Slinkums

Kaut būtu slinkums paslinkot, bet, nē, nav!

Viss sākās ar sarunu pa telefonu ar mammu. Runājām par slinkumu. Pastāstīju viņai par savu slinkumu aiziet uz veikalu. Šāds slinkums ir manu visu laiku slinkumu topa augšgalā. Viņai – līdzīgi. Viņa atliek gājienu uz veikalu līdz pēdējam. Kamēr ļoti, ļoti kaut ko savajagas. Es arī. 

Bet, izrunājot slinkumu pa telefonu, man izdevās tomēr uzvilkt zābakus kājās un aiziet līdz tam veikalam. Nemaz tik traki nebija. Jā, lija, jā, slapjš, jā, lietussargu vajadzēja vējā stūrēt kā tādu automašīnu vai dronu, vai ko tur vēl ne, lai neizgriežas uz āru, bet viss labi, – iegāju veikalā, mūzika bija tīri tā neko, padziedāju līdzi, paņēmu visu, ko vajag, un vienu lietu, ko nevajag, arī. Un gāju mājup. Priecīga – gan par sapirkšanos, gan par to, ka pārvarēju slinkumu. 

Atnācu mājās, pagatavoju vakariņas, un uznāca vēl viens slinkums. Jo tie slinkumi, velns, daudz tak un dažādi. Slinkums rakstīt rakstu. Sāku domāt, kas tas vispār slinkums ir. Kāpēc nav slinkums fotografēt ziedus, bet ir slinkums iet uz veikalu? Kāpēc nav slinkums uzrakstīt vēstuli ar roku, bet ir slinkums lasīt ziņas messenger tīklā? Kāpēc slinkums skatīties filmu, bet nav slinkums palasīt grāmatu? Slinkums mazgāt traukus, bet nav slinkums mazgāt grīdu? Vai tas saistīts ar gribu, patikšanu, noskaņojumu? Diez vai, jo gadās taču, ka viss otrādi (izņemot gājienu uz veikalu). Un reizēm vispār nekāda slinkuma nav! Varbūt tas ir nogurums? Redz, kā – nav slinkums par slinkumu rakstīt, bet rakstīt rakstu – slinkums. Labi, pieņemsim, ka es šādi tam iesildos. Prokrastinēju. Labi. Nav jau žēl. Labāk prokrastinēt, rakstot par slinkumu, nekā... ko? Slinkojot par rakstīšanu?

Lai nu kā tur būtu, – varbūt tas vienkārši ir saules trūkums. Uz to var nogrūst visas vainas un slinkumus. Twitter tīklā tauta runā par to, kad pēdējo reizi redzējuši sauli. Es to redzēju 5. janvārī. Nemaz tik sen nav, bet uz cik ilgu brīdi?

Ir brīži, kad slinkumam vienkārši jāļaujas, jo, kā jau secināju, vienmēr būs kaut kas, ko darīt, nedarot to, ko darīt ir slinkums. Pat ja tā ir diendusa vai grāmata, vai filma, vai kafijas tase. Man ir ļoti reti slinkums sev uztaisīt kafiju. Ļoti reti slinkums fotografēt. Ļoti reti slinkums gulēt.

Šodien man ir slinkums neslinkot. Ko tev ir vislielākais slinkums darīt? Kas ir tavs TOP slinkums?

P.S. Portālā "Gars un Patiesība" :) teikts, ka slinkums ir disciplīnas neesamība. Citos rakstos, ka slinkums ir plānošanas trūkums. Jā, tā varētu būt. Tiklīdz laiks ir nesaplānots, tā grafikā ieslīd slinkums. Pati arī esmu pamanījusi, ka visražīgākās ir dienas, kurām iepriekšējā vakarā esmu sastādījusi darāmo darbu sarakstu (pie tiem pieder gan mājas darbi, gan darba darbi, gan radošie darbi un hobiji, gan personiski kontakti: e-pasti utt.). Tad ir slinkums slinkot, jo ir skaidrība, kas jāizdara. Slinkumu vislabāk izbaudīt pēc padarīta darba. Tāpēc atgriežos pie darbiem un paslinkošu vēlāk.

Šodien nebija slinkums fotografēt puķes. Tulpe. 08.01.2020.