ahillejs un bruņurupucis

Ko darīt māksliniekam, kura talantu neatzīst un gleznas nepērk? GLEZNOT! Labāk viens cilvēks, kurš patiesi iedziļinās Tavā mākslā un saprot to, nekā 100, kuri uztver to pavirši.

Būtībā jau patiesa tā doma, kas izskanēja filmā par to, ka izsalcis bērns Āfrikā izvēlēsies rīsu sauju, nevis Picasso gleznu, BET, ja māksla ir cilvēka esība, tad diez vai viņš to nomainīs pret rīsu vai jebkuru citu graudu sauju.

"Aizdod man, lūdzu, naudu krāsām!?!" tipiskākā šī filmas frāze, turklāt tēvs to prasa savai meitai, kas bezizejā pelna kā prostitūte.

Un tomēr mākslinieka smaids ar cerības staru lūpu kaktiņos liecina par to, ka viņš ir laimīgs. Vai nav vērtīgāk būt vienmēr ceļā uz savu mērķi, pat bez panākumiem, un nepadoties, nevis atstāt mērķi, pelnīt ar darbu, kas nepatīk un būt neapmierinātam ar apkārtējo dzīvi. Ne velti Konfūcijs teica, ka, "atrodot darbu, ko mīli, Tev nekad mūžā nebūs jāstrādā".

Plus, ja vēl izdodas atrast cilvēku, kurš saprot Tavu mākslu (kas ir Tava dziļākā būtība), tad dzīvot ir prieks, neskatoties uz traģiku, nabadzību un talanta noliegumu. Sāp, tātad dzīvo.

/InGa

P.S. Filma māksliniekiem par māksliniekiem! Iesaku!