2019. gada 16. janvāris

Sniega valoda jeb 'tur taču nekā nav'

Kupenojot* mājup no agrās rakstniekrīta tikšanās, ar mani runāja sniegs – savā sniega valodā. Dažreiz tas ar mani runā caur vārdiem, bet šoreiz man līdzi bija fotoaparāts, tāpēc lasīju viņa sacīto caur kameras objektīvu.

Kādā brīdī, kurā bildēju vienu no šīm žogu un smilgu kompozīcijām, man garām pagāja kāds tēvs ar dēlu, un dēls tēvam iejautājās: "Ko viņa tur bildē? Tur taču nekā nav." Viņu tālāko sarunu vai tēva atbildi es nedzirdēju, taču šie vārdi diezgan ilgi spēlējās manā prātā, līdz nonācu pie domas, ka patiešām... tur taču nekā nebija...

...Līdz es tur kaut ko ieraudzīju.

... Tā ir, ka mūsu dzīvē ir un pastāv tikai tas, ko ieraugām, pamanām. Tas, kam paejam garām, mums nemaz nepastāv.

Šis 16. janvāra rīts ar gaismas un cilvēku aušanu un parādīšanos sniega pilsētā bija ārkārtīgi skaists un modinošs. Tad vēl Twitter tīklā ieraudzīju šo ziņu, un arī tā mani uzmundrināja, iepriecināja, jo arī es šodien izjutu vairākus smaidpilnus skatienus, mijoties ar gājējiem pa šaurajām takām, pie kurām cītīgi darbojās sētnieki.


Patiesībā mana īpašā ziemsajūta parādījās jau vakar, kad no kāda cilvēka saņēmu ziņu: "Baigi skaisti snieg tavs mīļais sniegs," uz ko atbildēju: "Jā. Man šķiet – ja Latvijā nebūtu ziemas, es nemaz nebūtu dzejnieks."

* pašas ieviests jaunvārds, kas apzīmē iešanu, brišanu, buksēšanu cauri kupenām vai vēl neiztīrītām ietvēm


Te mana sniegpastaiga 10 fotogrāfijās:












Un nobeigumā – vakardienas sniegs pusnakts lukturu gaismā (skats pa balkonu):


2019. gada 7. janvāris

Manas piecas 2019. gada sākuma dziesmas

1. Paolo Conte ~ Via Con Me (grāmatā "Vientulības gals" vairākkārt pieminētais skaņdarbs)



2. Jack Savoretti ~ Candlelight (dziesma, ko mūziķis laidis klajā 12. decembrī, manā dzimšanas dienā)


3. Cigarettes After Sex ~ Neon Moon (Lindas Leen Facebook profilā noķerta dziesma)


4. Lou Doillon ~ Burn


5. Joanna Kulig ~ Dwa serduszka (jazz version) (no filmas "Aukstais karš")

2019. gada 3. janvāris

2018. gada radošās dzīves pieturpunkti (divpadsmit kolāžās) (ar komentāriem)

2018. gads bija ļoti bagāts un bagātinošs. Izveidoju 12 foto-kolāžas, kas veltītas maniem aizgājušā gada radošās dzīves pieturpunktiem, kā arī nobeigumā tos papildināju ar vēl daudziem citiem, – ne mazāk svarīgiem. 


1. Brauciens uz Rakstniekmāju Ventspilī


"Laiks vēl pumpuros. Diena mostas manās miegainajās acīs, kas ilgi nevarēja aizmigt vakarnakt. Apstājos. Paklausos jūru. Kaijas izjauc mūsu div-vientulību, kaut gan nē, vientulība tā nav. Vienkārša esamība. Būšana."

Šis ir fragments no manām pagājušā gada 9. janvāra piezīmēm, dzīvojot Rakstniekmājā, kas ir īpaša vide, notikums, izraušanās no (p)ierastā. Jaunu vēsmu, tēlu ienākšana dzejā, dzīve citā pilsētā, citas kultūrvides baudīšana, jaunu cilvēku iepazīšana. 

No janvāra ciemošanās īpaši atceros iepazīšanos ar tulkotāju Zigurdu Skābardi, ar kuru vienuvakar' pastaigājāmies pa stindzinošo, naksnīgo janvār-Ventspili. 

Pa logu man bija redzama pilsētas egle, pie mājas atradās bibliotēka, kurā ņēmu lasāmo, atceros, ka tai reizē Ventspilī izlasīju grāmatu "Viss, ko es neatceros", uzrakstīju vienu stāstu, vienu recenziju, vairākas dzejoļu skices, kā arī, sazvanoties ar savu dzejas tulkotāju Džeidu Vilu, strādājām pie tulkoto dzejoļu rediģēšanas.


2. Grāmatu klubu tikšanās


(Gan BaronRozes, gan Spiikiizi) grāmatu klubos es 2018. gadā parādījos diezgan neregulāri. Spiikiizi grāmatu klubu pārņēmu savos grožos un dalībniekiem ierosināju pirms katras reizes sarunāt/nolemt, vai tiekamies. Tikšanos parasti rīkojam, ja pieteikušies nākt vismaz 4 cilvēki.

No Rozes grāmatu kluba spilgti atmiņā palikusi izbraukumtikšanās Dauderos. Mūsu lasāmtēma bija Latvijas zelta gadi literatūrā (20. - 30. gadi). Katrs no šīs tēmas kaut ko izlasījām un pastāstījām (es runāju par Eglīša “Homo novus”, kurai tobrīd biju pusē). 

Spiikiizi 2018. gada grāmatkluba sezonu noslēdzām tai pašā vakarā, kad noslēdzās Prozas lasījumi, tas ir, 9. decembrī, – abus pasākumus savienojām, pēc grāmatu kluba kopīgi aizejot uz prozas vakaru, kurā savus darbus lasīja Arno Jundze, Inga Gaile, Aivars Eipurs, Kristīne Ulberga un Svens Kuzmins. 2019. gadā pirmā Spiikiizi grāmatu tikšanās notiks 6. janvārī 18.00.


3. Grāmatas "Having Never Met" iznākšana, Londonas Grāmatu tirgus un dalība Eiropas Dzejas festivālā Mančesterā un Midlsbro


Grāmata "Having Never Met" (vēl un vēlreiz paldies Džeidam par tulkošanu un Lawrence no A Midsummer Night's Press – par izdošanu, kā arī platformai Latvian Literature – par atbalstu un koordinēšanu) kļuva par manu biļeti uz Londonas Grāmatu tirgu, kur, jāteic, ieskrēju tikai, lai iepazītos ar savu izdevēju, parunātos ar Džeidu, apskatītu stendu un parunātos ar vēl dažiem jaukiem cilvēkiem, – pārējo darbu darīja pati grāmata, jo man bija jādodas tālāk – uz Mančesteru un pēc tam uz Midlsbro, kur piedalījos Eiropas Dzejas festivāla lasījumos. Katrā no tiem biju ielikta pārī ar kādu no britu dzejniekiem (Mančesterā ar Scott Thurston un Midlsbro ar Tom Weir), ar kuriem iepriekš elektroniski sazinoties, bijām sacerējuši kopdarbus pirmatskaņošanai festivālā.


4. Ventspils Rakstniekmāja OTRREIZ


Tā kā mans mēnesis Rakstniekmājā bija sadalīts uz pusēm, otras divas nedēļas sarunāju Ventspilī pavadīt siltākā laikā – maija sākumā. Mans īpašais rituāls siltajā sezonā bija ik dienu doties rakstīt uz jūru. Sēdēju uz attēlā redzamā soliņa un vismaz stundu tur rakstīju visu, kas ienāca prātā. Ķēru impulsus, sarunas ar viļņiem, ar sevi, ar debesīm. 

Tāpat arī lasīju. Kamingsa un Ogriņa dzeju, Eipura minimas un Viljamsa "Stouneru".

Skaistākais maija ciemošanās reizē bija iepazīšanās ar krievu rakstnieci Darju Bobylevu un ukraiņu dzejnieci Natāliju Beltchenko, ar kurām reizi pa reizei kaut kur kopā aizgājām vai vienkārši pabaudījām vīnu Rakstniekmājas pagalmā. Tāpat sarīkojām arī radošo vakaru, kurā katra iepazīstinājām ar saviem darbiem. Tas bija ķirsītis uz manas Ventspils tortes.


5. Atdzeja Edinburgā


Ir tik skaisti, ka dzeja aizved gan iztēles ceļojumos, gan īstos. Šoreiz iespēja nāca no Atdzejas projekta, kurā biju iesaistījusies jau 2017. gada nogalē, kad britu/skotu dzejnieki bija atbraukuši uz Latviju, lai piedalītos abpusējā atdzejas procesā. 

2018. gadā devāmies pie viņiem. Uz Edinburgu Skotijā, lai tagad prezentētu savus darbus tur. Uzstājāmies gan dzejai veltītajā bibliotēkā Scottish Poetry Library, gan piedalījāmies dzejas un ēdienu eksperimentālā satikšanās pasākumā, kur mūsu dzejoļi bija ņemti par iedvesmu visdažādākajiem ēdieniem – no ceptiem baložiem līdz ķiploku saldējumam.


6. Kultūras žurnālistikas vasaras skola Indrā


Jau piekto gadu Latvijas Kultūras akadēmija un Rīgas Stradiņa universitāte vasaras periodā rīkoja Kultūras žurnālistikas vasaras skolu. Ik gadu atšķiras vien vieta, laiks un tēmas. Neesmu ne students, ne īsti žurnālists, tomēr cieši saistīta ar rakstīšanu un kultūru – gan, tāpēc, ja vien iekrīt brīvas dienas, labprāt šajā skolā piedalos.

Šoreiz vasaras skola norisinājās netālu no manas dzimtās pilsētas Krāslavas – Indras ciematā. Vairākas dienas pavadījām Indrā, pētot apkaimi un intervējot vietējos iedzīvotājus par laimes un kultūras tematiku, kā arī noorganizējot diskusiju par tēmu "Kas ir laime?" Indras Laimes muzejā, kur pēc diskusijas uzstājos arī ar nelielu dzejas lasījumu.

Pagaidām mūsu intervijas, audio un video materiāli vēl nav apkopoti, taču šis patiešām bija skaists  un gandarījuma bagāts piedzīvojums gan sajūtās, gan fotogrāfijās, gan sarunās, gan klusumos un pastaigās. 

Bija daudzreiz jāpārkāpj pašai savas robežas, jo pēc dabas esmu kautrīgs cilvēks. Nebija viegli uzrunāt nepazīstamus cilvēkus, bet, tiklīdz barjera ir pārkāpta, atklājas patiess cilvēcīgums un vēlme atklāties. Reti kurš cilvēks atteica sarunu.


7. Dzejas dienas Rīgā, Valmierā, Salacgrīvā


Manas "Dzejas dienas" iešūpojās lēni, taču ļoti saviļņojoši. Nebiju Dzejas dienu oficiālajā programmā, taču pasākumi, kuros piedalījos, bija tik pacilājoši, ka esmu sasmēlusies bezgala daudz emociju līdz pat nākamajām Dzejas dienām. 

Šogad pirmoreiz piedalījos Valmieras Dzejas dienā – mums bija ne tikai 2 lasījumi (Burtniekos un Valmierā), bet arī izbrauciens ar kuģīti pa Burtniekezeru, kurā ar Agnesi Rutkēviču, Dainu Sirmo un Tamāru Skrīnu bijām ieņēmušas labākās vietas kuģīša 2. stāvā un izvējojāmies uz nebēdu.

Ļoti skaists lasījums bija Fotomuzejā (paldies Elīzai Dālderei) – mammas jaunības džemperī nolasīju dzejoli par mammas jaunības džemperi un citus jaunus darbus. Tāpat jaunatklājumu pilns un atmosfērisks bija lasījums D27, uz kuru mani uzaicināja Dāvids Zalāns, pēc kura ar Agnesi un Inesi papļāpājām "Vairāk saules", baudot vīnu vārdā "Poetry".

Viens patīkams pārsteigums Dzejas dienu laikā bija izstāde "Rīgas pieraksts dzejā" (Rīgas Mākslas telpā), kurā ar roku rakstīti (pie jauno dzejdaru sienas) piedalījās arī daži mani dzejoļi par Rīgu. Tāpat piedalījos arī izstādei veltītā dzejas lasījumā, ko vadīja Ludmila Roziņa.

Un 2018. gada noslēdzošais dzejas pasākums, kurā piedalījos, bija Dzejas festivāls Salacgrīvā, kas notika Lāčplēša dienā. Paldies par uzaicinājumu Lijai Blūmai un par foršo kompāniju – Ronaldam Briedim, Aivaram Eipuram, Pēterim Dragunam, Vikam, Liegai Piešiņai, Jānim Streičam u.c.


8. Brauciens uz festivālu Ņujorkā


Vairākas reizes Amerikas piezīmju blociņā stāv rakstīts: "Pamodos Ņujorkā, un tas nav sapnis." Tas īsumā raksturo manas sajūtas par braucienu uz Ņujorku. Āķis ir lūpā, un jau tagad zinu, ka turp vēlos aizbraukt vēlreiz, jo festivāla laikā bija maz iespēju iepazīt pilsētu. Lai nu kā – pats festivāls bija ļoti labi noorganizēts, iepazinos ar vairākiem brīnišķīgiem dzejniekiem, piedzīvoju aizraujošus uzstāšanās brīžus un izturēju divus līdz šim garākos pārlidojumus manā mūžā.


9. Grāmatplauktu stāsti Ziņnesī


Jau vairāk nekā gadu Jāņa Rozes drukātajam izdevumam Ziņnesis veidoju rubriku Grāmatplauktu stāsti, kas paver apvārsni ar gudriem, aizrautīgiem lasītājiem.

Varoņus lielākoties atrod kolēģe Ilze, un visbiežāk kopā arī pie viņiem dodamies, bet ar intervijām, fotografēšanu un stāsta veidošanu nodarbojos es. Tas ir liels izaicinājums un liela iespēja vienlaikus. Iespēja izveidot sarunu, stāstu, atrast katrā varonī viņa personīgo pavedienu, viņa lasītāja personību un to iemūžināt. Turpināsim piedzīvojumu arī 2019. gadā!


10. Spiikiizi dzejas vakaru rīkošana


Vēl viens izaicinājums, ko aizsāku 2018. gadā, ir dzejas vakaru rīkošana. Vienubrīd nonācu pie secinājuma, ka man apkārt ir tik daudz brīnišķīgu dzejnieku un man gribas viņiem dot vārdu. Ilgi nevilcinājos, nolēmu pamēģināt. Vienu dzejas vakaru noorganizēju augusta beigās, pirms Dzejas dienām, un otru – novembra sākumā. 

Ideja ir vienā vakarā sapulcināt vairākus dzejniekus, kas raksta noskaņās/formās atšķirīgu dzeju, mazliet ar viņiem iepazīstināt un dot viņiem vārdu uz aptuveni 7-12 minūtēm – tā, lai pasākums nestiepjas pārāk garš, atstājot klausītājiem brīdi pārdomām/sarunām/vīna glāzei. Tā ir mana personīgā iniciatīva, un domāju to paturpināt arī 2019. gadā.

+

Vēl vairāki ļoti svarīgi un skaisti notikumi:


  • Festivāla LAMPA apmeklēšana;
  • Grāmatas "Having Never Met" prezentācijas pasākums;
  • Stāsta "Sniegvilksnis" publikācija portālā PUNCTUM;
  • 4 dzejoļu publikācija Londonas internetžurnālā Disclaimer;
  • Grāmatas "Having Never Met" recenzija britu izdevumā "Modern Poetry in Translation";
  • Dzejas meistarklase pie Ģirta Krūmiņa;
  • Rakstniekrīti;
  • Fotopastaigas u.c.

2018. gada 24. decembris

Uzkāpt bēniņos jeb bērnība un Čaplins

Eglītes sargs.

Ievads (mikroautobuss)


Mans ceļš uz Krāslavu iesākās ar Čaplina bērnību, kaut gan nē... Ja tā padomā, drīzāk ar mirkli, kad iekāpu mikroautobusā uz Baložiem, no kurienes tālāk uz Krāslavu braucām kopā ar māsas ģimeni.

Mikriņa biļetei biju sagatavojusi precīzu naudu. Te jāpiebilst, ka parasti (vismaz manā pieredzē) sabiedriskā transporta šoferiem nepatīk, kad viņiem dod pārāk lielu vai neprecīzu naudu, tāpēc gribēju kā labāk, un mani ļoti neiepriecināja viņa izmestā frāze: "Varējāt vēl vairāk melno iedot! Tad mēs vēl ilgāk brauktu!"

Pēc tā, kā šoferis runāja ar citiem pasažieriem, nopratu, ka vaina nudien nav manos melnajos centos, kuru, starp citu, nebija pārāk daudz, bet drīzāk – viņa noskaņojumā. Mēģināju iekšēji pameklēt viņam attaisnojumu, – ka diena patiešām ir traka, viņam nav laika pārtraukumam/pusdienām/emociju sakārtošanai, jo sastrēgumu sakarā visi transporti kavē utt.. Taču, vērojot viņa uzvedību un attieksmi pret pasažieriem visu turpmāko ceļu, nonācu pie secinājuma, ka viņa nelaipnā izturēšanās pārkāpj pat manas pa-un-ie-cietības robežas. Lai kā būtu, tomēr ar nelaipnību uz nelaipnību atbildēt negribēju, un, kāpjot no mikriņa, pateicu viņam paldies (par braucienu), kā daru to parasti.

Čaplins + dzejolis


Nonākot pie māsas, manas domas novērsa gan māsas un viņas meitiņu kvēli sirsnīgā satikšana, gan Čaplina grāmata "Mana dzīve", ko Aina bija izglābusi no bibliotēkas makulatūras kastes un piedāvājusi man. Es ar milzīgu prieku piekritu piedalīties grāmatas glābšanas operācijā, jo manī svaigos un spēcīgos iespaidos dzīvoja pirms dažām dienām redzētā Čaplina filma "Cirks", kas tika izrādīja Splendid Palace kinoteātra dzimšanas dienas seansā. 

Vērojot, kā māsa pabeidz krāmēt somas, es sāku šķirstīt Čaplinu... Un, lai arī sākumā grāmatu uz Krāslavu nebiju domājusi ņemt, tomēr, palasot pirmās lappuses, pārdomāju. "Tomēr ņemšu," - teicu māsai.

Arī ceļā mazliet palasīju. 

Pēc tam – Krāslavā. Daudz. 

Ļoti patīk. Tas ir ceļojums Čaplina bērnībā, kas man daudz atgādina no savas. Daži teikumi vārds vārdā man ir uzrakstīti arī manās bērnības piezīmēs. Tas man lika vēlreiz aizdomāties par to, cik mēs, cilvēki, savā iekšējā būtībā esam līdzīgi. Šī doma satiekas arī ar šo īso dzejoli, ko uzrakstīju oktobrī:

***
Visos bērnības žurnālos un mācību grāmatās
mums lika meklēt atšķirības.
Trīs, piecas, desmit.
Jo vairāk, jo labāk.

Tā mēs meklējām, meklējām, augām un pieaugām,
un tagad man šķiet, ka varbūt tomēr
mums būtu bijis jāmācās meklēt
līdzīgo.

P.S. Priecīgus!

Bēniņi


Būdama laukos, ar mammu uzkāpu bēniņos. Kāpām pēc eglīšu mantām, ar kurām vēlējāmies izrotāt vienu no eglītēm, kas aug ceļmalā (piemājas pļavā). Tāpat gribēju bēniņos sameklēt vecās dienasgrāmatas. Atradu vienu, kas rakstīta diezgan agrā vecumā (10-11 gados). Pārsteidza tas, ka vairumā dienu rakstīju nevis pagātnes formā, bet gan to, ko konkrētajā dienā darīšu. Piemēram, 1997. g. 14. jūnijā rakstīju: “kad Aina aizies uz ezeru un mamma uz laukiem, es palikšu viena un klausīšos mūziku.” 

Lielākoties dienu ieraksti vijas ap to, ko skatīšos, kur iešu, ko satikšu. Tikai atsevišķos ierakstos esmu notikumus vēstījusi pagātnes formā. Kopumā koncentrēšanās uz nākotni manā dzīvē ir saglabājusies, taču reizēm patīk atskatīties arī uz notikušo, papriecāties par piedzīvoto un arī papliķēt sev uz pleca par padarīto.

Ceru personīgajam atskatam pievērsties 28., 29., 30. decembrī, taču, protams, svarīgāk par visu ir mācēt izkāpt no domām par pagājušo un nākamo, baudot esošo sevi, esošo mirkli un cilvēkus, notikumus sev apkārt. To arī novēlu gan šajos Ziemassvētkos, gan Jaunajā gadā.

Citāti


Nobeigumā vēlos padalīties ar dažiem citātiem no Čaplina autobiogrāfijas:

"Ik vakaru, atnākusi no teātra, viņa mēdza atstāt uz galda dažādus gardumus – Neapoles kūkas šķēli vai konfektes, lai mēs no rīta tos ar Sidneju atrastu un saprastu, ka nedrīkst trokšņot, jo māte parasti ilgi gulēja."

"Šai tumšajā Ouklistrītas pagrabstāvā māte iededza man visbrīnišķīgāko gaismu, kādu pasaule jebkad pazinusi un kas apveltījusi literatūru un teātri ar visdiženākajiem un pilnskanīgākajiem tematiem: mīlestību, līdzcietību un cilvēcīgumu."

"Ikvienai krīzei ir savs kulminācijas punkts, – un mums tas bija laimīgs."

"Brašā, sparīgā mūzika likās nežēlīgi vienaldzīga pret manu nelaimi, tomēr, skaņām izgaistot tālumā, es savukārt nožēloju, ka tās vairs nav dzirdamas."

"Spožā pēcpusdienas saule likās nežēlīgi atsedzam mūsu postu."

"Tev jāraksta biežāk, lai es justu, ka man ir brālis."

"Biju sasniedzis grūtos un nepievilcīgos agras jaunības gadus ar visām tiem raksturīgajām pusaudžu dzīves iezīmēm. (..) Mans prāts atgādināja kūniņu, no kuras tomēr reizēm pēkšņi izlauzās nobriedušu domu stars."

"Es mēdzu gaidīt brīdi, kad varēju viņai paiet garām uz kāpnēm un izdvest ‘Labvakar’, - uz ko viņa mundri atbildēja ‘Labvakar’. Tas bija viss, kas starp mums jebkad notika." (Č. Čaplins)



Mežrozītes (22.12.18.)

Sniega rotaļas bērza zaros (23.12.18.)

Grāmata, ko lasu svētku brīvdienās (21.12.18.)

Pirmssvētku noskaņas pie izrotātās lauku egles

Apsnieg viss.

Fragments no dienasgrāmatas, ko rakstīju 10 gadu vecumā.

Lauku ziemīgās pastaigas (23.12.18.)

No tās pašas 1997. gada dienasgrāmatas

Krāslavā uzziedējusi garākā nakts (21.12.18.)

2018. gada 3. decembris

Manas decembra sākuma dziesmas

1. Zемфира ~ Я Полюбила Вас


2. Lady Gaga ~ Look What I Found (A Star Is Born)


3. Aija Andrejeva ~ MELNĀ KORSETE 


4. Sean Lennon~ Parachute


5. Мумий Тролль ~ Молодость


2018. gada 21. novembris

Krāslavas laiks

Krāslavas laiks man nozīmē (iekšējo) pulksteni pagriezt uz mājām, uz saknēm, uz pastaigām, sarunām (pie kafijas tases lielākoties, bet šoreiz, 18. novembrī, – arī pie šampanieša glāzes un mammas ceptās Ņujorka kūkas).

Krāslava ir vieta, no kuras nāku, un vieta, kur atgriežos. Pēc Rīgas, pēc Londonas, Ņujorkas. Tā ir vieta, kur atgriežos, lai atgrieztos sevī. Pēc ceļojumiem, notikumiem, pasākumiem, pilsētas.

Vienā brīdī mamma skype tīklā sarunājās ar savu brālēnu, kurš dzīvo Maskavā, un es mazliet pieslēdzos viņu sarunai. Kā ierasts, viņš jautāja, kā iet, vai ir darbs, un priecājās par to, ka neesmu aizbraukusi prom no Latvijas, norādot uz mammas plecu.

Līdzīgi kā Alvis Hermanis pauž šajā intervijā – arī es – vienkārši nevaru, Jo valoda un mājas. Saknes un tuvie cilvēki. Kultūra, draugi, daba.

Ceļot man ir ļoti svarīgi, bet tikpat svarīgi man ir atgriezties, lai varu būt Latvijā un varu būt Latvijai.

*

Savu Krāslavas laiku uzskatu par sava veida retrītu, kurā mēģinu ieklausīties sevī, vairāk lasīt, vairāk atrasties pie dabas un pastaigās, mācoties pacietību un pieņemšanu ģimenē, sarunās, mierā un sevī, ļaujoties lēnākam laika ritumam, vairāk notiekot sevī, mazāk – ārpus.

*

Brīžos, kamēr mamma šuva no lina auduma apaļu paklājiņu, es lasīju Kadzuo Išiguro grāmatu "Tāla kalnu ainava", kas aizveda mani ļoti lēnā un apcerīgā ceļojumā uz kādas sievietes vasaru, kurā viņa iepazinās ar savādu kaimiņieni un viņas meitu.

Ļoti savdabīga grāmata, kas ļauj iztēlei dzīvot savu dzīvi.

Un tas ir brīnišķīgi, ka varam ceļot - no dzīves uz iztēli un atpakaļ. No pilsētas uz laukiem. No sevis uz cilvēkiem.

















2018. gada 14. novembris

"Plūstošās smiltis" jeb VAJAG VAINĪGO!

"Es saņemu viņa roku, 
pasperu pussolīti viņam pretī 
un apskauju viņu, 
ilgs apskāviens ledusaukstajā vējā, 
es apskauju viņu stiprāk, 
nekā patiesībā uzdrīkstos." 
(377. lpp)

Vakar trijos naktī pabeidzu lasīt "Plūstošās smiltis" – grāmatu, kas mani sašūpoja, saviļņoja un satricināja. Tik ļoti biju iejutusies stāstā, ka, tam beidzoties, no visa spēka un sirds gribējās apskaut un samīļot gan grāmatas varoni, gan autori.


"Varbūt laime un nelaime ir līdzīgas tajā ziņā, 
ka paiet kāds laiks, iekams tu to aptver."

Grāmatā, kas vēstī par masu slepkavībā apsūdzētu astoņpadsmit gadīgu meiteni Maju, savijas vairākas tēmas – bērnu un vecāku attiecības (vai to neesamība), klasesbiedru (vienaudžu) (SKARBĀS!) attiecības, piederīguma sajūtas (un sevis) meklējumi, pašrefleksija, vainīgā meklēšana, iekšēja cīņa ar vainas apziņu, sociālā nevienlīdzība, atkarības, kā arī mēģinājumi tikt skaidrībā par to, kas ir vai nav mīlestība un draudzība.

Vēl esot grāmatai pusē, manī izkristalizējās divi jautājumi, un tie ir pilnīgi atšķirīgi: 1) vai viņa ir vainīga?; 2) vai viņa to ir izdarījusi? Un (trešais): vai var būt nevainīga, ja tomēr izdarīja?

Bet viens tapa skaidrs jau pirmajās lappusēs: sabiedrībai un medijiem vajag vainīgo tagad un uzreiz, vēl pirms lieta tiek izskatīta.

"Lielākā no visa ir mīlestība, tā apgalvo. (..) 
Bet tā nav patiesība. Jo lielākās no visa
ir bailes, bailes mirt." (356. lpp)


Un tieši ar to grāmata nodarbojas – ar lietas izskatīšanu. Ar apsūdzību un ar aizstāvību. Un atziņa par to, cik kardināli atšķirīgi var paskatīties uz vienu un to pašu situāciju, mani izsita no pamatiem. Patiešām. Ne tikai tāpēc, ka tas, kurš spēcīgāk savu skatījumu pamatos, ietekmēs cilvēka turpmāko mūžu ieslodzījumā vai brīvībā, bet arī tāpēc, ka situācija jau pati par sevi neko neizskaidro. Jebkura situācija sākas tālu pirms tās sākuma. Katram notikumam ir sava vēsture, – kā līdz tam ir nonākts. Un tieši tas spēlē ļoti lielu lomu.

"Nebiju nojautusi, ka ilgojos pēc vēja, 
skābekļa smaržas, ir tāda sajūta, it kā aukstums šeit, uz jūras, 
būtu palaists brīvībā, tas vairs nav ieķēries 
betonā, restēs un dzeloņstieplēs." (376. lpp)

Bez lietas izskatīšanas sekojam līdzi arī galvenās varones atmiņu uzplaiksnījumiem – par to, kā viss notika un kā viņa nonāca līdz šim brīdim, kurā atrodas cietumā. Te gribu atsaukties uz Agneses bloga ieraksta nosaukumu "Jebkurš varētu būt Maja". Man šķiet, ka tā ir viena no spēcīgākajām atziņām, lasot šo grāmatu – ka neviens no šādas situācijas nav pasargāts. 

"Jo tiklīdz es kaut ko pasaku, 
tas kļūst par īstenību." (281. lpp)

Sāpīgi, protams, ir arī Majas iekšējie pārdzīvojumi, ne tikai gaidot spriedumu, bet vienlaikus meklējot arī iemeslus un patiesību sevī, kā arī šokē viņas ciniskie, precīzie, šaušalīgie sabiedrības apraksti – kā tā funkcionē? Kāda vēl vienlīdzība? Neko tādu viņa sev apkārt nav manījusi. Visu nosaka tie, kuriem ir nauda un vara.


"Tiesai taču jāizdibina, kā īsti ir, nevis jāizdomā,
kas būs patiesība, vai ne?"

Varētu vēl daudz runāt par šo grāmatu. Tā noteikti ir viena no spēcīgākajām grāmatām, ko esmu lasījusi šogad. Tā vēlreiz apliecina, ka nekas nav balts vai melns; tā vēl un vēlreiz parāda, pie kā noved mīlestības trūkums vai nemīlestība, to, cik svarīgi ir par savām problēmām runāt, bet - lai to darītu, mums jāiemācās un jāizkopj spēja uzticēties. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi, lai šādu notikumu pasaulē būtu mazāk.

Un arī "valoda ir raita un ievelkoša, nu gluži kā plūstošās smiltis." (citēju Oskaru Kaulēnu) 


"Kad pat putni ir apklusuši un nakts debesis ir melnas, nāk sapņi, un sapņi neseko nekādiem noteikumiem, neviens nenosaka, kāds būs to saturs, tie nerēķinās ne ar ko." (358. lpp)