10 oktobris, 2016

Tik balta sirds. Havjers Mariass (Javier Marías)

Kā es tiku pie grāmatas


Vasaras pēdējā dienā no mājām izgāju, nepaņemot līdzi grāmatu. Tā nu kājas, gandrīz pašai nemanot, aizveda mani uz grāmatnīcu, kur iegādājos sen kāroto romānu "Tik balta sirds", kas patiesībā manā grāmatplauktā atradās jau praktiski 10 gadus, vienīgais - oriģinālvalodā, tas ir, spāņu.



Kādreiz spāņu valodu biju mācījusies, un pirmās grāmatas lappuses ar tulkošanu biju izlasījusi, taču ilgstošu lasīšanu ar vārdnīcu mana pacietība neizturēja, tāpēc liku vien grāmatu malā un cerēju kaut kad izlasīt latviski. Kaut kad ievilkās līdz manis pieminētajiem 10 gadiem.

Spāņu valodas eksemplāru biju nocopējusi kādā blusu bodītē Zviedrijā, kur studiju gados mācījos apmaiņā. Intuīcija teica priekšā, ka jāpaņem. Tā nu sākās manas ilgstošās attiecības ar šo grāmatu.

Lasīšana


Sākot lasīt, pilnīgi iegrimu grāmatā, taču, tiklīdz iepauzēju, tā sāka iet kā pa karuseļiem - te lasījās mazliet lēnāk, te pavisam ātri un raiti. Iespējams, lēnāk sāka lasīties tādēļ, ka grāmata lielākoties sastāvēja no galvenā varoņa pārdomām, kas vietām šķita pārāk līdzīgas - tā, it kā viņš vairākas reizes gribētu pateikt (uzsvērt) vienu un to pašu. Tomēr, jāatzīst, ka, neskatoties uz to, mani gan grāmatas uzbūve, gan saturs pat ļoti uzrunāja. 

Pārdomas


Grāmatas autors, tas ir, nē, varonis ļoti daudz prāto par laulību - ko tā sniedz un ko tā atņem, piemēram, ka apprecoties vairs nav tās "uz randiņu došanās maģijas" vai "nākamās tikšanās reizes gaidīšanas" vai "ilgošanās", vai "mīļotās pavadīšanas līdz mājas slieksnim" un tamlīdzīgi. Ka viss tiek darīts kopā. Iešana gulēt, mošanās, došanās uz kino... Nav to ilgu, nav to gaidu... Viss saplūst. Un ka tas viss mazliet biedē. Un ka tas liek uzdot iekšējus jautājumus. Daudz jautājumu un daudz šaubu. Bet tajā pašā laikā tas viss šķiet pašsaprotami, jo tieši to taču, ilgstoši staigājot uz randiņiem, gribas - beidzot ik rītu mosties blakus mīļajam cilvēkam... būt pirmajam, kas viņu ierauga no rīta un pajautā: kā gulēji, ko redzēji sapnī?

Man ļoti patika domāt līdzi šīm domām - daudz kas šķita ļoti trāpīgi sacīts un novērots.

Tomēr ārpus attiecībām galvenā varoņa (Huana) prātā bija iztirzātas arī tādas tēmas kā noslēpumi (noklusēšana vai izstāstīšana), meli, bērnība, pagātne, karjera u.c.


"Mēs ticam, ka arvien labāk iepazīstam cilvēkus, kas ir mums līdzās, taču laiks atnes sev līdzi daudz vairāk nezināmā nekā zināmā, un varētu pat teikt, ka mēs ar katru brīdi zinām arvien mazāk, un ēnas zona nemitīgi paplašinās." (103. lpp)

"Bērniem tiek iebarotas cukurotas notiekošā vai notikumu versijas, un pēc tam ir ļoti grūti no šiem saldajiem meliem atbrīvoties. Varbūt neizdodas atrast īsto brīdi, kad cilvēks pārstāj būt bērns, vai arī ir grūti novilkt līniju, kad pienācis laiks atzīt senus melus un atklāt ilgi slēptu patiesību. Laiks iet, un tas, kurš savulaik samelojies, pats saviem meliem notic vai arī tos aizmirst, līdz uzrodas kāds, līdzīgs tev, iejaucas un sagrauj iestudēto klusumu, kurš pastāvējis veselu mūžību." (154. lpp)



Sižets


Jāsaka, ka sižets šajā grāmatā nav tik nozīmīgs, kā varbūt šķiet pirmajās lappusēs. Ievadā pastāstītais notikums (pašnāvība) tiek atšķetināts daudz vēlāk (un it kā starp citu), jo lielākais uzsvars tomēr tiek likts uz domām, pārdomām, viena cilvēka pasaules un attiecību redzējumu. Stāstījumu bagātina arī galveno varoņu profesija - viņi abi ir tulki - un ļoti daudz mēģina izskaidrot un saklausīt caur valodu. 

Nobeigumā


Noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt ikvienam, kuru interesē divu cilvēku attiecības, pārdomas par tām, kā arī attiecības ar sevi, ar pagātni, ar noslēpumiem, meliem utt.

Es tikmēr kārām acīm skatos uz nesen latviski iznākušo Havjera Mariasa grāmatu Iemīlēšanās, kuru esmu iekļāvusi savā to-read sarakstiņā un ceru kaut kad drīzumā izlasīt.

Nav komentāru: