Ārā -22 C, esmu satuntuļojusies tā, ka knapi redzu taku... un eju. Eju un zinu, ka pie pirmā luksofora deguns sāks pilēt, pie otrā būs piecas pāri deviņiem... Eju un ieraugu asfaltā izgrebtu sirdi. Es arī mīlu šo zemi.
Garām aizsvipj tramvajs, un cilvēki šķiet tik mierīgi. Varbūt viņiem vienkārši auksti.
Bet es esmu aizrāvusies ar ledus pārsliņām. Man - labi.
1 komentārs:
"Eju un ieraugu asfaltā izgrebtu sirdi. Es arī mīlu šo zemi."
Par ko tu mīli šo zemi?
Ierakstīt komentāru