Grāmata "Ģimenes gars" ir stāsts par Moro ģimeni. Stāstītāja ir Polīna. Viņa stāsta gan par sevi, gan savām (dažādajām) māsām (Klēru, Bernadetu un Sesilu) un vecākiem. Lielākoties stāstījums vijas tieši ap ikdienu, ap katra ģimenē iesaistītā būtību un dzīvē aktuālo un problemātisko. Pagāja laiciņš, kamēr stāstā ieskrējos (iespējams, tāpēc, ka grāmatu sāku lasīt lidmašīnā un biju mazliet nogurusi), tomēr, jo tālāk lasīju, jo vairāk stāstam pieķēros.
"Katru gadu viens un tas pats; ziemā aizmirstas, ka tiešām vēl iespējams pavasaris." (234. lpp)
"Man ļoti patīk, ka mamma nekad nebrīnās. Jūs viņai sacīsiet: "Pasaule tūlīt sagrūs," bet viņa noraisīs priekšautu un atbildēs: "Paskatīsimies, ko tur var līdzēt." (20. lpp)
Grāmatai ir ļoti skaista, vienkārša, plūstoša valoda, kas brīžiem varbūt izklausās mazliet banāla (īpaši tajā daļā, kas ir par Polīnas pirmo iemīlēšanos), bet - ko tur brīnīties - galu galā tādam posmam dzīvē mēs katrs esam gājuši cauri. Un man prieks, ka katrs vecumposms šai grāmatā tiek attēlots atbilstoši.
"Viss bija labi. Tieši to galu galā dod laimīga mīlestība: pavisam vienkāršu apziņu, ka viss ir savā vietā(..)" (180. lpp)
Pie grāmatas tiku Rīgas Grāmatu svētku maiņas punktā (Kongresu namā) pagājušā gada rudenī. Domāju, ka būtu mierīgi tai pagājusi garām, ja nebūtu par to lasījusi ļoti pozitīvu un iedvesmojošu atsauksmi Andas blogā (mazliet vēlāk atradu arī visas sērijas apskatu Mairitas blogā).
Ļoti iespējams, ka šīs grāmatas īstais lasīšanas brīdis ir ap 16-17 gadi, kā rakstīja Mairita, taču mani tā uzrunāja arī tagad. Droši vien tāpēc, ka ģimenes tēma ir aktuāla jebkurā vecumā. Ja manā lasāmceļā gadīsies arī pārējās šīs sērijas grāmatas, noteikti izlasīšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru