Mani literārie ceļi un procesi 2018. gadā

Pēc Ziemassvētkiem Krāslavā un pirmajiem janvāra datumiem Rīgā esmu nokļuvusi Ventspilī. Rakstnieku mājā. Vēsturei patīk atkārtoties - nejaušības rezultātā esmu ne tikai nokļuvusi tajā pašā istabiņā, bet atrodos šeit tajos pašos datumos, kādos te biju pirms trim gadiem. Aiz loga ir pilsētas lielā egle (rotāta ar mēnestiņiem) un briedīšu pāris, kas veidots no gaismu virtenēm, kā arī nemainīgs objekts - pilsētas pulkstenis. Ja gribu zināt laiku vai pavērot garāmgājējus, paskatos pa mazo, bet omulīgo logu. Pat laikapstākļi ir itin līdzīgi. Ierodoties - lietus un pēc dažām dienām - saule un sniegs. Tieši tāpat bija toreiz.

Pirmo dienu iespaidu kolāža. Ventspils. Janvāris. 2018.

Tomēr pa šiem trīs gadiem daudz ir noticis - gan manā dzīvē, gan Ventspilī. Kaut kas ir aizvēries, kaut kas ir atvēries. Kā jau katrā dzīvē un pilsētā.

Man pa šo laiku ir iznākusi dzejas grāmata "Tu neesi sniegs". Viens no grāmatas dzejoļiem, starp citu, ir publicēts arī Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas Gada grāmatā, kas iznāca 2016. gadā, kad māja svinējusi savu desmitgadi. Kāpēc tieši šis dzejolis? Jo tas tapis te, Rakstniekmājā, lūkojoties pa jau pieminēto logu.

Mans dzejolis, kas publicēts Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas Gada grāmatā (2016)

Šobrīd savā literārajā dzīvē esmu nodarbināta ar divām lietām - viena ir stāstu krājums, pie kura strādāju (gan rediģējot jau 10 nedēļu izaicinājumā tapušos darbus, gan mēģinot uzrakstīt vēl pāris); otra lieta ir dzejas krājums angļu valodā, kas lēnām tuvojas finišam. Šobrīd abi ar tulkotāju Džeidu esam saņēmuši krājuma redaktores ieteiktos labojumus, kuriem tad arī ejam cauri, šķetinot rediģējumus un spriežot par to, kam piekrītam, kam - ne. Janvāra sākumā ar viņu tikāmies klātienē, pārējo mēģinām izrunāt telefoniski un elektroniski.

Turpinot par dzeju, šķiet, ka kopš oktobra šajā lauciņā neko jaunu neesmu uzrakstījusi - lielākoties tādēļ, ka daudz enerģijas veltīju stāstiem. Kaut kādas piezīmes tika veiktas, bet līdz konkrētiem dzejoļdarbiem nonākusi neesmu. Protams, ja skatās, uz laikaposmu pēc pirmā dzejas krājuma, tad pamazām materiāls otrajam krājas, taču pagaidām skaidras vīzijas par to, kad varētu iznākt otra dzejas grāmata latviešu valodā, man nav. 

Tuvākajā laikā ceru tikt pie kādas publikācijas drukātā izdevumā - tā varētu būt "Domuzīme" vai "konTEKSTS".

Vēl ļoti ceru, ka janvārī ar rakstniekiem no 10 nedēļu izaicinājuma izdosies noorganizēt prezentācijas pasākumu ar domu pastāstīt, kā mums šajā laikā gāja, ar ko cīnījāmies, pie kādiem rezultātiem nonācām. 

Vēl viena lieta, ko gribas pieminēt, ir Grāmatplauktu stāsti. Pagājušā gada oktobrī ar kolēģēm no "Jāņa Rozes" mārketinga daļas izdomājām, ka "Ziņesī" jāveido jauna rubrika. Ienāca prātā doma, ka būtu jauki uzzināt, ko lasa Latvijā pazīstami cilvēki. Vadītāja Ilze uzņēmās interviju organizatorisko daļu, es - rakstisko un fotogrāfisko. Tā, ik mēnesi, dodamies pie kāda ciemos, piemēram, decembrī paciemojāmies pie mākslinieka Vilipsōna. Rakstu var izlasīt janvāra "Ziņesī".

Ventspilī uzkavēšos vēl nedēļu. Mēģinu paralēli rakstīšanai izbaudīt arī pilsētas piedāvāto kultūras programmu. Piektdien biju kino Rio - uz filmu "Dotais lielums: mana māte", kas man ļoti patika. Tas ir nekautrīgi pietuvināts mātes/dēla neveselīgo, neatrisināto attiecību attēlojums, kas apliecina to, ka jāsāk ir ar sevi - ka otra vainošana ne pie kādiem uzlabojumiem vai attīstības nevedīs. Mums katram ir jāatrod veids, kā pieaugt un uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Vēl biju aizgājusi aplūkoties Indara Vētrāja malnbalto bilžu fotoizstādi teātra namā "Jūras vārti". Pie lielas daļas no fotogrāfijām patiešām gribējās uzkavēties, jo gan cilvēku, gan pilsētas vaibsti ir tverti ļoti izteiksmīgi. Varbūt kontrasts, kas izvēlēts, apstrādājot bildes, man patiktu mazāk spilgts, taču tēmas un kompozīcijas man ļoti patika.

Daļu no laika cenšos veltīt arī lasīšanai, bet par to pastāstīšu atsevišķā bloga ierakstā, apkopojot gadu mijā (tas ir, vecā gada beigās un jaunā gada sākumā) izlasīto.

Laimīgu Jauno gadu! 

P. S. Par rakstīšanu runājot, no sirds iesaku sarakstīt dienasgrāmatā vai uz kādas lapas visu, ko kārojat šajā gadā īstenot, dabūt, sastapt, piedzīvot. Tas palīdz apzināties savus mērķus, vēlmes, virzienus. Vēlams - ik mēnesi šo sarakstu atjaunot, jo daudz kas kādā brīdī atkrīt vai kļūst neaktuāls, bet citas lietas un vēlmes savukārt nāk klāt.

P.S. nr. 2: Te ir viens foršs raksts par atteikumiem, ar ko nākas saskarties jebkuram rakstošam vai jebkurā citā jomā radošam cilvēkam: WHY YOU SHOULD AIM FOR 100 REJECTIONS A YEAR. Jo vairāk pieteikumu, jo vairāk atteikumu un procentuāli - noteikti vairāk arī pozitīvu atbilžu. Vērts aizdomāties! :)

2. janvāra atspulgi (2018)