2012. gada 25. maijs

Par bērnības sapni un manu velo pieredzi

"Velove" - pirms ieskatījos Google, man likās, "O, cik foršu vārdu izdomāju, lai apzīmētu savu sirdspatiku pret velo braukšanu". Bet, nē, izrādās, tāds vārds jau ir... (neliels apbēdinājums) Pat atradu vienu franču mājaslapu, kurai nosaukums Velove ar šādu logo:


Labi, bet stāsta būtība nav par šo vārdu, bet gan tā materializēšanos dzīvē... Īstu velosipēdu un īstu velobraukšanas prieku, kas nu ir kļuvis manas dzīves un ikdienas sastāvdaļu:
2012.gada maijs, Rīga
Par velosipēdu esmu sapņojusi kopš bērnības. Pat negadījums ar priekšējām bremzēm (braucot ar brālēna kalna velosipēdu) un "saulīti", "mēnestiņu" - vai kā sauc to parādību, kad nokūleņo par 180 grādiem - nespēja aizēnot manu vēlēšanos pēc sava velo-braucamā. Toreiz man pat aizsita elpu... Nevarēju paelpot...

Protams, kopš tās reizes priekšējās bremzes lietot izvairos, bet bailes no braukšanas ar velosipēdu nav mani pārņēmušas. Tieši otrādi - izmantoju katru izdevību pabraukāt. Mana (līdz šim) ilgākā un daudzveidīgākā velo pieredze bija Zviedrijā - gadu dzīvojot mazajā pilsētiņā Örebro, kur praktiski visu gadu (arī tumšajos gadalaikos) pārvietojos ar sarkanu (no universitātes īrētu) velosipēdu. Atradu arī vienu fotogrāfiju no tiem laikiem:
2006. gada augusts, Örebro
Zviedrijā gan par velo braucējiem ir īpaši padomāts, un velo celiņi ir visur, kas krietni atvieglo pārvietošanos ikdienā (ar velo braucām gan uz ballītēm, gan iepirkties, gan ciemos), kā arī zādzību skaits nav tik liels. Savu velosipēdu visu gadu turēju pie kopmītnēm (pieslēgtu, protams) un ar zādzību nācās saskarties tikai aptuveni nedēļu pirms velosipēda nodošanas, kas, protams, apbēdināja, bet atceros, ka universitātes darbinieki bija ļoti atsaucīgi un pat atdeva drošības naudu. Par to viņiem vēl joprojām esmu pateicīga.

Pēc tam, kad 2007. gadā atgriezos Rīgā, mana velo pieredze palika pagātnē. Pagājuši pieci gadi. Pa šo laiku esmu daudzreiz mainījusi dzīvesvietu, un tikai tagad ir īstenojies mans sapnis - pašai savs divritenis! (jājautā sev - kur es biju agrāk?) Izklausīsies banāli, bet laikam jau tā ir, ka visam SAVS laiks. Mana Rīgas velo pieredze teorētiski ilgst tikai 2 nedēļas (praktiski 1 nedēļu), bet pirmais iespaids nav tik traks, kā varētu iedomāties. Velo celiņu, protams, ir maz (daudzviet nav vispār), bet braukt var! Klusais centrs, protams, ir draudzīgs velo braukšanai... Bet jau 3.dienu ar velosipēdu braucu arī uz darbu. Un - jāsaka - priekšrocību ir ļoti daudz! Var ietaupīt naudiņu, nevajag rēķināties ar sabiedriskā transporta grafiku un domāt par sastrēgumiem... Un pats galvenais - var izbaudīt skaisto un plaukstošo pavasari un vēju matos, kā arī no rītiem tā ir burvīga iespēja izkustēties un pamosties. Kā teica I. Teterovskis - "Kā atpūtas veids, īpaši sēdošā darba darītājiem, riteņbraukšana tiešām ir ideāla!" Re, viņš to pat nosauc par atpūtas veidu, un varētu arī piekrist, jo prātam - tā ir labākā atpūta!

Tagad identificējos arī ar velobraucējiem... Un skats uz Rīgu kļuvis dinamiskāks, taču gan sev, gan citiem riteņbraucējiem tik un tā iesaku - nebūt par sevi pārāk pārliecinātiem, braukt kārtīgi, ievērot noteikumus un būt uzmanīgiem! Tiekamies!

2 komentāri:

Aina teica...

Cik skaists ieraksts! Un cik jauks dzīvesveids Tavā dzīvē ieripojis! Patiess prieks, ka izmanto šo draudzīgo pārvietošanās līdzekli tik aktīvi! Un tiešām tās priekšrocības, ko nosauci, izklausās tā vērtas! Lai drošs un skaists Tev "velove" ceļš!

Inga Pizāne teica...

Paldies, Mās, par jauko komentāru! :) Jā, centīšos izbaudīt visas "velove" priekšrocības un iepazīt Rīgu no velo skatu punkta! :)