28 jūlijs, 2017

Neizlaist no rokām jeb mazs ieskats manās sajūtās par grāmatu "Astoņu ziedlapu roze"

"Astoņu ziedlapu roze" ir mana vasaras grāmata. Mans pārsteigums. Mans mierinājums. Mans laiks. Mans ceļš. Iesāku to ceļā uz Krāslavu un negribēju laist no rokām. Sajūta bija apmēram šāda gan lasīšanas brīdī, gan pēc tam, kad pabeidzu:



"Šī grāmata ir piedzīvojums," māsa teica, kad sacīju viņai, ka esmu to iesākusi. Un patiešām. Lasīt šo grāmatu nozīmēja to piedzīvot, to izdzīvot un izjust. Doties līdzi varonim uz pasaules skaistāko dārzu. Rušināties rozēs. Mīlēt savu darbu. Mīlēt visu, kas notiek. Brīnīties par pasauli, brīnīties par savām emocijām, nebaidīties mēģināt jaunas lietas, ļauties visam, kas notiek un parādās. Necerēt ne uz ko un cerēt uz visu. 

Šī grāmata plūst kā upe, izaug un uzplaukst kā roze. Šī grāmata ir kā vasara, kurai diemžēl jābeidzas, jo nāk rudens - gadalaiks, kas gandrīz vienmēr nozīmē melanholiju un nostalģiju.


Ja varētu nocitēt visu grāmatu, es to noteikti darītu. Ne jau atziņu vai izteikumu dēļ, bet sapņainās, maigās un jutekliskās noskaņas dēļ. Šī ir grāmata, kurai mierpilnu un laimīgu sirdi varu dot 5 no 5 zvaigznēm, tas, ir, 5 no 5 rozēm.

"Mēs lietojam arvien mazāk vārdu, jo nav jau nekādas vajadzības visu paust vārdos."

"Kad viss ir beidzies, kaut kas vienmēr paliek pāri."

"Nevaru noliegt, ka es tagad domāju par pasauli šādi: mēs divi un visi pārējie."


Nav komentāru: