viedierīču lietošanas, lai nepalaistu garām dzīvi sev apkārt.

"Neesmu pret tām, bet uzskatu, ka tās laupītu visu manu laiku, kuru vēlos veltīt rakstīšanai, lasīšanai, kā arī filmu un mūzikas radīšanai," tā viņš to komentē, un, protams, lielā mērā gribas tam piekrist, jo arī pati izjūtu, ka daudz sava radošā laika zaudēju internetā, kā arī esmu pamanījusi, ka liela daļa manu dzejas rindu "atnāk" tieši pastaigu laikā vai - braucot ar trolejbusu/autobusu/mašīnu, kad pasaule (pilsēta, lauki) it kā slīd garām (prom), bet patiesībā slīdi tu pats. Pilsēta paliek. Viss paliek.

DZEJA

Viens no filmas galvenā varoņa Patersona dzejoļiem filmā skan šādi:

"When you’re a child you learn there are three dimensions
Height, width and depth
Like a shoebox
Then later you hear there’s a fourth dimension
Time"

...un patiesi... Laiks ir viena no nepastarpinātajām filmas tēmām. Filmai parādot, kā paiet Patersona (darba) diena, kā paiet vakars, rīts, nedēļa, tā liek aizdomāties, ko no savas ikdienas (rītiem, dienām, vakariem) mēs paši paņemam līdzi (savās atmiņās un emocijās) - ko esam jutuši, piefiksējuši / vai neesam paskrējuši garām pasaulei/paši sev?

Nobeigumā

Iesaku izlasīt Ditas Rietumas recenziju "Šoferis ar dzeju dvēselē" par šo filmu.

Ļoti patika arī rakstnieces/režisores Kristīnes Želves tvīts:

"Džarmuša "Patersons". Ja vienā vārdā - brīnišķīgi! Ja vairākos - skaista atzīšanās mīlestībā 20.gs. un rakstītajam vārdam @Kino_Splendid"

Filmas treileris

09 februāris, 2017

Par grāmatas dzimšanas dienu - 5. februāri

5. februārī apritēja gads, kopš iznāca mans dzejas krājums "Tu neesi sniegs". Tam par godu portālā "Goodreads" biju noorganizējusi viena grāmatas eksemplāra "giveaway" jeb izlozi, ko veic pats portāls. Mans uzdevums ir tikai nogādāt uzvarētājam fizisku grāmatas eksemplāru. Šis bija jau trešais manis organizētais "giveaway", un iepriecināja tas, ka šoreiz potenciālo lasītāju skaits bija vislielākais (36). Iepriekš tie bija 24 un 29 cilvēki. Par laimīgo uzvarētāju kļuva blogere Līga Sproģe, kura grāmatu jau ir saņēmusi. Prieks!

Paciņas pakošanas darbi

Uz 5. februāri (iepriekš nemaz neaizdomājoties, ka tā būs grāmatas dzimšanas diena) man bija iegādātas 2 biļetes uz izrādi DZEJA. Pati gāju jau otro reizi (iepriekš to biju apmeklējusi pirms 2 gadiem), un šoreiz sev līdzi aicināju māsu.

Kāpēc gāju otrreiz?

Pirmkārt, jau pirmajā reizē skatoties izrādi, sapratu, ka tā ir MANA! Jo tajā skan tikai un vienīgi dzeja, bet!!! skumja dzeja, smieklīga dzeja, aizkustinoša, bērnišķīga, trausla dzeja, priecīga, durstoša dzeja. Par laiku, par nāvi, par mīlestību, par bērnību, par kartupeļiem, par tukšumu, par pārlaimību. Veca dzeja un jauna dzeja. Mūžīga dzeja. Improvizācija, saspēle, dialogi, monologi, mulsums, klusuma pauzes, lappušu šķirstīšana, rindu aizmiršana. Ļaušanās.

Turklāt izrāde ik pa laikam tiek papildināta ar jauniem dzejoļiem. Un tāpēc seko:

Otrkārt, jo biju padzirdējusi no viena dzejnieka, kurš apmeklēja šo izrādi, ka tajā skanējis kāds mans dzejolis.

Es to gribēju dzirdēt! Un patiešām, aizejot otro reizi, pēc diviem gadiem, es tajā saklausīju divus savus dzejoļus. Tas bija ļoti, ļoti pacilājoši, jo, pirmo reizi skatoties, pat iedomāties nevarēju, ka kādreiz šajā izrādē skanēs mani dzejoļi. Prieks!

Lūk, viens no dzejoļiem, kas skanēja izrādē:

***
No rītiem mēs jautājam viens otram: kā gulēji,
pusdienās: ko tu ēdi,
vakaros: kā pagāja diena.

Un mēs abi 
labi zinām, 
ka nav svarīgāku jautājumu par šiem,
ja nu vienīgi - 
vai tu piedosi
man?

(54. lpp grāmatā "Tu neesi sniegs")

2014. gada video sižets par izrādes DZEJA tapšanu

Dzejas sakarā vēlos noskatīties arī filmu "Patersons", kas ir par autobusa šoferi, kurš ikdienas skaistumu ietērpj dzejā un velta to savai mīļotajai. Domāju, ka jau brīvdienās tikšu uz kino, lai ļautos šai romantiskajai kino lentei. Gaidu ar nepacietību! :)

Nobeigumā 

Ceru, ka arī savas dzīves otrajā gadā mana dzejas grāmata turpinās satikties ar lasītājiem. Paldies ikvienam, kurš to ir izlasījis, kā arī īpašs paldies tiem, kuri ir atstājuši atsauksmi portālā Goodreads.

01 februāris, 2017

Ko es redzēju janvārī? (5 kino piedzīvojumi)

Janvāris manā dzīvē izvērtās par kultūrskaistu un bagātu mēnesi (būts gan teātra izrādēs, gan kino, gan lasītas vairākas grāmatas), tomēr visspilgtākie janvāra iespaidi saistās tieši ar filmām (tikko secināju, ka janvāris iesākās un noslēdzās ar kinoteātra apmeklējumu. 1. janvārī biju uz LA LA LAND, bet 31. janvārī - uz filmu ZOOLOĢIJA. Pa vidu vēl būts uz filmām KOMŪNA, MĀCEKLIS un MĪLESTĪBAS SAVIENOTĀS VALSTIS.

Padalīšos nelielā emocij-iespaidu recenzijā par katru.

Sākšu ar LA LA LAND (režisors: Damien Chazelle), ja reiz ar to arī sākās mans gads. Un jāatzīst, ka tā ir brīnišķīga filma, ar ko iesākt jaunu gadu. Iedvesmojoša, pacilājoša, žilbinoša, saldi skumja, aizkustinoša. Kā liela daļa auditorijas - pirms skatīšanās lūkojos uz filmu ar aizdomām. Pirmkārt, likās, ka būs banāla. Otrkārt, mūzikls nav mans žanrs. Bet, iznākot no filmas, nonācu pie secinājuma, ka LA LA LAND spožums un panākums TIEŠI slēpjas žanrā, kā arī spējā banālas lietas parādīt nebanāli. Tā, kā tas ir. Parādīt grūtības, cīnoties par savu sapņu piepildījumu (padoties vai saņemties), parādīt to, cik svarīgi ir, lai kāds tuvs cilvēks tev notic un tevi atbalsta (un tas patiešām bieži vien maina iznākumu), parādīt to, cik sarežģītas izvēles ir jāveic ceļā uz panākumiem (mīlestība vai sapņu darbs?), un, nākot no kino, prātā nebeidz rosīties domas par sapņiem un par mīlestību. Vai mīlestība bija sapnis? Vai sapņa piepildījums, ja tajā vairs nav mīlestības, ir pilnīgs?



KOMŪNA* - dāņu režisora (Thomas Vinterberg) filma par kādu precētu pāri (ar bērnu), kuru īpašumā nonāk liela, liela māja, kuru sākotnēji viņi nemaz apdzīvot neplāno (vīrs ir pārliecināts, ka viņu ģimenei tā ir par lielu un plāno to pārdot), taču sievai ienāk prātā saaicināt draugus un izveidot KOMŪNU, kurā visiem kopā šajā mājā dzīvot, dalot pienākumus, īpašumu un dzīvesprieku. Sieva tik ļoti aizraujas ar šo ideju, ka beidzot tā piepildās - un viņas dzīvē vīrs sāk ieņemt otro vietu. Vīrs to, protams, sajūt, un tieši šajā brīdī dzīve piespēlē viņam citu sievieti, kurā viņš iemīlas. Problēmas sākas tad, kad komūnai ir jāizlemj, vai tajā paliks dzīvot vīrs ar mīļāko vai sieva, jo acīmredzot dzīve visiem trim tur nav iespējama. 

Ļoti reālistiska drāma ne tikai par attiecību krīzi, bet arī par novecošanu, par nespēju sevi savākt kopā, piedzīvojot tik pamatīgas sāpes un pārdzīvojumus, ka tie vairs neļauj koncentrēties ne darbam, ne kam citam.

*Cilvēku kolektīvs, kas apvienojies kopīgai dzīvei, pamatojoties uz kopēju īpašumu un darbu. (termina skaidrojums no vardnica.lv)


K-Suns

MĀCEKLIS (režisors: Kirill Serebrennikov) - filma par jaunieti, kurš pasaules glābiņu (no meliem, netikumības u.tml.) meklē Bībelē, mēģinot visai ekstrēmos veidos (arī pārkāpjot morālas un likuma normas) uzstiept savus uzskatus visiem apkārtējiem (skolai, ģimenei), kuriem savukārt jātiek galā ar šo problemātisko jaunieti. Notiek vainīgo meklēšana, vainu kā bumbiņu mētājot - te uz skolu/skolotājiem, te ģimeni, te mācītāju. Filma (pēc tās noskatīšanās) konfrontē skatītāju ar tādiem jautājumiem kā - ko es darītu ar šādu skolēnu vai bērnu? Vai ir iespējams viņa prātā/uzskatos kaut ko mainīt? Kurš to spētu izdarīt? utt.


Poļu režisora (Tomasz Wasilewski) filma UNITED STATES OF LOVE iegriež ar spēcīgām alkām pēc mīlestības, kas noved pie neatgriezeniskām sekām un psihes problēmam. Filma, kas iecērt ar destruktīvu attiecību attēlojumu (un iekšā iesāpas jautājums - kāpēc, kāpēc pasaulē ir tik daudz šādu attiecību?), ar sāpīgiem likteņiem, ar ciešanu panešanu uz trauslajiem cilvēku pleciem, kuriem, iespējams, nav ne jausmas, kas ir mīlestība, un, iespējams, nekad arī nebūs.


Kino Bize

ZOOLOĢIJA - it kā jau filma par sievieti ar asti, bet patiesībā - par kaunu, par nosodīšanu, par nespēju pieņemt citādo. Un tomēr, tikai atzīstot atšķirīgo sevī (un to iemīlot), mēs spējam būt patiesi laimīgi. Droši vien par to - jā. 

26 janvāris, 2017

5+1 dziesmas, ko klausos janvāra vakaros

1) Intars Busulis (Māra Zālīte, Kārlis Lācis) / Nākamā pietura - depo




2) Pale / Too Much




3) Sohn / Tremors




4) La La Land / City of Stars




5) Bandmaster / Give Me a Taste



6) Ассаи feat. Иван Дорн / Река


Grāmatas "Tu neesi sniegs" GIVEAWAY portālā Goodreads par godu grāmatas iznākšanas dzimšanas dienai

5. februārī svinēšu gadu, kopš iznācis mans pirmais dzejas krājums "Tu neesi sniegs". Šim skaistajam, svinīgajam un man personīgi ļoti svarīgajam notikumam par godu vēlos kādam no grāmatas potenciālajiem lasītājiem uzdāvināt vienu grāmatas eksemplāru (ar parakstu, protams). No šodienas, 26. janvāra, līdz grāmatas dzimšanas dienai, 5. februārim, (tas, ir, 10 dienu laikā) eksemplāram var pieteikties portāla Goodreads akcijā GIVEAWAY ŠEIT. Ja neesi reģistrējies portālā Goodreads, to var izdarīt ļoti vienkārši (arī caur Facebook profilu). Tas ir foršs portāls, kurā vērtēt izlasīto, draudzēties ar citiem grāmatu lasītājiem, gūt jaunas idejas lasāmvielai, veidot tematiskus grāmatplauktus, lasāmo grāmatu sarakstus utt. 

Šis gads gan pašai grāmatai, gan man kā tās autorei :) bija skaists un piepildīts. Ārkārtīgi priecājos par grāmatas prezentācijas pasākumiem DAD Cafe (februārī) un Krāslavas Centrālajā bibliotēkā (martā), par lasījumiem Dzejas dienu pasākumos pie Raiņa pieminekļa un Ojāra Vācieša muzejā (septembrī), par novadīto dzejas meistarklasi nometnē Creative Writing Limbažu novadā (jūlijā), par dalību Spīķeru Dzejas slamos, par brīnumskaisto pasākumu VĪNS UN DZEJA Zunda dārzā, kā arī par piedalīšanos LU HZF Akustiskajā vakarā (decembrī).

*

Īpašu PATEICĪBU vēlos izteikt grāmatu blogeriem: Mairitai, Elīnai, Anetei, Agrim, Diānai, Kristīnei, Martai, Austrai par grāmatas pamanīšanu, vērtēšanu, viedokļa izteikšanu, likšanu dāvanu ieteikumos u.tml., Sandrai Ratniecei un Lindai Grīnbergai par grāmatas recenzēšanu, kā arī, protams, ikvienam, kurš grāmatu pircis, lasījis, ieteicis citiem, atsaucies uz to sociālajos tīklos u.tml. Ikviena grāmatas pieminēšanas reize mani iedvesmo un sapurina turpināt darboties un radīt. Paldies! :)

Te dažas saites uz iepriekš publicētiem bloga ierakstiem par un ap grāmatu:




24 janvāris, 2017

6+1 INSTAGRAM konti, kas padara manu ikdienu košāku. II daļa (papildināta)

Ir instagram konti, kuru publikācijas gaidu ar nepacietību un kuri mani uzrunā kaut kā īpaši - caur ilgām, kaisli, stāstu, vienkāršību, mākslu un poētiskumu.

Turpinu dalīties savos favorītos. 

1. daļa tika publicēta pirms gada šeit.

1) ars.poetica_ (tulkojumā - dzejas māksla)


Mākslas, dzejas, kino, kaisles un jutekliskuma, kā arī brīnišķīgu citātu apvienojums vienā instagram kontā, kas pēdējā laikā ir viens no maniem absolūtiem favorītiem.

ars.poetica_


"I love you, with a touch of tragedy and quite madly." 
(Simone De Beauvoir)

"There are silences made just for us."
(Roberto Bolano)


Mūsdienu pasaules un ilgu attēlojums filozofiskās un dziļās ilustrācijās ar moto: Take your broken heart, make it into art

henn_kim



Pavisam nesen izveidots instagram konts, kas apkopo elpu aizraujošākos un spilgtākos Krāslavas skatus. Ielūkojos tur ikreiz, kad man pietrūkst manas mīļās, skaistās, dzimtās sirdspilsētas.

kraslava.i.love.you



Šis ir viens no kontiem, ar kura palīdzību remdinu savas ilgas pēc Parīzes. Ne jau pēc kliedzošās Eifeļparīzes, bet mierīgās, skaistās nostūru Parīzes, kas klusi turpina sevi ik dienu.

its_all_paris


Latvijā dzīvojošs dzejnieks ar pseidonīmu Misha Selifanov, kurš lielākoties raksta krievu valodā, taču viņam ir arī bilingvālie, tas ir, latviešu-krievu dzejoļi. Mani uzrunā viņa dzejas eksperimenti un arī skaistās dabas ainavas.

mishaselifanov


6) flos.lv


Stāsts par to, ka aiz katras herbārijkartītes slēpjas kāds lielāks vai mazāks ceļojums, pastaiga (došanās puķēs), stāsts un pacietība. Man ļoti patīk šī instagramkonta pieturēšanās pie stila un tematikas, kā arī dabas skaistuma "piezūmošana" jeb tuvplāns.

flos.lv

Arī man pašai ļoti patīk reizi pa reizei iespiest kādu (ceļojumā noplūktu vai uzdāvinātu) puķi dienasgrāmatā - tas rada tādu saldenrūgtu nostalģiju par atmiņu saglabāšanu/iemūžināšanu.

7) doro_bot


Māksliniece no Hamburgas, kas par sevi saka tā: "I write and design "get-up-from-the-sofa-and-do-something!"-books for teenagers and young adults". Viņas (papīra/zīmuļu u.c. priekšmetu) video un bilžu animācijas ir fantastiskas, iedvesmojošas, pacilājošas un labu garastāvokli (vai vismaz smaidu) garantējošas. :)

doro_bot

15 janvāris, 2017

Mani sauc Lūsija Bārtone. Elizabete Strauta

Ģimene - tā ir vieta, no kurienes mēs nākam. Apzināti saucu to par vietu, jo tā ir pirms pilsētas, pirms valsts, pirms visa. Tas ir mūsu pirmsākums. Tur mēs iemācāmies pirmos vārdus, pirmos glāstus, pirmos soļus, pirmās dusmas, vilšanās, savu pamatvērtību pieredzi, savus iespaidus par to, kā darbojas pasaule un cilvēku attiecības. Tieši tāpēc tā ir tik svarīga vieta, kas ietekmē to, kādi mēs esam, to, no kā mēs baidāmies, to, kā mēs mīlam, kā mēs jūtamies attiecībās un vienatnē.

Lai gan bērnību mēdz dēvēt par laimīgo laiku, par drošības saliņu un bezrūpīgāko dzīves periodu, reti kurš tā simtprocentīgi var tam piekrist, jo tas vienlaikus ir arī laiks, kurā sakņojas visas mūsu lielās problēmas, ar ko saskaramies, kad esam jau izauguši un jautājam sev - kāpēc esmu tāds, kāpēc es uzvedos tā, kāpēc man pietrūkst tā u.tml. 

Un bērnība ir atbilde. Attiecības ar vecākiem ir atbilde. Ne uz visu, visu, protams, bet uz ļoti, ļoti daudz ko. Un tieši par to ir šī grāmata "Mani sauc Lūsija Bārtone" - par atbilžu meklēšanu sevī, savā bērnībā, sarunā ar mammu. Sarunā, kas ir tik ļoti svarīga un tik ilgi, ilgi gaidīta, jo bērnības bagāža, ko visu laiku nesam sev līdzi, ļoti bieži kļūst tik smaga, tik neizrunāta, tik nepanesama, ka tā vienu dienu ir jāsāk krāmēt laukā. Atceroties. Iedziļinoties. Piedodot. Panākot pretī.

Ko, protams, izdarīt nav viegli. Un tomēr tik ļoti gribas sasniegt to iekšējo mieru, ko sniedz sakārtotas, izrunātas attiecības. 

Bet vai tas ir iespējams? 

Īpaši, ja otrs cilvēks nav ar mieru un...

... ļoti iespējams, ka atbilde uz to ir meklējama viņa paša bērnībā.

Skaudra, sirdī dzeloša grāmata, kas katram liks parakņāties sevī un savā bērnības bagāžā. Un, ticiet man, - viegli tas nebūs.

#manisauclūsijabārtone

12 janvāris, 2017

Franz Kafka. Letters to Milena

Ievads. Prāga


Pagājušā gada novembrī biju Prāgā, kur, apmeklējot Kafkas muzeju, nonācu līdz domai, ka "suvenīrs", kas man pašai sev jāatved no Prāgas, ir kāda Kafkas grāmata. 

Ielu māksla Prāgā (Kafka čehu valodā nozīmē vārna)

Nekad iepriekš neko no Kafkas nebiju lasījusi, tāpēc izvēles horizonts bija visai plašs, taču, ienākot "Shakespeares and Sons" veikaliņā, kas atradās turpat netālu no muzeja, pirmais, kas iekrita acīs, bija Kafkas vēstules Milenai. 

Mans "suvenīrs" no Prāgas - grāmata "Franz Kafka. Letters to Milena"

Žanrs


Vēstuļu žanrs ir ļoti intīms, neparasts un skaists, manuprāt. Lai gan vēstule tiek adresēta kādam cilvēkam, tomēr bieži vien ir sajūta, ka patiesībā tas ir monologs pašam ar sevi, izvēloties tēmas, kas rakstītājam ir svarīgas un aktuālas rakstīšanas brīdī (ikdienas darbi, laikapstākļi, emocijas, veselības stāvoklis, (kas Kafkas gadījumā tika pieminēts ļoti bieži, jo viņš daudz slimoja) lasītās grāmatas, avīzes, apmeklētās vietas, satiktie cilvēki u.tml. Un, protams, caur to visu paralēli tiek uzrunāts arī vēstules adresāts, kuram gribas pastāstīt svarīgāko, atbildēt uz viņa sacīto, pajautāt, kas jauns viņa dzīvē un varbūt - sarunāt tikšanos.


Attiecības



Franca Kafkas un Milenas attiecības bija ļoti sarežģītas un svārstīgas. Viņi iepazinās, kad Milena sāka tulkot Kafkas darbus, pēc tam viņi sarakstījās caur vēstulēm, jo Francs dzīvoja Prāgā, bet Milena - Vīnē, turklāt bija precēta. Vēstulēs viņi nepārtraukti mēģināja sarunāt tikšanos, taču, cik sapratu, dzīves laikā viņi satikās tikai dažas reizes. 

Bilde no maniem vēstuļu rakstīšanas vakariem

Viņu jūtas noteikti varētu nosaukt par iemīlēšanos, taču lielākoties tās bija balstītas uz ilūzijām vienam par otru. Sarakste abiem kļuva par sava veida atkarību, viņi rakstīja/sūtīja vēstules katru dienu, degot nepacietībā saņemt atbildi. Taču - kā jau rakstīts vārds - tas bieži atnesa ne tikai prieku un aizgrābtību, bet arī pārpratumus, ko rakstiski atrisināt ir daudz sarežģītāk, nekā sarunājoties aci pret aci.

Laika prognoze, rakstot vēstules


Nobeigums


Vēstuļu rakstīšana abiem aizņēma tik daudz laika un enerģijas, ka sāka traucēt darbam, miegam, visam, tāpēc pēdējās vēstulēs Kafka pats piedāvāja Milenai sākumā rakstīt retāk, tad pārtraukt saraksti pavisam, jo nespēja vairs izturēt spriedzi, kas pārņēma viņa ikdienu.

Atkāpe


Savās vēstulēs Kafka ļoti daudz filozofēja par vēstuļu rakstīšanu, ilgām, bailēm. Mani ļoti uzrunāja viņa izteiktās domas. 

Lūk, daži no maniem mīļākajiem grāmatas citātiem:


"There's no law to prevent me from writing to you once again." 

"It's actually impossible for a letter to have arrived, but try and explain that to the heart."

"Recently I dreamed about you again, it was a long dream, but I remember hardly anything of it. I was in Vienna, of which I remember nothing, but then I came to Prague and had forgotten your address, not only the street but the town too, everything."

"I couldn't write in the office because I intended to work and I couldn't work because I was thinking of us."

"Either the world is so tiny or we are so enormous, in any case we fill it completely."

"It's rather gloomy in Prague, no letter has arrived, the heart is a little heavy."

"All day long I was preoccupied with your letters, in torment, in love, in worry, and in quite an indefinite fear of something indefinite."

Kādas durvis Prāgā (11/2016)