23 augusts, 2016

Lauki. Mežs. Dārzs. Augusta raža.

ejam sēņot!

pirmā sēne, ko satikām

meža detaļas

viss. vienos. tīklos.

Asteru pušķītis māsasmeitiņai Adrijai

Gurķu v i r t e n e

Augusta raža

Ir. ko. sargāt.

16 augusts, 2016

Kas ir manā jūlija/augusta lasāmplauktā?

1) H. Vasmu romāns Septītā tikšanās

Ir grāmatas, kas ievelk sevī lēni, bet pamatīgi. "Septītā tikšanās" ir viena no tādām. Tagad, kad esmu pāri 200. lappusei, - lasās ļoti ātri un esmu dziļi iekšā galveno varoņu dzīvē, taču sākums sevī iešūpoja diezgan rāmi (kā liegs vējiņš) un vajadzēja mazliet pacietības, lai neņemtu ilgas lasāmpauzes.

Ķerties šai grāmatai mani rosināja/iedvesmoja gan šī atsauksme, gan arī autores rakstīšanas stils, ar ko iepazinos grāmatā "Šie mirkļi".


2) Žurnāla Veto magazine 37. numurs

Stāsts par to, kā tiku pie šī žurnāla numura, ir īpašs. 

Sākšu ar to, ka vasaras vidū apmeklēju RSU organizēto Kultūras žurnālistikas vasaras skolu Pārdomāt Mediēt Pārveidot, kas norisinājās jau trešo gadu (un, kā ierasts, bija pilnīgi bezmaksas) - brīnišķīga pieredze (diskusijas, lekcijas, darbnīcas, kino, tikšanās utt.) par un ap kultūru un tās atspoguļojumu medijos.

Viens no šī gada vasaras skolas pasākumiem bija tikšanās ar Veto magazine veidotājiem bārā Vieta, kur dabūjām apskatīt visus Veto numurus, pie dažiem tikt, kā arī uzzināt vairāk par Veto ideju un stāstu - kā viņiem gājis un kā iet, un kā viņi nodrošina savu pastāvēšanu.

Man personīgi ļoti patīk žurnāla tēmas koncepcija - katram numuram ir sava tēma. Piemēram, attēlā redzamā - 37. numura - tēma ir Atkārtojums, kas runā gan par rituāliem, ko atkārtojam ik dienu, gan par idejām, kas atkārtojas, gan par to, kā sevi neatkārtot u.tml.

Esmu žurrnālam aptuveni pusē, bet jūtu, ka izlasīšu visu (lasu visus rakstus pēc kārtas). Un plānoju iegādāties jauno numuru, kura tēma ir Kultūršoks.


3) Jūlija beigu/augusta sākuma žurnāls Sestdiena

Žurnāla SestDiena jūlija beigu numuru iegādājos, jo tajā bija raksts par dzejnieku ar pseidonīmu Misha Selifanov, kura daiļradei sekoju jau kādu laiku. Lai gan dzīvē nekad satikušies neesam, tomēr sadarbojamies un sazināmies virtuāli - esam atdzejojuši viens otra darbus un visādi citādi centušies viens otru iedvesmot, tāpēc bija ziņkārīgi izlasīt interviju ar viņu. Lielākoties viņš raksta krievu valodā, taču viņam ir arī bilingvāli dzejoļi, kur krievu valodas rindiņas mijas ar latviešu.


4) Ezeriņa noveļu izlase

Ezeriņa noveļu grāmatu atradu Otrās Elpas bezmaksas plauktiņā. Pagaidām vēl lasīt neesmu sākusi, taču plānoju kādu noveli izlasīt jau tagad, augustā un tad turpināt - septembrī.


5) Remarka romāns Ēnas paradīzē

Remarka romānu izrāvu cauri diezgan ātri un uzrakstīju par to arī atsevišķu atsauksmi. Pēc grāmatas izlasīšanas biju paņēmusi mazu lasīšanas pauzīti, jo gribējās, lai grāmata ar daudzajām atziņām un domām vēl manī mazliet padzīvojas.


6) Ievas Rupenheites dzejas krājums Melnās krelles

No sava dzejas grāmatu plauktiņa ik pa laikam izņemu kādu krājumu, ko palasīt lietainās dienās, aiz loga kliedzot pilsētas kaijām.

Pēdējās dienās esmu pašķirstījusi un palasījusi Ievas Rupenheites dzejas krājumu "Melnas krelles" (2007. g.), kas satur izjustus, sāpjupilnus, emocionālus, intīmus dzejoļus. Lūk, viens no tiem:

***
Tik tumša kā sarkanvīna nogulsnes vai
Tērauds uz pirkstu spilventiņiem
Ir mana diena pret tevi
Neskatos arī acīs
Asinis asaras lietus vīrs
Skumju ziliem vai viršiem skrien dienas
Asini asaras lietus virst
Kā zeme bezsniega ziemā
Cik liela nozīme nogulsnēm
Vīna vairs nav tikai mieles

(29. lpp)


Jūlijā / augustā biju plānojusi lasīt vēl 2 no Bookdepository pasūtītus dzejas krājumus angļu valodā, bet diemžēl piegāde ir riktīgi iekavējusies, un gaidu jau vairāk nekā pusotru mēnesi. Ļoti ceru, ka saņemšu vēl pirms septembra.

08 augusts, 2016

Lietus. Sēnes. Āboli. Augusts.

Dāsnajās augusta debesīs patvērušies lietus mākoņi, kas iesildās rudens lietavām. Mēģinājums pēc mēģinājuma, un septembris - jau pavisam tuvu. Ilgas kļūst arvien garākas. Kā gladiolas. Noskaņojums - arvien spuraināks. Kā asteres. Mirkļi arvien sulīgāki un ritmiskāki. Kā āboli, kas cits pēc cita ieņem savu vietu rudens dārzā. Kā zvaigznes, kas debesīs grūstās par brīvo kritienu. Kritīs jau arī. Tāpēc ievēlies kaut ko. Ievēlies ļoti.

Spurainās asteres mammas dārzā

Mīļais sēņu sargs

Slaida, skaista beciņa

Mammas atrastās baravikas

Daudz, daudz ābolu

Lietus ir ūdens. Mēs arī.

Gaileņu paslēpes

Apstājusies kritienā

Ilgu purvs

Vēl mirkli - zaļš. Un tad rudens.

Divas

01 augusts, 2016

Ēnas paradīzē. Ē. M. Remarks

"Man radās sajūta, it kā es būtu sev vienam vakaram aizņēmies gluži citu dzīvi, kuru rīt vajadzēs atdot atpakaļ." (57. lpp)

Kā es tiku pie grāmatas


"Tiklīdz jūsu rokās nonāk kāda noteikta grāmata, ir piemērots brīdis, lai to izlasītu." (M. Kondo)

Remarka grāmatu "Ēnas paradīzē" nopirku ibook. Patiesībā tur meklēju H. Vasmu Dinas grāmatu un, ieraugot, ka pie tās pašas tirgotājas pa 50 centiem var dabūt arī Remarku, nodomāju, ka tad nu beidzot ar viņu ir jāiepazīstas. 

Līdz Vasmu tā arī tikusi neesmu, jo uz naktsgaldiņa vēl nepabeigta stāv viņas "Septītā tikšanās", kas jāpabeidz, pirms ķeros Dinas grāmatai, taču Remarks bija nepacietīgs un gaidīt negribēja (galu galā - grāmatām labāk zināt, kura rindā uz mani kā lasītāju būs pirmā). Turklāt grāmatas iegādes brīdī ar joni tuvojās nākamā grāmatu kluba tikšanās, kuras tēma bija VĪRIEŠI.

Tā nu Remarku sāku lasīt UZREIZ, tas ir, kādas 5-10 minūtes pēc brīža, kad grāmata nokļuva manās rokās. Biju iegājusi kafejnīcā TINTO, un, kamēr dzisa mana pūkainā latte, iegrimu romānā. Tas patiešām notika ātri, - ar pašu pirmo lappusi. Jāatzīst, ka pēdējā laikā tā nenotiek bieži.


Remarka pēdējais romāns

Lai arī "Ēnas paradīzē" nav no Remarka populārākajiem darbiem, un daudzi (tāpat kā es) droši vien neko daudz nav (nebija) par to dzirdējuši, manuprāt, tas ir brīnišķīgs, un uzrakstīts ļoti meistarīgi (ar visu pieredzi, kas viņam rakstīšanā bijusi), jo galu galā tas ir pēdējais Remarka romāns. Sīkāk man, protams, grūti spriest, jo nevienu citu viņa darbu pagaidām neesmu lasījusi, taču katrā ziņā āķis ir lūpā - un noteikti pēc kāda laiciņa ķeršos klāt arī viņa populārajiem darbiem.

Rakstīšanas stils un tēmas

"Labās atmiņas ir sliktas tāpēc, ka apzinos, tās jau pagātnē, un sliktās ir labas ar to, ka jau pagātnē." (333. lpp)

Remarka rakstīšanas stils man atgādināja Hemingveju (un mazliet arī Patriku Modiano), kuri no vienas puses raksta konkrēti un racionāli, taču no otras - tam visam ir nostalģijas piegarša, emocionāls pagrimums, sāpes un daudz pārdomu par (labām un sliktām) atmiņām kā daļu no dzīves.

Sižets

"Nabags ir tikai tad, kad nav vairs nekādu vēlēšanos." (17. lpp)

Romāna "Ēnas paradīzē" darbība risinās Otrā Pasaules kara laikā Amerikā, aprakstot vācu žurnālista Roberta Rosa dzīvesstāstu un viņa iepazīšanos ar modeli Natašu, ar kuru viņam izveidojas romantiskas attiecības. 

No vienas puses (gan man kā lasītājai, gan grāmatas varonim) šķiet, ka visam jābūt lieliski. Rosam ir izdevies izglābties no nāves briesmām un kara, un viņš beidzot ir drošībā, taču ir vairāki sāpīgi BET. Pirmais - viņam līdzi ir visas tās briesmīgās bēguļošanas un koncentrācijas nometnes atmiņas. Otrais - viņš alkst pēc kara beigām un atgriešanās dzimtenē. Trešais - viņa dzīve atkal ir nulles punktā. Ceturtais - viņu moka neziņa par nākotni. Piektais - naktī viņš cieš no karā piedzīvotajiem murgiem. Sestais - viņam ir mainīta identitāte un visu laiku jāuztraucas par to, lai jaunie dokumenti būtu kārtībā un nevienam neradītu aizdomas.

Protams, tie ir tikai daži no punktiem, jo paralēli viņam ir jādomā par to, kā izdzīvot, kā nopelnīt, apmaksāt mājvietu, paēst, un jātiek galā ar daudzajām sarunām, kurās ikreiz tiek cilāta tikai un vienīgi viena tēma: kad beigsies karš/un alkas pēc mājām. Jāatzīst, ka par spīti saviem pārdzīvojumiem, viņš turas braši, salīdzinot ar viņa draugiem un paziņām, kuri cits pēc cita izdara pašnāvības.

Rosa cerības stars ir Nataša, kurā viņš iemīlas un, neskatoties uz to, ka abi vienojas nepieķerties, rod viņā jēgu un iemeslu savai ikdienai un priekam. 


Manuprāt, skaistākā vāka versija no tām,
ko atradu i-netā
Kāpēc ēnas?

Lielākā daļa emigrantu kara laikā Amerikā dzīvoja ar viltotiem dokumentiem, tādējādi būdami paši savas ēnas, bēgot no pagātnes, no dzimtenes, no kara, no sāpēm un atmiņām.

Kāpēc paradīze?

Amerika kara laikā ir labākā vieta, ko var meklēt patvēruma meklētāji. Viņi atrod darbu, viņi atrod domubiedrus, ballītes, kafejnīcas... (ja vien viņi vēl spētu atrast arī paši sevi)

Lasīt vai nelasīt?

Viennozīmīgi lasīt. Sižetu var skatīt arī mūsu laiku bēgļu kontekstā, un tas rada patiešām ļoti daudz pārdomu gan par to, kāpēc pasaulē nav iespējams miers, gan par to, cik svarīga cilvēkam ir dzimtene u.c. jautājumiem un tēmām.

Nobeigums

Grāmatu pabeidzu lasīt Viesturdārzā. Ar skatu pati uz savu ēnu. Un pēdējā rindiņa bija šāda:

"(..) jo paiet viss, un cilvēks ir vienīgā būtne, kas to apzinās un arī apzinās, ka šai apstāklī slēpjas mierinājums, lai gan to īsti nesaprot."

31 jūlijs, 2016

Dzintaros līst (foto piezīmes)

Līt sāka jau pa ceļam uz Jūrmalu, taču mūsu lietussargs palika mašīnā - kaut kā nemaz i prātā nebija ienākusi doma ņemt to līdzi uz jūru. Kaut gan... tie visi pārējie lietussargi, kas vienā mirklī pie jūras atvērās, izskatījās tik fotogēniski, ka žigli ķēru tos iekšā savās bildēs.

Šo divu ūdeņu (lietus un jūras) satikšanos es nosvinēju basām kājām. Manus matus mērcēja lietus, bet kājas - jūra.

Jūra nāca man pretī.

Saule izmirka līdz pēdējam stariņam un tad ienira nopeldēties.

Vairāk mēs netikāmies tovakar.











22 jūlijs, 2016

G r ā m a t z ī m e s. Par un ap.

Paldies Elīnai par brīnišķīgo ieskatu viņas grāmatzīmju pasaulē un arī par manis nominēšanu turpināt šo tēmu, pastāstot savu grāmatzīmju stāstu.

Grāmatzīme ir neatņemama lasīšanas sastāvdaļa (vismaz man), jo es neesmu no tiem lasītājiem, kas atloka grāmatas lappusi vai iezīmē ar pildspalvu vietu, kur apstājies lasīšanas mirklis, nemaz nerunājot par lappuses numura atcerēšanos, aizverot grāmatu. Nē. Esmu aktīva grāmatzīmju lietotāja - ne tikai praktisku, bet arī vizuālu iemeslu dēļ. Man patīk pati grāmatzīmes ideja - kā pieturas punkts, lasīšanas brīža saglabāšana un sargāšana un bieži vien arī noskaņojuma radīšana.

Neskaitot brīžus, kad (līdzīgi kā Elīnai) "grāmatzīme" ir jāmeklē steigā, un tad, protams, der gan čeks, gan līmlapiņa vai ar dzejoļiem aprakstītās piezīmju lapas - t.i., jebkas, kas atrodas rokasstiepiena attālumā, lielākoties grāmatzīmi izvēlos apzināti un mērķtiecīgi. Dažreiz tā ir tikko saņemta pastkarte, kuru negribas uzreiz slēpt kaut kur plauktā un ir vēlēšanās ar to, tā teikt, padzīvoties ilgāku laiku, vēlreiz to apskatot un pārlasot. Šobrīd, piemēram, tā ir no Francijas saņemtā pastkarte, kurā attēlota upe ar nosaukumu Garonne un Tulūzas simbols (Le dôme de La Grave).

pastkarte no Francijas, ko saņēmu šonedēļ

Kādā no citām grāmatām, ko lasu, par grāmatzīmi izmantoju pati savu vizītkarti, kuras priekšpusei esmu izvēlējusies kādas Krāslavā bildētas durvis, kuras diemžēl vairs neeksistē, jo pavisam nesen tika nomainītas uz metāla durvīm. Bēdīgi, jo tās durvis man ļoti patika un tās lieliski iederējās harmoniskajā Krāslavas koka arhitektūras ainavā.

vizītkarte, ko izmantoju kā grāmatzīmi

Vēl pēdējā laikā par grāmatzīmēm esmu sākusi izmantot arī herbāriju - lielākoties situācijās, kad ir gadījies iesākt grāmatu parkā vai laukos šūpuļtīklā, kur pie rokas nav itin nekā "papīrīga". Tādos brīžos parasti noplūcu kādu puķīti vai lapiņu un lieku to starp lappusēm, padarot to par grāmatzīmi. :) Ir gadījies arī lasīt mājās pie rakstāmgalda un noplūkt kaut ko no vāzē stāvošā pušķa, piemēram, šādu puķuzirnīti (skat. attēlu).

puķuzirnīšu grāmatzīme

 Vēl man ir arī dažas ļoti mīļas dāvanās saņemtas grāmatzīmes, piemēram, viena no tādām ir māsas dāvinātā putniņgrāmatzīme, ko māsa man, ja nemaldos, nopirka Stokhomas Modernās mākslas muzeja suvenīru veikaliņā. Putns, kas ieķeksējas lappusē ar spārnu, veido burvīgu kompozīciju, kas, manuprāt, pati par sevi līdzinās mākslas darbam.

putniņgrāmatzīme - mīļa dāvana no mīļās māsas

Vēl viena dāvināta grāmatzīme ir no mammas, uz ko, varētu teikt, uzprasījos pati. Tā kā mamma darina vis kaut ko foršu no lina, tad ieteicu viņai pamēģināt uztaisīt lina grāmatzīmes. Tā nu vienu no saviem pirmajiem grāmatzīmju darbiņiem viņa uzdāvināja man. :)

mammas darināta lina grāmatzīme (ar latviešu prievīti pa vidu)

Trešais dāvanu stāsts ir par koka grāmatzīmi ar nosaukumu beauty, ko man uzdāvināja Londonā dzīvojošā draudzene laikā, kad biju apmetusies pie viņas uz vasaras laiku. Bijām kopā iegājušas kādā grāmatu veikalā, kurā man acis, protams, leca uz visām pusēm - gan uz grāmatām, gan - grāmatzīmēm un pastkartēm. Vienā brīdī mans skatiens bija apstājies uz sērijas memory mark koka grāmatzīmēm, taču nebiju pārliecināta, vai pirkšu. Draudzene izmantoja situāciju un piedāvāja to man uzdāvināt. Ļoti mīļš mirklis, ko atceros ikreiz, kad paskatos uz šo grāmatzīmi. :)

dāvana no draudzenes, kura dzīvo Londonā

Tā kā paretam pasūtu kādu grāmatu no bookdepository, tad manā grāmatzīmju kolekcijā atrodas arī vairākas viņu dizaina grāmatzīmes. Tas ir patīkams bonuss - kopā ar grāmatu vienmēr saņemt arī grāmatzīmi. Viena no manām iemīļotākajām šādā veidā saņemtām grāmatzīmēm ir šī (skat. attēlu), kas, protams, piesaista ar savu tematiku par iztēli, lasīšanu un domu lidojumu. :)

viena no bookdepository grāmatzīmēm

Vēl man ļoti patīk pludināt akvareļkrāsas. Un dažreiz apzināti sapludināto lapu sagriežu grāmatzīmju formāta "gabaliņos", attiecīgi - no viena pludinājuma sanāk veselas 3 grāmatzīmes. :) Bieži uz tām uzrakstu arī kādu dzejoli vai izmantoju kā apsveikuma kartīti, bet dažreiz atstāju tāpat un, lūk, piemēram, šo (skat. attēlu) šobrīd izmantoju kā grāmatzīmi.

pašdarināta akvareļgrāmatzīme

Protams, iepriekšminētās grāmatzīmes nav manas vienīgās. Daudzas ir ieklīdušas kādās sen iesāktās grāmatās (pirms rakstiņa veidošanas izkratīju tikai dažus plauktus :)) vai šobrīd netiek lietotas. Gribējās pastāstīt tieši par šobrīd aktuālajām un iemīļotajām grāmatzīmēm. Priecāšos dzirdēt Mairitas, Annas, Unas un Agra, kā arī ikviena gribētāja un interesenta stāstus par grāmatzīmju lietošanu.

15 jūlijs, 2016

Blackout Poetry jeb svītrojumu dzeja - kas tā ir un kā tā top?

Kas ir Blackout Poetry?

Blackout Poetry ir tā saucamā svītrojumu dzeja, kas tiek veidota no jau esošiem tekstiem, piemēram, izmantojot avīzes rakstiņus vai no grāmatas izrautas lappuses. Izvēlētajā teksta fragmentā ir jāapvelk vārdi, kas veidos Tavu dzejoli, un viss pārējais jāaizsvītro (visērtāk aizsvītrošanu veikt ar melnu marķieri, bet apvilkt vārdus - ar pildspalvu vai parasto zīmuli).

Iepazīšanās

Pati ar šo dzejas tapšanas veidu tuvāk iepazinos, pateicoties dzejniekam vārdā Misha Selifanov, kurš pirms kāda laika publicēja dažus Blackout dzejoļus savā instagram kontā. Mani tas viss ļoti ieintriģēja, taču pati to izmēģināju mazliet vēlāk - tad, kad izdomāju šādu aktivitāti iekļaut savā Creative Writing meistarklasē.

Kā izskatās Blackout jeb svītrojumu dzejolis?

Kad apvilkti ieraudzītā dzejoļa vārdi un aizsvītrots liekais, sanāk dzejolis. Svarīgi, lai visi vārdi nolasās pareizā, nevis jauktā secībā - tāpat kā lasot jebkuru tekstu. Dzejoļa garumam nav nekādu ierobežojumu - tas var sastāvēt arī no dažiem vārdiem - lūk, pāris mani piemēri:

Kādu rītu / mana bērnība / visu aizmirsa.

viņš ir klāt / un gladiolas / gandrīz vai no rokām izkrita

Kur uzzināt vairāk par Blackout Poetry?

Pasaulē ļoti populārs Blackout Poetry dzejnieks ir Austin Kleon, kurš ir pat izdevis dzejas grāmatu "Newspaper Blackout" no šādiem dzejoļiem. Esmu šo grāmatu jau iegādājusies, un pavisam drīz tai vajadzētu nokļūt manā pastkastītē. :)

Tāpat šim autoram ir ļoti laba TEDx runa par šo visu ar nosaukumu Steal Like an Artist.

Jā, savā ziņā tā ir zagšana, jo dzejolis top jau uz esoša teksta bāzes, taču - no otras puses - katrs tekstā tāpat ieraudzīs kaut ko savu, tāpēc man ļoti patīk šādi pavingrināties.

Pamēģiniet paši!