"Man radās sajūta, it kā es būtu sev vienam vakaram aizņēmies gluži citu dzīvi, kuru rīt vajadzēs atdot atpakaļ." (57. lpp)
Kā es tiku pie grāmatas
Remarka grāmatu "Ēnas paradīzē" nopirku ibook. Patiesībā tur meklēju H. Vasmu Dinas grāmatu un, ieraugot, ka pie tās pašas tirgotājas pa 50 centiem var dabūt arī Remarku, nodomāju, ka tad nu beidzot ar viņu ir jāiepazīstas.
"Tiklīdz jūsu rokās nonāk kāda noteikta grāmata, ir piemērots brīdis, lai to izlasītu." (M. Kondo)
Remarka grāmatu "Ēnas paradīzē" nopirku ibook. Patiesībā tur meklēju H. Vasmu Dinas grāmatu un, ieraugot, ka pie tās pašas tirgotājas pa 50 centiem var dabūt arī Remarku, nodomāju, ka tad nu beidzot ar viņu ir jāiepazīstas.
Līdz Vasmu tā arī tikusi neesmu, jo uz naktsgaldiņa vēl nepabeigta stāv viņas "Septītā tikšanās", kas jāpabeidz, pirms ķeros Dinas grāmatai, taču Remarks bija nepacietīgs un gaidīt negribēja (galu galā - grāmatām labāk zināt, kura rindā uz mani kā lasītāju būs pirmā). Turklāt grāmatas iegādes brīdī ar joni tuvojās nākamā grāmatu kluba tikšanās, kuras tēma bija VĪRIEŠI.
Tā nu Remarku sāku lasīt UZREIZ, tas ir, kādas 5-10 minūtes pēc brīža, kad grāmata nokļuva manās rokās. Biju iegājusi kafejnīcā TINTO, un, kamēr dzisa mana pūkainā latte, iegrimu romānā. Tas patiešām notika ātri, - ar pašu pirmo lappusi. Jāatzīst, ka pēdējā laikā tā nenotiek bieži.
Remarka pēdējais romāns
Lai arī "Ēnas paradīzē" nav no Remarka populārākajiem darbiem, un daudzi (tāpat kā es) droši vien neko daudz nav (nebija) par to dzirdējuši, manuprāt, tas ir brīnišķīgs, un uzrakstīts ļoti meistarīgi (ar visu pieredzi, kas viņam rakstīšanā bijusi), jo galu galā tas ir pēdējais Remarka romāns. Sīkāk man, protams, grūti spriest, jo nevienu citu viņa darbu pagaidām neesmu lasījusi, taču katrā ziņā āķis ir lūpā - un noteikti pēc kāda laiciņa ķeršos klāt arī viņa populārajiem darbiem.
Rakstīšanas stils un tēmas
"Labās atmiņas ir sliktas tāpēc, ka apzinos, tās jau pagātnē, un sliktās ir labas ar to, ka jau pagātnē." (333. lpp)
Remarka rakstīšanas stils man atgādināja Hemingveju (un mazliet arī Patriku Modiano), kuri no vienas puses raksta konkrēti un racionāli, taču no otras - tam visam ir nostalģijas piegarša, emocionāls pagrimums, sāpes un daudz pārdomu par (labām un sliktām) atmiņām kā daļu no dzīves.
Sižets
"Nabags ir tikai tad, kad nav vairs nekādu vēlēšanos." (17. lpp)
Romāna "Ēnas paradīzē" darbība risinās Otrā Pasaules kara laikā Amerikā, aprakstot vācu žurnālista Roberta Rosa dzīvesstāstu un viņa iepazīšanos ar modeli Natašu, ar kuru viņam izveidojas romantiskas attiecības.
No vienas puses (gan man kā lasītājai, gan grāmatas varonim) šķiet, ka visam jābūt lieliski. Rosam ir izdevies izglābties no nāves briesmām un kara, un viņš beidzot ir drošībā, taču ir vairāki sāpīgi BET. Pirmais - viņam līdzi ir visas tās briesmīgās bēguļošanas un koncentrācijas nometnes atmiņas. Otrais - viņš alkst pēc kara beigām un atgriešanās dzimtenē. Trešais - viņa dzīve atkal ir nulles punktā. Ceturtais - viņu moka neziņa par nākotni. Piektais - naktī viņš cieš no karā piedzīvotajiem murgiem. Sestais - viņam ir mainīta identitāte un visu laiku jāuztraucas par to, lai jaunie dokumenti būtu kārtībā un nevienam neradītu aizdomas.
Protams, tie ir tikai daži no punktiem, jo paralēli viņam ir jādomā par to, kā izdzīvot, kā nopelnīt, apmaksāt mājvietu, paēst, un jātiek galā ar daudzajām sarunām, kurās ikreiz tiek cilāta tikai un vienīgi viena tēma: kad beigsies karš/un alkas pēc mājām. Jāatzīst, ka par spīti saviem pārdzīvojumiem, viņš turas braši, salīdzinot ar viņa draugiem un paziņām, kuri cits pēc cita izdara pašnāvības.
Rosa cerības stars ir Nataša, kurā viņš iemīlas un, neskatoties uz to, ka abi vienojas nepieķerties, rod viņā jēgu un iemeslu savai ikdienai un priekam.
 |
| Manuprāt, skaistākā vāka versija no tām, ko atradu i-netā |
Lielākā daļa emigrantu kara laikā Amerikā dzīvoja ar viltotiem dokumentiem, tādējādi būdami paši savas ēnas, bēgot no pagātnes, no dzimtenes, no kara, no sāpēm un atmiņām.
Kāpēc paradīze?
Amerika kara laikā ir labākā vieta, ko var meklēt patvēruma meklētāji. Viņi atrod darbu, viņi atrod domubiedrus, ballītes, kafejnīcas... (ja vien viņi vēl spētu atrast arī paši sevi)
Lasīt vai nelasīt?
Viennozīmīgi lasīt. Sižetu var skatīt arī mūsu laiku bēgļu kontekstā, un tas rada patiešām ļoti daudz pārdomu gan par to, kāpēc pasaulē nav iespējams miers, gan par to, cik svarīga cilvēkam ir dzimtene u.c. jautājumiem un tēmām.
Nobeigums
Grāmatu pabeidzu lasīt Viesturdārzā. Ar skatu pati uz savu ēnu. Un pēdējā rindiņa bija šāda:
"(..) jo paiet viss, un cilvēks ir vienīgā būtne, kas to apzinās un arī apzinās, ka šai apstāklī slēpjas mierinājums, lai gan to īsti nesaprot."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru