domu vairāk nekā laika

2022. gada 15. augusts

5 dziesmas, ko klausos augustā

1. Better Person | Hearts on Fire

2. Keitija Bārbale | 10 radiatori

3. Turaidas roze, Imants Kalniņš | Nelaid, māte, bērnus mežā

4. Kid Francescoli | It's Only Music Baby

5. Michelle Gurevich | End of an Era

2022. gada 22. jūlijs

6 dziesmas, ko klausos jūlijā

1. Amalia & The Architects | Love is in my Room

Kadhja Bonet | 'For You (Many Selves Version)' (paldies Līgai par šo!)

3. Wet Leg | Chaise Longue (paldies Austrai par šo!)

4. Ultimo | Supereroi (paldies filmai "Supervaroņi" par šo!)

5. Elvis Presley | Suspicious Minds (Live in Las Vegas) (paldies filmai "Elviss" par iedvesmu!)

6. Luluc | All The Pretty Scenery

2022. gada 21. jūlijs

Kādu rītu Vecāķos...

29.06.2022.

Smiltis vēl nebija karstas un saule arī vēl gluži ne.

Es ieņēmu jūrai vistuvāko pludmales krēslu (bija par agru, lai kāds par to prasītu samaksu)

un vēroju sievieti ar saulessargu.

Ja tā bija filma, tad es biju vienīgā skatītāja.

Ja tas bija dzejolis, es to uzrakstīšu.

Ja tas bija laiks, tad baltas mežģīnes tam piestāvēja.

Ja tas bija rīts, tad tobrīd tas sākās.

Ja tā bija svešiniece, cik sveša viņa bija pati sev?

Ja es kādu apbrīnoju, tad visus, kuri pludmalē ieradās vieni.

Ja tā bija vasara, tad man bija jāaiziet nopeldēties.

Ceļoties no krēsla, garām gāja vīrietis. Uz viņa t-krekla bija rakstīts "distant horizon".

"Tāls horizonts", es viņam klusi teicu sveiciena vietā. Viņš nesaprata, par ko es runāju.

2022. gada 9. maijs

Kā mīlestība. Pilsēta. Maijs. 2022.

Un mani sapņi pakāpjas uz augstpapēžiem, Rīga. Un manas domas kļūst par ziedkokiem. Un mana pilsētkāre nes mani. Bet kur? Es izeju no mājas un nepaņemu līdzi nojausmu par to, kur eju. Es paņemu vien objektīvu un laiku un tur, kaut kur, pa ceļam, sev nopērku trīs tulpes. Vēl pumpuros. Kā mīlestību.

2022. gada 7. maijs

Rīga, maijs

Izauklēju ilgas 13 00 soļu garumā, kamēr parkā lija magnolijas. Iespiedu vienu ziedlapu starp dzejas grāmatas lappusēm, iespiedu ilgas starp sirds lappusēm un gāju Rīgai cauri, caur pavasari, pie kājām piezemējās papīra lidmašīnas, virs galvas lidoja īstas. Nepīpēju (,ja neskaita Jaunos gadus un tās dažas cigaretes ar tevi), bet gribējās ievilkt dūmu vienai pašai parkā (vai iztēlē) vienas iemīlēšanās garumā. Vai apsēsties pieturā un gaidīt transportu uz kādu neticami skaistu mūsu abu kopradītu mirkli pagātnē un piedzīvot to vēlreiz. Lai aizsitas elpa no tā, ka dzīvoju, no tā, ka elpoju, no tā, ka esmu.

Bet varbūt pietiek ar to, ka ir pavasaris.

2022. gada 24. aprīlis

aprīļa lietus un cilvēki

Kā es lietū gāju sasveicināties ar savu ceriņkoku un Netfliksa vietā paskatīties cilvēkus un piesūkt pilnu skatienu ar Lielo kapu zilo paklāju un meklēt košas krāsas pelēkā bezsaules dienā un arī sevī, protams. Domāju par iemīlēšanos, pīpēšanu, vienkārši domāju. Skatoties uz dūmiem, ko cilvēki izpūš no sevis laukā. Pilnus ar sevi. Kā bailēm no tā, cik viss īss, pārejošs. Reizē tik skaists un baiss. Un stāvēju savos rozā gumijniekos, un gāju zem sava rozā lietussarga ar saviem mākoņiem, ilgām, ar savu pavasari, skatījos uz statuju bez galvas... Un domāju, ka var, lūk, eksistēt arī šādi. Ka koks var būt jēga, ka arī lietainās dienās jāsper sevi laukā no mājas - ar lietussargu vai bez, ar galvu vai bez. Kolekcionēt soļus, kolekcionēt skatienus, aizmirsties, atcerēties, būt.

24.04.2022.

2022. gada 18. aprīlis

aprīlis, zilsniedzītes

Panākt nepanākamo, pateikt nepasakāmo. Trausluma skaistums, esības trauslums. Fotogrāfija kā izmisums "saglabāt kā". Viss tik neiespējams, viss tik iespējams. Pavasaris. Neapstāšanās.