2021. gada 16. jūnijs

Mana vasaras sākuma klausāmviela

 1. Depeche Mode | Enjoy The Silence


2. Federico Albanese · Tara Nome Doyle | Waiting (To The Riverside)


3. Sudden Lights feat. ANNNA | Aizņem man vietu


4. Rod Stewart | Sailing (iedvesmojoties no filmas "85. gada vasara")


5. Federico Albanese, Tara Nome Doyle | Morning Light


6. Kings of Convenience | Fever



7. Leonard Cohen | In My Secret Life


8. Puma Blue | Already Falling (A Late Night Special)

2021. gada 10. jūnijs

3 jautājumi dzejniekam. Atbild Andris Alps

Ievads

Pēc mēneša pauzes rubrika "3 jautājumi" ir atgriezusies. Turpināšu izjautāt dažādu paaudžu dzejniekus un dzejnieces par to, ko viņiem nozīmē dzeja (to rakstīt, lasīt, dzīvot). Iepriekšējie rubrikas viesi - Artis Ostups, Jānis Tomašs, Aivars Eipurs, Lalita Muižniece - joprojām jūsu rīcībā.

Šonedēļ gandrīz vai nejauši sanāca saskrieties ar Andri Alpu, un, kā tādās reizēs mēdz gadīties, - iemūžināju viņu dažos kadros, kas arī tapa par ierosmi atsākt rubrikas otro cēlienu.

Ar Andri iepazināmies un sākām komunicēt 2020. gada platformas Dzejas rupors laikā, pēc tam esam tikušies, kā dzīvei labpatika - gan jauši, gan nejauši, gan tīklos - apmainoties ar saviem literārajiem darbiem un plāniem, un sapņiem, un viedokļiem. Domubiedra plecs. Andra jaunākā publikācija "Neliela, bet tomēr gaisma" lasāma grāmatžurnālā "Imperfekt".


Autors par sevi:

Es esmu pilsētnieks, suņa īpašnieks, iespējams, ka garākais dzejnieks un prozaiķis Latvijā (tiešām, ļoti iespējams, ka tā arī ir). Ne vienmēr patīk sevi saukt par rakstnieku (vai sevi kā citādi īpaši dēvēt), jo tas uzliek lielu atbildību, īpaši ņemot vērā meistarus, kas jau ir rakstījuši un raksta tagad. Ceru, ka kādreiz bez minstināšanās varēšu teikt — es rakstu. 

Skaņu celiņš intervijai: Haralds Sīmanis - Ezers (izvēlas Andris)



3 jautājumi dzejniekam*:


1) Kurš kuru izvēlējās? Tu dzeju vai otrādi?


Atklāti sakot, atmiņas selektivitāte man nemaz neatklāj, kad tapa pirmais vai pirmie dzejoļi. 

Atceros lasīšanu. Atceros dzeltenu galda lampas gaismu, aizvilktus aizkarus, visi guļ, es vienīgais esmu nomodā, man priekšā grāmata. Zinu, ka biju mazs un vēl negāju skolā, bet precīzāk savu vecumu neatceros. Atceros tikai pilnīga miera sajūtu un nevēlēšanos, lai tas beidzas, lai pienāk rīts. Tad iečivinājās putns un rīta gaisma lēnām, pamazām sāka spraukties gar aizkaru malu. 

Cita atmiņa. Apmēram tajā pašā vecumā, iespējams, ka arī agrāk, būdams laukos, sēdēju kokā uz zara (tas bija mans iecienītākais zars), skatījos tālumā un sajutu to pašu, ko pie dzeltenās gaismas aplietā galda. Toreiz izdomāju — šī sajūta ir nozīmīga, tāpēc par to jāpastāsta visiem mājiniekiem. Neatceros, vai kādam kaut ko arī pateicu. 

Īsumā — ceru, ka mēs ar dzeju atradām viens otru. 

2) Vai dzeja par mums stāsta patiesību?


Atkarīgs no teksta. Labam tekstam jārunā par kaut kādu patiesību. Jautājums tikai, kas ir patiesība. Jo gandrīz viss (ja ne viss) ir subjektīvs. 

3) Kā Tevī sadzīvo dzejnieks un prozaiķis? Nestrīdas?


Man šķiet, ka viens otru papildina un ļauj labāk izprast tekstus, un to, ko gribu izdarīt. Tāpat ir patīkami, atslēdzoties no prozas, rakstīt dzeju un otrādi, un man vienkārši patīk rakstīt. 


* Katram dzejniekam sūtu aptuveni 10 jautājumus, no kuriem viņš/a izvēlas 3, uz kuriem atbildēt.

Dzejolis


***

visiem nevajag rakstīt

kādam arī jānoskuj mati

un jāielauž citam galva

no sāna

nepaskatoties acīs

kādam nepārtraukti jāpīpē

pēc pirdieniem 

smirdošus Iqosus

un jāsūdzas

cik tu neirrrrrrrrrrrrotisks

kādam jāaiziet

bez atvadām

kādam jāpamet

aiz reģipša sapūt

kastīte paipalu olu

kādam jāķērc

kā ripzāģim

graužot tavus deniņus

vajag kādu sapistu

kādu, kuru tu žēlo

kādu, kurš neprot

apstāties dzert

un nogāžas uz ietves

ziemas salā 

bezpalīdzīgs

un visi paiet garām

vajag kādam pateikt

raksti

tu esi tāds malacītis

ka raksti

2021. gada 21. maijs

Dažas pastkartes no pilsētpavasara

 Kamēr mazu atelpu ietur mana dzejniekrubrika "3 jautājumi", dalos ar savām šīsnedēļas pavasara pastaigu fotogrāfijām. Kalniem, kokiem, nokrišņiem, divatni ar dzeju pie terašu galdiem. Vakardien tirgū tiku pie saulpurenēm, ziedi turpina iedvesmot, tāpat kā pilsētpastaigu ritmi.

Vizma Belševica sacījusi tā: "Rakstnieka darbs veidojas, piemēram, kā patafona plate. Izejot ļaudīs, rakstnieka vērojumā visi iespaidi iegulstas kā vaskā. Domu viņš izveido, pārlej to cietā masā, un, kad rakstnieks ņem spalvu, uztvertais sāk skanēt ar skaistu pilnu skaņu."

Man ir līdzīgas sajūtas. Eju laukā no mājas, lai vērotu, klausītos, uzsūktu. Un tad, to visu akumulējot sevī, - saglabājot, pārradot, sasaistot ar pašas emocijām, - rodas teksti, skices, dzejoļi. Reizēm (šonedēļ - divreiz) dienasgrāmatu rakstu laukā (pagalmos vai terasēs) - iemalkojot kafiju un vēju. Par vēju runājot, Tinto terasē nejauši satiku režisori Adriānu Rozi un palūdzu viņai, lai ieraksta kaut ko manā dienasgrāmatā. Viņa ierakstīja tieši to, - ka nepierakstīta doma ir tikai vējš.

Lai izdodas pierakstīt, izbaudīt, sajust! Priekā un pavasarī, Inga






2021. gada 6. maijs

3 jautājumi dzejniekam. Atbild Jānis Tomašs.

Ievads

Vai Jānis Tomašs māk diriģēt putnus? Ar lāpstu, piemēram? Vai ar dzeju? Kuram putnam viņš dzeju pielīdzinātu? Un kuri putni pieminēti Jāņa izvēlētajā skaņu celiņā? Jā, šoreiz akcents uz putniem, bet ne vairāk kā uz dzeju.


Par autoru:


Šobrīd raksta dzejas krājumu "Maigajā cietumā". Pirms tam uzrakstījis "Melnos darba cimdus" un "Smagatlētiku". Apreibinās ar lasāmvielu, īpaši daudz šogad ieņēmis Anšlava Eglīša radīto.

Skaņu celiņš intervijai: Kaspars Dimiters - Sarkankrūtīšu uzlidojums (izvēlas Jānis)




3 jautājumi dzejniekam:


Kāda ir sajūta, uzrakstot dzejoli?

Ja izdodas uzrakstīt labu dzejoli, kas pašam ļoti patīk, tad atlikušo dienas daļu esmu pacilātā garastāvoklī, var uzskatīt, ka durvis ir aizvērtas, pie dzejoļa vairs nav nepieciešams atgriezties. Procesa sajūta ir svarīgāka par pašu dzejoli. Dzejolis ir tikai gala produkts.

Ja dzeja būtu putns, kurš/kāds tas būtu?

Dzeja ir tāds putns, kuru neviens nav redzējis. Daži domā, ka tāda putna nemaz nav. Šis putns ir līdzīgs sapnim. Visu mūžu tu tuvojies, bet vairāk par astes galu neizdodas noķert.

Kura bija pirmā dzejas grāmata, kas atstāja spilgtu iespaidu? 

Amandas Aizpurietes "Pēdējā vasara". Es lasīju un domāju: "O, forši, es arī esmu bēdīgs, mums saskan. Tas gan bija ļoti sen."

Dzejolis (no kopas "Maigajā cietumā")

***

tagad kad esmu izniekojis no savas dzīves

vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus

stāvu uz šīs neauglīgās asfalta aramzemes

kur atmiņu maizīte kļūst arvien knapāka

un vecums atnāk viens

lai paskatītos

kā ūdens garaiņi spārdās zem tējkannas vāka

un sīkos putekļos sadrūp vecie draugi

kurus aizpūš saniknots vējš

projām no šejienes

tagad kad esmu pielicis plaukstu

pie naktslampas pārkarsušās pierītes

man gribas domāt ka tā bija kļūda

gaidīt kad rokas izaugs no tās vietas

lai atkal taustītos pēc lāpstas

ar kuru diriģēt nepaklausīgos putnus

2021. gada 3. maijs

Imanta Ziedoņa dzimšanas dienā

“Daudz prieka man gājis secen. Tāpat kā jums arī. Ir tādas likumības, kuras, prieku meklējot, mēs gandrīz neizmantojam. Palīdzēšanas prieks.”

Es biju skaista, mirdzoša pudele! 
Tad mani aplīmēja etiķetēm, un saule vairs nemirdz manā stiklā. 
Lēni plēšu nost etiķetes. Jūtu vēl etiķetes līmi uz ādas, bet drīz būšu brīvībā.” 

“Es nogatavojos tikai klātbūtnē. Es gatavojos, kad man stāv klāt. Puķu klātbūtne mani dara laimīgāku.” 

(Imants Ziedonis; no epifānijām)

Foto: Jānis Straume




2021. gada 30. aprīlis

Engure. Ceļojums pavasara vējos

Mēs iesim līdz vietai, kur jūra top par vienu upi bagātāka. Vējš šūpos mūsu domas un matus. 

Gaisma uzkavēsies un šūposies mums līdzās.


... līdz noreibs, iekritīs jūrā un ļaus tumsai sevi sargāt.

 

Cik tālu mēs būsim tikuši, pirms griezīsimies, lai dotos atpakaļ?

 

Fotogrāfiju autors: Jānis Straume

2021. gada 28. aprīlis

3 jautājumi dzejniecei. Atbild Lalita Muižniece.

Ievads

Trīs jautājumi šoreiz Lalitai Muižniecei. Lalitu bieži redzēju literāros sarīkojumos, bet iepazināmies salīdzinoši nesen, - pirms nepilniem diviem gadiem Prozas lasījumos. Kafejnīcā Andalūzijas Suns mūs iepazīstināja Krista (Anna Belševica - aut.). Paldies Kristai, pie kuras satikāmies pēc tam arī dzejas mājlasījumos. Tie bija aizkustinoši, un ļāva man iepazīt Lalitu arī kā dzejnieci.

Uz jautājumu, kāda būtu pasaule bez dzejas, Lalita atbild Vizmas Belševicas un Gunara Saliņa vārdiem, bet viņas izvēlētais skaņu celiņš mūs ievējo Boba Dilana balsī.

Par fotogrāfiju:

Oktobrī, kad otrais vilnis vēl nebija sācies, bet publiskie pasākumi jau pakāpeniski "vērās ciet", ar Lalitu satikāmies kafejnīcā Rocket Bean (attēlā), lai nosvinētu viņas grāmatas "Pēdas. Melita Rīgā" iznākšanu. Ar kafiju, baltām rozēm, ar kūkām, autogrāfu un sarunām. 

Gaidām, kad kafejnīcas vai terases būs atkal vaļā, lai atkal varētu kafijot, grimstot sarunās par literatūru.

Par autori:

"Lalitas mājas vienmēr bijušas latviešu valoda, latviešu kultūra, Latvijas cilvēki, ko viņa nekad nenogurst iepazīt vēl tuvāk." (no grāmatas pēcvārda)

Skaņu celiņš intervijai: Bob Dylan - Blowin' in the Wind (izvēlas Lalita)


3 jautājumi:


Ko Tev nozīmē lasītājs?

Lasītājs, bet vislabāk klausītājs, ir kā rezonators, no kuŗa reakcijas redzi, vai dzejolis elpo, vai vārdi sapinušies nedzīvā murskulī.

Kāda būtu pasaule bez dzejas?

Bez maizes cilvēks dzīvot nevar. Bez dzejas var [..] Vizma Belševica*

Tikai dzeja, dzeja un mīlestība var noburt mūs un paglābt mūs no nāves. Gunars Saliņš

Kuri dzejas autori runā Tev vistuvāk?

Gunars Saliņš, Vizma Belševica, Māris Čaklais – tie pirmie ienāca prātā, tad varbūt arī vistuvāk…

Nobeigumā - Lalitas dzejolis:



Sveiciens Lalitai ar Latvijas literatūras mūža balvu. Lai iepazītos ar Lalitu vēl tuvāk, ierosinu izlasīt šo Punctum interviju "Atstāt pēdas".

Saistītie raksti:


*
Bez maizes cilvēks dzīvot nevar. Bez dzejas var.
Kā bernu kamaniņas pieslīd un sirdi skar
Vien mirkli rindu skaudrā sliece – bēgošs stars.
Bez maizes bērni izaugt nevar. Bez kamaniņām var.
Kā kropli bērzi purvā izaugt var.

(Vizma Belševica)

2021. gada 27. aprīlis

Aprīļa klausāmviela

 1. Vladislava Nastavševa koncerts


2. Skumjas | Zodiaks (paldies Artim)


3. Ghostly Kisses | J'ai demandé à la lune ft. Louis-Étienne Santais


4. Земфира | пальто (veltījums Nastjai, kurai 25. aprīlī būtu bijis 35!) (viņai ļoti patika Zemfira)


5. Idus Abra | Viens, viens


6. Birdy | Surrender


7. CLOUDS | SOFT PIANO | Luke Faulkner

2021. gada 23. aprīlis

3 jautājumi dzejniekam. Atbild Artis Ostups.

Ievads

Turpinu rubriku "3 jautājumi dzejniekam", kurā šoreiz viesojas Artis Ostups. Viņš stāsta, par ko sapņo viņa dzejoļi, uzliek mums Zodiaka "Skumjas", fotogrāfijā mūs aizved uz Londonu, bet dzejā - uz Andalūziju.

Jā, par fotogrāfiju: šo bildi ar Arti uzņēmu 2019. gada aprīlī, kad piedalījāmies Eiropas Dzejas festivāla pasākumā Londonā. Šī bija mūsu pastaiga uz grāmatnīcu Waterstones. Kas par gaismu krita iekšā pa grāmatnīcas logiem! Es atceros, ka Artis toreiz teica: “Kaut arī rīt būtu tāda diena!” 


Par autoru

Artis saka, ka pats jau vairs nesaprot, kur beidzas viens teksts un kur sākas nākamais. Raksta literatūru, rediģē literatūru, pēta literatūru. Patīk ceļot un skatīties sportu. Gribētu biežāk satikt draugus.

Skaņu celiņš intervijai: Zodiaks - Skumjas (izvēlas Artis)



3 jautājumi dzejniekam:


Par ko bija tavs pirmais dzejolis?

Ja pareizi atceros, par slēpošanu parkā.

No kurienes dzeja nāk?

Manā pieredze dzejai ir vairāki avoti. Turklāt reizēm tie savienojas vienā iedvesmas brīdī. Nu, piemēram, šādi: pagātne, tagadne, nākotne, daba, pilsēta, valoda, literatūra, māksla, mūzika, kino, ģimene, draugi. Valodai vajadzētu būt visās kombinācijās, citādāk dzejolis sanāk nekāds. 

Par ko sapņo dzejoļi?

Mani dzejoļi sapņo, lai blakus tiem ir īstais dzejolis. Kārtojot krājumu, šo sapni dažkārt izdodas piepildīt. Vēl mani dzejoļi grib būt nevainojami. Vai nav muļķīgi?

*

Nobeigumā viens dzejolis no autora. Šoreiz - paša izvēlēts. Un, manuprāt, smeldzīgi un skaisti iederas pavasara vidū.


Andalūzija

Tumša ir mīlestība, kas izdauza mūsu sirdis, kā attīrot no putekļiem, un jumtiem pavēl dziedāt: “Kā atmodies no sapņa, ver mēness simtiem plakstu…” – un triec mūs pār neauglīgo zemi, ko gurdeni lukturi nodod nakts īpašumā līdz ar ēnām un spoži uztrītiem asmeņiem. Šī ainava ar kliedzienu salaulāta.

2021. gada 17. aprīlis

vairs ne vilnis, bet vienkārši tā V

Ir zilsniedzīšu, tas ir, zilo paklāju laiks. Neviļus esmu tam pieskaņojusi savu zilo šalli un zaļo mēteli un visu nedēļu par to priecājos. - Kāda sakritība, - es sev saku. Tad pazūd elektrība un internets.

Kāds no operatoriem tuvākajā laikā atbrīvosies. Lūdzu, uzgaidiet.

Gaidu. Operators atzvana pēc četrām stundām. - Vairs nav aktuāli, - es viņam saku, sēžos uz velosipēda un dodos uz frančiem (tas ir, Cadets de Gascogne) pēc kruasāniem un makarūniem. Vairāk par visiem -sāniem un -rūniem vienkārši gribas pabraukāties ar zilo šalli vējā. Gribas un vajag. Kopš velo sezonas atklāšanas noskaņojums ir daudz dinamiskāks un produktīvāks. Viena gara pastaiga un viens velo izbrauciens katru dienu ir labākā recepte labai apetītei un domu apmaiņai galvā.

"Pavasaros Lielo kapu paklājs

 debesu krāsā atdzimst - 

 tā elpot vieglāk arī dzīvajiem."

(Aina Nemiro)

Māsa šo trīsrindi rakstījusi pirms 2 gadiem, 14. aprīlī. Ļoti iederas šajā laikā, kad zilie paklāji atkal ir atritināti un kad visi sarkanie paklāji vēl joprojām ir aizliegti un atcelti. 

Dabai nav aizlieguma. Tā ir, kad tā ir. Tā elpo, kad elpo, un pāri nedara, tieši otrādi - atsvabina mūs no sienām, no prātu režģiem un mežģiem. 

Uzaicinu māsu uz sestdienas zilajiem paklājiem un mākslas huligānismu. Viņa piekrīt. 

Izrādās, abas esam piektdienā saplēsušas savas saulesbrilles. Viņai atrodas vietā citas, man - ne. Es eju saulē sažmiegtām acīm un baudu Rīgas pavasari. Palūdzam fotoaparāta taimeri mūs abas nobildēt, viņš piekrīt, un sanāk laba bilde.


"Es zinu kālab ceļi

atraujoties no zemes

spēlējas ar putniem"

(D. Harmss)

Šī nedēļa iesākās mazliet miegaini, bet tad iešūpojās un atvērās kā pavasaris. Domas atrāvās no zemes, sāka nākt prātā foršas idejas. Nointervēju Aivaru, noorganizēju mākslas zibakciju, ienācu (jau ar otro) rakstu žurnālā Annas Psiholoģija. Lūk, pirmie teikumi no tā: "Ja tā padomā, - nekas nav par brīvu, viss ir par uzmanību. Ja brīvu laiku vēl kaut kā var atrast, tad brīvu un pilnestīgu uzmanību, - arvien grūtāk. Un pat ne atrast, bet noturēt." 

Gurķi Valdemāra ielā. Foto: Aina Nemiro


Tāpat šonedēļ atkārtoju pagājušā gada fotoprojektu "Pieci vakari". Katru vakaru (no pirmdienas līdz piektdienai) plkst. 19.50 uzņēmu fotogrāfiju ar vienādu kadrējumu. Kāds mērķis un kāda jēga? Prieks un laika skrejas apzināšanās un apstādināšana vienlaikus. Šādi:


Šī nedēļa turpināja būt skaistu vēstuļu nedēļa. Mani dārgie vēstuļdraugi un domubiedri mani pārsteidza līdz lidojumam. Viena vēstule bija noklīdusi. To es saņēmu no jauna vīrieša vārdā Aigars, kurš bija tik laipns un labs cilvēks, ka uzmeklēja vēstules sūtītāju un pateica, ka vēstule ir pie viņa. Citā mājā, citā pastkastē. Paldies labiem cilvēkiem, ka viņi ir!

"Ak tu piekusi no ceļa?

Nāc pie manis atpūsties.

Aizmirsīsies bezizeja,

Un pēc tam būs aiziet viegli."

(Velga Krile)

29% no šī gada nodzīvoti. Kādi šie procenti bija? Kāds bija šis ceļš? Kāds būs trīsdesmitais procents, trīsdesmit pirmais? Cerams, ka radošs un gaišs! Lai ir tā! Gaisa skūpsts Tev, kas lasa! Inga

Foto: Aina Nemiro