"Viņš dzīvoja, it kā būtu devis svētu solījumu pieskarties tikai tam, kas pārvēršams dzejā."
(Zenta Mauriņa par Raineru Mariju Rilki grāmatā "Uzdrīksēšanās")
Ir Otrās Lieldienas, aiz loga debesis satraukumā snieg. Par ko? Uz galda - lefkojas. Lēnām atvadās no ziedēšanas. Es klausos franču mūziku. Dziesmu "L'île au lendemain", ko izpilda Julien Doré un Clara Luciani. Par ko viņi tur dzied? Cerību, salu, rītdienu, nogremdēšanu, nakti? Kaut ko tādu. Es tik spiežu replay, līdz tirpas nogurst tirpt.
"Nodzēst spuldzi un klausīties vējā,
Pie sevis pierodot."
(Velga Krile)
Pa dienu lija. Gan lietus, gan kafija uz galda. Šovakar jūtos mazrunīga. Varbūt tāpēc, ka pa dienu aizrunājāmies. Par ko? Par aizrunāšanos, par uzdrīkstēšanos, par ābeli, par to, cik dziļš bija sniegs, par plašumu, par emocijām, par našķiem, par depresijas iemesliem.
Jā, turpinu lasīt grāmatu "Lost Connections", kas cilā depresijas iemeslus, pagaidām esmu tikusi līdz pirmajam iemeslam - darbs. Izrādās, tikai 13% cilvēku darbs sagādā patiesu gandarījumu. Esmu laimīga sacīt, ka piederu pie tiem 13, bet tas, protams, nenozīmē, ka dzīvē nav/nebūtu nomāktības brīžu. Tiem gan nav depresijas apmēra, bet, kad tādi gadās, cenšos sevi dziļi vērot un skatīties, kurā dzīves jomā sašūpojies kāds līdzsvars un ko es varu lietas labā darīt. Izstaigāt, izrakstīt, izrunāt, izelpot, izjust, izklausīt mūzikā, izkustināt deju soļos, sakaltēt herbārijos vai izpludināt akvareļos. Radošums palīdz. Grāmatu turpināšu.
"Cilvēks var daudz panest, kamēr pats sevi var panest."
(Zenta Mauriņa)
Bet vispār aizgājusī nedēļa vairāk bija par filmām, nevis par grāmatām. Noskatījos 4 filmas, un, jā, visas labas. Divas dokumentālas un divas mākslas filmas. Netflix dzīlēs atradu filmu ""The B-Side: Elsa Dorfman's Portrait Photography", kā arī Festival Scope mājaslapā noskatījos visas trīs LUX Award filmas ("Vēl pa mēriņam", "Corpus Christi" un "Kolektīvs"). "Corpus Christi" var noskatīties arī LTV arhīvā. Absolūti iesaku. Izcils aktierdarbs. Ierauj līdz dzīlēm un ar visiem matiem iekšā. Līdz matiem mani ierāvā arī grāmata "Tūkstoš Deviņsimt", ko lasīju pirms pusotras nedēļas. Ne reizi nenokāpu no kuģa. Nevienas pauzes. No vāka līdz vākam. Pilnīgs džezs.
Pandēmija turpinās, tāpēc spēku mums!
"Par laimi, mēs esam daudz dziļākas un plašākas būtnes, nekā sākumā liekas. Un atliek vien novēlēt katram no mums neapstāties pie tā, kā trūkst, bet apzināties savu patieso spēku. Mēs varam izturēt. Un ne tikai izturēt, bet iet uz priekšu un augt."
(Indulis Paičs)
Ieteikumi:
- Intuīcija ir sargenģeļa balss. Saruna ar Induli Paiču;
- Kinooperators Gints Bērziņš krāj savas vizuālās piezīmes fotogalerijā;
- Phantasia. Brīnišķīgs raksts par iztēles spēku;
- Režisore Māra Ķimele: Galēja izzināšana neeksistē;
- Skaistākās no Andželo Badalamenti melodijām ar Džūlijas Krūzas balsi.
Abu foto autors: Jānis Straume//28.03.21.
"pareizas beigas šādam dzejolim
ir pēkšņi
iestājies
klusums"
(Čārlzs Bukovskis)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru