29.06.2022.
Smiltis vēl nebija karstas un saule arī vēl gluži ne.
Es ieņēmu jūrai vistuvāko pludmales krēslu (bija par agru, lai kāds par to prasītu samaksu)
un vēroju sievieti ar saulessargu.
Ja tā bija filma, tad es biju vienīgā skatītāja.
Ja tas bija dzejolis, es to uzrakstīšu.
Ja tas bija laiks, tad baltas mežģīnes tam piestāvēja.
Ja tas bija rīts, tad tobrīd tas sākās.
Ja tā bija svešiniece, cik sveša viņa bija pati sev?
Ja es kādu apbrīnoju, tad visus, kuri pludmalē ieradās vieni.
Ja tā bija vasara, tad man bija jāaiziet nopeldēties.
Ceļoties no krēsla, garām gāja vīrietis. Uz viņa t-krekla bija rakstīts "distant horizon".
"Tāls horizonts", es viņam klusi teicu sveiciena vietā. Viņš nesaprata, par ko es runāju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru