Raibās rudens acis mani nebeidz pārsteigt. Tās atver plakstiņus no rītiem tik pēkšņi, iespīdinot mums katram sejā pa kādam gramam saulstaru un tad vakarā tikpat strauji, vien pāris reizes pamirkšķinot skropstas, plakstiņus aizver ciet. Mēs skrienam noķert to mirkli pa vidu, kad acis vēl vaļā, kad gaisma vēl tepat, tepat, tepat.
Zem laternām mēs ejam pa senseno, ar zeltu kaisīto bruģi, kas aicina tālu, vēl tālāk nekā mūsu iedomas. Patiesībā iedomas tu man jau sen esi nozadzis un apmainījies pret noslēpumiem aizpildītajām rudens acīm.
Mēs turpinām ceļu. Tu skaidro man Ķīpsalas ēku konstrukcijas, piebūves, kolonnas, jumtus, spārnus.
Es lecu tev līdzi, fiksēju acu mirkļus un ķeru trauslos, gaisīgus rudens sveicienus. Mēs mājam plostiem, kuģiem un domās peldam tiem līdzi.
Riņķojam viens otram apkārt un nonākam turpat, no kurienes nācām.
/InGa
2 komentāri:
jā, lielisks laiks bija todien, piedzīvojumu, skatienu un pasaules redzējumu, katrs no tiem padalīts ar Tevi ir dubultvērts, un kā zināms dubults neplīst :) tas tikai papildina mūs :)
Ierakstīt komentāru