2022. gada 18. janvāris

8 dziesmas, ko klausos janvārī (2022)

 1. Сироткин | Август


2. The Flying Stars Of Brooklyn NY | My God Has A Telephone


3. NAPULE E' PINO DANIELE (no Sorrentīno filmas "The Hand of God")


4. Cat Power | I'll Be Seeing You (COVER)


5. flora cash | You're Somebody Else 


6. Sean Nicholas Savage | Metro Phenomenon


7. Nova Nova | Love Will


8. Nothing But Thieves | Lover, Please Stay

2022. gada 13. janvāris

Džeids Vils fotosērijā "ir laiks tev piezvanīt" un dzejolī "Nabaga klausule"

Ceturtdiena, draugi! Turpinu fotosēriju/rubriku "ir laiks tev piezvanīt" (zvans draugam), un šodien tajā ciemojas Džeids Vils - Amerikā dzimušais un Latvijā dzīvojošais tulkotājs un dzejnieks. Vakar satikāmies uz kafiju, fotogrāfiju un sarunu, un ierosināju Džeidam, ka varbūt par godu šai rubrikai viņš varētu uzrakstīt asociatīvu dzejoli - par telefonu, klausuli, zvanīšanu vai tml. Viņš paspēlējās ar šo domu, un dzejolis ir klāt. Paldies, Džeid!


Džeids Vils

Nabaga klausule


Tu teici

Ka piezvanīsi

Bet klausule

Nevibrē.

Varbut mana vientuļā 

Klausule pacēla

Un runā ar tevi?

Visas sarunas

Iet caur tevi,

Nabaga klausule,

Varbūt esi greizsirdīga?

Tev nekad nav bijis

savu joku, argumentu

Vai intīmu sarunu 

Ar citiem.

Vienmēr viss par mani,

Par citiem

Caur tevi.

Piedod, klausule,

Varbūt tev šo sarunu

Vajag vairāk

Nekā man.

Bet uzmanīgi

Klausule vēl

Sāks spiest uz

Pareizajām pogām,

Un tev vairs nebūs

Ne mirklīša klusuma.


Foto no sērijas “ir laiks tev piezvanīt” (zvans draugam). Džeids Vils. 12.01.2022.

Sērijas ideja ir satikt tuvus, svarīgus, radošus cilvēkus (vai garāmgājējus) uz vienu zvanu, tas ir, fotogrāfiju. Vai trim. Laikmetā, kad laiks ir ātrs vai “tā nav” un kad klātbūtne ir reta, vajag satikties, radīt, priecāties! Uz sazvanīšanos! 

Vairāk par fotosēriju lasi ŠEIT.

Foto: Inga Pizāne

2022. gada 9. janvāris

Sapņu dienasgrāmata (atdz.)

9. janvāra vakarā atdzejoju kādu skaistu dzejoli, ko sastapu portālā poetryfoundation.org un kura autors ir Karīms Tajārs. Oriģināls lasāms TE.


Sapņu dienasgrāmata (Karīms Tajārs)


Ja tu peldi,

tad tu esi zaudējis kaut ko svarīgu.


Ja tu lido,

tad tava sirds ir bijusi salauzta.


Ja tu sēdi pie galda un tavā priekšā ir kāršu kava,

tad tev ir bail novecot.


Ja tu izģērbies viena vienīga starmeša gaismā,

tad tu tūdaļ paveiksi noziegumu.


Ja tu dziedi, turot rokās spāņu ģitāru,

tad kāds, ko tu pazīsti, ir aizgājis mūžībā.


Ja tu gatavojies lēcienam no balkona,

tad tu sēro par zaudēto bērnību.


Ja tu piekļauj lūpas mākoņa krūtīm,

tad tu esi aizmirsis noskaitīt savas lūgšanas.


Ja tu skrien uz trim sarkanajām gaismām pēc kārtas, 

tad ir mācība, ko tu vēl neesi apguvis.


Ja tu smel ūdeni no vecas akas,

tad tavs tēvs gatavojas tev pieteikt tālsarunu.


Ja tu dzirdi mūziku no citas mājas tavā ielā,

tad tava māsa tūdaļ atgriezīsies no mirušajiem.


Ja tu saliec kopā plaukstas, sākoties lietusgāzei,

tad esi pāris dienu attālumā no iemīlēšanās.


Ja atskārsti, ka nespēj skriet, kad to vēlies,

tad ir grāmata, kas tev jāpārlasa.


Ja tu pamosties zemeņu pļavā,

tad tevi sagaida garš ceļojums.


Ja tu ēd zemenes,

tad tu tajā nedosies viens.


Atdz. Inga Pizāne



2022. gada 8. janvāris

ir laiks tev piezvanīt (zvans draugam)

 Nevar sazvanīt ne pagātni, ne nākotni. Tomēr vienmēr ir iespēja sazvanīt kādu ideju, īpaši ja ir jauns (retro!) telefons, kā tas ir manā gadījumā. 

Mans pirmais pašportrets ar jauniegūto telefonu. 2021.

Ievads

Ja godīgi, līdz galam pat neatceros, kā tieši man šī ideja ienāca prātā, bet mirklī, kad Vācijas preču veikalā iegāju pēc filmiņkameras un ieraudzīju tur retro telefonu, ideja pie manis atnāca atkārtoti vai izpeldēja no zemapziņas, tā teikt. Un, tā kā tuvojās vārda diena un citi svētki, māsa pieteicās man to retro telefonu uzdāvināt. Sākumā aizgājām uz to pašu Vācijas preču veikalu Tallinas ielā apskatīt manis noskatīto telefonu, bet tas maksāja 30 eiro un bija diezgan smags... Paralēli viņa feisbukpārdošanās bija atradusi sarkanu Padomju laika telefonu par piečuku. Teicu, ka noteikti jāņem sarkanais. Pirmkārt, tāpēc ka sarkans (ļoti labs akcents fotogrāfijās!), otrkārt, cenas dēļ. Galu galā, man vajadzēja tikai rotaļlietu fotoprojektam, ko īstenoju pati savam priekam.

Telefona pirmais ceļojums. Carnikava, Ziemassvētki. 2021.

Ideja

Fotoprojekta ideja ir caur fotogrāfiju un telefonu kā tēlu un starpnieku “sazvanīties” ar cilvēkiem, kas man ir svarīgi un interesanti. Paklausīties, kas viņiem sakāms, kad #dzīvezvana. Citiem vārdiem - vienkārši satikt tuvus, svarīgus, radošus cilvēkus (vai garāmgājējus) uz vienu zvanu, tas ir, fotogrāfiju. Vai divām, trim. Laikmetā, kad laiks ir ātrs vai “tā nav” un kad klātbūtne ir reta, vajag satikties, radīt, priecāties! Tieši tik vienkārši. Paralēli cilvēku bildēm ir plāns radīt pašportretu sēriju ar telefonu (skat. attēlu zemāk), kā arī laiku pa laikam telefonu paņemt līdzi kādā ceļojumā (kā, piemēram, uz jūru augšējā attēlā).  

Pašportrets vārda dienā. 2021.


Nosaukums

Ilgi skicēju un rakstīju, un svītroju dienasgrāmatā idejas un asociācijas par telefona tēmu. Gan par pacelšanu, nolikšanu, gan bezatbildes zvaniem, gan telefongrāmatām, gan telefonnumura sajaukšanu, gan kluso telefonu un ko tik ne. Beigās nolēmu palikt pie "ir laiks tev piezvanīt" (gan tādā ziņā, ka man ir laiks, gan tādā, ka ir pienācis laiks). Apakšnosaukums projektam ir "zvans draugam".

Process un sākums

Fotografēt cilvēkus esmu jau sākusi. Ir tapušas trīs fotogrāfijas, kā arī vairāki pašportreti. Katram cilvēkam, ko bildēju/šu, - (un tie ir/būs gan jauši, gan nejauši izvēlēti personāži, personības, draugi utt.), - jautāšu, lai pastāsta kādu asociāciju, stāstiņu vai filozofisku domu, kas saistās ar telefonu un zvanīšanu. Tāpat katram "modelim" gribu kopīgi izvēlēties kādu viņam raksturīgu vietu vai noskaņu. Vēlos, lai fotogrāfijas ir iespējami dažādas - gan atmosfērā, gan vietas izvēlē, gan rotaļā ar telefonu/klausuli. 

ir laiks tev piezvanīt III

Māsu Ainu nofotografēju no sava loga. Kā simbolisku kadru un prieku par godu tam, ka bieži tiekamies pie manis, svinam dzīvi, sarunas, filmas.

ir laiks tev piezvanīt II

Kristīni Pīkenenu nofotografēju Barona ielas grāmatnīcas JĀNIS ROZE skatlogā. Gan par godu mūsu abu interesei par grāmatām un kopīgajai darba vietai, gan vienkārši fascinē bildēt caur logu.

ir laiks tev piezvanīt I

Jāni Straumi, fotogrāfu, nofotografēju mežā, aiz koka. Mežs un klusums ir vieta, no kuras viņam patīk zvanīt pašam sev.

Turpinājums sekos. 

P.S. Un iedvesmas brīžos noteikti papētīšu (jau esmu to sākusi darīt) telefonu kā tēlu kino, dzejoļos, stāstos utt.. Ja kādam ir kas iesakāms, rakstiet, stāstiet uz: ingapizane@gmail.com 

Arī man paši ir bijuši daži dzejoļi par zvaniem un telefoniem, tos kādā brīdī apkopošu, un varbūt būs iedvesma uzrakstīt arī ko jaunu.

P.P.S. Tāpat no Vācijas pie manis ir ceļā zeķes ar telefoniem (paldies Dārtai par ideju un linku). Domāju - kādu brīdi būšu telefonapmāta. :) Esmu nonākusi pie atziņas (domāju, ka ne tikai es), ka agrāk telefoni bija daudz fotogēniskāki. Tik tēlaini, tik forši... Nevar salīdzināt ar mūsdienu viedajiem.

Svarīgi vai mazāk svarīgi telefonzvani dažādās filmās. Hičkoks, Almodovars u.c.


Visaktīvāk gan šo projektu, gan visu citu publicēju instagramā ŠEIT. Laipni lūgti! Uz sazvanīšanos! 


Pie klausules Inga.

2022. gada 3. janvāris

Cēsis un gadu mijas dūmaka

Tu esi atbildīgs, tu esi dzīvs, tu esi brīvs, - nekad to neaizmirsti! 

Laimīgu 2022. gadu no manis un manām Cēsīs notvertajām gadumijas fotogrāfijām. 

Lai dzīve šalc tik skaisti, ka gribas dzeju rakstīt! Lai sirds ir tīra, redzīga un dzirdīga!











Inga

31.12.21. Cēsis.

Saistītie raksti: Cēsis = ceļojuma sajūta

2021. gada 30. decembris

Viss mainās, kam pieskaramies. Pārdomas gadu mijā.

 "Tas, ka man ir brīvība sēdēt ceļmalā un atrasties tur, cik ilgi vien gribas, šķiet īstā dzīve." 

(Rīta Jalonena)

Ir decembris, gads jau ir vecs. Mana roka ir uz gada pēdējo dienu pleca. Jaunais (un Nezināmais) - tur, aiz līkuma, un tā ir savāda un (neapšaubāmi) neoriģināla sajūta, - ka pandēmijas "gads" ir kļuvis par neatdalāmu pandēmijas masu un tādējādi ir grūti izšķirams no 2020. gada. Un tomēr... tas nav tik viennozīmīgi, jo spilgti un labi atceros to brīdi Liepājā, kad sagaidījām 2021. gadu ar cerību, dzirkstošo vīnu un Ditas Rietumas vārdiem: "Tad lai svētīgs un radošs ir mūsu visu trakums", kurus ierakstīju visos savos kalendāros un plānotājos. Vai tas piepildījās? Viļņveidīgi, jā, lai gan brīžiem šis gads bija itin mulss, neskaidrs - joprojām tā pati pandēmijas un neskaidrības masa, no kuras gada sākuma eiforijā tik ļoti gribējās atkratīties un no sirds ticēt, ka tas izdosies. Ka Jaunais gads patiešām atgriezīs visu savās vietās, it kā visam patiešām būtu sava vieta. Bet nav jau. Dzīve ir mainīga masa. Pat pankūkas nekad nesanāk vienādas, kur nu vēl dienas vai dzīves, vai gadi. Un labi, ka tā. Labi, ka viss mainās. Viss mainās, tātad dzīvs. Viss mainās, kam pieskaramies.

Viss mainās, kam pieskaramies pa īstam. 

Šis gads bija kopumā ļoti skaists un emocijbagāts, un radošuma bagāts. Uzrakstīju daudz dzejoļu, divus rakstus Annas Psiholoģijai, no jūnija sāku regulāri meditēt, uzrakstīju tekstu Annas Sakses takai Gulbenes novadā, biju Londonā un Barselonā, Engurē un Liepājā, Krāslavā (mammai sveiciens!) un Valkā, Talsos un Ventspilī, Kuldīgā un Ķemeros, Vērmanes dārzā un Maskačkā, Vecrīgā un Ēbelmuižas parkā. Kur tik ne, ja tā padomā. Koprakstīšanas sanākšanās (paldies rakstītājiem!), meditācijas retrītā (paldies Ilmāram un Ingai!), izstādēs un kinoteātros, piedalījos Dzejas dienu pasākumos, satikos ar māsu (paldies!) un draugiem (paldies!), cik nu ļāva dzīve un apstākļi, bildējos un bildēju kopā ar Jāni (paldies!), pārvācos, fotografēju un filmēju cilvēkus no sava loga, ilgi un laimīgi skatījos logā, tiku pie jauna (veca!) sarkana telefona, caur kuru tad arī sazvanīšos ar savu Jauno gadu un droši vien arī Jauno (to pašu! mainīgo!) sevi. Gundegas Skudriņas projektam uzrakstīju dzejoli par tumsu, piedalījos Reiņa Runča atbalsta dzejas projektā un Debesmannas projektā par bērnu mentālo veselību. Sarakstījos ar vēstuļdraugiem (paldies!), šķirstīju fotogrāmatas, lasīju dzejas, prozas un izziņas grāmatas, Ilzes Veisbārdes grāmatai palīdzēju radīt nodaļu ievadtekstus, lasīju dzejus divos LNB dzejas un meditācijas koppasākumos ar Ilmāru Latkovski, nofilmējos Lielo Patiesību un Saknes Debesīs raidījumos, pavadīju burvīgu laiku ar māsas bērniem, nopublicējos Punctum un Jaunajā Gaitā, turpināju dzejfilmu video sadarbību ar dzejnieku Charles Putschkin (TE jaunākais DARBS), rakstīju lokdauna piezīmes, piedalījos Radio NABA fotokonkursā "Tīkls", intervēju personības Jāņa Rozes rubrikai "Grāmatplauktu stāsti", pastāstīju FK par fotogrāfiju, kas iedvesmo, laivoju koncertā pa Raiskuma ezeru, tiku pie 2 ļoti svarīgām stipendijām (liels paldies AKKA/LAA un VKKF!) utt.

Nosaukt visus notikumus nav iespējams. Un, protams, ne tikai notikumi ir svarīgi, bet tikpat svarīgi ir tas, kas paliek mūsos pēc tiem vai kā mūs tie maina, virza, ietekmē, iedvesmo. Un iedvesmas man bija daudz! Paldies par to ikvienam iesaistītajam Notikumam un Cilvēkam! 

Lai Jaunais gads dzirkstī ar Jaunu radošumu, ar Jaunu spēku un Jauniem notikumiem! Nobeigumā lai skan 2021. gada janvārī tapušais dzejolis "Intīmās vietas".







Ceļmalas un brīvības noskaņas fotogrāfijās ietērpis: Jānis Straume #35mmphotography

2021. gada 14. decembris

Ir pārāk slidens, lai vienkārši būtu


Eju un domāju par to, kā būtu, ja mēs vienkārši būtu? Bet tad atkal.... Ir pārāk slidens, lai vienkārši būtu. Ko jūs šodien atlikāt uz rītdienu, jo atkala? Atkal A. Tad b, c, ž. Un atkal A. Ilgi domāju, kā lai aizslīdu līdz C. Centram. Katrs solis ir apzinātība vai kritiens. Kāds puisis Vērmanes dārzā savam "bariņam" teic: "Krīt tikai tie, kuri iet uzmanīgi". To sacīdams, viņš, protams, paātrina savu soli un pavelk līdzi arī draudzeni (kritiens). Bariņš nosmējas un turpina savu pingvīngaitu. Paeju garām, domājot par to, vai, nonākot līdz mājām, nebūšu iztērējusi savus lamuvārdu krājumus, ar kuriem parasti cenšos rīkoties gana taupīgi. Eju un pasmejos par sevi. Eju un ieraugu kādu puisi, kurš ar sniega piku mēģina trāpīt vienā konkrētā kokā. Met vienreiz. Garām. Otrreiz. Garām. Tad ierauga, ka skatos uz viņu. Iemet piku sniega kaudzē. Eju un domāju par pieturzīmēm. Citējot Marianu Rižiju: "Pieturzīmes allažiņ ir svarīgas: Kā labāk dzīvot. Kā labāk - dzīvot? Kā - labāk dzīvot?!" Eju un domāju, ka varētu uzkāpt kokā un tur mazliet pasēdēt. Ja nelītu. L. Lietus. Tad es ietu. Vēl daudz kur aizietu. Viss būtu vienkārši, ja ne atkal. A.

2021. gada 13. novembris

"Some Nights", dzejfilma, ko radījām kopā ar dzejnieku Charles Putschkin

Maza pirmizrāde.

Dzejfilma "Some Nights" ir kopdarbs ar dzejnieku Charles Putschkin, kurš mūsu abu ierunātajam dzejolim izveidojis klipu (filmējumi tapuši Liverpūlē un Stokholmā).

Patīkamu skatīšanos un klausīšanos!


Novembris. 2021.

2021. gada 8. novembris

Fotogrāfi, kas iedvesmo

Māksla vai radīšana nepastāv bez mijiedvesmošanās. Katrs mākslas darbs, kas uzrunā, nosēžas mūsu zemapziņā vai pirkstu galos un agrāk vai vēlāk uzplaukst par iedvesmu mūsu pašu darbiem vai vismaz paplašina redzesloku. Mēs sākam pamanīt vairāk, ieraudzīt citus leņķus, vietas, rakursus, kompozīcijas, iespējas.


Lūk, daži fotogrāfi, kuru darbi mani pēdējā laikā ir iedvesmojuši vai vienkārši fascinējuši.


 1. Lukasz Wierzbowski 

Poļu fotogrāfs, kas aizrauj ar krāsām, analogo fotogrāfiju, kompozīciju, lokācijām, negaidītiem sižetiem vai personiskiem portretiem. Sekoju viņam Instagramā, kur viņš katru dienu publicē cilvēku portretējumus oriģinālās vidēs un vietās: https://www.instagram.com/lukasz_wierzbowski/




2. Saul Leiter

Ņujorkas fotogrāfs, kurš bija aizrāvies ar lietussargiem, pilsētas norisēm (Ņujorku (bildēja praktiski tikai savā rajonā, kur dzīvoja)), cilvēkiem, fragmentāru pilsētas tveršanu, siluetiem, skatlogiem. Bieži bildējis caur logiem, veidojis arī portretus un modes foto Vogue, Harper's BAZAAR u.c. izdevumiem. Nesen iegādājos viņa fotogrāmatu "All About Saul Leiter" (izcila!) un noskatījos dok. filmu par viņu: "In No Great Hurry: 13 Lessons in Life with Saul Leiter", kas iznāca 2013. gadā, kad viņš arī nomira. Iedvesmojis ļoti daudzus pasaules fotogrāfus un operatorus, piemēram Adrien Jean, kas bildē līdzīgā stilā, vai filmas "Kerola" operatoru, kas filmas stilam iedvesmojies no Saula. 



3. Ren Hang

Ķīniešu fotogrāfs, kas nodzīvoja pavisam īsu mūžu. Piedzima 1987. gadā, bet 2017. gadā izdarīja pašnāvību. Veidojis spilgtas, intīmas, provokatīvas fotogrāfijas. Lielākoties veidojis savu draugu kailfoto, bet ne tikai.





4. Issei Suda

Issei Suda bija japāņu fotogrāfs, kas slavens ar savu bilžu "tīrību", dziļumu, filozofiskumu, vienlaikus - negaidītību, asredzīgumu, kā arī allaž gribējis savās fotogrāfijās ietvert japānisko noskaņu.







5. Wang Ningde

Mūsdienu ķīniešu fotogrāfs, kas fiksē, kā man šķiet, cilvēku "klusās dabas" vai, kā teic vikipēdija, cilvēku sociālās fasādes un psiholoģiskās sajūtas, noskaņas. Man ļoti patīk viņa foto sērija "Some Days", kas apskatāma šeit: http://wangningde.com/works/some-days






Vai ir fotogrāfi, kas iedvesmo TEVI?