2019. gada 25. jūnijs

Mans pirmais velo–izbrauciens šovasar

Ne pārāk agrs rīts. Noņēmu no veļas žāvētāja vakardien vēlu vakarā izmazgāto džinsu kombinezonu, – bija vēl mazliet mitrs, bet nolēmu vilkt. Pa ceļam izžūs. Saule jau modusies. 

Izgludināju blūzi, kafiju atliku uz vēlāku, ieēdu vien mazās zemenes un skrēju lejup pa trepēm pie sava apputējušā velosipēda. Atsprādzēju velo, notīrīju sēdekli. Protams, jāpiepumpē riepas. Aizbraucu līdz statoilam (joprojām tā to gribas saukt), ielaidu velo-riepās pāris atmosfēras gaisa un sāku ripot centra virzienā. Ripoja ļoti labi. Traucos kā vējš, nejuzdama ne augošo tveici, ne attālumus. Mans mērķis bija Omniva, kur mani gaidīja viens gandrīz slepens sūtījums.

Piebraucu pie pakomāta, paskatījos augšup debesīs. Zilas. 

Divas svītras, 
šķērsojušas viena otru,
gaist.

Tikpat gaistoši arī mēs, cilvēki. Bet ir tik skaisti sastapties. Arī uz mirkli.

Ievadīju durvju skapīša kodu. Durvis atvērās.

Dariet to, cilvēki. Pārsteidziet cits citu. Tas ir neatņemami skaisti.

Braucu ar savu paciņu mājup. Piestāju pie veikala. Iegāju, sapirkos. Pārdevēja, ieraudzīdama mani pie kases, pasmaidīja. 

Viņa mani atceras, – nodomāju. Jā, to varēja nolasīt viņas acīs. Pēdējā laikā tur biežāk iegriežos. 

Man patīk mazi veikaliņi, kuros cilvēki cits citu atceras.

Izgāju no veikala, slēdzu vaļā savu velosipēdu. Turpat blakus manējam savu velo sprādzēja klāt kāds jauns vīrietis, lai ietu iekšā tai pašā veikalā, no kura tikko iznācu. Nepazīstams. "Jauku Jums dienu," viņš man saka. Tāpat vien, – ne no šā, ne no tā. Es pasmaidīju. "Jums arī," saku un turpinu smaidīt vēl diezgan ilgi. Gandrīz visu mājupceļošanu.

Tādi mirkļi, – šķietami – pilieni, bet spēj satricināt līdz dziļumam.

Paliek kā skaisti nospiedumi manā dienas pieredzē. Tādus mirkļus var paņemt līdzi.

Man ļoti patīk pārsteigumi. Mani ārkārtīgi un dziļi spēj pārsteigt un aizkustināt vēstules, dzeja, laipnība, skaistas sarunas un drosme.

*

Un par drosmi runājot, drosme ir arī šī gada festivāla LAMPA tēma. Patīk arī viņu uzdotais jautājums: ko tu darītu, ja rīt pamostos drosmīgs/a? Labs jautājums, ko sev uzdot, lai iekustinātu sevī drosmi vai vismaz domas par to. Esmu daudz domājusi par drosmi savā dzīvē: ko tā nozīmē, kuros brīžos man tās bijis gana un kuros – pietrūcis, un kāpēc. Arī par to, ka drosme iet roku rokā ar bailēm un ievainojamību. Jo kas gan ir drosme, ja ne baiļu pārvarēšana un atļaušanās būt ievainojamam? Drosme uzrunāt cilvēku, drosme atklāties, uzticēties, drosme kļūdīties un drosme iznākt skatuves priekšā, piemēram. Visvairāk drosme saistās tieši ar saskarsmi, ievainojamību un sarunu. Esmu lēkusi ar gumiju vai lēkusi pa logu bērnībā, kad biju atstāta viena mājās, bet izlēkt nekad nav likusies lielākā drosme. Lielākā drosme, manuprāt, ir paskatīties acīs. Sev un citiem. Atklāti izrunāties. Uzdrīkstēties svarīgām sarunām, uzrunāt cilvēku, kurš patīk. Arī pieņemt atšķirīgus viedokļus. Pieņemt cilvēkus, kuriem ir atšķirīgs viedoklis. Ieklausīties un mēģināt saprast citam cita pamatus, saknes, bailes.

Nav komentāru: