Rakstīt par būtisko. Natālija Goldberga.

Ar šo grāmatu bija tā - gāju pa veikalu, ieraudzīju grāmatas nosaukumu un draudzīgo cenu, mazliet pašķirstīju un nopirku. Būtībā no grāmatas it neko negaidīju, un varbūt tieši tāpēc - ieguvu tik daudz. Daudz ideju, daudz pārdomu un motivācijas devu.

Taču svarīgākais ieguvums ir praktisks - mani ikdienas rakstīšanas treniņi, ko uzsāku janvāra sākumā.

Paskaidrošu. Agrāk nez kāpēc bija sajūta, ka, sēžoties pie rakstīšanas, obligāti uzreiz jāraksta kāds dzejolis vai stāsts. Izlasot šo grāmatu, sapratu, ka tā nemaz nav. Ka var rakstīt pilnīgi JEBKO, kas ienāk prātā. Un ka arī tā var aizrakstīties līdz kādam dzejolim vai dzejoļa rindai. Vismaz man izdodas. 

Svarīgi ir nemēģināt kontrolēt savas domas. Var rakstīt par jebkuru tēmu, taču ir jāļaujas domu plūdumam, jāizlaužas iekšējiem cenzoriem un enerģijas blokādēm. Ne vienmēr tas izdodas, taču vienmēr var mēģināt. Un (diezgan bieži) būs tādi brīži, kad patiešām izdosies.

Padalīšos ar pāris piemēriem no manām ikdienas piezīmēm janvārī:

"Sniegpārslu satiksme veidoja sastrēgumus. Pat domas sastrēga. Maršruti bija sajukuši prātā. Prāts bija sajucis maršrutos. Kurp mēs devāmies? Tā taču bija stāvēšana uz vietas. Vai krist ir virzība? Vai tas ir atpakaļceļš?"

"Pustumsa. Mirklis starp dienu un vakaru. Snieg gandrīz nemanāmi. Garāmgājēji saskatās, bet pēc brīža jau aizmirst skatienu. Bet ko nozīmē aizmirst? Nedomāt par to? Neuzskatīt to par svarīgu? Mums nav tādas izvēles - kaut ko aizmirst, jo brīžiem uzpeld atmiņas, kas jau sen likušās aizmirstas."

Grāmatā aprakstītas arī rakstnieces idejas par rakstīšanas vides dažādošanu, par disciplīnu, par distancēšanos no sava teksta un savas pieredzes u.tml. Domāju, ka katram, kurš grāmatu lasīs, atradīsies kāds savs pavediens, kas ieinteresēs vai liksies svarīgs. Man, godīgi sakot, lasīšanas mirlī bija nepieciešams atsvaidzināt manas attiecības ar rakstīšanu, kā arī kāda ārēja iedvesma, iedrošinājums un atgādinājums, ka rakstīt ir forši un ka jāraksta ir visu laiku.