Manas Dzejas dienas šoruden (II daļa)

Turpinot bloga ierakstu par manām šī gada Dzejas dienām, vēlos pastāstīt par piedzīvoto Valmierā, kā arī par pasākumu D27 (Dzirnavu ielā) un lasījumiem izstādē "Rīgas pieraksts dzejā". 

Sākšu ar Jauno dzejnieku lasījumiem D27 14. septembra vakarā, uz kuriem mani uzaicināja Dāvids Zalāns (Paldies, Dāvid)! 

Lai arī pati kādu brīdi vairs kā jaunais dzejnieks nejūtos, man nav nekādu iebildumu, ka mani tādiem pieskaita vai par tādu dēvē: 1) tveru to kā komplimentu; 2) uzstāties jauno dzejnieku pasākumos nozīmē brīnišķīgu iespēju satikt daudz jaunu, ambiciozu dzejnieku vienkopus.

Pasākumā piedalījās ap 20 jauno dzejnieku, un pārsteigumu nudien netrūka. No absolūtiem jaunatklājumiem līdz wtf jeb galīgai neizpratnei. Tomēr vakars bija brīnišķīgs. Ļoti patika, ka lielākā daļa dzejnieku nepārkāpa savu laika limitu, kā arī bija ļoti atšķirīgi, kas nodrošināja ātru, mainīgu un plūstošu pasākuma ritējumu.

Uzraksts virs pasākuma skatuves vēstīja "make love not war", kuru man niezēja pirksti palabot uz "make poetry not war", jo Dzirnavu ielas pagalms burtiski tika pielādēts ar dzeju, un dzeja, manuprāt, iet roku rokā ar miera sajūtu, - ne tiešā nozīmē varbūt, jo tā bieži ir trauksmaina; drīzāk – kā mierinājums, ka mūsdienās dzeja vēl pastāv. To rada, to lasa, to klausās, un tā spēj raisīt domas, emocijas, noskaņas.

Ļoti priecēja pasākumā satikt Agnesi, Inesi, Agri, Diānu, Ludmilu, Kasparu, kuri radīja atbalsta un domubiedru sajūtu, kā arī pēc pasākuma ar Agnesi un Inesi devāmies šo vakaru nosvinēt, restorānā "Vairāk saules" pasūtot vīnu, kura nosaukumā ietverts vārds POETRY.

Attēlā (no kreisās): es, Agnese Zarāne un Līga A. Neilande

Nākamo dzejas lasījumu, kurā piedalījos, organizēja Rakstniecības un mūzikas muzejs, un tas norisinājās Rīgas Mākslas telpā, kur biju pieteikusies uzstāties pirmā, lai pagūtu uz filmu "Leto", uz kuru biļetes biju iegādājusies jau vasarā. Pasākumā uzstājās 6 dzejnieki: es, Madara Gruntmane, Kaspars Zalāns, Katrīna Rudzīte, Kormak un (tekstu autors) Arturs Skutelis. Pēdējos divus es diemžēl dzirdēt nepaguvu, taču ļoti patika pasākuma kodolīgais un tematiskais formāts: dzejnieki (īsos lasījumos) prezentēja savus izstādē iekļautos vai neiekļautos dzejoļus par un ap Rīgu, pirms tam atbildot uz Ludmilas Roziņa sagatavotajiem jautājumiem par savām attiecībām ar Rīgu / pilsētu, kā arī īpašajām vietām tajā.

Tāpat bija iespēja apskatīt muzeja rūpīgi veidoto izstādi "Rīgas pieraksts dzejā", kas satur plašu, daudzveidīgu materiālu par Rīgu dzejā – dažādu paaudžu dzejnieku darbos, rokrakstos, grāmatās, priekšmetos (vēstulēs, fotogrāfijās, pīpēs utt.).

fragments no izstādes "Rīgas pieraksts dzejā"

Nākamajā dienā agri no rīta posos uz autoostu, no kuriens mans ceļš mani veda uz Valmieras Dzejas dienu.

Kopā ar Agnesi Rutkēviču, Dainu Sirmo, Tamāru Skrīnu, Viku, Juri Heldu mums bija paredzēti divi pasākumi – viens Burtnieku muzejā un otrs – Valmieras integrētajā bibliotēkā, kā arī daži pārsteigumi, bet vēl pirms tiem man bija tikšanās ar skolēniem Valmieras 5. vidusskolā. Pirms ciemošanās skolā man nebija ne jausmas par tās norisi, - mani vienkārši ieveda auditorijā, kur bija sanākušas 4 klases, un teica, lai daru ar viņiem, ko vēlos. :) Es arī darīju – lasīju dzeju, protams, un stāstīju par savām dzejas gaitām, kā arī uzdevu skolēniem jautājumus par literatūru, valodu, grāmatām, rakstīšanu un aicināju arī viņus man uzdot pa kādam jautājumam. 

Laiks paskrēja itin ātri, stundas beigās patērzējām ar meiteni vārdā Ella, kura arī aizraujas ar rakstīšanu, tad veicu ierakstu skolas viesu grāmatā; un pēc tam brīnišķīgā skolotāja Līga Kliesmete, sakot, ka godam esmu nopelnījusi pusdienas, aizveda mani uz skolas ēdnīcu, kā arī pajautāja, ko es vēlētos apskatīt Valmierā, pirms dodamies uz Burtniekiem. Tā kā laika nebija pārāk daudz, ierosināju ideju par kādu izstādi, un Līga ieminējās, ka varētu mani aizvest uz Džemmu Skulmi, kas priecēja ar pārsteidzošām krāsu/toņu kombinācijām.

Pēc izstādes devāmies uz bibliotēku, kur pulcējās dzejnieki un organizatori, lai ar autobusu dotos braucienā uz Burtniekiem, ko no Valmieras šķir aptuveni 20 km. Pa ceļam ar Dainu un Agnesi pārrunājām, kā kurai gāja iepriekšējās aktivitātēs un mazliet pasapņojām par vīnu, taču drīz vien bijām klāt, un Burtnieku muzeja zālē mūs jau gaidīja publika, tāpēc straujā solī maršējām iekšā.

Daina, piesakot dzejniekus, mani pieteica kā ārzemnieci, jo man vienīgai no lasītājiem nebija nekādas saistības ar Valmieru. :) Pēc pasākuma viena sieviete man pienāca klāt, priecādamās, ka esmu no Latgales. Esmu pamanījusi, ka saknes cilvēkus ļoti tuvina, rada īpašu saikni, it kā kopā ar cilvēku būtu atvests gabaliņš dzimtenes, zemes, atmiņu. Pēc pasākuma vietējā publika un organizatori mūs salutināja ar ziediem un rudenīgām kompozīcijām, bet vējš – ar dzeltenām bērza lapām, kas krita mums virsū, kamēr ar Agnesi pavadījām laiku pie mākslinieku soliņa. Sapnis par vīnu joprojām bija dzīvs, taču autobusa tuvumā – neviena veikala.

Pēc pasākuma mūs gaidīja pārsteigums, par kuru jau bijām (pa kluso) sadzirdējuši dienas gaitā – izbrauciens ar kuģīti pa Burtniekezeru.

Man personīgi tas bija skaistākais Dzejas dienas mirklis. Pilnīga izvējošanās. Zilas debesis. Zils ūdens. Atrašanās kuģa otrajā stāvā, smiešanās, matu plīvošana, akmeņu mešana, ievēloties vēlēšanos, fotografēšanās vējā, sarunas ar Agnesi, Dainu, Tamāru. Tas viss un kopējā pašsajūta, iekšējais smaids, kas nerima, neizlādējās.

Agnesei tālā ainava atgādināja Šveices Kastaņolu, kur dzīvojuši Rainis un Aspazija un kurp viņa ar māsu dosies novembrī.

Pēc izbrauciena krastā mūs gaidīja karsta zivju zupa, piparmētru tēja un ābolu pīrāgs. Pilnīga idille, skaistums, laime.

Tad došanās atpakaļ uz Valmieru – uz gala pasākumu Valmieras integrētajā bibliotēkā, kur, manuprāt, autori brīnišķīgi nolasīja savu dzeju. Pasākuma noskaņu lieliski noraksturoja Mairita:

Nobeigumā gribas no sirds pateikties Valmieras integrētajai bibliotēkai, Valmieras 5. vidusskolai un Burtniekiem – par sirsnību, lutināšanu, uzņemšanu, pieņemšanu, kā arī ikvienam, kurš bija klātesošs pasākumos, veltot savu laiku un uzmanību.

Foto no portāla Valmieras ziņas

Nobeigumā arī Agneses vārdi:

"Dzejas dienas Valmierā vienmēr ir īpašas. Tajās joprojām kursē dzejnieku autobuss norīkojumā, galamērķi ir nezināmais, un vienmēr ir sajūta, ka esi ļoti gaidīts. Pie tādiem cilvēkiem doties ir liels gods. Paldies, Valmiera. Es Tevi mīlu. Jaunieši, jūs vispār esat burvīgi."

skats pa logu (atpakaļceļā), pirms vēl izlādējās telefons, bet ne smaids.