31 marts, 2015

Neliels ieskats grāmatās "Patiesība" un "Vēstulnieks"

Vispirms gribas pajautāt, vai grāmatu izvēle dzīvē ir nejauša? Taču, ja lieto vārdu "izvēle", tas automātiski no sevis izslēdz nejaušības principu.

Tātad .

Ievads

Īpaši bieži pārdomas par grāmatām blogā nerakstu, bet grāmatas "Patiesība" un "Vēstulnieks", ko lasīju februārī/martā, mani aizkustināja līdz dvēseles dziļumiem. Grāmata "Patiesība" ļoti ilgi nelaida vaļā, bet, lasot Šiškina grāmatu, sapratu, ka abām grāmatām ir daudz kopīga. Savā ziņā tās viena otru papildināja. Tā manā lasīšanas pieredzē iepriekš bija gadījies reti (ja vispār gadījies).

Par grāmatu izvēli

Grāmatu "Patiesība" man ieteica tās tulkotāja Maima Grīnberga, kuru sastapu, atrodoties Ventspils Rakstnieku mājā. Mīļš paldies viņai!
Ieinteresēja arī tas, ka Riikka Pulkkinen šo grāmatu uzrakstīja, būdama ļoti jauna, lai gan skartās tēmas ir ļoti nopietnas.


Grāmata "Vēstulnieks" mani ieinteresēja ar vēstuļu formu. Neko vairāk par grāmatu nezināju. Arī par autoru ne. Bet ar to bija gana, ņemot vērā, cik ļoti man patīk vēstuļu rakstīšana un viss, kas ar to saistīts.

Prieks

Esmu ļoti laimīga, ka šīs abas grāmatas nonāca manās rokās. Pirmkārt, abu poētiskās valodas dēļ. Otrkārt, aizkustināja skarto tēmu dziļums un plašums.

Tēmas

Viens no iemesliem, kāpēc abas grāmatas izdomāju apskatīt vienā bloga ierakstā, ir tas, cik līdzīgas tēmas tajās sastapu: vēža slimība, krāpšana, ģimenes attiecības, pāra attiecības, vientulība, mīlestība, mātes un meitas attiecības. To gan sapratu, tikai tuvojoties grāmatas "Vēstulnieks" beigām (pirmo lasīju grāmatu "Patiesība").

Grāmata "Patiesība" stāsta par kādu jaunu meiteni, kas sāk strādāt par aukli ģimenē un iemīlas mājas saimniekā. Paralēli tiek stāstīts par viņa sievas slimību - kā tā skar viņu pašu un attiecības ģimenē.

Grāmatā "Vēstulnieks" rit karā aizgājuša vīrieša un mājās palikušas sievietes vēstuļu sarakste. Ja sākumā viņi raksta viens otram par jūtām un kopīgām atmiņām, tad palēnām vēstules sāk saturēt arvien vairāk sāpju un izmisuma.

Abas grāmatas ir ļoti spēcīgas - gan valodas, gan tematikas ziņā. Tās ceļo cauri cilvēka iekšējai pasaulei, skarot gan bērnības atmiņas, gan vecumdienas, gan mīlestību, gan vientulību, gan attiecības ar sevi un saviem vecākiem un bērniem. Iesaku!

Citāti

"Vēstulnieks":

"Līdz adresātam nenonāk tikai tās vēstules, kuras neviens neraksta."

"Ko tas nozīmē - eksistēt? Zināt, ka esi bijis? Pierādīt sevi ar atmiņām?"

"Kādā brīdī kļūst skaidrs - ja pārdzīvotais var tikt izteikts vārdos, tad tu neko neesi pārdzīvojis."

"Zini, cilvēks tomēr ir tā dīvaini ierīkots - viņš viegli notic visu citu nāvei, bet savai neparko."

"Viņi strīdējās un plēsās, it kā nezinātu, ka ļaunos vārdus nav iespējams paņemt atpakaļ un aizmirst. It kā nezinātu, ka cilvēki strīdas pilnībā, bet salīgst tikai daļēji un katrreiz mīlestībai tiek daļa nogriezta, un mīlestības kļūst arvien mazāk un mazāk."

"Reiz es biju viņā, un nekur citur manis nebija. Tagad viņa ir manī. Un gluži tāpat - nav nekur citur."

"Patiesība":

"Mīlestība sākas neplānoti."

"Kāpēc baidīties, ja var paļauties uz nezināmo?"

"Vēl tūkstošiem lietu, ko es par viņu nezinu, un aiz tām vēl tūkstotis."

"Ikvienā cilvēkā ir ierakstīta iespēja uz vislielāko vientulību un uz vislielāko laimi. Brīdī, kad bērns aptver, ka nav viens vesels ar saviem vecākiem, viņam sasniedzamas tās abas."

Nav komentāru: