Golnāzas Hašemzādes Bundes grāmata "Tie bijām mēs" kļuva par manu ceļa lasāmmaizi. No Berlīnes uz Rīgu. Tad no Rīgas uz Krāslavu. Pabeidzu to vakarnakt. Māju mierā. Siltā segā. Starp diendusām un nakts miegiem.
Grāmata ir par nāves tuvošanos un milzu alkām dzīvot, kā arī par to, vai vispār ir dzīvots. Ko nozīmē justies dzīvam? Ko nozīmē dzīvot pa īstam?
Nāves tuvošanās grāmatas varoni pietuvina pašas dzīvei, izvēlēm, esībai. Kuros brīžos viņa jutās dzīva? Kuras ir skaistākās atmiņas? Cik maksā brīvība? Vai pūliņi bija cīņas vērti?
Viņas izmisums ir ļoti klātesošs. Manipulēšana ar tuvajiem. Slimība kā ierocis, slimība kā pašizziņas impulss. Slimība kā ceļš uz dzīves pēdējo nodaļu.
Vai vēl ir laiks? Vai vēl var pagūt dzīvot? Izprast dzīvi?
Grāmata, kas piestāv debesīm.
"Kurš var apgalvot, ka manis sniegto apgrūtinājumu summa ir bijusi mazāka par manis sniegto atvieglojumu summu?" (9. lpp)
"Ko var iesākt ar laiku, ja tu no tā nebūvē nākotni?" (21. lpp)
"Paskaties, es saku. It kā to būtu iespējams neredzēt." (26. lpp)
"Padomā, ja nu cilvēkam ir piešķirts noteikts elpas vilcienu skaits un tie izbeidzas ātrāk, ja tu smejies skaļi, diskutē aizrautīgi un dejo, līdz paliec bez elpas." (32. lpp)
"Vai tu domā, ka esi zaudējis vairāk, nekā ieguvis?" (37. lpp)
"Domāju par to, ka tā arī ir dzīve. Būt izsalkušam." (46. lpp)
"Mani ieraudzījis, viņš iemirdzējās. It kā viņu būtu piepildījusi pati dzīve." (50. lpp)
"Vai tad mēs halucinācijas neredzam visu laiku? Skatāmies uz pasauli caur saviem aizķepušajiem filtriem." (123. lpp)
"Dažkārt es prātoju, vai pareizi un nepareizi ir antonīmi vai tikai divi veidi, kā pateikt vienu un to pašu." (178. lpp)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru