RISKS - izlēkt

Gāju šodien uz darbu, prātodama, kāpēc gan cilvēkam patīk riskēt? (Tikko internetā atradu testu, kas nosaka, kura smadzeņu puslode cilvēkā dominē. Man izrādās - labā, kas atbild arī par RISKU). Labi, tas ir viens aspekts, bet, ja domā tā ikdienišķāk - visi taču baidās/ baidītos izlekt ar gumiju. Kāpēc gan to izdarīju es?

Tagad, kad viss ir aiz muguras, es apzinos, cik tas ir veselīgi - nostāties ar seju pret savām bailēm un pārvarēt tās, justies par tām varenākai. Bet ne jau tāpēc es lecu! Ha! Pienākot manai kārtai lekt, es nemaz nejutos tik drosmīga un, lai gan nedomāju atkāpties, tomēr uzdevu sev šo jautājumu: vai tiešām man tas ir vajadzīgs un kāpēc?

Stāvu, pieāķēta gumijai. Jau vērojot citu cilvēku bailes pirms lēciena, man sāk drebēt rokas un kājas. Jautāju instruktoriem: "Vai jūs paši arī bieži lecat?" Viņi, protams, ironizē ar smaidu sejā: "Tu, ko, tas taču ir bīstami!" Labi, skaidrs. Pietiek jautājumu. Laiks lekt, bet es vēl stostos. Kā jālec? "Tāpat kā tu lec ūdenī!" instruktora balss vēl tepat (tātad vēl nenolecu). "Hmm, bet es taču ūdenī nekad nelecu ar galvu uz leju!" "Arī šoreiz tu neleksi ūdenī" - instruktors nomierina. Labi, jāsaņemas. Lūdzu, lai skaita līdz 12, bet instruktori saka, ka skolā negāja, tāpēc māk tikai līdz 3 vai 5. Man iekšā tāda kā pretruna: no vienas puses gribas smaidīt par jociņu, no otras - dusmu blieziens gandrīz vai nāk ārā no tādiem komentāriem. Neatceros savu nākamo domu, jo "5.4.3.2.1." un ar tikko jaušamu grūdienu (ar instruktora palīdzību) es tomēr izlecu no baiļu pilnā Siguldas gaisa vagoniņa, kur aiz manis vēl paliek vismaz 5-6 potenciālie lēcēji.

Iekšēji es lamājos, bet ārā no manis ne skaņas, ne kliedziena, ne pīkstiena. Es nevēlos dalīties šajās sajūtās ar citiem. 3 sekundes brīvā kritiena. Ar galvu uz leju... Lejā - Gauja, brīnumainā Latvijas upe. Ha! Man ne līdz skaistumam. Lidoju - ak, lūk, kā tas ir! Nejūtu ne gumiju, neko citu. Bail, protams, joprojām, līdz brīdim, kamēr apstājos uz kājām, bet pirms tam mani vēl gumija parauj augšā, tad atkal lejā un augšā, un lejā, kamēr nomierinās. Man jāaizsniedzas līdz virvei un jātiek tādā pozā, lai nekarājos vairs ar galvu uz leju. Spēka īsti nav. Enerģiju lēcienā pazaudē tikpat, cik pēc tam atgūsti. Kaut kā es tomēr nonāku krastā... Un tikai tad es saprotu - šis ir jāpiedzīvo katram. Nav nekā šādai pieredzei līdzīga! Lec!

/InGa