Svētdiena. Izlasu internetā, ka Botāniskajā dārzā modušies (precīzāk - šķīlušies) pastniektaureņi*. Izklausās gana vilinoši, lai dotos apskatīt viņus dzīvajā un uzzinātu par tiem ko vairāk. Dienas beigās pat uzrakstu īsu dzejolīti par pastniektaureņiem, bet ne par to stāsts.
 |
| Pastniektaurenis |
 |
| Pastkartes, ko no Taureņu mājas piedāvā nosūtīt Latvijas Pasts |
*Viena no vārda “pastniektauriņš” (angliski “postman”) izcelšanās leģendām saistīta ar pastniekauriņu īpašību ātri apgūt un atcerēties vietas, kurās ir ziedoši augi. Šie garspārnu tauriņu ģints pārstāvji zināmos maršrutus regulāri atkārto, apciemojot katru ziedu dienu no dienas, tādējādi radot asociāciju ar pastnieku, kas katru dienu piegādā pasta sūtījumus vienā un tajā pašā maršrutā.
(informācijas avots: http://www.botanika.lu.lv)
Pēc Taureņu mājas apmeklējuma Botāniskais dārzs ir salijis.
Lietus Botāniskā dārza skaistumu tikai izceļ, padarot zaļo vasaras krāsu vēl sulīgāku. Īpaši fascinē lietus pērlītes, kas bariņos pulcējas uz kokiem un lapām.
Pastkartīšu rakstītāji cits pēc cita iziet no Taureņu mājas un ļauj lietussargiem sevi sargāt no lietus. Vai arī neļauj - (ja lietussargs aizmirsies mājās).
 |
| Monē noskaņas. Ūdensrozes. |
 |
| Fuksijas |
 |
| Tropu māja |
 |
| Pastkaršu rakstītāji |
 |
| Jasmīnu / ziedēšanas laiks |
 |
| Meitene, kas pazaudējusi kurpi. Skulptūras autors: Aigars Bikše |
 |
| Te tā ir. |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru