Dažreiz, ejot uz veikalu vai pastu, man patīk, tā teikt, izmest līkumu cauri vietējiem pagalmiem.
Pagalms ir pilsētas šūna, cilvēku satikšanās punkts. Tā ir pirmā vieta, kur mēs sevi atceramies, ja neskaita mājas. Īpaši jau bērnības vasarās - es sevi mājās vispār neatceros, tikai pagalmā, pagalmā, pagalmā. Smilšu kaste, šūpoles un daži pagalma draugi - šķiet, ka bērnībā neko vairāk arī nevajadzēja. Varbūt kādu lāpstiņu vēl un spainīti.
Nu labi, protams, mamma, kas pasauc ēst vai kaimiņiene, kas uzcienā ar cepumiem, lai gan bieži vien pietika ar pašu ceptajām smilšu kūkām. :)
Paaugoties pagalmos spēlēja arī tautasbumbu, dažādas slēpšanās un ķeršanas spēles. Ar to saistās jau mazliet vēlāks bērnības posms. Arī pagalms jau bija nomainījies. Ar to arī bija sāpīgas pārbraukšanas - pagalma biedrus taču nevar paņemt līdzi.
Ļoti skumji ir skatīties uz tukšiem, pamestiem pagalmiem. Lai gan rudeņos un ziemās - tas ir neizbēgami. Priecē, ja pagalmos sastopami ar vecāki cilvēki - kaimiņu vai draugu sarunas atdzīvina gan pagalmu, gan pašu pilsētu. Tāpat dzīvāki šķiet pagalmi, kuros ir, piemēram, veļu striķi, kuros karājas rudens sezonai izmazgātie pledi vai cepures. :)
Labi atceros, kad mamma pēc kārtas mani vai māsu sūtīja skatīties, vai izkarinātā veļa ir uz vietas. :)
Kādreiz bija doma, ka būtu interesanti uztaisīt foto sēriju ar cilvēkiem viņu bērnības pagalmos. Kādu nobildēt ar pagalma draugu, kādu - sēžam vienu uz smilškastes maliņas, kādu - pie salauztām šūpolēm, pagalmu izmantojot kā tādu laika simbolu vai nogriezni.
 |
| Mājas atspulgs pagalma peļķē |
 |
| Taburetes |
 |
| Viens no, manuprāt, neparastākajiem pagalmiem manā apkārtnē |
 |
| Sarunas pie smilškastes |
 |
| Sega, cepures - gatavība rudenim |
 |
| Taciņa starp mājām |
 |
| Velosipēds, pīlādzis un drēbju striķi |
 |
| Krāsainās pagalmu peļķes |
 |
| Daba pilsētā |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru