2 fragmenti no stāsta "Nezināmais"

"Aizgājusi vēlreiz uz virtuvi, beidzot uzvārīju kafiju. Pirmos malciņus nobaudīju, skatoties pa virtuves logu uz vientuļo priedi, kuras galotnē sēdēja tikpat vientulīga vārna. Krā, krā. Kad tā pacēlās spārnos un aizlidoja, es aizgāju pie datora. Krūzi noliku blakus un ik pa laikam par to aizmirsu. Internets bija lieliskas zāles pret atcerēšanos, vienatni, sevi un vispār jebko. Cilvēki un viņu laiks tur iekrita kā melnā caurumā, un arī es tam šad un tad ļāvos, kaut gan kvēli vēlējos pretoties."

(..)

"Iekāpu trolejbusā, nopīkstināju savu e-talonu, kurā bija palikuši trīs braucieni, un lūrēju logā uz pilsētu. Pilnīgi bez domām – tāda sajūta, kaut gan ne – es vēroju cilvēkus, un vērošana ļoti reti iztiek bez domām. Tā bieži vien iet roku rokā ar secinājumu izdarīšanu. Turklāt – pilnīgi aplamu. Tas ir gandrīz tāpat kā internetā – sēžu un laikoju cilvēkus. Kādam ielieku sirsniņu, kādam – neko. Izkāpju no trolejbusa un visus aizmirstu."

Stāsts "Nezināmais" lasāms ŠEIT: http://www.la.lv/rakstniekam-ir-jagrib-rakstit

Foto tapis 2019. gada 9. janvārī