2021. gada 6. maijs

3 jautājumi dzejniekam. Atbild Jānis Tomašs.

Ievads

Vai Jānis Tomašs māk diriģēt putnus? Ar lāpstu, piemēram? Vai ar dzeju? Kuram putnam viņš dzeju pielīdzinātu? Un kuri putni pieminēti Jāņa izvēlētajā skaņu celiņā? Jā, šoreiz akcents uz putniem, bet ne vairāk kā uz dzeju.


Par autoru:


Šobrīd raksta dzejas krājumu "Maigajā cietumā". Pirms tam uzrakstījis "Melnos darba cimdus" un "Smagatlētiku". Apreibinās ar lasāmvielu, īpaši daudz šogad ieņēmis Anšlava Eglīša radīto.

Skaņu celiņš intervijai: Kaspars Dimiters - Sarkankrūtīšu uzlidojums (izvēlas Jānis)




3 jautājumi dzejniekam:


Kāda ir sajūta, uzrakstot dzejoli?

Ja izdodas uzrakstīt labu dzejoli, kas pašam ļoti patīk, tad atlikušo dienas daļu esmu pacilātā garastāvoklī, var uzskatīt, ka durvis ir aizvērtas, pie dzejoļa vairs nav nepieciešams atgriezties. Procesa sajūta ir svarīgāka par pašu dzejoli. Dzejolis ir tikai gala produkts.

Ja dzeja būtu putns, kurš/kāds tas būtu?

Dzeja ir tāds putns, kuru neviens nav redzējis. Daži domā, ka tāda putna nemaz nav. Šis putns ir līdzīgs sapnim. Visu mūžu tu tuvojies, bet vairāk par astes galu neizdodas noķert.

Kura bija pirmā dzejas grāmata, kas atstāja spilgtu iespaidu? 

Amandas Aizpurietes "Pēdējā vasara". Es lasīju un domāju: "O, forši, es arī esmu bēdīgs, mums saskan. Tas gan bija ļoti sen."

Dzejolis (no kopas "Maigajā cietumā")

***

tagad kad esmu izniekojis no savas dzīves

vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus

stāvu uz šīs neauglīgās asfalta aramzemes

kur atmiņu maizīte kļūst arvien knapāka

un vecums atnāk viens

lai paskatītos

kā ūdens garaiņi spārdās zem tējkannas vāka

un sīkos putekļos sadrūp vecie draugi

kurus aizpūš saniknots vējš

projām no šejienes

tagad kad esmu pielicis plaukstu

pie naktslampas pārkarsušās pierītes

man gribas domāt ka tā bija kļūda

gaidīt kad rokas izaugs no tās vietas

lai atkal taustītos pēc lāpstas

ar kuru diriģēt nepaklausīgos putnus

2021. gada 3. maijs

Imanta Ziedoņa dzimšanas dienā

“Daudz prieka man gājis secen. Tāpat kā jums arī. Ir tādas likumības, kuras, prieku meklējot, mēs gandrīz neizmantojam. Palīdzēšanas prieks.”

Es biju skaista, mirdzoša pudele! 
Tad mani aplīmēja etiķetēm, un saule vairs nemirdz manā stiklā. 
Lēni plēšu nost etiķetes. Jūtu vēl etiķetes līmi uz ādas, bet drīz būšu brīvībā.” 

“Es nogatavojos tikai klātbūtnē. Es gatavojos, kad man stāv klāt. Puķu klātbūtne mani dara laimīgāku.” 

(Imants Ziedonis; no epifānijām)

Foto: Jānis Straume




2021. gada 30. aprīlis

Engure. Ceļojums pavasara vējos

Mēs iesim līdz vietai, kur jūra top par vienu upi bagātāka. Vējš šūpos mūsu domas un matus. 

Gaisma uzkavēsies un šūposies mums līdzās.


... līdz noreibs, iekritīs jūrā un ļaus tumsai sevi sargāt.

 

Cik tālu mēs būsim tikuši, pirms griezīsimies, lai dotos atpakaļ?

 

Fotogrāfiju autors: Jānis Straume

2021. gada 28. aprīlis

3 jautājumi dzejniecei. Atbild Lalita Muižniece.

Ievads

Trīs jautājumi šoreiz Lalitai Muižniecei. Lalitu bieži redzēju literāros sarīkojumos, bet iepazināmies salīdzinoši nesen, - pirms nepilniem diviem gadiem Prozas lasījumos. Kafejnīcā Andalūzijas Suns mūs iepazīstināja Krista (Anna Belševica - aut.). Paldies Kristai, pie kuras satikāmies pēc tam arī dzejas mājlasījumos. Tie bija aizkustinoši, un ļāva man iepazīt Lalitu arī kā dzejnieci.

Uz jautājumu, kāda būtu pasaule bez dzejas, Lalita atbild Vizmas Belševicas un Gunara Saliņa vārdiem, bet viņas izvēlētais skaņu celiņš mūs ievējo Boba Dilana balsī.

Par fotogrāfiju:

Oktobrī, kad otrais vilnis vēl nebija sācies, bet publiskie pasākumi jau pakāpeniski "vērās ciet", ar Lalitu satikāmies kafejnīcā Rocket Bean (attēlā), lai nosvinētu viņas grāmatas "Pēdas. Melita Rīgā" iznākšanu. Ar kafiju, baltām rozēm, ar kūkām, autogrāfu un sarunām. 

Gaidām, kad kafejnīcas vai terases būs atkal vaļā, lai atkal varētu kafijot, grimstot sarunās par literatūru.

Par autori:

"Lalitas mājas vienmēr bijušas latviešu valoda, latviešu kultūra, Latvijas cilvēki, ko viņa nekad nenogurst iepazīt vēl tuvāk." (no grāmatas pēcvārda)

Skaņu celiņš intervijai: Bob Dylan - Blowin' in the Wind (izvēlas Lalita)


3 jautājumi:


Ko Tev nozīmē lasītājs?

Lasītājs, bet vislabāk klausītājs, ir kā rezonators, no kuŗa reakcijas redzi, vai dzejolis elpo, vai vārdi sapinušies nedzīvā murskulī.

Kāda būtu pasaule bez dzejas?

Bez maizes cilvēks dzīvot nevar. Bez dzejas var [..] Vizma Belševica*

Tikai dzeja, dzeja un mīlestība var noburt mūs un paglābt mūs no nāves. Gunars Saliņš

Kuri dzejas autori runā Tev vistuvāk?

Gunars Saliņš, Vizma Belševica, Māris Čaklais – tie pirmie ienāca prātā, tad varbūt arī vistuvāk…

Nobeigumā - Lalitas dzejolis:



Sveiciens Lalitai ar Latvijas literatūras mūža balvu. Lai iepazītos ar Lalitu vēl tuvāk, ierosinu izlasīt šo Punctum interviju "Atstāt pēdas".

Saistītie raksti:


*
Bez maizes cilvēks dzīvot nevar. Bez dzejas var.
Kā bernu kamaniņas pieslīd un sirdi skar
Vien mirkli rindu skaudrā sliece – bēgošs stars.
Bez maizes bērni izaugt nevar. Bez kamaniņām var.
Kā kropli bērzi purvā izaugt var.

(Vizma Belševica)

2021. gada 27. aprīlis

Aprīļa klausāmviela

 1. Vladislava Nastavševa koncerts


2. Skumjas | Zodiaks (paldies Artim)


3. Ghostly Kisses | J'ai demandé à la lune ft. Louis-Étienne Santais


4. Земфира | пальто (veltījums Nastjai, kurai 25. aprīlī būtu bijis 35!) (viņai ļoti patika Zemfira)


5. Idus Abra | Viens, viens


6. Birdy | Surrender


7. CLOUDS | SOFT PIANO | Luke Faulkner

2021. gada 23. aprīlis

3 jautājumi dzejniekam. Atbild Artis Ostups.

Ievads

Turpinu rubriku "3 jautājumi dzejniekam", kurā šoreiz viesojas Artis Ostups. Viņš stāsta, par ko sapņo viņa dzejoļi, uzliek mums Zodiaka "Skumjas", fotogrāfijā mūs aizved uz Londonu, bet dzejā - uz Andalūziju.

Jā, par fotogrāfiju: šo bildi ar Arti uzņēmu 2019. gada aprīlī, kad piedalījāmies Eiropas Dzejas festivāla pasākumā Londonā. Šī bija mūsu pastaiga uz grāmatnīcu Waterstones. Kas par gaismu krita iekšā pa grāmatnīcas logiem! Es atceros, ka Artis toreiz teica: “Kaut arī rīt būtu tāda diena!” 


Par autoru

Artis saka, ka pats jau vairs nesaprot, kur beidzas viens teksts un kur sākas nākamais. Raksta literatūru, rediģē literatūru, pēta literatūru. Patīk ceļot un skatīties sportu. Gribētu biežāk satikt draugus.

Skaņu celiņš intervijai: Zodiaks - Skumjas (izvēlas Artis)



3 jautājumi dzejniekam:


Par ko bija tavs pirmais dzejolis?

Ja pareizi atceros, par slēpošanu parkā.

No kurienes dzeja nāk?

Manā pieredze dzejai ir vairāki avoti. Turklāt reizēm tie savienojas vienā iedvesmas brīdī. Nu, piemēram, šādi: pagātne, tagadne, nākotne, daba, pilsēta, valoda, literatūra, māksla, mūzika, kino, ģimene, draugi. Valodai vajadzētu būt visās kombinācijās, citādāk dzejolis sanāk nekāds. 

Par ko sapņo dzejoļi?

Mani dzejoļi sapņo, lai blakus tiem ir īstais dzejolis. Kārtojot krājumu, šo sapni dažkārt izdodas piepildīt. Vēl mani dzejoļi grib būt nevainojami. Vai nav muļķīgi?

*

Nobeigumā viens dzejolis no autora. Šoreiz - paša izvēlēts. Un, manuprāt, smeldzīgi un skaisti iederas pavasara vidū.


Andalūzija

Tumša ir mīlestība, kas izdauza mūsu sirdis, kā attīrot no putekļiem, un jumtiem pavēl dziedāt: “Kā atmodies no sapņa, ver mēness simtiem plakstu…” – un triec mūs pār neauglīgo zemi, ko gurdeni lukturi nodod nakts īpašumā līdz ar ēnām un spoži uztrītiem asmeņiem. Šī ainava ar kliedzienu salaulāta.

2021. gada 17. aprīlis

vairs ne vilnis, bet vienkārši tā V

Ir zilsniedzīšu, tas ir, zilo paklāju laiks. Neviļus esmu tam pieskaņojusi savu zilo šalli un zaļo mēteli un visu nedēļu par to priecājos. - Kāda sakritība, - es sev saku. Tad pazūd elektrība un internets.

Kāds no operatoriem tuvākajā laikā atbrīvosies. Lūdzu, uzgaidiet.

Gaidu. Operators atzvana pēc četrām stundām. - Vairs nav aktuāli, - es viņam saku, sēžos uz velosipēda un dodos uz frančiem (tas ir, Cadets de Gascogne) pēc kruasāniem un makarūniem. Vairāk par visiem -sāniem un -rūniem vienkārši gribas pabraukāties ar zilo šalli vējā. Gribas un vajag. Kopš velo sezonas atklāšanas noskaņojums ir daudz dinamiskāks un produktīvāks. Viena gara pastaiga un viens velo izbrauciens katru dienu ir labākā recepte labai apetītei un domu apmaiņai galvā.

"Pavasaros Lielo kapu paklājs

 debesu krāsā atdzimst - 

 tā elpot vieglāk arī dzīvajiem."

(Aina Nemiro)

Māsa šo trīsrindi rakstījusi pirms 2 gadiem, 14. aprīlī. Ļoti iederas šajā laikā, kad zilie paklāji atkal ir atritināti un kad visi sarkanie paklāji vēl joprojām ir aizliegti un atcelti. 

Dabai nav aizlieguma. Tā ir, kad tā ir. Tā elpo, kad elpo, un pāri nedara, tieši otrādi - atsvabina mūs no sienām, no prātu režģiem un mežģiem. 

Uzaicinu māsu uz sestdienas zilajiem paklājiem un mākslas huligānismu. Viņa piekrīt. 

Izrādās, abas esam piektdienā saplēsušas savas saulesbrilles. Viņai atrodas vietā citas, man - ne. Es eju saulē sažmiegtām acīm un baudu Rīgas pavasari. Palūdzam fotoaparāta taimeri mūs abas nobildēt, viņš piekrīt, un sanāk laba bilde.


"Es zinu kālab ceļi

atraujoties no zemes

spēlējas ar putniem"

(D. Harmss)

Šī nedēļa iesākās mazliet miegaini, bet tad iešūpojās un atvērās kā pavasaris. Domas atrāvās no zemes, sāka nākt prātā foršas idejas. Nointervēju Aivaru, noorganizēju mākslas zibakciju, ienācu (jau ar otro) rakstu žurnālā Annas Psiholoģija. Lūk, pirmie teikumi no tā: "Ja tā padomā, - nekas nav par brīvu, viss ir par uzmanību. Ja brīvu laiku vēl kaut kā var atrast, tad brīvu un pilnestīgu uzmanību, - arvien grūtāk. Un pat ne atrast, bet noturēt." 

Gurķi Valdemāra ielā. Foto: Aina Nemiro


Tāpat šonedēļ atkārtoju pagājušā gada fotoprojektu "Pieci vakari". Katru vakaru (no pirmdienas līdz piektdienai) plkst. 19.50 uzņēmu fotogrāfiju ar vienādu kadrējumu. Kāds mērķis un kāda jēga? Prieks un laika skrejas apzināšanās un apstādināšana vienlaikus. Šādi:


Šī nedēļa turpināja būt skaistu vēstuļu nedēļa. Mani dārgie vēstuļdraugi un domubiedri mani pārsteidza līdz lidojumam. Viena vēstule bija noklīdusi. To es saņēmu no jauna vīrieša vārdā Aigars, kurš bija tik laipns un labs cilvēks, ka uzmeklēja vēstules sūtītāju un pateica, ka vēstule ir pie viņa. Citā mājā, citā pastkastē. Paldies labiem cilvēkiem, ka viņi ir!

"Ak tu piekusi no ceļa?

Nāc pie manis atpūsties.

Aizmirsīsies bezizeja,

Un pēc tam būs aiziet viegli."

(Velga Krile)

29% no šī gada nodzīvoti. Kādi šie procenti bija? Kāds bija šis ceļš? Kāds būs trīsdesmitais procents, trīsdesmit pirmais? Cerams, ka radošs un gaišs! Lai ir tā! Gaisa skūpsts Tev, kas lasa! Inga

Foto: Aina Nemiro

2021. gada 16. aprīlis

3 jautājumi dzejniekam. Atbild Aivars Eipurs.

Ievads

Kamēr pandēmijas saulītē (vai ēnā) snauž manas garās intervijas, esmu nolēmusi aizsākt blogā jaunu rubriku "3 jautājumi dzejniekam". Reizi nedēļā vai biežāk (lai diktē noskaņojums!) blogā publicēšu vienu īsinterviju ar kādu no latviešu dzejniekiem. Katram būšu sagatavojusi 5-10 jautājumus, no kuriem viņš vai viņa izvēlēsies 3 tīkamākos, - ar norunu, ka manu jautājumu vietā drīkst izdomāt arī savus, bet! lasītājam gan neatklāsim, vai galu galā tie bija mani vai autora pašizdomāti jautājumi.

Kā pirmo esmu uzaicinājusi Aivaru Eipuru. Ar Aivaru iepazinos pirms gadiem desmit vai vairāk, kad biju iesaisījusies Dzejas dienu organizēšanā kā brīvprātīgā un laiku pa laikam apgrozījos Rakstnieku savienībā. Vēlāk, kad arī pati nopietnāk pievērsos dzejai, sākām reizi pa reizei kopā uzstāties arī dzejas pasākumos. Viens no aizraujošākajiem bija dzejas brauciens uz Edinburgu, no kurienes arī pievienotā fotogrāfija, kurā Aivars diktofonā ieraksta skotu ielas dziesminieka uzstāšanos.


Par autoru

Aivars pats saka, ka ir tas, kas pat ne maldās, drīzāk mētājas starp sevi kā autoru un kā tēlu. Nereti, kad situācija jau sen pieprasa būt autoram, viņš turpina darboties kā tēls, pie kam – apzināti, un tas sagādā ciešanas.

Skaņu celiņš intervijai: Dire Straits - Sultans Of Swing (izvēlas Aivars)



3 jautājumi dzejniekam:


Kas vajadzīgs, lai rakstītu dzeju?

1. Jāzina vismaz viena valoda, un labi jāzina.

2. Mīlestība uz literatūru – daudz jālasa. 

3. Nepieciešama iedvesma.

4. Jāsalīdzina savi mēģinājumi ar izcilu autoru darbiem.

5. Ieteicams arī atdzejot

6. Jābūt drosmīgam savā dzejā, un, vēlams, arī ārpus tās.

7. Jāsagaida ne tikai no Dieva, bet arī no tevis cienītiem profesionāļiem pamudinājums rakstīt dzeju.

Visu šo laiku vari savu dzeju pierakstīt un pēc tam strādāt ar uzrakstīto.

Vai esi uzrakstījis rindas, kuras pēc tam esi atradis citu dzejnieku dzejoļos?

Jā, divus gadījumus atceros. Viena tāda rinda bija arī Arvīdam Skalbem, otra – Vladislavam Hodasevičam. Bija tāds kā viegls šoks un izbīlis, jo viņi šīs rindas bija uzrakstījuši pirms manis. Tā kā es to nezināju, tad par plaģiātu runas nebija. Konkrētās rindas gan neatceros. Iespējams, ka šie mani dzejoļi pat nebija publicēti.  

Kur nokļūst neuzrakstītie dzejoļi?

Tas ir līdzīgi kā pasakās. Dzejoļa vējš, kas netiek ieprostots papīra lapā, vai nu pēkšņi pazūd zemē kā daudzsološs un pēkšņi vilšanos nesošs svaigs naftas urbums, vai arī uzšaujas debesīs, pazūd mākonī vai gandrīz nolauž lidmašīnai spārnu skaidrā laikā. Bet tas reti, jo skaidrā laikā parasti pazūd zemē, ne gaisā. Protams, es varu rakstīt uz ziņu aģentūrām, ka tāds un tāds Eipurs, kuram tāds un tāds pseidonīms, pazaudējis neuzrakstītā dzejoļa rindas, bet dzejoļa sākums man ir un ir tāds, un ka es varu pierādīt. Taču, visticamāk, tas ir pazudis ar galiem, cita valodā, drīz parādīsies pie cita autora, un pat ja, ar retu varbūtību, man kādreiz gadīsies šo dzejoli atdzejot, es varbūt pat neatpazīšu, ka tas ir mans neuzrakstītais. Vēl var būt, ka Providence aiznes manas neuzrakstītās rindas citam dzejniekam Latvijā. Tas tad, ja tas dzejolis pavisam karājas gaisā. Vai arī neuzrakstīto dzejoli atņem bāriņu tiesa, jo neesmu mācējis dzejoli uzrakstīt. Tad tas nokļūst Neuzrakstīto Dzejoļu namā. Un tur jau nekas labs to negaida.

*

Nobeigumā viens dzejolis no autora. Dzejā Aivara pseidonīms ir Eduards Aivars. Un dzejolis ir no viņa jaunākās grāmatas "Dzejoļu remonts":


2021. gada 7. aprīlis

7. aprīļa putni

Tā gadās. Stāvu uz balkona un ķeru kadros putnus, pēc tam - palielinu ekspozīciju, lai debesis ir baltas un putnu spārnos ielīst zelts. 

Vai tā ir, kā Hamsuns raksta grāmatā “Pāns”? Ka “mēs tikai paši sevī rodam avotu gan skumjām, gan priekiem”? 

Domāju, ka jā. 

Bet - lai rastu, vajag radīt. 

Uzmanību - dzīve!




2021. gada 5. aprīlis

vairs ne vilnis, bet vienkārši tā IV

 
"Viņš dzīvoja, it kā būtu devis svētu solījumu pieskarties tikai tam, kas pārvēršams dzejā." 

(Zenta Mauriņa par Raineru Mariju Rilki grāmatā "Uzdrīksēšanās")

Ir Otrās Lieldienas, aiz loga debesis satraukumā snieg. Par ko? Uz galda - lefkojas. Lēnām atvadās no ziedēšanas. Es klausos franču mūziku. Dziesmu "L'île au lendemain", ko izpilda Julien Doré un Clara Luciani. Par ko viņi tur dzied? Cerību, salu, rītdienu, nogremdēšanu, nakti? Kaut ko tādu. Es tik spiežu replay, līdz tirpas nogurst tirpt.


"Nodzēst spuldzi un klausīties vējā,
Pie sevis pierodot."
(Velga Krile)

Pa dienu lija. Gan lietus, gan kafija uz galda. Šovakar jūtos mazrunīga. Varbūt tāpēc, ka pa dienu aizrunājāmies. Par ko? Par aizrunāšanos, par uzdrīkstēšanos, par ābeli, par to, cik dziļš bija sniegs, par plašumu, par emocijām, par našķiem, par depresijas iemesliem.


Jā, turpinu lasīt grāmatu "Lost Connections", kas cilā depresijas iemeslus, pagaidām esmu tikusi līdz pirmajam iemeslam - darbs. Izrādās, tikai 13% cilvēku darbs sagādā patiesu gandarījumu. Esmu laimīga sacīt, ka piederu pie tiem 13, bet tas, protams, nenozīmē, ka dzīvē nav/nebūtu nomāktības brīžu. Tiem gan nav depresijas apmēra, bet, kad tādi gadās, cenšos sevi dziļi vērot un skatīties, kurā dzīves jomā sašūpojies kāds līdzsvars un ko es varu lietas labā darīt. Izstaigāt, izrakstīt, izrunāt, izelpot, izjust, izklausīt mūzikā, izkustināt deju soļos, sakaltēt herbārijos vai izpludināt akvareļos. Radošums palīdz. Grāmatu turpināšu.


"Cilvēks var daudz panest, kamēr pats sevi var panest." 
(Zenta Mauriņa)

Bet vispār aizgājusī nedēļa vairāk bija par filmām, nevis par grāmatām. Noskatījos 4 filmas, un, jā, visas labas. Divas dokumentālas un divas mākslas filmas. Netflix dzīlēs atradu filmu ""The B-Side: Elsa Dorfman's Portrait Photography", kā arī Festival Scope mājaslapā noskatījos visas trīs LUX Award filmas ("Vēl pa mēriņam", "Corpus Christi" un "Kolektīvs"). "Corpus Christi" var noskatīties arī LTV arhīvā. Absolūti iesaku. Izcils aktierdarbs. Ierauj līdz dzīlēm un ar visiem matiem iekšā. Līdz matiem mani ierāvā arī grāmata "Tūkstoš Deviņsimt", ko lasīju pirms pusotras nedēļas. Ne reizi nenokāpu no kuģa. Nevienas pauzes. No vāka līdz vākam. Pilnīgs džezs.


Pandēmija turpinās, tāpēc spēku mums!


"Par laimi, mēs esam daudz dziļākas un plašākas būtnes, nekā sākumā liekas. Un atliek vien novēlēt katram no mums neapstāties pie tā, kā trūkst, bet apzināties savu patieso spēku. Mēs varam izturēt. Un ne tikai izturēt, bet iet uz priekšu un augt."
(Indulis Paičs)
 

Ieteikumi:

                                        Abu foto autors: Jānis Straume//28.03.21.

"pareizas beigas šādam dzejolim
ir pēkšņi
iestājies
klusums"
(Čārlzs Bukovskis)