2021. gada 11. jūlijs

Kā sirds

Es esmu ezera vidū, laiva šūpojas, tāpat kā dzīve. Nosargāt tagadni palīdz meditācija un ziedi. Ziedi, tagadnes sargātāji. Uzmanība ir biļete uz dzīves noslēpumiem. Es aizveru acis un klausos, ko sacīs plakstiņi, ko man rādīs plakstiņu kino. Ezerā - ūdensrožu un purva pureņu lapas. Arī kā plakstiņi. Skan mūzika visam pa vidu. Kā sirds.

Raiskuma ezers 10. jūlijā / 2021. g.

2021. gada 25. jūnijs

Liepāja. Vēl viena atgriešanās.

Liepāja. Kafē Kapteinis. Pasūtu kokteili ar nosaukumu Viesuļvētra. Sastāvā rums, apelsīnu un ananasu sulas, grenadīna sīrups. Pats ceļojuma sākums. Esam mazliet noguruši no brauciena, bet, ēdot un veldzējoties dzērienos, atgūstam spēkus vakara un nakts baudīšanai. 

Viesuļvētra izskatās pēc saulrieta. Viesmīle padzen kaiju. Ļauj mums uzkavēties pēc darba laika. 

Pilsēta ir mierā ar sevi, mēs to izzinām, iepazīstam, kļūstam par to. Jūra mums tuvojas, kļūst par mums, kad tajā iepeldam pusnaktī. 

Nakts ir tik silta, ka sākumā nemaz neticas savai ādai. Jūra tāpat. Bet tad mēs noticam. Šis ceļojums ir par noticēšanu. Saulei, mēnesgaismai, dzejai, meditācijai, viļņiem, trakumam, sev pašiem, burvestībām.

Burtiski (esam) noburti.










Tā ir dzīve, kas mūs vieno.


Labi tomēr, ka esam cilvēki.

2021. gada 16. jūnijs

Mana vasaras sākuma klausāmviela

 1. Depeche Mode | Enjoy The Silence


2. Federico Albanese · Tara Nome Doyle | Waiting (To The Riverside)


3. Sudden Lights feat. ANNNA | Aizņem man vietu


4. Rod Stewart | Sailing (iedvesmojoties no filmas "85. gada vasara")


5. Federico Albanese, Tara Nome Doyle | Morning Light


6. Kings of Convenience | Fever



7. Leonard Cohen | In My Secret Life


8. Puma Blue | Already Falling (A Late Night Special)

2021. gada 10. jūnijs

3 jautājumi dzejniekam. Atbild Andris Alps

Ievads

Pēc mēneša pauzes rubrika "3 jautājumi" ir atgriezusies. Turpināšu izjautāt dažādu paaudžu dzejniekus un dzejnieces par to, ko viņiem nozīmē dzeja (to rakstīt, lasīt, dzīvot). Iepriekšējie rubrikas viesi - Artis Ostups, Jānis Tomašs, Aivars Eipurs, Lalita Muižniece - joprojām jūsu rīcībā.

Šonedēļ gandrīz vai nejauši sanāca saskrieties ar Andri Alpu, un, kā tādās reizēs mēdz gadīties, - iemūžināju viņu dažos kadros, kas arī tapa par ierosmi atsākt rubrikas otro cēlienu.

Ar Andri iepazināmies un sākām komunicēt 2020. gada platformas Dzejas rupors laikā, pēc tam esam tikušies, kā dzīvei labpatika - gan jauši, gan nejauši, gan tīklos - apmainoties ar saviem literārajiem darbiem un plāniem, un sapņiem, un viedokļiem. Domubiedra plecs. Andra jaunākā publikācija "Neliela, bet tomēr gaisma" lasāma grāmatžurnālā "Imperfekt".


Autors par sevi:

Es esmu pilsētnieks, suņa īpašnieks, iespējams, ka garākais dzejnieks un prozaiķis Latvijā (tiešām, ļoti iespējams, ka tā arī ir). Ne vienmēr patīk sevi saukt par rakstnieku (vai sevi kā citādi īpaši dēvēt), jo tas uzliek lielu atbildību, īpaši ņemot vērā meistarus, kas jau ir rakstījuši un raksta tagad. Ceru, ka kādreiz bez minstināšanās varēšu teikt — es rakstu. 

Skaņu celiņš intervijai: Haralds Sīmanis - Ezers (izvēlas Andris)



3 jautājumi dzejniekam*:


1) Kurš kuru izvēlējās? Tu dzeju vai otrādi?


Atklāti sakot, atmiņas selektivitāte man nemaz neatklāj, kad tapa pirmais vai pirmie dzejoļi. 

Atceros lasīšanu. Atceros dzeltenu galda lampas gaismu, aizvilktus aizkarus, visi guļ, es vienīgais esmu nomodā, man priekšā grāmata. Zinu, ka biju mazs un vēl negāju skolā, bet precīzāk savu vecumu neatceros. Atceros tikai pilnīga miera sajūtu un nevēlēšanos, lai tas beidzas, lai pienāk rīts. Tad iečivinājās putns un rīta gaisma lēnām, pamazām sāka spraukties gar aizkaru malu. 

Cita atmiņa. Apmēram tajā pašā vecumā, iespējams, ka arī agrāk, būdams laukos, sēdēju kokā uz zara (tas bija mans iecienītākais zars), skatījos tālumā un sajutu to pašu, ko pie dzeltenās gaismas aplietā galda. Toreiz izdomāju — šī sajūta ir nozīmīga, tāpēc par to jāpastāsta visiem mājiniekiem. Neatceros, vai kādam kaut ko arī pateicu. 

Īsumā — ceru, ka mēs ar dzeju atradām viens otru. 

2) Vai dzeja par mums stāsta patiesību?


Atkarīgs no teksta. Labam tekstam jārunā par kaut kādu patiesību. Jautājums tikai, kas ir patiesība. Jo gandrīz viss (ja ne viss) ir subjektīvs. 

3) Kā Tevī sadzīvo dzejnieks un prozaiķis? Nestrīdas?


Man šķiet, ka viens otru papildina un ļauj labāk izprast tekstus, un to, ko gribu izdarīt. Tāpat ir patīkami, atslēdzoties no prozas, rakstīt dzeju un otrādi, un man vienkārši patīk rakstīt. 


* Katram dzejniekam sūtu aptuveni 10 jautājumus, no kuriem viņš/a izvēlas 3, uz kuriem atbildēt.

Dzejolis


***

visiem nevajag rakstīt

kādam arī jānoskuj mati

un jāielauž citam galva

no sāna

nepaskatoties acīs

kādam nepārtraukti jāpīpē

pēc pirdieniem 

smirdošus Iqosus

un jāsūdzas

cik tu neirrrrrrrrrrrrotisks

kādam jāaiziet

bez atvadām

kādam jāpamet

aiz reģipša sapūt

kastīte paipalu olu

kādam jāķērc

kā ripzāģim

graužot tavus deniņus

vajag kādu sapistu

kādu, kuru tu žēlo

kādu, kurš neprot

apstāties dzert

un nogāžas uz ietves

ziemas salā 

bezpalīdzīgs

un visi paiet garām

vajag kādam pateikt

raksti

tu esi tāds malacītis

ka raksti

2021. gada 21. maijs

Dažas pastkartes no pilsētpavasara

 Kamēr mazu atelpu ietur mana dzejniekrubrika "3 jautājumi", dalos ar savām šīsnedēļas pavasara pastaigu fotogrāfijām. Kalniem, kokiem, nokrišņiem, divatni ar dzeju pie terašu galdiem. Vakardien tirgū tiku pie saulpurenēm, ziedi turpina iedvesmot, tāpat kā pilsētpastaigu ritmi.

Vizma Belševica sacījusi tā: "Rakstnieka darbs veidojas, piemēram, kā patafona plate. Izejot ļaudīs, rakstnieka vērojumā visi iespaidi iegulstas kā vaskā. Domu viņš izveido, pārlej to cietā masā, un, kad rakstnieks ņem spalvu, uztvertais sāk skanēt ar skaistu pilnu skaņu."

Man ir līdzīgas sajūtas. Eju laukā no mājas, lai vērotu, klausītos, uzsūktu. Un tad, to visu akumulējot sevī, - saglabājot, pārradot, sasaistot ar pašas emocijām, - rodas teksti, skices, dzejoļi. Reizēm (šonedēļ - divreiz) dienasgrāmatu rakstu laukā (pagalmos vai terasēs) - iemalkojot kafiju un vēju. Par vēju runājot, Tinto terasē nejauši satiku režisori Adriānu Rozi un palūdzu viņai, lai ieraksta kaut ko manā dienasgrāmatā. Viņa ierakstīja tieši to, - ka nepierakstīta doma ir tikai vējš.

Lai izdodas pierakstīt, izbaudīt, sajust! Priekā un pavasarī, Inga






2021. gada 6. maijs

3 jautājumi dzejniekam. Atbild Jānis Tomašs.

Ievads

Vai Jānis Tomašs māk diriģēt putnus? Ar lāpstu, piemēram? Vai ar dzeju? Kuram putnam viņš dzeju pielīdzinātu? Un kuri putni pieminēti Jāņa izvēlētajā skaņu celiņā? Jā, šoreiz akcents uz putniem, bet ne vairāk kā uz dzeju.


Par autoru:


Šobrīd raksta dzejas krājumu "Maigajā cietumā". Pirms tam uzrakstījis "Melnos darba cimdus" un "Smagatlētiku". Apreibinās ar lasāmvielu, īpaši daudz šogad ieņēmis Anšlava Eglīša radīto.

Skaņu celiņš intervijai: Kaspars Dimiters - Sarkankrūtīšu uzlidojums (izvēlas Jānis)




3 jautājumi dzejniekam:


Kāda ir sajūta, uzrakstot dzejoli?

Ja izdodas uzrakstīt labu dzejoli, kas pašam ļoti patīk, tad atlikušo dienas daļu esmu pacilātā garastāvoklī, var uzskatīt, ka durvis ir aizvērtas, pie dzejoļa vairs nav nepieciešams atgriezties. Procesa sajūta ir svarīgāka par pašu dzejoli. Dzejolis ir tikai gala produkts.

Ja dzeja būtu putns, kurš/kāds tas būtu?

Dzeja ir tāds putns, kuru neviens nav redzējis. Daži domā, ka tāda putna nemaz nav. Šis putns ir līdzīgs sapnim. Visu mūžu tu tuvojies, bet vairāk par astes galu neizdodas noķert.

Kura bija pirmā dzejas grāmata, kas atstāja spilgtu iespaidu? 

Amandas Aizpurietes "Pēdējā vasara". Es lasīju un domāju: "O, forši, es arī esmu bēdīgs, mums saskan. Tas gan bija ļoti sen."

Dzejolis (no kopas "Maigajā cietumā")

***

tagad kad esmu izniekojis no savas dzīves

vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus

stāvu uz šīs neauglīgās asfalta aramzemes

kur atmiņu maizīte kļūst arvien knapāka

un vecums atnāk viens

lai paskatītos

kā ūdens garaiņi spārdās zem tējkannas vāka

un sīkos putekļos sadrūp vecie draugi

kurus aizpūš saniknots vējš

projām no šejienes

tagad kad esmu pielicis plaukstu

pie naktslampas pārkarsušās pierītes

man gribas domāt ka tā bija kļūda

gaidīt kad rokas izaugs no tās vietas

lai atkal taustītos pēc lāpstas

ar kuru diriģēt nepaklausīgos putnus

2021. gada 3. maijs

Imanta Ziedoņa dzimšanas dienā

“Daudz prieka man gājis secen. Tāpat kā jums arī. Ir tādas likumības, kuras, prieku meklējot, mēs gandrīz neizmantojam. Palīdzēšanas prieks.”

Es biju skaista, mirdzoša pudele! 
Tad mani aplīmēja etiķetēm, un saule vairs nemirdz manā stiklā. 
Lēni plēšu nost etiķetes. Jūtu vēl etiķetes līmi uz ādas, bet drīz būšu brīvībā.” 

“Es nogatavojos tikai klātbūtnē. Es gatavojos, kad man stāv klāt. Puķu klātbūtne mani dara laimīgāku.” 

(Imants Ziedonis; no epifānijām)

Foto: Jānis Straume




2021. gada 30. aprīlis

Engure. Ceļojums pavasara vējos

Mēs iesim līdz vietai, kur jūra top par vienu upi bagātāka. Vējš šūpos mūsu domas un matus. 

Gaisma uzkavēsies un šūposies mums līdzās.


... līdz noreibs, iekritīs jūrā un ļaus tumsai sevi sargāt.

 

Cik tālu mēs būsim tikuši, pirms griezīsimies, lai dotos atpakaļ?

 

Fotogrāfiju autors: Jānis Straume