Nē, mēs neķērām vēju. Mēs tieši ļāvām tam brīvi tikt mums garām. Mums nepatīk ierobežot domas, viļņus, gadalaikus. Mums patīk pavadīt laiku ar rudeni. Man šķiet - tā bija Skolotāju diena, kad mēs devāmies zeltainā pastaigā pa Krāslavu - atceries? Vai mēs bijām citādākas? Vai citādāks bija rudens? (Apbrīnoju atmiņu par tās patstāvību).Šodien tā bija Vecrīga, tās bija bonbongas, tā bija tēja, tie bija ielu muzikanti, tas bija muzejs, tā bija svece.
Katra svece reiz nodziest, bet.. bet..
mēs taču atkal iedzedzināsim vēl vienu un vēl.. vienu drīz, kad satiksimies, vai ne?
/InGa
2 komentāri:
... svece nodzisa... bet, lai arī devāmies prom, mēs neesam aizgājušas... paliekam šeit, šajā rudenī...
apbrīnoju, cik daudz labā un gaišā sniedz pastaiga... vienkārša, nesamākslota, patiesa, ar divām kājām ejama, ar smaidiem un smiekliem ...
paldies Tev...
Paldies. Šādi mazie dzīves prieki ir skaistākais, kas mums ir! :)
/InGa
Ierakstīt komentāru