Rudeņos manas domas staigā ap laiku. Svētais Augustīns ir teicis, ka "laiks esam mēs paši". Pārfrāzējot - tas, kā mēs piepildām savu laiku, veido gan mūsu dzīvi, gan mūs pašus. No vienas puses, ir ļoti svarīgi mācēt dzīvot mirklī, kurā atrodamies, bet, no otras, ir pierādīts, ka daudz labāk dzīvē jūtas tie, kam, paralēli mācēšanai dzīvot mirklī, ir arī vīzijas un sapņi par nākotni. Nākotnes apzināšanās ir ļoti svarīgs aspekts mūsu psiholoģiskajā stāvoklī. Ir svarīgi zināt, kur gribam nokļūt, vienlaikus spējot baudīt vissvarīgāko, tas ir, ceļu, jo nākotne ir nezināms lielums. Neviens nezina, kas no tā visa, ko vēlamies, patiešām piepildīsies. Tomēr, iespējams, ticība ir daudz svarīgāka par pašu piepildīšanās aspektu.
Rudens. Rīga. 2021. Pārdomas par laiku un pastaigas abpus Daugavai.
"Lejpus upes dzīvo tie putni,
Augšpus kalna viņi skries,
Bet ar mani un tevi klusums,
Tikai klusums spēlēsies*."
(Velga Krile)
Atgriežoties no meditācijas retrīta, atšķīru mājās Velgu Krili un sastapu dzejoli, kas maigi un pilnestīgi sasaucās ar meditācijas sajūtām, noskaņām, vibrācijām.
Ko nozīmē klusums? Ko nozīmē meditācija? Meditācijas retrītā, pat ja meditācija nav sveša lieta, par šīm tēmām var atkal padomāt no jauna.
Kas ir meditācijas retrīts? Klātesamības klātbūtne? Klusuma klātbūtne? Miers? Laiks sev, ko mēs visi alkstam un kura mums visiem pietrūkst?
Retrīts man lika aizdomāties par to, ko cilvēki parasti domā ar "laiku sev". Itin bieži cilvēki laiku sev nevilšus vai vilšus izmanto nevis lai pabūtu ar sevi un savām domām, bet lai no sevis un domām aizmuktu. Uzņemt informāciju, skatīties seriālu - vai tas ir laiks sev? Varbūt tas ir laiks prom no sevis? Grūti pateikt. Vienā no meditācijām par to aizdomājos. Lai gan meditācija, protams, tendēta nevis uz domāšanu, bet uz to, lai no savām domām atbrīvotos, nekavētos pie tām. Tomēr mēs visi zinām, ka tas ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami.
Meditējot centos savas domas uztvert kā garāmgājējus pilsētā. Jā, es viņus redzu un reizēm pat ar kādu pazīstamo sasveicinos, bet nav obligāti ielaisties sarunās. Ieraugi, pamani, sasveicinies, dodies tālāk. Savās gaitās vai vēl precīzāk - sevis gaitās. Tā es centos darīt ar savām domām, kas ienāca manā meditācijas mierā un klusumā. Lai gan ne vienmēr izdevās. Ar dažām domām es tomēr sarunās ielaidos. Var, kā Ilmārs (aut. Ilmārs Latkovskis) teic, - domām dot nosaukumus. Vai vārdus.
Bet var ļaut domām aizlidot kā gājputniem debesīs. Pamājot tām ardievas ar sirdi, jo rokas ir aizņemtas meditācijas pozā. Divos brīvos brīžos starp meditācijām biju izgājusi līdz Daugavai. Vējš bija ass kā žilete, putni - lejpus upes - promceļā.
Kamēr mēs bijām savos klusumos un iekšupceļos.
Retrītā meditācijām un klusumam ir galvenā loma. Arī lēnam un nesteidzīgam laikam. Var klausīties pulkstenī, kas tikšķ, bet var klausīties sevī, savā sirdī, kas tikšķ līdzīgi. Laiks sev retrītos ir tīrs, attīrošs, neegoistisks, manuprāt. Vismaz tā es to izjutu.Nebraucu ar ekspektācijām, varbūt tāpēc saņēmu tik daudz. Negaidīju ne atklāsmes, ne idejas, varbūt vienīgi - mazu garīgu attīrīšanos, prāta telpas atbrīvošanu sevī. Un tas pilnīgi noteikti izdevās.
Bet lielos vilcienos - paļāvos, kā būs. Uzticējos. Retrīta organizatoriem Ilmāram un Ingai, retrīta vietai, laikam, cilvēkiem, viņu enerģijai, klātbūtnei, cilvēciskumam, godīgumam. Ļoti patika mūsu godīgums, siltums.
Mēs mācījāmies dzirdēt sevi, un, lai arī tas ne vienmēr bija viegli, tomēr ārkārtīgi vērtīgi. Arī uz 2 dienām atslēgties no trokšņu un sociālo tīklu dunas, kas gandrīz ikkatram no mums tomēr ir ikdiena. Man tīkli ir arī darba vide, un, lai arī esmu iemācījusies (un turpinu mācīties) šķirot, filtrēt informāciju, ko uzņemu, tā tik un tā ir informācijas gūzma un dažreiz var (gribot negribot) uzņemt par daudz. Retrītā var no ārējas informācijas uzņemšanas pāriet uz iekšējas informācijas uzņemšanu (pārfrāzējot Jura Rubeņa formulējumu par iekšējām un ārējām zināšanām) - iepazīstot savas garīgās aktualitātes, pavērojot sevi, savas domas, emocijas, fizisku un garīgu izturību, klusuma izturību, kas skaistā kārtā pārvēršas klusuma izbaudīšanā un secinājumā, ka tas, ka tev ar sevi ir labi, mierīgi un interesanti, rada lielu gandarījumu. Tādējādi ir iespējams izbaudīt un novērtēt arī visu, kas ir apkārt. Sevis pieņemšana un apzināšanās ir solis un pasaules, dzīves pieņemšanu un apzināšanos. Es baudīju cilvēkus, ziedus, telpas, lekcijas, maltītes, upi, vēju, elpu, grāmatas (lasīju Rubeņa "Starp divām bezgalībām"), arī rakstīšanu, kurai brīvos brīžos tomēr ļāvos.
Te daži izvilkumi no manas meditācijas starplaiku dienasgrāmatas:
"Tas, ko mēs pasakām, pirms mēs pasakām kaut ko par sevi, pasaka par mums vairāk nekā tas, ko pasakām par sevi. Ko laiks par mums pasaka? Ko par mums pasaka tas, ko mēs par sevi noklusējam? Ko par mums pasaka tas, ko mēs gribētu par sevi pateikt, bet, kad pienāk mūsu kārta, nokautrējamies vai aizmirstam?"
"Meditācija ir brīvība būt pašam ar sevi un būt sev pašam. Nedalītu uzmanību, ko mācāmies sniegt citiem, vajadzētu mācīties sniegt arī sev pašiem. Brīvību sajust sevi, sajust, kā jūtos. Saprast, kas mani uztrauc. Uzturēt ar sevi klusuma sarunu."
"Protams, izrādot sev nedalītu uzmanību, mans "es" brīžiem sāk neadekvāti izrādīties. Kā tāds mazs bērns. Bet ko lai dara? Esība tikusi pie uzmanības, ņem mani aiz rokas un ved mani. Kur? Vai maz gribu tur nonākt? Visas neatrisinātās, visas neķītrās lietas, visas labās lietas iegūst iekšējās uzmanības prožektora gaismu. Jāskatās tām tieši acīs."
"Savā ziņā meditācija ir arī klusuma rotaļa*, kuras nosacījumus tu izvēlies pats. Kad saproti, ka klusums ir brīvība, nevis ieslodzījums, tu atveries pats sev."
 |
| Septembris. 2021. |
Mēs attīstījām vasaras filmiņu, un tur es sēžu pie jūras aizvērtām acīm, jo aizvērtām acīm pie jūras var redzēt tik daudz. Tikpat daudz, cik bezpriekšmetiski meditējot.
Un klusums ir skaists un saviļņo, bet ir vieglāk panesams, kad viss ir izrunāts un palaists vaļā.
Es aizpeldēju no sevis.
Nesauc, nezvani man.
Aizpeldi arī no sevis.
Aizpeldēsim, atstājot ķermeņus krastā
kā pludmales iešļūcenes.
(Anna Swir, atdz. no angļu val. Inga Pizāne)
