Mēs gājām uz priekšu pa apli, aizmirsām savas pēdas rudens paklājos un iemūžinājām viens otru, savijot rokas. No kalendāra krita lapas kā no sveces vasks. Sāpīgi, bet mierinoši. Bez globālām sasilšanām, bez baterijām bija tik silti, cik atļāvās laiks. Neskrēja sekundes, bet nestāvēja arī uz vietas. Robežas atdevām garāmgājējiem par brīvu un devāmies tālāk.
/InGa
1 komentārs:
skaisti pateikts, pat nav ko piebilst viss ir iekļauts, man ir prieks un liela vēlme ar Tevi tādās doties un baudīt ik sekundi kura neskrien un nestāv uz vietas, jo tās sekundes, kas tiek pavadītas ar Tevi, ir tās labākās.
:*
Rihards
Ierakstīt komentāru