Es pamostos, un esmu pilnīgā harmonijā ar savu iekšējo disharmoniju. Pamostos stundu vēlāk, ļauju modinātājam cirst miegu katras piecas/ desmit minūtes... Paskatos spogulī - nepatīk matu izkārtojums. Uzvāru kafiju, negribīgi iekožu maizītes. Organisms vēl nav pamodies, bet ēdu ēšanas pēc. Ieslēdzu MTV, skan tizlas 100reiz dzirdētas dziesmas, bet slinkums meklēt ko labāku. Uzvelku zābakus, atveru žalūzijas, izeju uz balkona paskatīties, vai iespējams tikt pāri peļķei, kurā iekāpu aiz-aizvakar. Ir. Pavasarīga diena, ziemīgs vējš, eju uz tuvāko pieturu. Vajadzēja arī šodien vilkt zem biksēm zeķbikses. Piebrauc vecais trollis, iekāpju, redzu kolēģi, bet viņa mani - ne, un tāpēc neuzbāžos sveicināties, aizeju apsēsties citur. Braucu "pa zaķi". Ja nebūtu vējš, izkāptu pieturu pirms darba, paelpotu, bet izkāpju Bruņinieku un ieeju Laimas veikalā, lai pakavētu laiku. Neko nenopērku.
Ienāku birojā, priekšniece jau klāt. Kā parasti - tumšs. Ienāku telpā, sasveicinos "lai gaisma top", viņa aptuveni pasmaida, varbūt man tikai tā šķiet, un par ko gan citu mums runāt - kā par vēju. Auksti un tā... Failus pēc tam iekopēs. Kavēju sapulci. Nopētu darbiniekus. Citreiz apavus, šoreiz matus un apģērba krāsas. Skan vienas un tās pašas balsis. Pārējie klusē. Pārbaudu darba meilu - izrādās, administratorei šodien dzimšanas diena. Vajadzēs aizskriet pēc puķēm.
Īpaši nealkstu komunikācijas, varbūt tāpēc, ka nerodu neko kopīgu ar šiem cilvēkiem. Garīgi jau sen no šī darba esmu aizgājusi. Fiziski vēl ne. Vēl vajag bišķiņ naudas. Minimāli maksā, un minimāli strādāju.
Neinteresē.
/InGa
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru