Visskaistāk, protams, visu dienu ir dzīvot tagadnē. Un tomēr... Katrai dienai ir arī sava pagātne, kuru gribas paķert aiz rokas un samīļot, pirms tā aiziet un iejūk citu dienu mazajās pagātnēs.
Samīļot kā mammas bērnības lāčus, kuriem "mati" tik dabiski un tik ļoti krīt pāri acīm, ka šķiet atauguši. Gribas tos atglaust un pateikt: Paskatieties, ko es saplūcu!
Pēc brīža atkal uzspīd saule. Tā rotaļājas starp upeņu lapiņām. Un smejoties iekliedzas, kad pieskaras priežu skujām.
Un tā - lēnītēm, lēnītēm šī diena pārtop par pagātni. Par skaisto, gaišo, vienkāršo pagātni.
2 komentāri:
Ļoti skaisti sajūtu mirklīši :)
Liels paldies, Anna! :)
Ierakstīt komentāru