2018. gada 16. oktobris

Manas oktobra dziesmas (2018)

1. Daft Punk ~ Something About Us


2. Lana Del Rey ( ft. Sean Ono Lennon) ~ Tomorrow Never Came 


3. Lady Gaga, Bradley Cooper ~ Shallow (A Star Is Born)


4. Talking Heads ~ This Must Be The Place (Naive Melody)


5. Lykke Li ~ Little Bit

2018. gada 29. septembris

Manas septembra dziesmas II

1. Michelle Gurevich ~ Way You Write


2. Madonna ~ Vogue


3. Lana Del Rey ~ Change


4. Abel Korzeniowski ~ A Thousand Times Good Night


5. Bronski Beat ~ Smalltown Boy

2018. gada 25. septembris

Manas Dzejas dienas šoruden (II daļa)

Turpinot bloga ierakstu par manām šī gada Dzejas dienām, vēlos pastāstīt par piedzīvoto Valmierā, kā arī par pasākumu D27 (Dzirnavu ielā) un lasījumiem izstādē "Rīgas pieraksts dzejā". 

Sākšu ar Jauno dzejnieku lasījumiem D27 14. septembra vakarā, uz kuriem mani uzaicināja Dāvids Zalāns (Paldies, Dāvid)! 

Lai arī pati kādu brīdi vairs kā jaunais dzejnieks nejūtos, man nav nekādu iebildumu, ka mani tādiem pieskaita vai par tādu dēvē: 1) tveru to kā komplimentu; 2) uzstāties jauno dzejnieku pasākumos nozīmē brīnišķīgu iespēju satikt daudz jaunu, ambiciozu dzejnieku vienkopus.

Pasākumā piedalījās ap 20 jauno dzejnieku, un pārsteigumu nudien netrūka. No absolūtiem jaunatklājumiem līdz wtf jeb galīgai neizpratnei. Tomēr vakars bija brīnišķīgs. Ļoti patika, ka lielākā daļa dzejnieku nepārkāpa savu laika limitu, kā arī bija ļoti atšķirīgi, kas nodrošināja ātru, mainīgu un plūstošu pasākuma ritējumu.

Uzraksts virs pasākuma skatuves vēstīja "make love not war", kuru man niezēja pirksti palabot uz "make poetry not war", jo Dzirnavu ielas pagalms burtiski tika pielādēts ar dzeju, un dzeja, manuprāt, iet roku rokā ar miera sajūtu, - ne tiešā nozīmē varbūt, jo tā bieži ir trauksmaina; drīzāk – kā mierinājums, ka mūsdienās dzeja vēl pastāv. To rada, to lasa, to klausās, un tā spēj raisīt domas, emocijas, noskaņas.

Ļoti priecēja pasākumā satikt Agnesi, Inesi, Agri, Diānu, Ludmilu, Kasparu, kuri radīja atbalsta un domubiedru sajūtu, kā arī pēc pasākuma ar Agnesi un Inesi devāmies šo vakaru nosvinēt, restorānā "Vairāk saules" pasūtot vīnu, kura nosaukumā ietverts vārds POETRY.

Attēlā (no kreisās): es, Agnese Zarāne un Līga A. Neilande

Nākamo dzejas lasījumu, kurā piedalījos, organizēja Rakstniecības un mūzikas muzejs, un tas norisinājās Rīgas Mākslas telpā, kur biju pieteikusies uzstāties pirmā, lai pagūtu uz filmu "Leto", uz kuru biļetes biju iegādājusies jau vasarā. Pasākumā uzstājās 6 dzejnieki: es, Madara Gruntmane, Kaspars Zalāns, Katrīna Rudzīte, Kormak un (tekstu autors) Arturs Skutelis. Pēdējos divus es diemžēl dzirdēt nepaguvu, taču ļoti patika pasākuma kodolīgais un tematiskais formāts: dzejnieki (īsos lasījumos) prezentēja savus izstādē iekļautos vai neiekļautos dzejoļus par un ap Rīgu, pirms tam atbildot uz Ludmilas Roziņa sagatavotajiem jautājumiem par savām attiecībām ar Rīgu / pilsētu, kā arī īpašajām vietām tajā.

Tāpat bija iespēja apskatīt muzeja rūpīgi veidoto izstādi "Rīgas pieraksts dzejā", kas satur plašu, daudzveidīgu materiālu par Rīgu dzejā – dažādu paaudžu dzejnieku darbos, rokrakstos, grāmatās, priekšmetos (vēstulēs, fotogrāfijās, pīpēs utt.).

fragments no izstādes "Rīgas pieraksts dzejā"

Nākamajā dienā agri no rīta posos uz autoostu, no kuriens mans ceļš mani veda uz Valmieras Dzejas dienu.


Kopā ar Agnesi Rutkēviču, Dainu Sirmo, Tamāru Skrīnu, Viku, Juri Heldu mums bija paredzēti divi pasākumi – viens Burtnieku muzejā un otrs – Valmieras integrētajā bibliotēkā, kā arī daži pārsteigumi, bet vēl pirms tiem man bija tikšanās ar skolēniem Valmieras 5. vidusskolā. Pirms ciemošanās skolā man nebija ne jausmas par tās norisi, - mani vienkārši ieveda auditorijā, kur bija sanākušas 4 klases, un teica, lai daru ar viņiem, ko vēlos. :) Es arī darīju – lasīju dzeju, protams, un stāstīju par savām dzejas gaitām, kā arī uzdevu skolēniem jautājumus par literatūru, valodu, grāmatām, rakstīšanu un aicināju arī viņus man uzdot pa kādam jautājumam. 

Laiks paskrēja itin ātri, stundas beigās patērzējām ar meiteni vārdā Ella, kura arī aizraujas ar rakstīšanu, tad veicu ierakstu skolas viesu grāmatā; un pēc tam brīnišķīgā skolotāja Līga Kliesmete, sakot, ka godam esmu nopelnījusi pusdienas, aizveda mani uz skolas ēdnīcu, kā arī pajautāja, ko es vēlētos apskatīt Valmierā, pirms dodamies uz Burtniekiem. Tā kā laika nebija pārāk daudz, ierosināju ideju par kādu izstādi, un Līga ieminējās, ka varētu mani aizvest uz Džemmu Skulmi, kas priecēja ar pārsteidzošām krāsu/toņu kombinācijām.


Pēc izstādes devāmies uz bibliotēku, kur pulcējās dzejnieki un organizatori, lai ar autobusu dotos braucienā uz Burtniekiem, ko no Valmieras šķir aptuveni 20 km. Pa ceļam ar Dainu un Agnesi pārrunājām, kā kurai gāja iepriekšējās aktivitātēs un mazliet pasapņojām par vīnu, taču drīz vien bijām klāt, un Burtnieku muzeja zālē mūs jau gaidīja publika, tāpēc straujā solī maršējām iekšā.

Daina, piesakot dzejniekus, mani pieteica kā ārzemnieci, jo man vienīgai no lasītājiem nebija nekādas saistības ar Valmieru. :) Pēc pasākuma viena sieviete man pienāca klāt, priecādamās, ka esmu no Latgales. Esmu pamanījusi, ka saknes cilvēkus ļoti tuvina, rada īpašu saikni, it kā kopā ar cilvēku būtu atvests gabaliņš dzimtenes, zemes, atmiņu. Pēc pasākuma vietējā publika un organizatori mūs salutināja ar ziediem un rudenīgām kompozīcijām, bet vējš – ar dzeltenām bērza lapām, kas krita mums virsū, kamēr ar Agnesi pavadījām laiku pie mākslinieku soliņa. Sapnis par vīnu joprojām bija dzīvs, taču autobusa tuvumā – neviena veikala.


Pēc pasākuma mūs gaidīja pārsteigums, par kuru jau bijām (pa kluso) sadzirdējuši dienas gaitā – izbrauciens ar kuģīti pa Burtniekezeru.

Man personīgi tas bija skaistākais Dzejas dienas mirklis. Pilnīga izvējošanās. Zilas debesis. Zils ūdens. Atrašanās kuģa otrajā stāvā, smiešanās, matu plīvošana, akmeņu mešana, ievēloties vēlēšanos, fotografēšanās vējā, sarunas ar Agnesi, Dainu, Tamāru. Tas viss un kopējā pašsajūta, iekšējais smaids, kas nerima, neizlādējās.

Agnesei tālā ainava atgādināja Šveices Kastaņolu, kur dzīvojuši Rainis un Aspazija un kurp viņa ar māsu dosies novembrī.




Pēc izbrauciena krastā mūs gaidīja karsta zivju zupa, piparmētru tēja un ābolu pīrāgs. Pilnīga idille, skaistums, laime.

Tad došanās atpakaļ uz Valmieru – uz gala pasākumu Valmieras integrētajā bibliotēkā, kur, manuprāt, autori brīnišķīgi nolasīja savu dzeju. Pasākuma noskaņu lieliski noraksturoja Mairita:


Nobeigumā gribas no sirds pateikties Valmieras integrētajai bibliotēkai, Valmieras 5. vidusskolai un Burtniekiem – par sirsnību, lutināšanu, uzņemšanu, pieņemšanu, kā arī ikvienam, kurš bija klātesošs pasākumos, veltot savu laiku un uzmanību.

Foto no portāla Valmieras ziņas

Nobeigumā arī Agneses vārdi:

"Dzejas dienas Valmierā vienmēr ir īpašas. Tajās joprojām kursē dzejnieku autobuss norīkojumā, galamērķi ir nezināmais, un vienmēr ir sajūta, ka esi ļoti gaidīts. Pie tādiem cilvēkiem doties ir liels gods. Paldies, Valmiera. Es Tevi mīlu. Jaunieši, jūs vispār esat burvīgi."

skats pa logu (atpakaļceļā), pirms vēl izlādējās telefons, bet ne smaids. 

2018. gada 15. septembris

Manas septembra dziesmas (2018)

1. КИНО ~ Муравейник


2. Земфира ~ Джозеф


3. Lykke Li ~ Let It Fall


4. Lady Gaga ~ Speechless


5. Такие дни (Кузмин/Наставшев)

2018. gada 10. septembris

No sērijas: Balkons. 1. daļa

Balkons ir savdabīga vieta. Ne vairs mājas, ne vēl āra. It kā. Neviens un abi. Vienlaikus esi savā teritorijā un esi redzams ikvienam, kurš izdomās pavērties augšup. Biežāk gan pats būsi novērotājs. Kā tādā putnu tornī, tikai vērot varēs gan putnus, gan cilvēkus, gan pilsētvides fragmentu – tik tālu, cik ļaus skatiens. Ja gribēsies tālāk, var pieslēgties iztēlei.

Dažreiz skatiens aizķersies putnu sapulcēs, citureiz – pretējās mājas logos vai balkonos, kur notiek pīppauze vai veļas diena. Varbūt kafija. Vai temperatūras pārbaude, pirms iet laukā. Katram savi notikumi uz balkona. 

Es mēdzu uz balkona iznest krēslu un pavadīt tur kādu brīdi. Saslēgt savu klusumu ar pilsētas skaņām, un skatīties, kas veidojas. 

Dažreiz sēžu nakts tumsā; dažreiz dzeru kafiju rīta dzestrumā.

Protams, notiek arī veļas karināšana, domāšana, sapņošana, šaubas, vai kaut kur doties.

Domas atlido un aizlido. Kāda pakavējas ilgāk, citai – īss mūžs. Citas jāgaiņā prom, citas – jāsamīļo.

Balkons, tāpat kā kāpņutelpa, ir viena no manām tēmām. Varu to tirzāt gandrīz bezgalīgi. Vārdos, fotogrāfijās, sajūtās, jo katru dienu nāku tur cita un arī diena ir cita, līdz ar to mainās akcenti, noskaņas un acu skatienu pieturas.










2018. gada 8. septembris

Manas Dzejas dienas šoruden (2018)

Manas personīgās Dzejas dienas sākās jau 27. augustā. Ļoti apzināti – biju ļāvusies impulsam noorganizēt (Dzejas dienu iesildošu) pasākumu Spiikiizi pagrabā. Impulss mani bija satvēris tad, kad pirmoreiz tai pagrabā biju nokāpusi. Pirmā doma bija: "Te jārīko dzejas vakars", jo patiešām pieklusinātās gaismas un noskaņas – pilnīgi viss liecināja par to, ka tur jāienes dzeja. Un vīns (kā jau pagrabā).

Mazliet pavilcinājos, tomēr pēc pāris nedēļām viss bija gatavs – sarunāju datumu, telpu, mikrofonu, krēslus un, ieskaitot sevi, 4 dzejniekus. Izdomāju aprakstu, atradu bildi, Āris izveidoja afišu, ievietoja to feisbukā, – un varējām aicināt draugus.

Pati uzņēmos pasākumu arī novadīt, kā arī pieteikt dzejniekus, par katru no viņiem (tas ir, par viņu attiecībām ar dzeju) iepriekš sagatavojot nelielu tekstiņu, ko palūdzu viņiem atsūtīt.

Dzejas lasītāji bijām: es, Agnese Zarāne, Raibīs un Krista Anna Belševica. + Milzīgs paldies klausītājiem – par klātbūtni, emocijām, uzmanību, laiku.

Bija uztraukums, protams, taču rezultāts bija brīnišķīgs, manuprāt. Tajā pašā vakarā radās doma šādus vakarus paturpināt. Vismaz tik, cik man pašai būs luste. Otrajam vakaram vēl neesmu ķērusies, jo tagad gaisā uzvirmos īstās Dzejas dienas, bet pēc tām, ļoti iespējams, pie šīs domas atgriezīšos. Prātā jau pat ir kandidāti.

Agnese Zarāne, Raibīs, Krista Anna Belševica.

Dzejas dienu oficiālais sākums šogad ir 7. septembris, kas ir zīmīgs arī man, jo vakar Rīgas mākslas telpā tika atklāta izstāde "Rīgas pieraksts dzejā", kuras pēdējā sadaļā jeb pie jauno dzejnieku sienas sev vietu atraduši arī 3 mani dzejoļi.

Mani 3 dzejoļi. Foto no Rakstniecības muzeja Facebook lapas.

Pēc izstādes Dzejas dienas turpināju svinēt kinoteātrī Splendid Palace, kur man bija iespēja noskatīties filmu "VMajakovskis" par krievu dzejnieku Vladimiru Majakovski. Par iespēju paldies: Ludmilai!!!<3 div="">

Tālāk mans Dzejas dienu uzstāšanās ceļš vedīs uz kopumā 5 pasākumiem:


  • 14. septembrī piedalīšos pasākumā "Jaunie Dzejnieki 2018: D27" (Dzirnavu ielā 27, Rīgā), plkst. 18.00. Katram dzejniekam, kurš piedalās, dotas 5-7 min lasījumam. Programma – drīzumā.
  • 19. septembrī būšu viena no izstādes "Rīgas pieraksts dzejā" lasījuma dalībniecēm/kiem: Rīgas mākslas telpā (Kungu ielā 3, Rīgā), plkst. 17.30. Tur lasīšu 2-3 savus Rīgas dzejoļus. Nākot uz pasākumu, būs iespēja izstādi apskatīt bez maksas.
  • 20. septembrī būšu Valmierā, kur notiks Dzejas diena 2018 ar noslēguma pasākumu Valmieras integrētajā bibliotēkā, (Cēsu ielā 4, Valmierā) plkst. 18.00. Dalībnieki: Tamāra Skrīna, Daina Sirmā, Agnese Rutkēviča, Inga Pizāne, Juris Helds, Viks. Vakaru vadīs Andris Akmentiņš.
  • 27. septembrī tikšos ar lasītājiem RCB filiālbibliotēkā "Vidzeme" (Brīvības gatvē 206, Rīgā) plkst. 14.00. 
  • 4. oktobrī piedalīšos pasākumā "Dzeja pēc dzejas" (pagaidu nosaukums) Latvijas Fotogrāfijas muzejā (Mārstaļu ielā 8, Rīgā) plkst. 18.00. Dalībnieki: Kristīne Geida, Agnese Zarāne, Lāsma Olte, Kor Mak un es.

Pēc tam, 9. oktobrī došos uz Ņujorku, kur piedalīšos festivālā "The Americas Poetry Festival of New York", par ko noteikti atgriežoties izveidošu atskatu arī šeit, blogā.

Taču bez uzstāšanās, protams, pildīšu arī Dzejas dienu apmeklētāja lomu. Plānoju doties uz pasākumu "Rainis. Reloaded", ceru tikt uz "Ceļojumu ar dzejniekiem" (Čiekurkalnā), patīk pasākuma "Atvērt nevar aizvērt" tradīcija – iepazīstināt ar konkrētajā gadā iznākušajiem dzejas krājumiem un dzirdēt dzeju autoru lasījumā, tāpēc ceru tikt arī uz to. Droši vien izkristalizēsies vēl daži, taču skatīšos pēc iespējām un noskaņojuma.

Tikmēr esmu iesaistījusies arī Dzejas dienu atrakcijā "Dzejas rupors" ar apņemšanos 7 dienās uzrakstīt 7 dzejoļus. Pirmo vakar jau nopublicēju; arī otrais jau ir gatavs, un drīzumā likšu to grupas lapā. Tā kā parasti dzejoļus katru dienu nerakstu, tad šis man ir īsts izaicinājums. Lūk, pirmais dzejolis, kam par impulsu kļuva kāda frāze filmā "VMajakovskis".

***
Šis dzejolis nemainīs pasauli, –
iespējams, būtu vajadzējis
pietaupīt papīru un tinti,

vienkārši pienākt pie dzejas rupora
un klusēt tik ilgi,
kamēr klusums...

iespējams,

klusums
ir vienīgais,
kas var mainīt pasauli.

07.09.2018.



Tāpat sociālajos tīklos klejo (iz)aicinājums ierunāt video formātā savu mīļāko dzejoli – arī to esmu izdarījusi šeit.

Un vēl man ir doma turpināt dzejoļpastkartīšu sūtīšanas tradīciju, bet to tad kādu citu dienu.

Priecīgas, gaišas, siltas Dzejas dienas! 

Ja ir luste, ieraksti komentārā, kā Dzejas dienas svini/svinēsi Tu! :)

2018. gada 13. augusts

Foto sērija: saule un kāpņutelpa (II daļa)

Pirms gada publicēju kāpņutelpas sērijas pirmo daļu: ŠEIT

Šogad radās vēlme to paturpināt. Jo gandrīz ikreiz, kad eju kāpņutelpai cauri (uz mājām vai ārup), ieraugu  tajā kaut ko jaunu, kaut gan – nē, pat ne jaunu, drīzāk – citā gaismā varbūt. Citā rakursā, citā noskaņā. 











2018. gada 11. augusts

Manas augusta dziesmas (2018)

1. Jack Savoretti ~ Only You


2. WOODKID ~ I Love You


3. FISMOLL ~ Let's Play Birds


4. Vladislavs Nastavševs ~ Такие дни


5. Abel Korzeniowski & Shigeru Umebayashi ~ Stillness of the Mind


6. Goran Gora ~ Glow