Tik tiešām šajos laikos dzeja jābaro no mutes jeb publiski lasot. Aizvien vairāk kafejnīcās notiek dzejas pasākumi. Takā, bārā I Love You, grāmatnīcā/cafe Satori, Pie Humberta... (tās ir tikai pirmās vietas, kas man nāk prātā un par kurām esmu informēta). Vēl vakarpat izlasīju arī par plānotajiem dzejas vakariem Saules muzejā Vecrīgā.
"Grāmata tak arī sākumā bija skandēts teksts, tad pārgāja uz drukāto. Tas bija dīvainītis, kurš slaucošajā, grābjošajā saimē, kas skandēja, piepeši nošķīrās un nolīda kaktā ar savu grāmatu."
/Inga Ābele/ Latvju Teksti
Secinājums: atgriežamies pie skandēšanas?
Droši vien tieši tas šobrīd auditorijai ir nepieciešams. Būt aci pret aci ar autoru. Noticēt. Sanākt kopā.
/InGa
P.S. "Open Mike" pasākumā es sajutu, kā cilvēki ieelpo dzejoli pēc dzejoļa un viņu acīs nolasīju apstiprinājumu savai domai, ka dzeja ir terapija, jā. Viņi novērtēja vārda mākslu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru