Absolūti identiski citām pirmdienām, bez motivācijas, ar miegu sagrieztu citronu šķēlēs, 50 min pirms iziešanas no mājas beidzot pieceļos. Pamošanos gan atlieku uz vēlāku laiku. Saņemot īsziņu no priekšnieces: "vai būsi?", atbildu: "jā", iemalkoju vēl tēju un pagaršoju mammas atsūtītos biezpiena plācenīšus, laižu ceļā uz pieturu, kur no kioska logā pakārtās būdiņas uz mani noskatās Narvesen suņi. Trollis nemaz ilgi nav jāgaida, max. 3 min. Kārtējo reizi pie sevis nodomāju: "ja būtu piecēlusies 20 min agrāk, varētu mierīgā gaitā uz darbu aiziet kājām un pamosties", bet te atkal steiga. Sapulces telpā ieskrienu pēdējā, norunāju, noklausos un atgriežos savā kabinetā ar izteikti nokrāsoto zilo sienu. Pēc nelielas sarakstes ar priekšnieci noprotu, ka darbiņu man šodien nav un lēnām mēroju atpakaļceļu kājām. Pirmais mazais mērķis ir ieiet ziedu salonā "Lizante" Baznīcas 20/22 un piedāvāt apsveikuma kartiņas, to arī izdaru, tur man jautā par stendiem, saku, ka nav, saimniece lūdz paturēt kartiņas līdz rītdienai un apsolās padomāt un pakonsultēties ar kolēģi. Atbildu, ka rīt ienākšu pēc "lēmuma". Vēl ieeju Laimas saldumu veikalā pēc marmelādes un marcipāna... Paeju vēl gabaliņu un sajūtu arī mmm šokolādes smaržu no tuvumā esošās Laimas fabrikas. Pavasarī tie attālumi saplacinās, droši vien siltuma nopelns vai precīzāk aukstuma neesamības, jo siltums vēl knaps. Ierodos mājās, uztaisu sev kafiju, palasu Hesses meistardarbu, ietērpjos pidžammā un uz pāris stundām cieši aizmiegu. Pamostos ar notirpušu roku, ar tušas melnumiem zem acīm un pēcpusdienas sauli. Otrs dienas cēliens ir klāt. Te nu es esmu. Jāpadomā par vakariņām un drosmi.
/InGa
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru