Pavasaris. 2023.

Cik ir daudz? Pavasaris. 

Vējš izķemmē matus, saule - domas. 

Rīga nav gatava, bet vai tad kāds no mums ir?

Ventspilī saklausīti aforismi

 Labvakar visiem! Mani sauc Inga Pizāne. Esmu apmetusies Ventspils Rakstnieku mājā, un šim laikam te sev izdomājusi jaunu hobiju - staigāt apkārt un pierakstīt ventspilnieku un Ventspils viesu (arī mūziķu, kas dzied dažādu iestāžu skaļruņos) domu graudus (aforismus), lai iemācītos kaut ko jaunu par šīs pilsētas iedzīvotājiem, atmosfēru pilsētā un dzīvi kā tādu.

1. Ir cilvēki, kurus nevajag saprast. (vīrietis savam sarunu biedram kafejnīcā Jūras brīze)

2. Ja tu tā ir iedomājies, tad tā tam būs būt. (pārdevēja humpalu bodē kādai pircējai)

3. Visi jau gudri iztēlot, bet dzīvē? (vīrietis vīrietim pludmalē)

4. Ir jākrāsojas košāk, ja gribi labi izskatīties ar tumšiem matiem. (garāmgājēja savai sarunu biedrenei)

5. Smaidi vēl, ja tev nav žēl. (Lauris Reiniks kāda Ventspils lielveikala radio aparātā)

6. Pasaule iet uz ļaunu, mēs ejam uz labu. (kāds mācītājs Kristīgā radio viļņos kafetērijas magnetafonā)

7. The night is young and so are we, let's make love and dance the night away. (Debela Morgana kafejnīcas Windau skaļruņos)

8. Pie mums ieradies īsts dzejnieks. (Andra Konste Rakstniekmājas virtuvē par dāņu dzejnieka ierašanos)

9. Man vēl nav tik daudz gadu, lai pirktu alkoholu. Pērc tu. (jauna sieviete citai jaunai sievietei mazā pārtikas bodē)

Turpinājums nesekos...

Fotogrāfijas no 6. janvāra pastaigas līdz jūrai.

Un dziesma nedēļas nogalei:

Tas pats izmisums un mazliet pēc

 23. novembrī Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī notika dzejas, mūzikas un fotogrāfiju vakars "Tas pats izmisums un mazliet pēc", kurā satikos ar saviem Latgalē dzīvojošajiem draugiem, domubiedriem, lasītājiem. 

Koncertkoklētāja Līga Griķe veidoja pasākuma muzikālo atmosfēru, atskaņojot Georga Pelēča, Bernarda Andresa, Natālijas Mundras un citu komponistu skaņdarbus. 

Fonā "plūda" manas melnbalti melanholiskās fotogrāfijas, ko atlasīju speciāli šim pasākumam.

Paldies ikvienam, kurš atnāca un ļāvās dzejasritei.

Paldies Valijai Platacei par pasākuma iemūžināšanu:

***

Mākoņi bija pilni gaismas.

Vai esam pelnījuši šo skaistumu?

Baltas dālijas,  mākoņus pilnus gaismas?

Nekad nav gana tavas kakla līnijas. 

Tikai ar tevi gribas lietot vārdus 

nekad un vienmēr.

Foto: Valija Platace

Kā pārlaist ziemu, tumsu, vientulību?

 (Nekas oriģināls šajos ieteikumos nebūs, bet radās iekšējs impulss atgādināt šīs vienkāršās lietas):

1. Ik pa laikam ar bērna ziņkāri paskatīties logā, vai nesnieg.

2. Atļauties pagulēt mazliet ilgāk, varbūt pat kādu tikšanos kalendārā nomainīt uz diendusu.

3. Kustēties daudz. Lai izlīdzsvarotu tumsas veicinātu nomāktību, jākustas vēl vairāk nekā vasarā. Atsākt vingrošanu pie fizioterapeita, kā to daru es, vai kādu citu vingrošanu vai dejošanu, izdomāt veidus, kā turpināt sevi motivēt iet garās pastaigās (man tā ir fotografēšana un labsajūta, spēja labāk koncentrēties).

4. Saskatīties ar cilvēkiem. Pat ja skatiens neko daudz nenozīmē ne vienam, ne otram, kaut tā ir reti, tā ir saslēgšanās ar otru. Ne vienam vien, domāju, satikšanās skatienā ar kādu cilvēku var pat uzlabot dienu.

5. Doties uz latviešu filmām (īpaši iesaku “Janvāri”, “Māsas”, “Mans laul. projekts”), varbūt uzaicināt uz kino cilvēku, ar kuru tur vēl nav būts? Ja ir iedvesma, protams.

6. Lasīt latviešu autoru darbus. Gan klasiku, gan mūsdienu literatūru. Ir novembris!

7. Ģērbties silti, dzert daudz ūdens, katru dienu apēst kādu augli.

8. Uzaicināt kādu/s draugu/s vai māsu/brāli ciemos uz brokastīm. Tas veicinās ēstgribu, sarunas un labu noskaņojumu.

9. Izglītoties. Atrast veidus, kā iemācīties ko jaunu, arī tas smadzenēm dod dopamīnu. Es lasu grāmatu par naudas psiholoģiju un klausos videomateriālus par neirobioloģiju. Aizraujoši!

10. Sapņot. Vakar pirms miega nāca labas domas un visādas vēlēšanās, ko gribētos piepildīt. Ir vērts veltīt kādu brīdi, lai padomātu, ko gribas savā dzīvē. Varbūt pierakstīt.

11. Nodarbināt sevi. Neizdegt arī, tā robeža ir trausla, taču novembrī vakari ir gari, bezdarbība par labu arī nenāks. Jāatrod kādi konkursi, kuros piedalīties, piemēram, žurnāls Strāva tikko izsludinājis zibprozas konkursu. Kā saka mans vēstuļdraugs Gusts: “Cilvēkam vienmēr vajag, lai kaut kādi darbi viņu piesien, pat ja tas nav līdz galam patīkami.” 

12. Atalgot sevi par padarītiem darbiem. Ar mafinu? Mazu ceļojumu? Nezinu. Kaut ko. Un teikt labus vārdus citiem. Ne pārspīlēti vai mākslīgi, bet vairot labo enerģiju pasaulē, tas atbalsosies arī uz katra iekšējo pasauli.

6 dziesmas, ko klausos septembrī

 1. Joon Moon | Call Me

2. Warhaus | Desire

3. Spicyverse | Deep End

4. FC Baseball | Mūzos 

5. Dori Ghezzi | Margherita non lo sa

6. Husky | Wristwatch

5 dziesmas, ko klausos augustā

 1.  Better Person | Hearts on Fire

2. Keitija Bārbale | 10 radiatori

3. Turaidas roze, Imants Kalniņš | Nelaid, māte, bērnus mežā 

4. Kid Francescoli | It's Only Music Baby

5. Michelle Gurevich | End of an Era

6 dziesmas, ko klausos jūlijā

 1. Amalia & The Architects | Love is in my Room

Kadhja Bonet | 'For You (Many Selves Version)' (paldies Līgai par šo!)

3. Wet Leg | Chaise Longue (paldies Austrai par šo!)

4. Ultimo | Supereroi (paldies filmai "Supervaroņi" par šo!)

5. Elvis Presley | Suspicious Minds (Live in Las Vegas) (paldies filmai "Elviss" par iedvesmu!)

6. Luluc | All The Pretty Scenery 

Kādu rītu Vecāķos...

29.06.2022.

Smiltis vēl nebija karstas un saule arī vēl gluži ne. 

Es ieņēmu jūrai vistuvāko pludmales krēslu (bija par agru, lai kāds par to prasītu samaksu) 

un vēroju sievieti ar saulessargu.

Ja tā bija filma, tad es biju vienīgā skatītāja.

Ja tas bija dzejolis, es to uzrakstīšu.

Ja tas bija laiks, tad baltas mežģīnes tam piestāvēja.

Ja tas bija rīts, tad tobrīd tas sākās.

Ja tā bija svešiniece, cik sveša viņa bija pati sev?

Ja es kādu apbrīnoju, tad visus, kuri pludmalē ieradās vieni.

Ja tā bija vasara, tad man bija jāaiziet nopeldēties.

Ceļoties no krēsla, garām gāja vīrietis. Uz viņa t-krekla bija rakstīts "distant horizon". 

"Tāls horizonts", es viņam klusi teicu sveiciena vietā. Viņš nesaprata, par ko es runāju.

Kā mīlestība. Pilsēta. Maijs. 2022.

 Un mani sapņi pakāpjas uz augstpapēžiem, Rīga. Un manas domas kļūst par ziedkokiem. Un mana pilsētkāre nes mani. Bet kur? Es izeju no mājas un nepaņemu līdzi nojausmu par to, kur eju. Es paņemu vien objektīvu un laiku un tur, kaut kur, pa ceļam, sev nopērku trīs tulpes. Vēl pumpuros. Kā mīlestību.

Rīga, maijs

 Izauklēju ilgas 13 00 soļu garumā, kamēr parkā lija magnolijas. Iespiedu vienu ziedlapu starp dzejas grāmatas lappusēm, iespiedu ilgas starp sirds lappusēm un gāju Rīgai cauri, caur pavasari, pie kājām piezemējās papīra lidmašīnas, virs galvas lidoja īstas. Nepīpēju (,ja neskaita Jaunos gadus un tās dažas cigaretes ar tevi), bet gribējās ievilkt dūmu vienai pašai parkā (vai iztēlē) vienas iemīlēšanās garumā. Vai apsēsties pieturā un gaidīt transportu uz kādu neticami skaistu mūsu abu kopradītu mirkli pagātnē un piedzīvot to vēlreiz. Lai aizsitas elpa no tā, ka dzīvoju, no tā, ka elpoju, no tā, ka esmu.

Bet varbūt pietiek ar to, ka ir pavasaris.