22 marts, 2016

Šie mirkļi. Herbjorga Vasmu.

Grāmatu "Šie mirkļi" saņēmu dzimšanas dienā no māsas. Tiklīdz sāku lasīt, iemīlējos gan tās valodā, gan stāstā.

"Šie mirkļi" ir grāmata, par kuru no vienas puses ir TIK DAUDZ KO TEIKT, bet no otras - TIK DAUDZ, par ko paklusēt. Līdzīgi kā autores stāstījums, kas ietver sevī tik daudz pārdzīvojumu, bet patiešām ir sajūta, ka dzīvē (starp rindām) ir bijis vēl daudz vairāk sāpju, nekā aprakstīts grāmatā.

"Šis mirklis, viņa domā, ir vienīgais, kas man pieder. Tā ir mana dzīve. Bet vai es to novērtēju? Vai arī uztveru kā mocības, kas kaut kā jāpārcieš?" (H. Vasmu)

Šī grāmata ir autobiogrāfisks romāns, kurā jauna rakstniece stāsta par savu dzīvi - gan par to, kā pamazām sākusi meklēt papīru un pildspalvu, lai pierakstītu sevi un savas emocijas uz papīra, gan par to, kā viņa sadzīvo ar savu dzīvi, ikdienu, ar tuvajiem cilvēkiem (kas nav nemaz tik tuvi, kā varētu vēlēties) un galu galā - arī pati ar sevi.

"Vārdos ir tik daudz iespēju, kuras nemaz nevar ieraudzīt, pirms tie nav uzrakstīti." (H. Vasmu)

Romānā skaudri atainotas galvenās varones attiecības ar māti, tēvu un vīru, kurās ir iemājojis ziemeļniecisks aukstums. Viņa mēģina saprast, vai tas, ko viņa jūt pret vīru, ir mīlestība. Arī tad, kad viņi izšķiras, viņa tā arī nav radusi atbildi ne uz šo, ne uz daudziem citiem jautājumiem. Šī grāmata patiešām nedod nekādas atbildes, tieši pretēji - tā apliecina, ka mēs katrs savā iekšējā pasaulē dzīvojam ar daudziem jo daudziem jautājumiem, kuri nodarbina mūs visu mūžu un uz kuriem tā arī nerodam atbildes, jo kurš gan var atbildēt?

"Viņš dara tikai to, ko pats tobrīd vēlas. Viss cits tiek atlikts uz vēlāku laiku." (H. Vasmu)

Ļoti uzrunāja tas, ka un kā autore aprakstīja savu rakstnieces dzīvi no pašiem pirmsākumiem līdz brīdim, kad kļuva atpazīstama autore. No pirmajiem bailīgajiem soļiem, sūtot žurnāliem/izdevniecībām savus dzejoļus un stāstus līdz prestižu balvu saņemšanai un daudzajām tikšanās reizēm ar lasītājiem visā pasaulē. Viņas pārdzīvojumi par to, kā viņas literāro darbību uztvers ģimene un kolēģi, nebija no vieglajiem un pūkainajiem, jo tajā laikā sievietes vieta bija mājās - pie pavarda. Par spīti tam viņa turpināja rakstīt un lauzties cauri visiem šķēršļiem un stereotipiem, kas gadījās ceļā.

"Brīžam viņa atrauj skatienu no rakstāmmašīnā iestatītās lapas un sadzird. Nē, drīzāk sajūt. Vibrāciju. Kādu īpašu viļņojumu, kas caurauž viņu un kam nav nekā kopīga ar to, ko viņa raksta. Un tomēr tas ietekmē visu - rakstīšanu, visu viņas dzīvi. Pēkšņi viņa iedomājas, ka tieši šī viļņojuma dēļ ir šajā pasaulē."

Šī grāmata atklāj cilvēka iekšējās pasaules nianses, kas bieži vien paliek slēptas sevī. Pašvērtība/pašvērtējums. Sāpju slieksnis. Distancēšanās. Vientulība. Tukšums. Šķiršanās. Kopdzīve. Uzmanība. Alkas. Cerība.

Jā, man šķiet, ka tieši ar cerības gaismu beidzas šī grāmata.

Nav komentāru: