Tā viņa piezogas -
Mulsi, bet cēli.
Svarīga, gribēta, saukta,
Tad kāpēc vienmēr tik vēlu?
Divkose mēmā ar vaļā vēnām -
Caur dubļiem uz zvaigznēm -
Pavasara lietusgāze.
Noskalo meikapus no sieviešu sejām, tur, pie kāpņutelpas lejā,
Es tevi jau pietiekami ilgi gaidu.
No jumtiem pil un man sāk pietrūkt pacietības.
Ir atkal jāpārkrāso šai mājai žogi, jo D. vairs nemīl T.
Un B. pret M. jau sen ir vienaldzīgs...
Man arī ļoti niez pirksti uzrakstīt: Tu+Es,
Bet es mirkstu turpat pie kāpņutelpas lejā
Un man nav līdzi noturīgas krāsas,
Par otu nemaz nerunājot.
Es tikai pasmīnu par savu naivo domu:
Ko tad es uzrakstītu, ja būtu ar ko;
Droši vien,
"Tu+Es=nekas cits kā divas savrupas pasaules"
/InGa
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru