Ievads jeb kā es sāku lasīt
Grāmatas sāku lasīt salīdzinoši vēlu. Vēlos pamatskolas gados. Arī bērnībā saskare ar grāmatām bija ļoti minimāla. Mamma tolaik lasīja maz, tāpēc īpaša uzmanība grāmatu plauktiem netika pievērsta. Tie bija mēbele, interjers, ne vairāk. Atceros vienīgi tādu grāmatu „Lācīša veikals”, kas man patika, un vēl „Pasaka par Diegabiksi”.
Interesi par lasīšanu guvu skolā. Sākumā gāju uz bibliotēku, lai izšķirstītu jaunākos tīņu žurnālus. Un pamazām radās interese arī par skolas romāniem, kas tolaik bija ļoti populāri. Kad skolas un pilsētas bibliotēkā pieejamie jauniešu romāni bija izlasīti, jutu, ka esmu nobriedusi nopietnākām grāmatām.
Par savu lasīšanas apetīti lielā mērā esmu pateicīga savai literatūras skolotājai, kura spēja aizraut tā, ka pat brīvlaikos un vasarā gaidīju nākamās literatūras stundas.
Kā es izvēlējos grāmatas?
Pilnīgi piekrītu domai, ka mīļāko grāmatu saraksts krasi (ja ne pilnībā) atšķirtos no ietekmīgāko grāmatu saraksta. Šim sarakstam izvēlējos grāmatas, kas atstāja neizdzēšamu iespaidu uz manu lasītājas pieredzi un arī personības attīstību. Un noteikti tās, kas modināja manī paliekošu kaisli pret grāmatu lasīšanu.
Zem katras sarakstā iekļuvušās grāmatas paskaidrošu, kāpēc tā manā dzīvē bija (ir) svarīga, (šoreiz) pārlieku neiedziļinoties grāmatas saturā.
1. Bernhards Šlinks „Priekšlasītājs”
Šī grāmata pēc skolas romānu sērijas bija viena no pirmajām nopietnajām grāmatām (ja ne pirmā), kuru izlasīju. Pat ja visos slāņos tajā vecumā to grāmatu neizpratu, tā modināja manī kaisli pret grāmatu lasīšanu. Zīmīgi, ka stāsts ir par 15gadīgu puisi, kuram ir dēka ar daudz vecāku par viņu sievieti, kurai viņš lasa priekšā grāmatas un kura, kā izrādās, ir analfabēte.
2. Milans Kundera „Nepanesamais esības vieglums”
Šī un vairākas citas šī autora grāmatas savaldzināja mani ar dzīves patiesībām, kas tajās slēpās (patiesībā – neslēpās). No Kunderas grāmatām kladēs izrakstīju daudz, daudz filozofisku pārdomu un atziņu par dzīvi. Jā, filozofija noteikti ir šīs grāmatas atslēgas vārds, taču arī sižetiski šī grāmata aizrāva tāpat kā neparastais rakstīšanas stils, no kura var daudz smelties.
3. Hermanis Hese „Sidharta”
Man patīk doma, ka katrai grāmatai cilvēka dzīvē ir savs (īstais) laiks. Un šo grāmatu man palaimējās izlasīt īstajā laikā. Tā ir grāmata par sevis meklējumiem, kuras lasīšanas brīdis pilnībā sakrita ar laiku, kad biju sākusi meklēt sevi. Grāmatas pamatā ir Budas dzīvesstāsts, ar kuru brīnumainā kārtā var identificēties ikviens.
4. Klāvs Elsbergs „Dzeja”
Ar Klāvu sākās mans ceļš uz interesi par dzejas lasīšanu (rakstīt biju jau sākusi, ja nemaldos). Es pat atceros, kurš bija tas liktenīgais dzejolis. Vienā no mācību stundām mums bija jāveido kolāža, un šis dzejolis bija publicēts kādā no žurnāliem, no kura es to izgriezu un ielīmēju kolāžas centrā. Tas mani ārkārtīgi uzrunāja. Lūk, divas rindas no tā: „šis laiks ir automātiskas durvis; neviens lai tām nepiespiežas”. Kopš tā brīža ķēros klāt arī citiem Klāva Elsberga dzejoļiem. Viņš bija mans tilts uz mūsdienu autoru dzeju, kurai pakāpeniski pievērsos.
5. Horens Stalbe „Pusceļš”
Horenam un viņa grāmatai „Pusceļš” bija īpaši zīmīga loma manā dzīvē – par to rakstīju savu zinātniski pētniecisko darbu vidusskolā. Pirmkārt, tā aizrāva mani ar ceļošanas un ceļabiedru attiecību tēmu un, otrkārt, ar savu dziļo un patieso atziņu, ka virsotnes sasniegšana ir tikai pusceļš, jo vēl ir jātiek lejā.
6. Andra Neiburga „Stum Stum”
Šos stāstus saņēmu dāvanā no māsas, un tie, pirmkārt, ieinteresēja mani turpināt „apgūt” latviešu prozu un, otrkārt, pievērsties tieši īsprozas lasīšanai, jo līdz tam pret stāstiem izturējos diezgan atturīgi. Šo stāstu mūsdienīgums, aizrautīgums un garša pārvērta manu priekšstatu par mūsdienu latviešu prozu tikai uz to labāko pusi.
7. Francisco Goldman „Say Her Name”
Šī grāmata saturiski ir ārkārtīgi smaga, jo tās galvenais varonis – vīrietis – ir zaudējis sievu un apraksta gan negadījumu, gan savus pārdzīvojumus par notiekošo, arī to, ka joprojām nespēj ar to samierināties. Taču tajā pašā laikā tā ir visgaišākā grāmata, kas jebkad lasīta, jo rindās un starp rindām lasāma tik spēcīga mīlestība, kādu reti var sastapt pat grāmatās. Grāmata ir balstīta uz patiesiem notikumiem un ir autobiogrāfiska.
8. Vanesa Difenbau „Ziedu valoda”
Pamanījusi, ka man ļoti patīk ziedi, šo grāmatu man ieteica izlasīt Madara (Rutkēviča). Es biju ļoti sajūsmināta par neparasto stāstu, kas vēsta par meitenes un puiša saziņu ziedu valodā. Un ziedu vārdnīcu, kas atrodama grāmatas beigās, saņemot ziedus, lietoju joprojām.
9. Ādams Zagajevskis „Svešā skaistumā”
Ņemot vērā, ka šī ir visbiežāk pārlasītā dzejas grāmata manā plauktā, tad nevarēju to neiekļaut šajā sarakstā. „Svešā skaistumā” ir brīnišķīgs ceļojums dzejā, kultūrā un daudzās Eiropas pilsētās. Turklāt šī ir grāmata, kas modināja manī interesi par atdzejojumiem, ne tikai par latviešu oriģināldzeju.
10. Ernest Hemingway „A Moveable Feast”
Par Ernestu Hemingveju pirmo reizi uzzināju angļu valodas stundās, kad iepazināmies ar viņa darbu „Ardievas ieročiem”, taču plašāk par viņu sāku interesēties mazliet vēlāk, tiesa gan šī paša darba iespaidā. Izlasīju vairākus viņa romānus, taču visspēcīgāk apbūra viņa Parīzes piezīmes grāmatā „A Moveable Feast”, patiesībā – caur šo grāmatu iemīlēju Parīzi, pirms vēl turp aizbraucu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru