es esmu izaugusi no rūtiņām un līnijām,
kopš pirmās klases es par baltu lapu cīnījos,
es esmu izaugusi no paslēpēm,
jo mazi bērni mani vairs nemeklē,
es vairs nedzīvoju ķeksīša pēc -
tu to izvilki kā skabargu no manis;
es esmu černobiļas bērns -
ne īsti gribēts, bet tomēr izauklēts,
es esmu izaugusi no klases vakariem,
šai pasaulē tagad dejo ar virtuāliem partneriem,
es esmu izaugusi no svešu cilvēku diktātiem,
un varbūt mazliet arī no tevis...
es patveru divdesmit vienu gadsimtu sevī.
/InGa
2 komentāri:
Dziļš un skaists dzejolis. Var just, ka rindas ir nākušas uz papīra pa dziļām dvēseles stīgām.
paldies, MĀS :*
Ierakstīt komentāru