26 februāris, 2016

Stikla kupols. Silvija Plāta.

Ierosmi izlasīt Silvijas Plātas autobiogrāfisko romānu "Stikla kupols" guvu no blogera Nila, precīzāk no šī viņa bloga ieraksta, kurā viņš atzīstas, ka tieši Plātas darbs "Stikla kupols"pievērsa viņu grāmatu pasaulei. "Ko gan es būtu iesācis, ja toreiz nebūtu atvēris šo grāmatu? Vai es maz būtu es pats?" Jā, tieši tik spēcīgi šī grāmata viņu iespaidoja. Es noticēju spēcīgajam iespaidam un sapratu, ka arī man šī grāmata ir jāizlasa. Turklāt par autori biju dzirdējusi arī iepriekš (vairāk gan dzejas sakarā).

Amerikāņu dzejniece un rakstniece Silvija Plāta (1932-1963) ir pirmā, kurai Pulicera balva piešķirta pēc nāves. "Stikla kupols" ir viņas vienīgais romāns, un tas tiek uzskatīts par autobiogrāfisku, jo arī Silvija Plāta - gluži tāpat kā viņas romāna varone - cieta un ārstējās no depresijas.

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

"...un es nesapratu, ko daru Ņujorkā." (8. lpp)

Uzvarot eseju konkursā, 19-gadīgā izcilniece Estere iegūst praktikantes vietu prestižā Ņujorkas modes žurnālā, tomēr, lai kā censtos, viņa no sevis nevar izdabūt it nekādu prieku par to, kas notiek viņas dzīvē. Viņa ne tikai jūtas neziņā par to, ko iesākt ar sevi un savu nākotni, bet pilnīgi visu pasauli redz kā vienas vienīgas jautājuma zīmes un drazu kaudzi.

"...likās taču, ka pienācis krāšņākais posms manā mūžā." (9. lpp)


"Visu jūniju literārie kursi vīdēja tālumā kā plats, drošs tilts pār vasaras blāvo atvaru. Tagad redzēju, kā šis tilts sašķīst un izzūd un bezdibenī iegāžas augums, tērpts baltā blūzē un zaļos svārkos." (181. lpp)

Atgriežoties mājās no Ņujorkas, Estere uzzina, ka nav uzņemta rakstīšanas kursos, uz kuriem tik ļoti cerējusi. Lai arī viņa vēl mēģina pievērsties rakstīšanai, neziņa par pašas dzīvi un nākotni saasina viņas jau tā nomākto noskaņojumu.

"Nudien nespēju iedomāties, kādēļ būtu jāceļas augšā. Man nebija, ko gaidīt." (185. lpp)

Viņa nevēlas tikties ar cilvēkiem. Viņa nevēlas, lai kāds viņu pazīst. Viņa nespēj aizmigt, nespēj izlīst no gultas, viņas apziņā nav manāma ne mazākā vēlēšanās dzīvot.

Viņas mamma sarunā viņai tikšanos ar psihiatru. Tā aizsākas viņas ārstēšanās, kas viņā raisa tikai un vienīgi negatīvas izjūtas un bailes.

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Autores literārais ieguldījums (gan dzeja, gan proza) un, protams, arī skatījums uz viņai pašai un daudziem citiem tik sāpīgo, skarbo un aktuālo depresijas tēmu, protams, ir daudz svarīgāks par biogrāfijas faktiem, tomēr nenoliegšu, ka bija interesanti papētīt arī tos. Uzzināt, ka autores cīņā ar depresiju tomēr uzvarēja depresija (Silvija Plāta 30 gadu vecumā izdarīja pašnāvību) bija ļoti skumji.

Skumjš un smags ir viss šis darbs, kam gan literāri, gan tematiski piemīt milzīga vērtība. Šī noteikti ir viena no grāmatām, kas vēl ilgi jo ilgi nezaudēs savu aktualitāti.

Nav komentāru: