Vēstules ar roku. Kāpēc es tās rakstu?

Mazā pils iela, Vecrīga, jūlijs, 2018

"Sajauci gadsimtus?" – mana mamma mēdz par mani jokot.

Nē. 

Varbūt es tieši tāpēc tik daudz rakstu ar roku, ka ir 21. gadsimts? 

Gadsimts, kurā mūsu uzmanība ir sašķeltāka, izkaisītāka, paviršāka nekā jebkad iepriekš. Šķirstām, slidinām bildes instagramā, veltot katrai pus sekundi, sekundi, divas? Ritinām tviterlentu, kas aizplūst kā upe, pēc minūtes nomainot aktualitātes. Ienākam feisbuka laika līnijā, labprātīgi atdodot tai savu laiku un iegrimstot virtuālajā realitātē, kas liekas pilnīgi reāla. Notiek imersija jeb iegremdēšanās, un tieši to mums vajag. Šonedēļ Satori bija intervija par šo tēmu (lasi ŠEIT).

Nē, es neesmu pret sociālajiem tīkliem, (lai gan cenšos kritiski skatīties uz tur pieejamo informāciju un ziņām). Pati tos lietoju – gan darbam, gan radošām izpausmēm un reizēm – sarakstei, gan, – kas man personīgi ir ļoti svarīgi – kultūras notikumu apzināšanai. 

Sociālo tīklu priekšrocības, manuprāt, ir 1) iespēja sekot (sev nozīmīgiem) cilvēkiem, kurus dzīvē tik bieži jebkurā gadījumā nesanāk satikt; 2) lietot saturu, kam uzticies, gūstot sev svarīgu informāciju (iepriekšpieminētās kultūrnorises, piemēram); 3) sastapt (domāt rosinošus) rakstus, viedokļus, kurus citās platformās varbūt būtu palaidis garām; 4) aplūkot fotogrāfijas, virtuāli satikt radošus cilvēkus, viņu darbus, priecāties par viņu sasniegumiem vai idejām utt.; 5) publicēt sev aktuālo un interesanto utt.

Alksnāja iela, Vecrīga, marts, 2019

Un tomēr ir tie brīži, kad virtuālā pasaule nogurdina un gribas atgūt sevī līdzsvaru, tik ļoti neskrienot pēc tūlītējiem virtuālajiem impulsiem, kas kļūst arvien automātiskāki un neapzinātāki.

Tādos brīžos es pievēršos rakstīšanai ar roku, – lielākoties ikdienas piezīmēm un dienasgrāmatai, taču arī vēstuļu, pastkaršu rakstīšanai. Kāpēc?

1) Tā ir iespēja koncentrēties. Apkopot domas. Padomāt, vai tas, ko tagad grasos teikt, patiešām ir svarīgi.

2) Jā, tā nav klātbūtne, protams, taču tā ir simtprocentīga sevis un savas uzmanības veltīšana cilvēkam, kuram tiek rakstīts.

3) Vēstuļu rakstīšanas laikā es parasti izslēdzu visu – datoru, telefonu, mūziku. Atstāju tikai visu to, ko nav iespējams izslēgt, (un vēl gaismu, protams). Gan viss nosauktais, gan pati rakstīšana ar roku (un rokraksts) padara procesu personisku, klusu, iekšupvērstu un uz otru cilvēku vērstu vienlaikus.

4) Rakstīšana ar roku manī pamodina arī citus radošos procesus – man rodas vēlme padomāt arī par noformējumu (ne vienmēr, bet bieži).

5) Mani saviļņo gājiens uz pastu un domas par brīdi, kurā cilvēks manis rakstīto/sūtīto saņems.

6) Tas viennozīmīgi ir pacietības un koncentrēšanās treniņš, jo vienlaikus tiek darīta tikai viena lieta.

7) Tā ir iespēja sazināties, paust savas domas, pateicības, prieku. Pavisam nesen laikrakstā "The New York Times" lasīju brīnišķīgu rakstu (lasi ŠEIT) par to, ka ar mazu pateicību cilvēkā var raisīt daudz lielāku prieku, nekā mēs iedomājamies. Tas gan nav tieši saistīts ar rakstīšanu ar roku, jo var pateikties arī e-pastā, pa telefonu vai galu galā – klātienē), taču ir vērts par to padomāt.

Rakstīšana ar roku, protams, ir tikai viens no nedaudzajiem veidiem, kā atgriezt sevī līdzsvaru un koncentrēšanās spējas pēc biežas virtuālās pasaules apmeklēšanas. Man ļoti palīdz arī grāmatu lasīšana, garas pastaigas, zvilnēšana šūpuļtīklā, sēņošana, ogošana, kino, izstāžu vai teātra apmeklēšana, satikšanās ar draugiem, sarunas ar tuviem cilvēkiem utt.

Pastkaste Krāslavā, Siena ielā, vasara, 2018