2013. gada 8. maijs

Vizbulīšu krāsas. Maijs.

Vizbulītes ir ziedi, kas man saistās ar pašu pavasara sākumu... Parasti marta beigām, aprīļa sākumu... Cerību, ka pavasaris nav tikai dzejas tēls vai dvēseles stāvoklis, ka pavasaris notiks arī dabā. Vēl viens pavasaris. Vēl viens jauns sākums. Mānīgais, smaržīgais gadalaiks, kurā ir mazliet bail pašiem no sevis... Tādā labā un romantiskā nozīmē.

Šogad līdz ar vēlo pavasari arī vizbulītes "nāca vēlu". Tās krāsoja mežu vēl pat maija sākumā (vismaz Latgalē noteikti) - un, lūk, tas mirklis - došanās vizbuļot - bija mans patiesais pavasara sākums šogad. Pavasara sajūta, noskaņa, noticēšana.

Turklāt - šogad vizbulītes iekrāsoja manu pavasari veselās trīs krāsās. Citus gadus bija tikai divas (zilā un baltā). Šogad pievienojās dzeltenā.





05.05.2013

1 komentārs:

Aina teica...

Jā, tiešām... tik trāpīgi teikts: bail pašiem no sevis... Laikam tāpēc, ka kļūstam tādi traki, neprognozējami un plikāki.
Jo, kā teica viens pastnieks: "pavasarī pat mušiņas jūk prātā"