Foto sērija: saule un kāpņutelpa (II daļa)

Pirms gada publicēju kāpņutelpas sērijas pirmo daļu: ŠEIT. 

Šogad radās vēlme to paturpināt. Jo gandrīz ikreiz, kad eju kāpņutelpai cauri (uz mājām vai ārup), ieraugu  tajā kaut ko jaunu, kaut gan – nē, pat ne jaunu, drīzāk – citā gaismā varbūt. Citā rakursā, citā noskaņā. 

Manas augusta dziesmas (2018)

1. Jack Savoretti ~ Only You

2. WOODKID ~ I Love You

3. FISMOLL ~ Let's Play Birds

4. Vladislavs Nastavševs ~ Такие дни

5. Abel Korzeniowski & Shigeru Umebayashi ~ Stillness of the Mind

6. Goran Gora ~ Glow

Vēstules ar roku. Kāpēc es tās rakstu?

Mazā pils iela, Vecrīga, jūlijs, 2018

"Sajauci gadsimtus?" – mana mamma mēdz par mani jokot.

Nē. 

Varbūt es tieši tāpēc tik daudz rakstu ar roku, ka ir 21. gadsimts? 

Gadsimts, kurā mūsu uzmanība ir sašķeltāka, izkaisītāka, paviršāka nekā jebkad iepriekš. Šķirstām, slidinām bildes instagramā, veltot katrai pus sekundi, sekundi, divas? Ritinām tviterlentu, kas aizplūst kā upe, pēc minūtes nomainot aktualitātes. Ienākam feisbuka laika līnijā, labprātīgi atdodot tai savu laiku un iegrimstot virtuālajā realitātē, kas liekas pilnīgi reāla. Notiek imersija jeb iegremdēšanās, un tieši to mums vajag. Šonedēļ Satori bija intervija par šo tēmu (lasi ŠEIT).

Nē, es neesmu pret sociālajiem tīkliem, (lai gan cenšos kritiski skatīties uz tur pieejamo informāciju un ziņām). Pati tos lietoju – gan darbam, gan radošām izpausmēm un reizēm – sarakstei, gan, – kas man personīgi ir ļoti svarīgi – kultūras notikumu apzināšanai. 

Sociālo tīklu priekšrocības, manuprāt, ir 1) iespēja sekot (sev nozīmīgiem) cilvēkiem, kurus dzīvē tik bieži jebkurā gadījumā nesanāk satikt; 2) lietot saturu, kam uzticies, gūstot sev svarīgu informāciju (iepriekšpieminētās kultūrnorises, piemēram); 3) sastapt (domāt rosinošus) rakstus, viedokļus, kurus citās platformās varbūt būtu palaidis garām; 4) aplūkot fotogrāfijas, virtuāli satikt radošus cilvēkus, viņu darbus, priecāties par viņu sasniegumiem vai idejām utt.; 5) publicēt sev aktuālo un interesanto utt.

Un tomēr ir tie brīži, kad virtuālā pasaule nogurdina un gribas atgūt sevī līdzsvaru, tik ļoti neskrienot pēc tūlītējiem virtuālajiem impulsiem, kas kļūst arvien automātiskāki un neapzinātāki.

Tādos brīžos es pievēršos rakstīšanai ar roku, – lielākoties ikdienas piezīmēm un dienasgrāmatai, taču arī vēstuļu, pastkaršu rakstīšanai. Kāpēc?

1) Tā ir iespēja koncentrēties. Apkopot domas. Padomāt, vai tas, ko tagad grasos teikt, patiešām ir svarīgi.

2) Jā, tā nav klātbūtne, protams, taču tā ir simtprocentīga sevis un savas uzmanības veltīšana cilvēkam, kuram tiek rakstīts.

3) Vēstuļu rakstīšanas laikā es parasti izslēdzu visu – datoru, telefonu, mūziku. Atstāju tikai visu to, ko nav iespējams izslēgt, (un vēl gaismu, protams). Gan viss nosauktais, gan pati rakstīšana ar roku (un rokraksts) padara procesu personisku, klusu, iekšupvērstu un uz otru cilvēku vērstu vienlaikus.

4) Rakstīšana ar roku manī pamodina arī citus radošos procesus – man rodas vēlme padomāt arī par noformējumu (ne vienmēr, bet bieži).

5) Mani saviļņo gājiens uz pastu un domas par brīdi, kurā cilvēks manis rakstīto/sūtīto saņems.

6) Tas viennozīmīgi ir pacietības un koncentrēšanās treniņš, jo vienlaikus tiek darīta tikai viena lieta.

7) Tā ir iespēja sazināties, paust savas domas, pateicības, prieku. Pavisam nesen laikrakstā "The New York Times" lasīju brīnišķīgu rakstu (lasi ŠEIT) par to, ka ar mazu pateicību cilvēkā var raisīt daudz lielāku prieku, nekā mēs iedomājamies. Tas gan nav tieši saistīts ar rakstīšanu ar roku, jo var pateikties arī e-pastā, pa telefonu vai galu galā – klātienē), taču ir vērts par to padomāt.

Rakstīšana ar roku, protams, ir tikai viens no nedaudzajiem veidiem, kā atgriezt sevī līdzsvaru un koncentrēšanās spējas pēc biežas virtuālās pasaules apmeklēšanas. Man ļoti palīdz arī grāmatu lasīšana, garas pastaigas, zvilnēšana šūpuļtīklā, sēņošana, ogošana, kino, izstāžu vai teātra apmeklēšana, satikšanās ar draugiem, sarunas ar tuviem cilvēkiem utt.

Pastkaste Krāslavā, Siena ielā, vasara, 2018

Manas melnbaltās sajūtas par ciemošanos Mazajā Mežotnes pilī

Priekšpusdienas mirkļi salijušos (esības) dārzos. Rīts – joprojām silts un sutīgs. Lilijas – cilvēka augumā. Sasveicinos. Ar puķēm, ar Lielupi, ar sevi jaunā vietā. Saules, upes un mākslas klātbūtne savijas vienā ritumā; un es iepazīstos, tas ir, es turpinu iepazīties ar skaisto pasauli, kura ir manā acu priekšā. Katru dienu. Un šī ir tikai viena no tām.

Divreiz RADIO

Ar radio man ir īpašas attiecības. Pamatskolas (un arī vēl vidusskolas) gados, tas ir, tajos laikos, kad man mājās nebija ne stacionārā, ne portatīvā datora un manā istabā nebija arī televizora, es pa vakariem klausījos radio (magnetofonā). Gan raidījumus, gan mūziku. Katru vakaru, pēc plkst. 23.00, kad visi raidījumi bija beigušies, es klausījos radio atskaņoto mūziku un ilgi nevarēju aizmigt, jo mani vienmēr interesēja, kāda būs nākamā dziesma. Ja tā bija forša, tad, protams, noklausījos un gaidīju nākamo, bet, ja ne visai, tad neslēdzu ārā un gaidīju nākamo, jo, ja nu nākamā būs forša? Dažreiz foršās dziesmas no radio ierakstīju kasetēs, lai pēc tam tās varētu atkārtoti paklausīties. Jā, tolaik vēl bija kasetes; un tikai pēc tam CD, bet ne par to stāsts, kaut gan par radio man ir ļoti daudz atmiņu. Tās tad citreiz.

Šoreiz stāsts ir par manām radio brīvdienām, kuru laikā izskanēju divos raidījumos – viens no tiem ir LR1 latgaliešu raidījums "Kolnasāta", kurā bija noklausāms Lauras Melnes sižets par manām literārajām aktualitātēm, kā arī manām attiecībām ar latgaliešu kultūru, dzeju. Sižetu var noklausīties ŠEIT (sākot no 18. min 38. sek.). Ar Lauru bijām tikušās jūlija sākumā (lietainā dienā kafejnīcā "Tinto"), kur viņa mani nointervēja un pēc sarunas iemalkojām iepazīšanās kafiju.

Un otrs raidījums ir "Dabsolis" (radio NABA), kurā piektdien ciemojos tiešajā ēterā un palasīju diezgan daudz dzejoļu (gan pavisam jaunus, gan diezgan senus). Raidījuma gaitā ik pa laikam pārmijām arī kādu vārdu ar raidījuma vadītāju Jāni jeb vibe55. Sarunu un dzejas fonā skanēja viņa izvēlētā modern classical mūzikas izlase. Raidījums ir noklausāms ŠEIT. 

Vasaras radošās gaitas un rudens plāni (2018)

Mana dzejas vasara iesākās ar dzejas grāmatas "Having Never Met" prezentāciju 16. jūnijā kafejnīcā Spiikiizi. 

Kāpēc tikai jūnijā, ja grāmata dienas gaismu ieraudzīja jau aprīlī? Pirmkārt, mums abiem ar tulkotāju Džeidu pavasarī bija ļoti daudz ceļošanas – gan Londonas Grāmatu tirgus, kurā tika pārstāvēta arī mana grāmata, gan Eiropas Dzejas festivāls, kurā piedalījos, gan vēlāk, maijā, kopā ar Katrīnu Rudzīti, Eduardu Aivaru un Henriku Eliasu Zēgneru biju devusies uz Skotiju, kur turpinājās mūsu Rīgā aizsāktais Atdzejas projekts.

Jūnija sākumā sanāca brīvāks brīdis, kurā tad ar Džeidu nonācām pie viņa rosinātas idejas – beidzot sarīkot kopīgu dzejas lasījumu un noprezentēt savu kopdarbu.

Nosprauduši datumu un vietu, kas, tiesa gan, pēc tam par dienu pārcēlās, sākām gatavoties. Divreiz satikāmies, lai izrunātu uzstāšanās plānu un arī lai izmēģinātu pašu lasījumu. Ļoti skaists un smieklīgs bija brīdis, kad trenējāmies lasījumam Vērmanes dārzā, kur ik pa laikam iespraucās ielu saksofonists ar muzikālu pavadījumu, kas Džeidam atgādināja vecas filmas, kurās galvenais varonis ieklīst kādā nomaļā bārā un sāk kratīt savu sirdi bārmenim – un tad vienmēr tādos brīžos ieskanās dramatiska mūzika. Par to mēs diezgan ilgi smējāmies, kamēr spējām atkal nokoncetrēties dzejai.

Kopā ar Džeidu grāmatas "Having Never Met" grāmatas atklāšanā. Foto: Inese Purviete

Esmu ļoti pateicīga ikvienam, kurš atnāca uz pasākumu, lai mūs atbalstītu un suminātu. Pirmkārt, šie svētki, protams, bija svarīgi mums pašiem, lai atskatītos uz padarīto un to nosvinētu, taču ir liels prieks, ja kāds šo svētku sajūtu gatavs izjust un izbaudīt ar mums kopā. Esam gandarīti par paveikto un labprāt sarīkosim vēl kādu lasījumu tuvākajā laikā.

Pastaiga ar dzejas grāmatu. Foto: Inese Purviete (LIELS paldies, Inese!!!)

Nedēļā pēc grāmatas prezentācijas "Kultūrzīmes" publicēja manu stāstu "Nezināmais", kā arī nelielu interviju par prozas ienākšanu manā radošajā dzīvē un arī par iepriekšminētajiem pavasara dzejas notikumiem un ceļojumiem. Tagad to visu var izlasīt arī elektroniski ŠEIT.

Tālāk, tas ir, jūnija beigas un jūlija sākums literāri bija mazliet klusāks; vismaz pasākumu un publikāciju ziņā, citādi – viss turpinājās un turpinās, protams. Kaļu plānus rudenim, turpinu rakstīt, lasīt, baudīt vasaru un kultūras pasākumus.

Ļoti patika atsevišķas diskusijas un kopējā atmosfēra festivālā LAMPA, kurp devāmies ar Agnesi. Izstaigāšanās vējā, nejaušas satikšanās, vīns parkā un pats brauciens turp un atpakaļ dienu veidoja skaistu un piepildītu – no ikdienas promesošu un klātbūtnes bagātu.

Lampas piedzīvojums 30. jūnijā. No kreisās: es. No labās: Agnese. Pa vidu: Dita Rietuma un Ilva Skulte diskusijā par personības lomu kultūras žurnālistikā.

Tāpat fascinējoša bija kopā ar māsu apmeklētā Rasas Jansones lekcija par krūtīm mākslā un kultūrā, kas notika Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Rasas Jansones kompetence un aizrautība ar izvēlēto tēmu bija apbrīnojama.

Rasa Jansone, vadot lekciju "Mūsu Piena Kundze" 2. jūlijā

Tagad klusām tuvojas vasaras vidus. Es (paralēli kultūras un vasaras baudīšanai) turpinu strādāt pie otrā dzejas krājuma, kā arī lēnām gatavojos rudenim, kas nāks gan ar dzejas pasākumiem (Rīgā, Valmierā, ļoti iespējams, arī Krāslavā), gan ar braucienu uz Ņujorku (oktobrī), kur piedalīšos Amerikas Dzejas festivālā.

Tikmēr, tas ir, jūlija vidū, būšu dzirdama divos radio raidījumos – viens no tiem būs "Dabsolis" Radio NABA tiešraidē piektdien, 13. jūlijā, plkst. 21.00, bet otrs – "Kolnasāta" būs dzirdams (ierakstā) sestdien, 14. jūlijā plkst. 18.15.

Lasīšanas tēmai biju jau pievērsusies jūnija beigās ŠEIT, tagad lasu Anšlava Eglīša "Homo Novus", kas man ļoti labi iet pie sirds, turklāt jau pašā grāmatas sākumā piedzīvoju pārsteigumu, ar kuru jau biju dalījusies savos sociālajos tīklos, – lūk, tas ir:

Krāslava ir mana dzimtā un skaistā pilsēta, kurp bieži dodos baudīt dabas un klusuma satikšanos sevī. Tāpat man ļoti tuva ir arī Parīze, kur esmu bijusi divreiz, bet sapņoju aizbraukt (vēl un) vēlreiz.

6 dziesmas rīta rosmei

1. Wham! ~ Wake Me Up Before You Go-Go

2. Takagi & Ketra ~ Da sola / In the night ft. Tommaso Paradiso, Elisa

3. Erasure ~ Love To Hate You (Official Video)

4. Whitney Houston ~ I Wanna Dance With Somebody 

5. Bandolero ~ Paris Latino (1983)

6. Goran Gora ~ A Dance Away (feat. frYars)

Par lasīšanu vasarā: ko es lasu šobrīd + tuvākie lasīšanas plāni

Vai vasarā lasu vairāk? Mazāk? Nav teikts. Ne viens, ne otrs, kaut gan, iespējams, tomēr drusku vairāk, jo vasarā mazāk skatos kino, un klusē arī teātra sezona. Uz šīm lietām mazliet ietaupās laiks, ko var veltīt grāmatām. Citādi – kultūras un izglītojošo pasākumu vasarā joprojām ir ļoti daudz – tik daudz, ka reizēm vienā vakarā var iekrist pat 3 mani interesējoši pasākumi. Reizēm tas nostrādā pretēji – neaizeju ne uz vienu.

Kopumā lasīšanai manā dzīvē (neatkarīgi no gadalaikiem) ir savi ritmi. Ir momenti, kad ļoti gribas lasīt – un to arī daru, un ir klusāki periodi, piemēram, kad gribas lasīt, bet nelasu, vai arī kad negribas lasīt un nelasu). Rokās mēdz nonākt grāmatas, kas ļoti aizrauj, un arī tādas, kas lasās ļoti lēni. Arī tas ietekmē lasīšanas procesus un virzību.

Vasarā man ļoti patīk lasīt ārpus mājām. Laukos esmu iemīļojusi lasīšanu šūpuļtīklā, pilsētā – parkos un kafejnīcās, kā arī cenšos (līdzās rakstīšanai) lasīt arī ceļā vai pie ezera/jūras – īsāk sakot – visur, kur ir iespēja.

Šobrīd lasu vairākas grāmatas – nesen iznākušo romānu "No debesīm nokrita trīs āboli" (lēnām tuvojos nobeigumam, jo diezgan daudz palasīju Līgo brīvdienās), kā arī vairākas dzejas grāmatas: Madaras Gruntmanes otro dzejas krājumu "Dzērājmeitiņa", Ingas Gailes dzejas grāmatu "Lieldienas" un Emīlijas Dikinsones izlasi "Āboliņš un bite", ko atdzejojis Kārlis Vērdiņš. Paralēlā (lasīšanas) dimensijā turpinu V. Vulfas "A Writer's Diary" un Sūzenas Sontāgas "Par fotogrāfiju", taču šīs grāmatas uzšķiru tikai reizēm – tad, kad ir izzinošs un uz lēnu lasīšanu vērsts noskaņojums. Vēl man ir iesāktas grāmatas "Te bija Brita Marija" un "Bez biksēm ienākt aizliegts", bet tās abas jau diezgan sen neesmu vērusi vaļā, kaut gan – plānoju atgriezties.

Runājot par tuvākajiem lasīšanas plāniem, - to man ir daudz, taču vistuvāk rokai ir noliktas: "Plūstošās smiltis", "Svina garša", "Homo novus", "Notes from a Small Island" un "Skolotāji", kā arī jau kādu brīdi gaidu 2 dzejas krājumus (angļu valodā), ko esmu pasūtījusi no Book Depository.

Un kā ir tev? Vai vasarā lasi vairāk/mazāk/kā parasti? Un kas ietekmē tavus lasīšanas paradumus/procesus/noskaņojumus?

Līgo brīvdienās laukos, zem ābeles, šūpuļtīklā lasīju grāmatu "No debesīm nokrita trīs āboli".

Nobeigumā – divi citāti no grāmatas "No debesīm nokrita trīs āboli":

"Vārdu nozīme nedrīkst mainīties atkarībā no tā, kurš tos izsaka. Citādi no tiem nav nekādas jēgas." (124. lpp)

"Saule lēca, kā negribēdama, kā paslēpes spēlēdama: te vienu sānu parāda, te – otru, te piesedzas ar mākonīti, te palūkojas pār padebeša maliņu. Kad saulei apnika aušoties, tā atspērās pret apvāršņa tālāko malu, izslējās visā augumā un pārpludināja debesjumu ugunīgiem stariem." (128. lpp)

5 ieteikumi jaunajiem rakstniekiem

Pašizaugsmes entuziasts un kafejnīcas Spiikiizi līdzīpašnieks Āris Birze veido portālu par grāmatu rakstīšanas ieteikumiem un kā vienu no pirmajiem rakstiem viņš publicēja manus 5 ieteikumus jaunajiem un/vai topošajiem autoriem (tie Āra tulkojumā ir lasāmi šeit), bet es tikmēr dalos ar tiem pašiem ieteikumiem oriģinālvalodā, tas ir, latviski.

1. Daudz lasīt

"Read more than you write, write even when it’s bad, 

and when it’s bad it probably means you should read more." 

(Danez Smith)

Grāmata rakstošam cilvēkam ir labākā skola. Jāatzīst, es pati aizrāvos ar lasīšanu salīdzinoši vēlu – droši vien tādēļ, ka mājās nebija ne piemēra, ne arī grāmatu, ja neskaita dažas enciklopēdijas. Par laimi, man bija brīnišķīga literatūras skolotāja, kā arī skolas bibliotēkā strādāja brīnišķīga bibliotekāre. Viņas bija manas pirmās gides grāmatu pasaulē.

Ko mēs iegūstam, lasot grāmatas? Pirmkārt, vārdu krājumu, jo ar to, ko lietojam ikdienā, var izrādīties (ļoti) par maz. Otrkārt, labus un sliktus rakstīšanas piemērus (kā saka Jānis Rokpelnis – ja savā dzīvē izlasīsi tikai vienu dzejoli, tad tikai tādu pašu arī varēsi uzrakstīt, jo nebūs pieredzes, ka var citādāk). Treškārt, grāmatas iedarbina iztēli, sniedz zināšanas, paplašina redzējumu, palīdz iejusties pasaulē, tēlos, cilvēkos, attīstīt domāšanu. Tās visas ir rakstniekam nepieciešamas prasmes un īpašības.

2. Daudz rakstīt

"Domājiet par rakstīšanu kā par elpošanu. Tikai tāpēc, ka jums ir jāstāda dārzs 

vai jābrauc ar metro, vai jāpasniedz stundas, jūs nepārtraucat ieelpot un izelpot." 

(Natālija Goldberga)

To, ka uzrakstīt var tikai rakstot, nav nekāds atklājums, un tomēr joprojām valda uzskats, ka nav jēgas sākt rakstīt, kamēr pie durvīm (vai pie sirds, vai pirkstiem) nav pieklauvējusi slavenā iedvesmas kundze. Protams, arī tai ir sava loma. Man rindas/impulsi mēdz atnākt gan rakstot, gan nerakstot. Ja nerakstu, tad impulsus visbiežāk saņemu pastaigājoties, ceļojot, kustoties, lasot, tomēr ļoti bieži aizrakstos līdz idejām tieši r a k s t o t. Ikdienā pierakstu gan iekšējus, gan ārējus vērojumus – un ir svarīgi sev atļaut būt (arī) nenopietnam savā rakstīšanā. Šajā ziņā piekrītu Natālijas Goldbergas sacītajam par to, ka jāsēžas pie galda, neko no sevis negaidot - ne dzejoli, ne baigās atziņas. Vienkārši rakstīt un skatīties, kas no tā sanāk (vai nesanāk).

3. Daudz vērot

Vērošana – viena no svarīgākajām rakstnieka darbībām, kas, no vienas puses, šķiet pilnīgi pasīva, taču, no otras – tā ir milzu bagātība: redzēt, vērot, pamanīt to, ko (un kā) tajā brīdī neredz neviens cits. Kaut kādā ziņā tas ir fotografēšanai līdzīgs process, tikai vizuālas bildes vietā tu bildi fiksē rakstiski. Galu galā – kas tad ir grāmatas, ja ne rakstnieka novērojumi par savu un/vai citu cilvēku dzīvi? Klausies, skaties cilvēkus – ko (un kā) viņi runā, ko viņi viens otram saka, kā viņi izskatās, un raksti, apraksti, pieraksti. Vēro arī sevi, savas emocijas, šaubas, domas.

4. Daudz dzīvot

Lai būtu, par ko rakstīt, ir jāatlicina laiks dzīvošanai. Jāļauj sev brīvbrīži no rakstīšanas, arī no sociālajiem tīkliem, ar pilnu krūti ieelpojot un izdzīvojot visu, kas dzīvē notiek – esot klātesošam, ieinteresētam, gatavam ļauties un iesaistīties. Kultūras pasākumos, sarunās, attiecībās, ceļojumos, pastaigās – ik notikums spēj kļūt par tēmu/impulsu tālākai izzināšanai, rakstīšanai, dzejolim vai romānam.

5. Daudz mācīties (un atrast domubiedrus)

Šis daļēji iet kopā ar visiem iepriekšminētajiem punktiem, bet klāt nāk arī iespēja mācīties Literārajā Akadēmijā, kā to darīju arī es. Literārā Akadēmija ir kultūrizglītības programma, kas piedāvā apgūt rakstīšanas teoriju un praksi. Es mācījos 2 dzejas meistardarbnīcās: pie Ronalda Brieža un Jāņa Rokpeļņa. Ir iespēja mācīties arī prozu. Protams, šādu skolu vienmēr pavada jautājums: Vai rakstīt var iemācīt? Gan jā, gan nē, BET vienmēr VAR papildināt savas zināšanas, apvārsni, iegūt domubiedrus, apgūt literāru vidi, saņemt atsauksmes un kritiku par saviem darbiem un galu galā nonākt pie secinājuma, vai rakstīšana tevi patiešām interesē un vai vēlies ar to saistīt savu dzīvi.

+ Citi ieraksti blogā par rakstīšanas tēmu:

No kā sastāv rakstīšanas process?

8 rakstnieka bailes, kurām JĀTIEK pāri

8 veidi, kā noskaņoties (iedvesmoties) rakstīšanai

Manas jūnija (2018) dziesmas (II daļa)

1. Виктор Цой ~ Кончится Лето

2. Erasure ~ Always

3. Lykke Li ~ so sad so sexy 

4. Brandon Flowers ~ I Can Change