2011. gada 24. maijs

šķērsielas

Pavasarim patīk apmesties mazās šķērsielās, kurām parasti ļaudis met līkumu, kuras ir kā neravētas un pamestas dvēseles. Pavasaris jūtas netraucēts klusajos pagalmos, kur vakaros tantes puķainos lakatos baro kaķus no metāla bļodām. Katram tiek savas asakas.

Tikai cilvēki nepaēd pārēdoties un izmisīgi meklē sev darbu un mājas, kamēr putni un bebri piestrādā par arhitektiem un būvniekiem, bet runči pazemīgi pieglaužas svešiem klēpjiem un palodzēm ar savu saulē izbālējušo spalvu.

Pa logiem (uz ielas pusi) vakaros izgaro cilvēku čalas, sviedri un trūcīgu vakariņu un atmiņu smaržas. Varbūt jau rīt ziedēs ievas. Varbūt jau nākamgad tajā mājā dzīvos kāds cits. Varbūt tas būs tavs paziņa vai kāds, kuru kādreiz pazīšu es.

Pavasarim patīk kalpot par sarunu tematu un savedēju. Un pavasarim tīri labi piestāv narcisisms.

Visa šķērsiela zied, bet mani neuzrunā.

27.04.11.

2 komentāri:

Aina teica...

Jauka miniatūra par pavasari. Te pavasaris izklausās tāds noguris vai nesaprasts. Bet dažreiz notiek arī tā! Paldies par ierakstu! :)

Inga Pizāne teica...

Jā, gadās arī tā :)! Cilvēks visu redz caur sevi - caur savām iekšējām sajūtām, dažreiz arī caur nogurumu. Bet tas nekas, jo rīt būs atkal jauna diena, un pavasari redzēsim citādāk.