"Ko cilvēki dara, ja kādu dienu pie viņiem ciemos ierodas jauns kaimiņš? Piedāvā kafiju, mēģina iepazīties, uzturēt saviesīgu sarunu. Bet - ja kaimiņš ierodas arī nākamajā un aiznākamajā dienā, visu nedēļu, visu mēnesi, vienmēr vienā un tajā pašā laikā, taču uz izmisīgiem mēģinājumiem noskaidrot šīs dīvainās uzvedības cēloņus atbild tikai ar aizvainotu klusēšanu vai strupu "jā" un "nē"?"
Stāsts - par pāri, kuri kopā nodzīvojuši vairāk nekā četrdesmit gadus un beidzot tiek pie savas mājas laukos. Viņi par Māju ir sajūsmā. Tieši tik ļoti, ka Māja grāmatā tiek rakstīta ar lielo burtu. Viņi ir pārliecināti, ka šī ir tā Māja, ko viņi gaidījuši visu mūžu.
Galvenais varonis ir vīrietis, kurš stāsta visu no savas perspektīvas. Un perspektīva ir tāda, ka viņi nekad nav bijuši laimīgāki kā tagad un te, šajā Mājā. Romāna sākumā viņš citē kādu savu mīļu autoru: "Lai dzīvotu laimīgi, dzīvosim noslēgti.", kas patiesībā izsaka ļoti daudz, jo laimīgi Mājā viņi ir līdz brīdim, kad vienu dienu pāra mieru iztraucē kaimiņš - Bernardēna kungs.
Kas tur traks, vai ne? Taču iedomājieties. Kaimiņš atnāk, apsēžas krēslā un vienkārši tur ir. Jā, viņš piekrīt iedzert kafiju un uz dažiem jautājumiem pat atbild (ar jā/nē), un tas arī viss. Viņš izveido neērtu situāciju, kurā saimniekiem visu laiku jādomā, vai kaut kas jājautā, vai kaut kas jāpiedāvā. Ko vispār darīt?
Kad kaimiņš aiziet, saimnieki ir apmulsuši, taču cer, ka tā bijusi vien tāda pieklājības vizīte un ka tik introverts cilvēks diez vai viņus traucēs bieži. Taču viņi kļūdās. Kaimiņš sāk nākt katru dienu. Vienā un tajā pašā laikā no 16.00-18.00 un izturēties tieši tāpat kā pirmajā vizītē - nerunīgi, dīvaini, klusi.
Saimnieku pāris sāk prātot, kā viņi no kaimiņa varētu izvairīties, - vienreiz tajā laikā iziet pastaigāties, taču, tā kā ir ziema, Džuljeta saslimst un nākamajā dienā šis plāns neizdodas. Viņi mēģina nevērt vaļā durvis, taču kaimiņš tik uzstājīgi klauvē, ka tās gandrīz izlauž. Nākas ielaist.
Kad saimnieks beidzot saņemas un izliek kaimiņu, pasūtot viņu piecas mājas tālāk, ierastais miers un laime tomēr neatgriežas.
Tālāko saturu nepārstāstīšu. Jālasa.
Grāmata - neparasta, dīvaina, taču aizraujoša. Varētu teikt - psiholoģisks trilleris, kas rakņājas cilvēka prātā un parāda, uz ko viņš ir spējīgs, kad viņu izved no pacietības, laimes un komforta.
Citāti
"Pasaulē nav nekā tāda, ko cilvēks dara tikai vienu reizi. Ja cilvēks kaut ko dara, tas nozīmē, ka tas ir viņa dabā."
"Vai tad naktī mēs visi nenomācam sevī to, kas esam dienā, un otrādi?"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru