vairs ne vilnis, bet vienkārši tā II

 "Kad Tu smaidi,

nopietnas domas sagurst."

(Jehuda Amihajs, atdz. E. Kuks)

- Gurkst sniegs zem kājām, tātad esmu, - man nāk prātā, kad eju pa zemi s a s n i e g u š u sniegu. Vispirms nopietna un pusmiegaina, bet jo vairāk klausos gurkstēšanā, jo ar lielāku ātrumu smaids izplešas pa manu seju. Un tas smaids vairs nav ar vieglu roku noņemams. Par laimi. 

"Pār gājēju tiltu plūst smiekli - citas dzīves"

(Ivars Šteinbergs)

Patiešām skaista šī ziema. Draugi raksta, ka pandēmija māca priecāties par arvien mazākām lietām. Es? Es draugiem piekrītu. Tā ir. Kaut gan tie mērogi - kas liels, kas mazs, - arī nav skaidri, jo reizēm šķietami mazais ir pats lielākais un otrādi, un neotrādi, un visādi.

Uz palodzes Liepājā. Foto: Jānis Straume

Reizēm pietiek ar to, ka sniegs gurkst, bet citreiz ne. Reizēm visu vakaru sanāk apjukt un apjukt. Citreiz nenāk un nenāk atbildes, citreiz nenāk un nenāk miegs, citreiz nenāk un nenāk miers. Un tad atnāk. No kurienes? Tam nav uz pieres adreses, jeibogu!

"Neiespējami, ka viss kādreiz būs citādi."

(Velga Krile)

Par ko bija šī nedēļa? Kāda tā bija? Piektdienā es rakstīju atbildi uz nesaņemtu vēstuli, ceturtdien es ēdu kūku ar uzrakstu "I Love You" un pa pastu saņēmu konfekti "Ar mīlestību", trešdien es lasīju žurnālu "Annas Psiholoģija", kurā bija šādi vārdi: "Cilvēki, kuri nolēmuši nekad neriskēt, iespējams, riskē visvairāk." Citāta autors ir alpīnists Kristaps Liepiņš, kurš salīdzina kalnus ar mīlestību. 

Arī pati pirmoreiz šim žurnālam uzrakstīju rakstu (paldies žurnāla redaktorei Annai Peipiņai par uzaicinājumu). Rakstīju par "pirmās nepieciešamības jūtām", kā arī par pavasara tuvošanos. Rakstā citēju arī Lalitas Muižnieces dzejas rindu "mīlestība ir blakus sliede ārprātam" (skat. dzejoli zemāk). Otrdien es saskicēju divus dzejoļus, bet pie tiem vēl diezgan daudz jāstrādā. Pirmdien es sarunājos zūmā par dienasgrāmatu rakstīšanu. Brīnišķīga, tuva tēma, saruna dzirksteļoja un paskrēja nemanot. 

Tāda nedēļa. Darbiņi arī padarīti. Sarunāju jauno Grāmatplautku stāstu varoni, daudz burzīšanās pa soctīkliem, daudz  rakstīšanas, vairāki radoši projekti - gan ar labdarību saistīti, gan ar mūziku. Notiek jaunu tekstu radīšana, intensīvas attiecības ar rakstītu vārdu. Vārdam vajag telpu, tāpēc eju daudz staigāt. 

Raksts "Annas Psiholoģijas" jaunākajā numurā.

Dzejas autore: Lalita Muižniece

+ Iesāku skatīties filmu "In the Cut", ko šovakar plānoju pabeigt, visu nedēļu turpināju lasīt "Kolibri" (esmu pāri pusei), no dzejas dažbrīd atgriezos pie Haralda Matuļa "Eksistenciālisma", pie Arvja Vigula "5:00", pie Velgas Kriles "Nepiekrāp mani" un pie Ivara Šteinberga "Stropa".

Fragments no saņemtas kartītes un mana saruna ar tapetes zilo puķi.

Tā te iet šai pandēmijas laikā. Kurš vairs tic, ka tā beigsies? Tomēr sirds un cerība dzīvo tuvu, un ko līdz neticēšana?

Nobeigumā, kā allaž, daži lasām/klausām-ieteikumi:

• Mīlas dzejoļi. Jehuda Amihajs;

• Slēptā mātišķība (skaists un trausls fotoprojekts);

• Iedarbīgas preses relīzes pamatnosacījumi. Aiga Veckalne;

• Kultūršoka sižets: Vai pandēmija var salauzt radošo garu?

• Ilmārs Šlāpins un Rihards Rudzītis. Literatūre

Kolāžas autors: Gusts Ābele

8 dziesmas, ko klausos februārī (2021)

 1. Leif Vollebekk | Transatlantic Flight

2. Son Lux | Easy (atgriezties pie šīs dziesmas iedvesmoja filma "Pacēlāju valsis")

3. Angus & Julia Stone | Heart Beats Slow (Live Acoustic)

4. Michelle Gurevich | No One Answer

5. Clare Fader | The Wine

6. Patrick Watson | Je te laisserai des mots

7. Рок-Острова | Ничего не говори (1997)

8. Idus Abra | Tepat

vairs ne vilnis, bet vienkārši tā I

Tas, cik mazsvarīgi mums kādā brīdī var tapt reiz ļoti svarīgi cilvēki, - gan biedē, gan dziedē vienlaikus. Pusnakts sarunas atgādināja šo domu. Mums ir jāiet tālāk. Mums kaut kas ir jāaizmirst, lai atcerētos kaut ko citu. Kaut kas ir jāattālina, lai pietuvinātu kaut ko citu. Atmiņu karte nav bezgalīga. Veidojas jaunas mapes. Ar aktuālajām atmiņām, ar aktuālajiem cilvēkiem.

Mēs nevarētu iet tālāk, ja tas tā nebūtu.

Mums ir jāiet tālāk. Vēlams, lai šis ceļš sakrīt ar došanos sevis virzienā.

Pamodos no vakara diendusas, uzmetu sev krējumu uz zeķēm, izmazgāju grīdu, pārvilku zeķes, sāku atdzejot dzejoli ar nosaukumu "Apple", lasīju daudz dzejas, šķirstīju grāmatu "Gribi iemācīties fotografēt? Izlasi šo!", klausījos mūziku. 

Mūzika klausījās mani, grāmatas mani lasīja, atdzeja mani atdzejoja. 

Iesāku skici jaunam dzejolim.

1. februāra saule. 2021.

Jā, un domāju par tām mīlestībām, kas dzīvo tikai cilvēku sapņos. Tajos, kas acīm vaļā. Nomoda sapņos. Tik savādi, ka cilvēkam ir divas dzīves. Nomods un tā otra.

“Mēs esam tik tuvu kā sapnis un realitāte.” 

(Reinis Runcis)

Joprojām. Pirmdienās es eju uz ziedu veikalu pēc puķēm. Ja nav baigais slinkums, ieeju arī pārtikas veikalā, lai nopirktu kaut ko paēst, un tad paplikšķinu sev pa plecu par šo mazo darbiņu. Joprojām. Fiksēju dažādas domas un idejas savā dienasgrāmatā. Citēju tajā draugus, grāmatas, arī pati savas domas, ja to var nosaukt par citēšanu. Pārraidīšana drīzāk.

Arvien vairāk saprotu, cik svarīgi ir rituāli un plāni. Rāmis dienai, rituāli, ko veic, arī brīvais laiks radošām izpausmēm, iziešana ārpus mājām (arī ja nav nepieciešams, tas ir nepieciešams VIENMĒR).

Foto: Jānis Straume

Nobeigumā daži ieteikumi klausām/lasām-vielai:

• Murkšķa gads (Liene Linde);
• Tepat (Idus Abra);
• Cilvēks drīkst būt jocīgs (Rvīns Varde);
• Kad sieviete no rīta uzvelk drēbes (Ričards Brotigans);
• How to be lucky (Christian Busch).

Tviterdzejolis 1, februārī. 2021.

Otrais vilnis X

 Kamēr dūmaka aiz loga mielojas ar mežiem, padarot tos aizvien neredzamākus, es esmu uzlikusi Šopēna "Pavasara valsi" un klausos to jau 53 minūtes. Ne ar nodomu sevi pietuvināt pavasarim, kaut tas neizbēgami notiek. Viss, ko mēs darām, mūs tuvina pavasarim, ja šobrīd ir ziema. Ziema ir, un es nevēlos to steidzināt promiešanai. Vai kādam patīk, ka to steidzina? Vai dūmaku var pasteidzināt? Cilvēks sevi bieži steidzina. Sniegs tikmēr sagāž sētas ar visu savu būtību.

"Katram, katram, ko jūs, dārgie, mīļojat, māciet peldēt. 

Tā ir dzimtā valoda. Tā jāapgūst līdz dzelmei." 

(Gundega Repše) 

Gadi ir mijušies, un man patika, kā Ieva Zībārte KDi slejā novēlēja laimīgu otro pandēmijas gadu, jo, jā, tāds ir iestājies, un vairs grūti izšķirt, kam ir grūtāk noticēt, - ka ir bijusi dzīve pirms pandēmijas vai ka būs dzīve pēc. 

Vēlreiz atsaucoties uz Ievas Zībārtes sleju, šis ir īstais laiks SAKĀRTOT: mantas, drēbes, prioritātes, māju un dzīvokļu stūrīšus. Varbūt arī bildes telefonā un kontus, kam sekojam soc. tīklos? Izšķirot laika rijējus, pavērot savus ieradumus un uzmanības novērsējus - šo es vairāk saku sev un cenšos katru dienu sev atgādināt. Kad uz četrām stundām kāduvakar izdodas atslēgties no soc. tīkliem, sanāk izdarīt ļoti daudz. Top jauni dzejoļi, projekti, vēstules, pastkartes, fotogrāfijas. Skatos filmas un lasu grāmatas, rakstu e-pastus, sarunājos pa telefonu. Šonedēļ uzrakstīju rakstu Annas Psiholoģijas februāra numuram, sleju Rozes Ziņnesim, pabeidzu Grāmatplauktu stāstus un iesāku tādu jauku ieradumu - pirms miega uzrakstīt 25-30 labas lietas, kas izdarītas dienas gaitā. Cilvēkam patīk sev pārmest, ka maz izdarīts un daudz izšķiests, tālab šī ir lieliska metode sev uzsist pa plecu, ka diena nav veltīgi nodzīvota. Skaitās gan sadzīviski sīkumi, gan nopietnas darba lietas, gan radoši veikumi un zvans mīļajiem. Gandarījums, kas rodas, apkopojot izdarīto, ir ļoti svarīgs; īpaši, ja kādudien nav pat sanācis iziet no mājas laukā.

"jūtos attālināta 

no saviem pienākumiem

it kā būtu klāt 

pienākusi pūkaina migla"

(Lote Vilma Vītiņa)

Šonedēļ beidzot tiku pie plānotāja. Sākumā likās, ka tādu nemaz nevajadzēs, bet rosīgais gada sākums apliecināja, ka tomēr vajag. Plāni ir. Tuvāki, tālāki darbi, idejas, aizmetņi, mazi izbraucieni, rakstu darbi, projekti, termiņi. Ir! Galu galā, - daļu no plāniem sev radām mēs paši. Paši izdomājam, kas mums būtu jāizdara, jāpagūst, jāizlasa, jāuzraksta, jānopērk.

"Kaut ko mīlēt - dzejniekam nozīmē: uzņemt to savā fantāzijā, tur sildīt un lolot, 

rotaļāties ar to, caurstrāvot ar paša dvēseli, atdzīvināt ar paša elpu." (H. Hese)

Tāpat šonedēļ noskatījos jauno "Literatūri" par Ingu Gaili un Vizmu Belševicu. Jāteic, ka ļoti priecājos par katru raidījumu, kas atgādina vai stāsta par dzeju, literatūru. Ļoti patika arī raidījuma "Cienījamie lasītāji" jaunās sezonas pirmās sērijas, kā arī LTV saruna ar Alvi Hermani, Kasparu Znotiņu, Ausmu Kantāni par JRT izrādi "Ziedonis un visums". Un ļoti skaista Andas Buševicas saruna ar Lauru Vinogradovu raidījumā "Augstāk par zemi". No rakstiskajiem materiāliem ļoti patika intervija Rīgas Laikā ar Ivanu Viripajevu, kurā viņš runā par teātri, dzīvi un mīlestību:

"Ja mēs patiesi runājam par mīlestību... Tas ir drīzāk tāds organisma stāvoklis, kurā tu atveries apkārtējai pasaulei." (Ivans Viripajevs)

Lūk. Lai izdodas būt mīlestībā un radošumā!

Inga

Kadrs no filmas "Intīmās vietas", kas iedvesmoja dzejolim, kas skatāms ŠEIT.

Iesaku arī:

• Kristīnas Ehinas dzejas kopu "Manas dzimtas sievietes";

• rakstu "How to read more in lockdown";

• Sadzīvot ar "balsīm viņu galvās". Saruna ar tulkotāju Māru Poļakovu;

• filmu "Baltie zvani";

• Ditas Rietumas rakstu "Traumas un joku atlūzas";

Dzejolis "Intīmās vietas" (pēc filmas "Интимные места" motīviem)

Svētdien vakarā noskatījos filmu, kas iedvesmoja dzejolim. 

Dzejoli iemācījos no galvas un video formātā publicēju Facebook tīklā, aicinot klausītājus uzminēt, kas tā varētu būt par filmu. Nojautu, ka diez vai kāds uzminēs (pati nebūtu uzminējusi). Tā ir 2013. gada Natašas Merkulovas un Alekseja Čupova filma, par kuru uzzināju Ditas Rietumas rakstā par 2013. gada Karlovi Varu Starptautisko festivālu. 

Filmas nosaukums ir "Intīmās vietas" (oriģinālā "Интимные места"), un tā vēstī par vairākiem mūsdienās dzīvojošiem cilvēkiem, kuri vai nu meklē mīlestību, vai mēģina atgūt iekāri, vai no jauna atklāj savu seksuālo identitāti, vai fotografē cilvēku intīmās vietas u.tml. Nav ne jausmas, cik tā ir legāla platforma, bet filmu skatījos šeit.

Samiksēju filmas sižetu ar savām domām, vārdiem, sajūtām un uzrakstīju dzejoli. Idejas sāku fiksēt jau filmas skatīšanās laikā, tad paturpināju vēl pēc tās. Dzejoļa tapšana aizņēma kādas 4-5 h (ar rediģēšanu), iemācīšanās no galvas - 1 h. 

Dzejoļa pirmais uzmetums.

Lūk, pats dzejolis. Rakstiskā veidā ceru to, iespējams, iekļaut trešajā dzejoļu krājumā (ar atsauci uz filmu, protams). 

Otrais vilnis IX

 "rāmi rāmi visums skrēja

 čammāja kā gliemezis"

 (Rinalds Einiks)

Ir tā, ka man diezgan ilgi parasti stāv atvērts lodziņš jaunam bloga ierakstam. Logs, no kura uz mani skatās balta lapa. Nē, nav tā, ka no tās īpaši baidos, drīzāk gaidu, kad pienāks doma, kas brauks līdz galapunktam, neizkāpjot kādā no pieturām. Pa galvu diendienām šaudās simtiem domu... Un dažām no tām es mēdzu uzjautāt: "Vai esi pierakstīšanas vērta?" Doma man, protams, neatbild. Jāizlemj pašai. 

Tikko stāvēju virtuvē pie loga un, skatoties uz to, ko tas rāda, trīs reizes sev skaļi nolasīju Rinalda dzejoli-mantru, kas sākas ar ieraksta sākumā citētajām rindām. Arī sniegs, kas krīt aiz loga, izskatās pēc mantras vai lūgšanas, kas pa vienam vārdam krīt iekšā apziņā un sajaucas ar visu to, kas prātā jau ir sakritis.

- Jā, bet ko tālāk? - man šodien gribas jautāt. Ja godīgi, pat nezinu, vai sev vai vispār. Varbūt aiziet izpikoties? Iztēlojos, kā visi, kas dzīvo Latvijā, iznāk no savām mājām un sāk pikoties. 15 minūtes, piemēram. Apstājas sabiedriskie transporti, viss apstājas. Visi iznāk no birojiem, lielveikaliem (kur nu kurš ir) un pikojas. 

Vilis Kasims uz jautājumu "ko tālāk" atbild, ka "jāiet tālāk". Un, ja tur nav skaidrs, tad "jāskatās, kas vēl tālāk". Iespējams, jāaiziet tik tālu, lai aizmirstam sevi, jo tad ir "patīkami atrast (sevi) no jauna".

Vakar ļoti vēlu aizgāju gulēt. Ap pus trijiem naktī. Nevarēju pārstāt skatīties "Pretend It's a City". Vienmēr un visur saku, ka es seriālus neskatos, bet pēdējo pāris gadu laikā ir bijuši 2-3 izņēmumi. Noskatījos "Aģentūru" un skatos "Pretend It's a City". Tas ir rakstnieces Franas Lībovicas dokumentāls portrets 7 sērijās, ko veidojis Mārtins Skorsēze. Kaut kas tik apburošs un ar tik kvēlu humora % nav redzēts ļoti sen. Viņai var piekrist, var nepiekrist, bet viņā gribas klausīties. Pašironija, ironija, humors, absurds, pašpārliecinātība un atjautīgs viedoklis par gandrīz visu. Filmā skartas tādas tēmas kā dzīve Ņujorkā, pilsētvide, māksla, sports, mūzika, grāmatu lasīšana, paaudzes, ekrāni, ieradumi, nauda, lidošana, darbs, pīpēšana utt.. Nav tā, ka viņa par visu runā nenopietni. Viedoklis ir pamatots un pieredzē balstīts, bet tas ir pasniegts tā, ka tajā ir aizraujoši (un smieklīgi) klausīties. Ļoti maz cilvēkiem piemīt šāds personības (un humora) spēks un šarms.

"Jā, tavi sliktie ieradumi tevi var nogalināt, bet tavi labie ieradumi tevi neizglābs," viņa saka 6. sērijā. Un tā patiešām ir, ka no dažādām slimībām mirst cilvēki, kuri visu mūžu piekopuši veselīgu dzīvesveidu. Te jāpiebilst, ka pret vārdu "dzīvesveids" Lībovicai ir iebildumi. Viņa tādu vārdu nelietotu vai, citiem vārdiem sakot, viņas dzīvesstils ir nelietot vārdu "dzīvesstils". Un vēl viņa iesaka darīt visu, kas rada prieku un jautrību. Ja kaut ko darām savam priekam, - tas ir labs un pietiekams arguments, kam pilnīgi piekrītu. Man šķiet, ka mēs patiešām reizēm aizmirstam, ka prieks ir vislabākais attaisnojums, lai kaut ko darītu. Un vēl ļoti patika arī tas, ka par savu terapiju viņa nosauca darbu. Arī man šķiet, ka aktīva darbošanās, iegrimšana darbos, būšana tonusā bieži vien ir labākā terapija, bet ne vienīgā, protams. 

Filma "Kerola", ko gada sākumā rādīja RePlay. Noskatījos trešo reizi.

Kas vēl? Dzeja, protams. Tā man vienmēr ir aktuāla. Kamēr gaidu pienākam Daiņa Deigeļa, Lotes Vilmas un Haralda Matuļa jaunos krājumus, lasu Ivaru Šteinbergu, Amandu Aizpurieti un Ingmāru Balodi, bet no prozas esmu pusē Gundegas Repšes grāmatai "Ludovika zemes", kas sen bija iegūlusies manā plauktā un gaidīja, kad tajā iemērkšu savas acis un maņas.

"Es teicu vientulība? Blēņas! Kāds dzejnieks, vientulis, teicis, ka viss ir ar tevi! 

Bez tevis būs vienīgi tavas bēres."

(Gundega Repše; "Ludovika zemes")

Ļoti aktīvi šajā ziemas laikā cenšos arī fotografēt, un vienu dienu sanāca ne tikai pafotografēt, bet arī pafotografēties. Inese Grizāne mani pirmdien bildēja žurnāla A12 februāra numuram. Tas ir žurnāls par Latgales cilvēkiem vai no Latgales nākušiem cilvēkiem. Intervijā parunājām ar žurnālisti un rakstnieci Sandru Ūdri gan par Krāslavu, gan par Vācieša balvu, gan rakstniecību kopumā - ko tā man dod un kāpēc rakstu. 

Foto: Inese Grizāne

Kas vēl? Aizvakar piedalījos zūmdiskusijā par pērn izdoto literatūru, bet vakar ar rakstnieku/dzejnieku pulciņu zūmā lasījām katrs savus darbus, ko pārējie komentēja. Lai arī neesmu zūma fane, bet lēnām no savas pretestības atkāpjos. Tas notiek dabiski, apzinoties, ka esam iesprūduši mājās uz ilgu laiku. 

Mani ieteikumi "pandēmijas priecīgākai dzīvei" joprojām ir: vēstuļu rakstīšana ar roku, labas literatūras lasīšana un laba kino skatīšanās, tuvo cilvēku samīļošana, sveces, puķes, pastaigas gaišā un tumšā dienas laikā, apsnigšana, pateicību un dienasgrāmatas rakstīšana, šokolādes konfektes, sasveicināšanās ar rajona sniegavīriem, kolāžu veidošana, grāmatzīmju zīmēšana. Īsumā - viss, kas rada prieku! Bet - arī nepārmest sev, ja neko no tā tomēr negribas. Pandēmijas nogurums joprojām mēdz uzvirmot...

Nobeigumā, kā allaž, daži lasāmieteikumi un klausāmieteikumi:

• Jānis Deinats: “Fotogrāfijas sūtība ir – būt lieciniekam.”

• «Literatūre». Dzejniece Austra Skujiņa un rakstnieks Rvīns Varde;

• Pieturzīmes. Eseja. Teodors V. Adorno (Punctum);

• Iekāpu podkāstā "Pieturzīmes" parunāt ar Aigu Veckalni par dzeju, valodu, rakstniecību;

• Agneses Zarānes grāmata "Laba meitene" (pagaidām e-formātā);

• "Grāmatas lasīšanai ir jābūt kā ceļojumam". Saruna par grāmatu lasīšanu ar reperi Idus Abru;

Saistītie raksti:

• Iepriekšējais "Otrā viļņa ieraksts";

• Izlaušanās!

• Liepājas dūmaka un džezs.

Liepājā. Foto: Jānis Straume

Izlaušanās!

Izlaušanās. No Vecā (gada) Jaunajā: jaunos sapņos, jaunā trakumā, jaunās fotogrāfijās un jaunā dzejā. Ievilkt dzeju plaušās, dzīvei dot otru dzīvi fotogrāfijās un, kā sacījusi I. Ābele, “atdoties mūžīgajam TAGAD, izsitot sevi no laika straumes.” 

Fotogrāfiju autors: Jānis Straume

Liepājas dūmaka un džezs

Liepājas dūmaka ir pilnīgs džezs. Tu izej tai cauri līdz pašai jūrai, bet nākamajā rītā pamosties pavisam citā pilsētā. Sētnieks aiz loga cilā sniega lāpstu, tīrīdams ceļu jaunam gadam. Logs rāda baltus jumtus. Vai acis nemelo? 

Sniegs kļūst par atvadām no pilsētas, bet dūmaka paliek iespiesta atmiņā kā zīmogs.

Otrais vilnis VIII

 “Tu vari kaut ko darīt savā dzīvē tikai ar to, ko tu tajā pamani," teic Juris Rubenis. 

Kā pamanīt? Mūsu dienās, kad uzmanībai cauri skrien aizvien vairāk novērsēju? Viena lieta ir izrakstīt sev mieru, klusumu, vērīgumu, bet kā neaizmirst devu ieņemt regulāri? Likt modinātāju, atgādinājumus? Domāju, ka tas nav sliktākais variants. Ieplānot miera stundu, piecminūti, dienu. Ieplānot vakara pastaigu, īsu meditāciju, sarunu ar sevi savā dienasgrāmatā, kafiju ar sevi divatā, ja ir tāda iespēja. Ja nav, aizskriet uz veikalu un ceļā uz to (pa kluso) pariņķot pa pagalmiem, vērojot apsnigušo pilsētu un just, kā atmaigst acis, un just, kā skatienā atbrīvojas vieta.

"ir cilvēki kas tev pagulēs priekšā

 aizasmalā

 smiedamies vai stāstīdami cik pašiem traki 

 iet" 

 (Ingmāra Balode)

Ir jauns gads. Gadi ir mijušies, dienas turpina mīties. 

2. janvārī noskatījos savu pirmo filmu 2021. gadā. "Aizveries un spēlē klavieres" ir tās nosaukums, skatījos to Kino Bize mājas kino repertuārā. Tā ir brīnišķīga, radošumu un trakumu apliecinoša filma (par mūziķi Chilly Gonzales), kas līdz sirds dziļumiem un trakumiem saskanēja ar manu Jaungada sajūtu par to, ka 2021. gadu vēlos vēl trakāku, vēl radošāku, vēl atraisītāku, brīvāku un mazāk nopietnu nekā iepriekšējo. Gribu ļauties jaunu radošuma formu un formātu meklējumiem, gribu pārsteigt sevi un savu dzejas un pasaules izjūtu. Tāds ir mans novēlējums pašai sev Jaunajā gadā: ļauties savam iekšējam trakumam un ritmam. Ne pārspīlēti, ne speciāli, bet dabiski, vienkārši, iekšēji saskaņoti. 

Te (klikšķini ŠEIT) burvīga performance no iepriekšpieminētās filmas varoņa Chilly Gonzales.

"I am my own greatest bullshit detector." 

(Rooney Mara)

Pandēmija turpinās un liek izvērtēt katru soli, katru tikšanos, mēģinot pasargāt sevi un savus tuvos. Un liek arī dziesmās meklēt pandēmijas kontekstus, piemēram, "kas man vēl kaut ko vairāk dos par nesatikšanos"? Vai "Stayin' Alive"... Vēl no dziesmām esmu no jauna uzkārusies uz "Bohemian Rhapsody", bet mana JAUNGADA dziesma ir PILNĪGS atklājums - poļu 1974. gada blūzs - grupas Breakout skaņdarbs Modlitwa. Šī dziesma skanēja visiem Jaungada salūtiem fonā, ko klausījos Liepājā, mazā īrētā dzīvoklītī ar logu griestos. Ar dūmaku 1. janvārī un sniegu 2. janvārī.

Foto: Jānis Straume

"atveru logu

 lai sniegpārslas ielido

 cauri mūža restēm

 viņas lido un smejas kā bērni"

(Amanda Aizpuriete)

Ar grāmatu lasīšanu šobrīd iet palēnāk, ja neskaita dzeju. Dzeju lasu daudz un intensīvi, katru dienu kaut ko piemeklējot savām sajūtām. Ziemassvētkos dāvanā saņēmu Amandas Aizpurietes "Pirms izvākšanās" un Ingmāras Balodes "Dzejoļus pēc mūsu ēras". Vēl neesmu tikusi pie Haralda Matuļa, Ivara Šteinberga un Lotes Vilmas Vītiņas dzejas, bet tās ir tuvākajos plānos. Lēnāk iet ar prozu, bet iet. Pērn izlasīju 41 grāmatu. Arī šogad ceru uz ciparu 40, lai gan cipari kopumā ir mazākais, kas mani uztrauc. Svarīgas ir sajūtas un jūtas, iespaidi un notikumi. Aizrautība un prieks. Ziņkāre!

Kas vēl? Vēl ir cerība, ka ar vakcīnas pietuvošanos pietuvosimies arī tam, lai atgrieztos klātienes piepildītākā ikdienā. Trūkst draugu apskāvienu, domubiedru dzirkstošuma, ideju apmaiņas, gājienu uz kinoteātri, dzejas lasījumu, koprakstīšanu, kafijbrīžu kafejnīcās u.tml. Tikmēr, to visu gaidot, baudu draugu un domubiedru vēstules un pastkartes, e-pastu sarakstes, izbraucienus pa Latviju, fotopastaigas, dzeju, sarunas ar pašiem tuvākajiem. 

Nobeigumā, kā allaž, daži lasām-klausām-ieteikumi:

• Aksela Hirša proza "Sniegs bija kritis visu nakti";

• Toda Heinsa filma "Kerola";

• "Ar kino pa dzīvi". Ingas Gorbunovas saruna ar Ditu Rietumu;

• "Man patīk migliņa". Intervija ar fotogrāfi Māru Brašmani;

• Izrādes "Asins kāzas" skaņu celiņš;

• Pēc mūsu ēras kopā ar Ingmāru Balodi. Saruna.

Laimīgu, radošu, aizraujošu Jauno gadu!

Cieņā un trakumā

Inga

Pašportrets dienu pēc dzimšanas dienas

 

Labi, bija arī viens pašportrets dienu pēc dzimšanas dienas. Tam klāt - Montas Kromas dzejas vārdi, kas man ļoti tuvi. Montai es teiktu, ka bieži man šķiet, ka puķes joprojām ir lielākas par mani. 

Kādā citā dzejolī Monta saka: "Novēli man dzīvošanu!" Lūk man arī.