2021. gada 16. aprīlis

3 jautājumi dzejniekam. Atbild Aivars Eipurs.

Ievads

Kamēr pandēmijas saulītē (vai ēnā) snauž manas garās intervijas, esmu nolēmusi aizsākt blogā jaunu rubriku "3 jautājumi dzejniekam". Reizi nedēļā vai biežāk (lai diktē noskaņojums!) blogā publicēšu vienu īsinterviju ar kādu no latviešu dzejniekiem. Katram būšu sagatavojusi 5-10 jautājumus, no kuriem viņš vai viņa izvēlēsies 3 tīkamākos, - ar norunu, ka manu jautājumu vietā drīkst izdomāt arī savus, bet! lasītājam gan neatklāsim, vai galu galā tie bija mani vai autora pašizdomāti jautājumi.

Kā pirmo esmu uzaicinājusi Aivaru Eipuru. Ar Aivaru iepazinos pirms gadiem desmit vai vairāk, kad biju iesaisījusies Dzejas dienu organizēšanā kā brīvprātīgā un laiku pa laikam apgrozījos Rakstnieku savienībā. Vēlāk, kad arī pati nopietnāk pievērsos dzejai, sākām reizi pa reizei kopā uzstāties arī dzejas pasākumos. Viens no aizraujošākajiem bija dzejas brauciens uz Edinburgu, no kurienes arī pievienotā fotogrāfija, kurā Aivars diktofonā ieraksta skotu ielas dziesminieka uzstāšanos.


Par autoru

Aivars pats saka, ka ir tas, kas pat ne maldās, drīzāk mētājas starp sevi kā autoru un kā tēlu. Nereti, kad situācija jau sen pieprasa būt autoram, viņš turpina darboties kā tēls, pie kam – apzināti, un tas sagādā ciešanas.

Skaņu celiņš intervijai: Dire Straits - Sultans Of Swing



3 jautājumi dzejniekam:


Kas vajadzīgs, lai rakstītu dzeju?

1. Jāzina vismaz viena valoda, un labi jāzina.

2. Mīlestība uz literatūru – daudz jālasa. 

3. Nepieciešama iedvesma.

4. Jāsalīdzina savi mēģinājumi ar izcilu autoru darbiem.

5. Ieteicams arī atdzejot

6. Jābūt drosmīgam savā dzejā, un, vēlams, arī ārpus tās.

7. Jāsagaida ne tikai no Dieva, bet arī no tevis cienītiem profesionāļiem pamudinājums rakstīt dzeju.

Visu šo laiku vari savu dzeju pierakstīt un pēc tam strādāt ar uzrakstīto.

Vai esi uzrakstījis rindas, kuras pēc tam esi atradis citu dzejnieku dzejoļos?

Jā, divus gadījumus atceros. Viena tāda rinda bija arī Arvīdam Skalbem, otra – Vladislavam Hodasevičam. Bija tāds kā viegls šoks un izbīlis, jo viņi šīs rindas bija uzrakstījuši pirms manis. Tā kā es to nezināju, tad par plaģiātu runas nebija. Konkrētās rindas gan neatceros. Iespējams, ka šie mani dzejoļi pat nebija publicēti.  

Kur nokļūst neuzrakstītie dzejoļi?

Tas ir līdzīgi kā pasakās. Dzejoļa vējš, kas netiek ieprostots papīra lapā, vai nu pēkšņi pazūd zemē kā daudzsološs un pēkšņi vilšanos nesošs svaigs naftas urbums, vai arī uzšaujas debesīs, pazūd mākonī vai gandrīz nolauž lidmašīnai spārnu skaidrā laikā. Bet tas reti, jo skaidrā laikā parasti pazūd zemē, ne gaisā. Protams, es varu rakstīt uz ziņu aģentūrām, ka tāds un tāds Eipurs, kuram tāds un tāds pseidonīms, pazaudējis neuzrakstītā dzejoļa rindas, bet dzejoļa sākums man ir un ir tāds, un ka es varu pierādīt. Taču, visticamāk, tas ir pazudis ar galiem, cita valodā, drīz parādīsies pie cita autora, un pat ja, ar retu varbūtību, man kādreiz gadīsies šo dzejoli atdzejot, es varbūt pat neatpazīšu, ka tas ir mans neuzrakstītais. Vēl var būt, ka Providence aiznes manas neuzrakstītās rindas citam dzejniekam Latvijā. Tas tad, ja tas dzejolis pavisam karājas gaisā. Vai arī neuzrakstīto dzejoli atņem bāriņu tiesa, jo neesmu mācējis dzejoli uzrakstīt. Tad tas nokļūst Neuzrakstīto Dzejoļu namā. Un tur jau nekas labs to negaida.


Nobeigumā viens dzejolis no autora. Dzejā Aivara pseidonīms ir Eduards Aivars. Un dzejolis ir no viņa jaunākās grāmatas "Dzejoļu remonts":


2021. gada 7. aprīlis

7. aprīļa putni

Tā gadās. Stāvu uz balkona un ķeru kadros putnus, pēc tam - palielinu ekspozīciju, lai debesis ir baltas un putnu spārnos ielīst zelts. 

Vai tā ir, kā Hamsuns raksta grāmatā “Pāns”? Ka “mēs tikai paši sevī rodam avotu gan skumjām, gan priekiem”? 

Domāju, ka jā. 

Bet - lai rastu, vajag radīt. 

Uzmanību - dzīve!




2021. gada 5. aprīlis

vairs ne vilnis, bet vienkārši tā IV

 
"Viņš dzīvoja, it kā būtu devis svētu solījumu pieskarties tikai tam, kas pārvēršams dzejā." 

(Zenta Mauriņa par Raineru Mariju Rilki grāmatā "Uzdrīksēšanās")

Ir Otrās Lieldienas, aiz loga debesis satraukumā snieg. Par ko? Uz galda - lefkojas. Lēnām atvadās no ziedēšanas. Es klausos franču mūziku. Dziesmu "L'île au lendemain", ko izpilda Julien Doré un Clara Luciani. Par ko viņi tur dzied? Cerību, salu, rītdienu, nogremdēšanu, nakti? Kaut ko tādu. Es tik spiežu replay, līdz tirpas nogurst tirpt.


"Nodzēst spuldzi un klausīties vējā,
Pie sevis pierodot."
(Velga Krile)

Pa dienu lija. Gan lietus, gan kafija uz galda. Šovakar jūtos mazrunīga. Varbūt tāpēc, ka pa dienu aizrunājāmies. Par ko? Par aizrunāšanos, par uzdrīkstēšanos, par ābeli, par to, cik dziļš bija sniegs, par plašumu, par emocijām, par našķiem, par depresijas iemesliem.


Jā, turpinu lasīt grāmatu "Lost Connections", kas cilā depresijas iemeslus, pagaidām esmu tikusi līdz pirmajam iemeslam - darbs. Izrādās, tikai 13% cilvēku darbs sagādā patiesu gandarījumu. Esmu laimīga sacīt, ka piederu pie tiem 13, bet tas, protams, nenozīmē, ka dzīvē nav/nebūtu nomāktības brīžu. Tiem gan nav depresijas apmēra, bet, kad tādi gadās, cenšos sevi dziļi vērot un skatīties, kurā dzīves jomā sašūpojies kāds līdzsvars un ko es varu lietas labā darīt. Izstaigāt, izrakstīt, izrunāt, izelpot, izjust, izklausīt mūzikā, izkustināt deju soļos, sakaltēt herbārijos vai izpludināt akvareļos. Radošums palīdz. Grāmatu turpināšu.


"Cilvēks var daudz panest, kamēr pats sevi var panest." 
(Zenta Mauriņa)

Bet vispār aizgājusī nedēļa vairāk bija par filmām, nevis par grāmatām. Noskatījos 4 filmas, un, jā, visas labas. Divas dokumentālas un divas mākslas filmas. Netflix dzīlēs atradu filmu ""The B-Side: Elsa Dorfman's Portrait Photography", kā arī Festival Scope mājaslapā noskatījos visas trīs LUX Award filmas ("Vēl pa mēriņam", "Corpus Christi" un "Kolektīvs"). "Corpus Christi" var noskatīties arī LTV arhīvā. Absolūti iesaku. Izcils aktierdarbs. Ierauj līdz dzīlēm un ar visiem matiem iekšā. Līdz matiem mani ierāvā arī grāmata "Tūkstoš Deviņsimt", ko lasīju pirms pusotras nedēļas. Ne reizi nenokāpu no kuģa. Nevienas pauzes. No vāka līdz vākam. Pilnīgs džezs.


Pandēmija turpinās, tāpēc spēku mums!


"Par laimi, mēs esam daudz dziļākas un plašākas būtnes, nekā sākumā liekas. Un atliek vien novēlēt katram no mums neapstāties pie tā, kā trūkst, bet apzināties savu patieso spēku. Mēs varam izturēt. Un ne tikai izturēt, bet iet uz priekšu un augt."
(Indulis Paičs)
 

Ieteikumi:

                                        Abu foto autors: Jānis Straume//28.03.21.

"pareizas beigas šādam dzejolim
ir pēkšņi
iestājies
klusums"
(Čārlzs Bukovskis)

2021. gada 16. marts

"Visticamāk, ka ne"

 "Un es - es pati? Vai esmu laba vai slikta? Kā to ņem. Es nesmēķēju, toties labprāt dzeru konjaku. Maz guļu, toties daudz staigāju kājām. Labprāt gatavoju ēst, bet virtuvē man valda haoss. Uz grīdas klāju avīzes, lai mazgātu iespējami retāk. Taču visā visumā savus grēkus es sev piedodu apbrīnojami ātri, mierinot sevi ar domu, ka tad, kad vairs nebūšu dulla, ar mani vispār būs cauri." 

(Regīna Ezera; no grāmatas "Visticamāk, ka ne") 

 

Foto: Jānis Straume 


"Naktī bija salna. Taču putni jau ir iedarbinājuši dziedamos, un nekāda vara vairs nespēj tos apturēt." (Regīna Ezera)

2021. gada 5. marts

8 dziesmas, ko klausos martā (2021)

1. Incubus | Are You In?


2. Elton John | Your Song


3. Art Garfunkel | Waters Of March


4. Nat King Cole | Quizás, quizás, quizás (no filmas In the Mood for Love)


5. Saâda Bonaire |  Your Touch


6. Douwe Bob | Was It Just Me


7. Requin Chagrin | Déjà vu 


8. Róisín Murphy | Ancora Tu

vairs ne vilnis, bet vienkārši tā III

Jā, es tā mēdzu darīt - rakstīt uz puķēm. Nav jau tik traki. Vasarā uz kādas peonijas pumpura uzrakstīju "Uzziedi, lūdzu!" un šopavasar uz tulpes - "Paldies, ka ziedi!" Tas arī viss. Pagaidām. 

Ziedi ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Es tos vēroju, fotografēju, komunicēju ar tiem un rakstu par tiem dzejas. Ziedi mani mēdz pārsteigt: šonedēļ nopirku ļoti gaišas tulpes, to dzeltenrozīgais krāsojums bija gandrīz nemanāms, tās bija gandrīz baltas, bet pēc trim dienām uzplauka gandrīz izteikti rozā. Kamēr šo rakstu, aiz loga snieg atvadas. No ziemas, no dienas. 


Vēl man ļoti patīk sarunāties ar izrāvumiem no vecām grāmatām. To es pārsvarā daru vēstulēs. Zem galda man stāv kaudzīte ar vecām grāmatām un dažiem žurnāliem, ko plosu, lai noformētu vēstules un aploksnes. Izgriežu kādu teikumu un tad tam atbildu. Lūk:


"mosties tu guli tik nemierīgi droši vien atkal sapņoji ka esi cilvēks"
(Juris Kronbergs)

No dzejas esmu atkal atgriezusies pie Jura Kronberga. Viņam ir daudz dzejoļu par pavasari, neziņu un citiem gadalaikiem. 

"neziņas mākoņi var būt arī gaiši"
(Juris Kronbergs)

Rudenī vairāk biju pievērsusies viņa grāmatai "Rudens mani raksta", bet tagad, pavasarī atgriezos pie krājuma "Ik diena", kas man ļoti tuvs un mīļš. Kā arī atkalpārlasu Džidi Madzjas grāmatu "Mana ciema dievi", ko atdzejojis Uldis Bērziņš. Šobrīd grāmatu Rozē var nopirkt par 2 eiro. Īpaši patīk pēdējais (garais) dzejolis par to, kāpēc Džidi raksta dzeju. Lūk, fragments:

"Es rakstu dzeju tāpēc, ka divas reizes esmu iekritis ūdenī, bet paglābos dzīvs. 
Es rakstu dzeju tāpēc, ka galā es iemācījos peldēt."
(Džidi Madzja) 

Brīvdienās pabaudīju arī Valentina Lukaševiča dzeju latgaliešu valodā. Viņam salīdzinoši nesen iznākusi grāmata (ar brīnišķīgu humora dzirksti) "Pādi navā svāti". 



No kino esmu noskatījusies Vonga Karavaja "In The Mood for Love" (2000). Ja nav redzēta, iesaku. Tas ir krāsu jutekliskums (un bailes no savām jūtām) katrā kadrā. Ja es filmētu kino, gribētu to uzņemt līdzīgā stilā. Šādu vai arī melnbaltu, bet katrā ziņā būtu daudz lietus, logu, dūmu, durvju un roku. Filmai ir arī elpu aizgrābjošs SKAŅU CELIŅŠ. To gan zināju jau pirms filmas, bet tagad klausos ar jaunām sajūtām. 

Daži kadri no filmas "In the Mood for Love".

No prozas turpinu "Enpili", ko drīz jau drīz pabeigšu. Paralēli esmu iesākusi "Eju, aizeju, atskatos - dzejnieces Rūtas Skujiņas vēstules uz Latviju". Tās savā ziņā labi saslēdzas ar Lalitas Muižnieces (sveiciens!) grāmatu "Pēdas. Melita Rīgā", jo Lalita ir Rūtas meita. Lalitas darbos ļoti patika rotaļīgums, gaišums, iztēles elementi, par spīti skarbajām tēmām. Valoda ir dzidra un dzirdīga, un runājoša, pulsējoša. Ļoti sajutu un saslēdzos ar to. Kā nākamo plānoju lasīt Ingas Gailes "Rakstītāju", ko aizņēmos no Agneses Zarānes (sveiciens!), kuras stāstu grāmata "Laba meitene" arī daiļo manu rakstāmgaldu. Agneses stāstus esmu jau lasījusi, bet noteikti tos pārlasīšu tagad, kad tie iznākuši grāmatas formātā.


Kas vēl? Jā, rakstu dzejoļus (pirmie pavasara dzejoļpumpuri jau uzplaukuši), turpinu prozu, esmu saņēmusi KKF atbalstu trešās dzejoļu grāmatas sarakstīšanai, par ko liels prieks. Paralēli iesaistos arī dažādos radošos un labdarības projektos: Reiņa Runča atbalsta projektā un bērnu mentālajai veselībai veltītajā pasākumā "Runā ar mani", kam starts tiks dots nākamnedēļ. Notikumu ir daudz. Rakstīšu arī vēl vienu rakstu žurnālam "Annas Psiholoģija", kā arī gatavoju jaunu sadarbības piegājienu ar mākslinieci Lauru Kaktiņu.

Sniega rokraksti pēdējās ziemas dienās.

Frizētavā vēl neesmu bijusi, toties feisbuka laivā šodien noklausījos Andas Rožukalnes lekciju par kritisko domāšanu, kas bija ļoti laba. Vēl šonedēļ nonācu pie domas, ka katra grāmata jālasa tā, it kā tā būtu vienīgā pasaulē. Nedomājot par iepriekšējo vai nākamo, kas tiks lasīta. Protams, ar nosacījumu, ka tā patīk. Ir jāmācās nesteigties. Ir jāmācās turēt un novērtēt savu uzmanību, nefragmentēt to.

"Šis pavasaris manā būdiņā. 
 Pilnīgi nekā. Pilnīgi viss." 
(japāņu haika, ko māsa atrada grāmatā "Vienkāršības māksla")

Lai mums izdodas! Un dodamies tālāk, par spīti visam!

+ Nobeigumā, kā allaž, - daži ieteikumi:




2021. gada 12. februāris

vairs ne vilnis, bet vienkārši tā II

 "Kad Tu smaidi,

nopietnas domas sagurst."

(Jehuda Amihajs, atdz. E. Kuks)

- Gurkst sniegs zem kājām, tātad esmu, - man nāk prātā, kad eju pa zemi s a s n i e g u š u sniegu. Vispirms nopietna un pusmiegaina, bet jo vairāk klausos gurkstēšanā, jo ar lielāku ātrumu smaids izplešas pa manu seju. Un tas smaids vairs nav ar vieglu roku noņemams. Par laimi. 

"Pār gājēju tiltu plūst smiekli - citas dzīves"

(Ivars Šteinbergs)

Patiešām skaista šī ziema. Draugi raksta, ka pandēmija māca priecāties par arvien mazākām lietām. Es? Es draugiem piekrītu. Tā ir. Kaut gan tie mērogi - kas liels, kas mazs, - arī nav skaidri, jo reizēm šķietami mazais ir pats lielākais un otrādi, un neotrādi, un visādi.

Uz palodzes Liepājā. Foto: Jānis Straume

Reizēm pietiek ar to, ka sniegs gurkst, bet citreiz ne. Reizēm visu vakaru sanāk apjukt un apjukt. Citreiz nenāk un nenāk atbildes, citreiz nenāk un nenāk miegs, citreiz nenāk un nenāk miers. Un tad atnāk. No kurienes? Tam nav uz pieres adreses, jeibogu!


"Neiespējami, ka viss kādreiz būs citādi."

(Velga Krile)

Par ko bija šī nedēļa? Kāda tā bija? Piektdienā es rakstīju atbildi uz nesaņemtu vēstuli, ceturtdien es ēdu kūku ar uzrakstu "I Love You" un pa pastu saņēmu konfekti "Ar mīlestību", trešdien es lasīju žurnālu "Annas Psiholoģija", kurā bija šādi vārdi: "Cilvēki, kuri nolēmuši nekad neriskēt, iespējams, riskē visvairāk." Citāta autors ir alpīnists Kristaps Liepiņš, kurš salīdzina kalnus ar mīlestību. 

Arī pati pirmoreiz šim žurnālam uzrakstīju rakstu (paldies žurnāla redaktorei Annai Peipiņai par uzaicinājumu). Rakstīju par "pirmās nepieciešamības jūtām", kā arī par pavasara tuvošanos. Rakstā citēju arī Lalitas Muižnieces dzejas rindu "mīlestība ir blakus sliede ārprātam" (skat. dzejoli zemāk). Otrdien es saskicēju divus dzejoļus, bet pie tiem vēl diezgan daudz jāstrādā. Pirmdien es sarunājos zūmā par dienasgrāmatu rakstīšanu. Brīnišķīga, tuva tēma, saruna dzirksteļoja un paskrēja nemanot. 

Tāda nedēļa. Darbiņi arī padarīti. Sarunāju jauno Grāmatplautku stāstu varoni, daudz burzīšanās pa soctīkliem, daudz  rakstīšanas, vairāki radoši projekti - gan ar labdarību saistīti, gan ar mūziku. Notiek jaunu tekstu radīšana, intensīvas attiecības ar rakstītu vārdu. Vārdam vajag telpu, tāpēc eju daudz staigāt. 

Raksts "Annas Psiholoģijas" jaunākajā numurā.

Dzejas autore: Lalita Muižniece

+ Iesāku skatīties filmu "In the Cut", ko šovakar plānoju pabeigt, visu nedēļu turpināju lasīt "Kolibri" (esmu pāri pusei), no dzejas dažbrīd atgriezos pie Haralda Matuļa "Eksistenciālisma", pie Arvja Vigula "5:00", pie Velgas Kriles "Nepiekrāp mani" un pie Ivara Šteinberga "Stropa".

Fragments no saņemtas kartītes un mana saruna ar tapetes zilo puķi.

Tā te iet šai pandēmijas laikā. Kurš vairs tic, ka tā beigsies? Tomēr sirds un cerība dzīvo tuvu, un ko līdz neticēšana?

Nobeigumā, kā allaž, daži lasām/klausām-ieteikumi:

Kolāžas autors: Gusts Ābele

2021. gada 7. februāris

8 dziesmas, ko klausos februārī (2021)

 1. Leif Vollebekk | Transatlantic Flight


2. Son Lux | Easy (atgriezties pie šīs dziesmas iedvesmoja filma "Pacēlāju valsis")


3. Angus & Julia Stone | Heart Beats Slow (Live Acoustic)


4. Michelle Gurevich | No One Answer


5. Clare Fader | The Wine


6. Patrick Watson | Je te laisserai des mots


7. Рок-Острова | Ничего не говори (1997)


8. Idus Abra | Tepat

2021. gada 2. februāris

vairs ne vilnis, bet vienkārši tā I

Tas, cik mazsvarīgi mums kādā brīdī var tapt reiz ļoti svarīgi cilvēki, - gan biedē, gan dziedē vienlaikus. Pusnakts sarunas atgādināja šo domu. Mums ir jāiet tālāk. Mums kaut kas ir jāaizmirst, lai atcerētos kaut ko citu. Kaut kas ir jāattālina, lai pietuvinātu kaut ko citu. Atmiņu karte nav bezgalīga. Veidojas jaunas mapes. Ar aktuālajām atmiņām, ar aktuālajiem cilvēkiem.

Mēs nevarētu iet tālāk, ja tas tā nebūtu.

Mums ir jāiet tālāk. Vēlams, lai šis ceļš sakrīt ar došanos sevis virzienā.

Pamodos no vakara diendusas, uzmetu sev krējumu uz zeķēm, izmazgāju grīdu, pārvilku zeķes, sāku atdzejot dzejoli ar nosaukumu "Apple", lasīju daudz dzejas, šķirstīju grāmatu "Gribi iemācīties fotografēt? Izlasi šo!", klausījos mūziku. 

Mūzika klausījās mani, grāmatas mani lasīja, atdzeja mani atdzejoja. 

Iesāku skici jaunam dzejolim.

1. februāra saule. 2021.


Jā, un domāju par tām mīlestībām, kas dzīvo tikai cilvēku sapņos. Tajos, kas acīm vaļā. Nomoda sapņos. Tik savādi, ka cilvēkam ir divas dzīves. Nomods un tā otra.

“Mēs esam tik tuvu kā sapnis un realitāte.” 

(Reinis Runcis)

Joprojām. Pirmdienās es eju uz ziedu veikalu pēc puķēm. Ja nav baigais slinkums, ieeju arī pārtikas veikalā, lai nopirktu kaut ko paēst, un tad paplikšķinu sev pa plecu par šo mazo darbiņu. Joprojām. Fiksēju dažādas domas un idejas savā dienasgrāmatā. Citēju tajā draugus, grāmatas, arī pati savas domas, ja to var nosaukt par citēšanu. Pārraidīšana drīzāk.

Arvien vairāk saprotu, cik svarīgi ir rituāli un plāni. Rāmis dienai, rituāli, ko veic, arī brīvais laiks radošām izpausmēm, iziešana ārpus mājām (arī ja nav nepieciešams, tas ir nepieciešams VIENMĒR).

Foto: Jānis Straume

Nobeigumā daži ieteikumi klausām/lasām-vielai:

Tviterdzejolis 1, februārī. 2021.


2021. gada 24. janvāris

Otrais vilnis X

 Kamēr dūmaka aiz loga mielojas ar mežiem, padarot tos aizvien neredzamākus, es esmu uzlikusi Šopēna "Pavasara valsi" un klausos to jau 53 minūtes. Ne ar nodomu sevi pietuvināt pavasarim, kaut tas neizbēgami notiek. Viss, ko mēs darām, mūs tuvina pavasarim, ja šobrīd ir ziema. Ziema ir, un es nevēlos to steidzināt promiešanai. Vai kādam patīk, ka to steidzina? Vai dūmaku var pasteidzināt? Cilvēks sevi bieži steidzina. Sniegs tikmēr sagāž sētas ar visu savu būtību.



"Katram, katram, ko jūs, dārgie, mīļojat, māciet peldēt. 
Tā ir dzimtā valoda. Tā jāapgūst līdz dzelmei." 
(Gundega Repše) 



Gadi ir mijušies, un man patika, kā Ieva Zībārte KDi slejā novēlēja laimīgu otro pandēmijas gadu, jo, jā, tāds ir iestājies, un vairs grūti izšķirt, kam ir grūtāk noticēt, - ka ir bijusi dzīve pirms pandēmijas vai ka būs dzīve pēc. 

Vēlreiz atsaucoties uz Ievas Zībārtes sleju, šis ir īstais laiks SAKĀRTOT: mantas, drēbes, prioritātes, māju un dzīvokļu stūrīšus. Varbūt arī bildes telefonā un kontus, kam sekojam soc. tīklos? Izšķirot laika rijējus, pavērot savus ieradumus un uzmanības novērsējus - šo es vairāk saku sev un cenšos katru dienu sev atgādināt. Kad uz četrām stundām kāduvakar izdodas atslēgties no soc. tīkliem, sanāk izdarīt ļoti daudz. Top jauni dzejoļi, projekti, vēstules, pastkartes, fotogrāfijas. Skatos filmas un lasu grāmatas, rakstu e-pastus, sarunājos pa telefonu. Šonedēļ uzrakstīju rakstu Annas Psiholoģijas februāra numuram, sleju Rozes Ziņnesim, pabeidzu Grāmatplauktu stāstus un iesāku tādu jauku ieradumu - pirms miega uzrakstīt 25-30 labas lietas, kas izdarītas dienas gaitā. Cilvēkam patīk sev pārmest, ka maz izdarīts un daudz izšķiests, tālab šī ir lieliska metode sev uzsist pa plecu, ka diena nav veltīgi nodzīvota. Skaitās gan sadzīviski sīkumi, gan nopietnas darba lietas, gan radoši veikumi un zvans mīļajiem. Gandarījums, kas rodas, apkopojot izdarīto, ir ļoti svarīgs; īpaši, ja kādudien nav pat sanācis iziet no mājas laukā.

"jūtos attālināta 
no saviem pienākumiem
it kā būtu klāt 
pienākusi pūkaina migla"

(Lote Vilma Vītiņa)


Šonedēļ beidzot tiku pie plānotāja. Sākumā likās, ka tādu nemaz nevajadzēs, bet rosīgais gada sākums apliecināja, ka tomēr vajag. Plāni ir. Tuvāki, tālāki darbi, idejas, aizmetņi, mazi izbraucieni, rakstu darbi, projekti, termiņi. Ir! Galu galā, - daļu no plāniem sev radām mēs paši. Paši izdomājam, kas mums būtu jāizdara, jāpagūst, jāizlasa, jāuzraksta, jānopērk.


"Kaut ko mīlēt - dzejniekam nozīmē: uzņemt to savā fantāzijā, tur sildīt un lolot, 
rotaļāties ar to, caurstrāvot ar paša dvēseli, atdzīvināt ar paša elpu." (H. Hese)


Tāpat šonedēļ noskatījos jauno "Literatūri" par Ingu Gaili un Vizmu Belševicu. Jāteic, ka ļoti priecājos par katru raidījumu, kas atgādina vai stāsta par dzeju, literatūru. Ļoti patika arī raidījuma "Cienījamie lasītāji" jaunās sezonas pirmās sērijas, kā arī LTV saruna ar Alvi Hermani, Kasparu Znotiņu, Ausmu Kantāni par JRT izrādi "Ziedonis un visums". Un ļoti skaista Andas Buševicas saruna ar Lauru Vinogradovu raidījumā "Augstāk par zemi". No rakstiskajiem materiāliem ļoti patika intervija Rīgas Laikā ar Ivanu Viripajevu, kurā viņš runā par teātri, dzīvi un mīlestību:

"Ja mēs patiesi runājam par mīlestību... Tas ir drīzāk tāds organisma stāvoklis, kurā tu atveries apkārtējai pasaulei." (Ivans Viripajevs)

Lūk. Lai izdodas būt mīlestībā un radošumā!

Inga

Kadrs no filmas "Intīmās vietas", kas iedvesmoja dzejolim, kas skatāms ŠEIT.

Iesaku arī: