21 oktobris, 2015

Mazliet par izlasīto: "Bovarī kundze" (Flobērs) un "Es viņu mīlēju" (Gavalda)

"Daudz taisnības ir patiesībā, 
ka katrā no mums dzīvo divi cilvēki: 
tas, kurš rīkojas, un tas, kurš vērtē."
(G. Flobērs)

Dažreiz, rakstot atsauksmes par grāmatām, man patīk tās apvienot pa tēmām.

Piemēram, nesen izlasīju Flobēra grāmatu "Bovarī kundze", par kuru vēl neesmu neko rakstījusi, un svētdien vienas dienas laikā izlasīju Annas Gavaldas grāmatu "Es viņu mīlēju". Abās grāmatās tēma jeb sāpe ir par krāpšanu attiecībās. Protams, atšķirīgos laikos un nogriežņos, bet par spīti visam - tām ir daudz kopīga, kas liek secināt to, ka gadsimti neko daudz cilvēka iekšējā būtībā un pārdzīvojumā nemaina. Kā tad, tā tagad - kāds krāpj, kāds tiek krāpts. Protams, ir mainījusies sabiedrības attieksme un arī rīcības brīvība, tomēr problēma pastāv, kā pastāvējusi, un atbilžu vietā klāt nāk tikai jauni jautājumi.


BOVARĪ KUNDZE

Grāmatu "Bovarī kundze" man iedeva izlasīt draudzene (paldies, Rimmuci!), kura ar grāmatu lasīšanu aizrāvās pavisam nesen. Ja  ne viņas ieteikums, nezinu, kad līdz šai grāmatai būtu nonākusi, lai gan, jāatzīst, intriga bija, jo šis darbs ir pieminēts ne tikai aizliegto darbu sarakstos, bet arī filmās u.c. Klasika, kas dzīvo jau 3 gadsimtus. Un, ņemot vērā to, ka romāns sarakstīts 1856. gadā, tas lasījās samērā ātri. Varbūt brīžiem kaitināja galvenās varones neizlēmība un pārliekā garlaikošanās, kā arī garie apraksti, taču kopumā - tas viss radīja sajūtu par laikmetu un tādā ziņā ir liela vērtība.

Grāmata man patika, jo tai ir daudz tēmu un slāņu, ko lobīt. No vienas puses - tā ir par ilūzijām, bet no otras - par realitāti, no vienas - par bailēm no nosodījuma, no otras - par drosmi, no vienas puses par krāpšanu, no otras - par ieklausīšanos sevī utt. 

Grāmata vēstī par ārlaulības sakariem, alkām pēc kaislībām un finansiāla labuma, kā arī par krišanu parādos. Neilgi pēc apprecēšanās Bovarī kundze aptver, ka laulātais vīrs viņu ne tikai neinteresē, bet brīžiem - pat riebjas. Viņa cer un gaida, ka ar viņu beidzot notiks kāda kaislība - kā tas parasti notiek grāmatās, ka atnāks KĀDS IDEĀLAIS VĪRIETIS un aizvedīs viņu prom - no mājas, no vīra, no pelēcības. Kā teicis grāmatas autors Flobērs - katrā no mums dzīvo Bovarī kundze, un, kā teica mana draudzene Rimma, - lasot šo grāmatu, viņai bija sajūta, ka Bovarī kundze dzīvo viņai līdzās. Man bija līdzīga sajūta.

ES VIŅU MĪLĒJU

Grāmatu "Es viņu mīlēju" paņēmu no Francijas institūta bibliotēkas. Kāpēc? Tāpēc, ka man mājās bija viena cita Gavaldas grāmata ("Skaists izrāviens"), taču tā mani īpaši neuzrunāja, bet tā kā visapkārt dzirdēju tiešām daudz labu atsauksmju par šo autori un turklāt man ļoti patika filma "Būt kopā – un viss", kas balstīta uz viņas grāmatu, tad nolēmu dot autorei vēl vienu iespēju. 

Grāmatu sāku lasīt svētdien ceļā no Krāslavas uz Rīgu un pabeidzu tajā pašā vakarā Rīgā. Grāmata sākas ar stāstu par sievieti, kuru tikko pametis vīrs, aizejot pie citas un atstājot viņu vienu ar diviem bērniem. Un šis stāsts pārklājas jeb pāriet otrā stāstā, ko sievietei vaļsirdīgā sarunā atklāj viņas vīratēvs: viņš pastāsta, ka kādā dzīves posmā ir krāpis savu sievu ar kādu sievieti, kurā bija ļoti iemīlējies (un joprojām nevar viņu aizmirst), tomēr nebija sadūšojies pamest sievu . Tad nu abu vidū jautājums par to, kā ir pareizi rīkoties (palikt vai aiziet), paliek atklāts, jo no vienas puses - ir sieviete, kura ļoti pārdzīvo to, ka ir pamesta, un no otras - vīrietis, kurš nožēlo, ka pirms gadiem nebija pametis savu sievu.

Man patīk šādas "viendiennieces" jeb vienas dienas grāmatas, ko var izlasīt ātri, tomēr nepalikt tukšā, saņemot pietiekami daudz jautājumu par attiecībām, izvēlēm, gļēvumu rīkoties, bailēm no vientulības un nosodījuma.

"Laime bija tepat, un es ļāvu tai aiziet, lai sev nesarežģītu eksistenci. Tomēr tas bija tik vienkārši. Atlika pastiept roku. Pārējais būtu nokārtojies tā vai citādi. Viss vienmēr nokārtojas, ja esam laimīgi." (109. lpp)

Nav komentāru: