Miera iela

Sadošanās Miera ielā, aprīlis 2012

Miera iela ir noskaņu iela. Vakar izgāju tai cauri no Ēveles līdz pat Brīvības ielai. Tas gan nav viss ielas posms, bet puse vai trešdaļa noteikti. Pirms tam (ziemā) biju iepazinusies ar citu Miera ielas daļu (no Kazarmu līdz Ēveles ielai) - izkāpjot no autobusa, pa kuru braucu uz mājām. Toreiz bija saulaina diena - tāpat kā vakar. 

Miera iela ziemā, janvāris 2012

Un, jāsaka, - Miera ielai piestāv saulains laiks. Miera ielai piestāv arī koka apbūve un šokolādes smarža, kas vilināt vilina ieiet kādā no Laimas veikaliņiem...


Jau zināms, ka Miera iela ir ne tikai iela, bet vesela Republika. Neesmu gan pazīstama ar daudziem tās iedzīvotājiem, bet esmu pabijusi kafejnīcā Taka, kur vienreiz lasīju dzeju... Un ir doma aiziet arī uz kafejnīcu Mierā, kas aicina izbaudīt lielisku kafiju un uz vietas ceptas kūkas. 


Lai gan Miera ielas stāvoklis ir samērā drūpošs... Varbūt arī tā ir daļa no noskaņas un iedvesmas, ko sniedz šī Miera pasaule.


Ļoti labi atceros arī šo Alises Zariņas dzejoli, kas 2010.gadā bija publicēts Satori.lv:

ja brīvības un miera stūrī
skrāpē degungalu pret asfaltu
aizvien var just kā no zemes
izgaro svaigi ceptas maizes smarža
gaidpilnas rindas dīdīšanās
čaukstoņa, kad bērni rausta mātes aiz svārkiem


brīvības un miera krustojumā
mums ir sarunāta satikšanās
tu jau gadiem aizķēries
pusstundas attālumā 
zoodārzā pie lāču bedres 
viņi izskatās tik skumji, ka grūti aiziet, es zinu. 
un doties uz centru 
tā vienmēr ir drusku vilšanās. es zinu.