11 februāris, 2017

Dzīve - pastaiga, nevis dzīve - skrējiens JEB mani iespaidi par filmu PATERSONS

Filmas plakāts kinoteātrī Splendid Palace
"Would you rather be a fish?" (jautājums jeb rinda no kādas dziesmas, ar ko beidzas filma Patersons)

Mana atbilde ir Nooo! Nē!!! Jo tad es nebūtu redzējusi šo Patersonfilmu, kas ir burvīga. Aizkustinoša. Vienkārša. Smieklīga. Omulīga. Vērojoša. Poētiska.

Filma, kas aizslīd lēni, bet piepilda. Ar dzeju, ar domām par laiku, dzīvi, rutīnu. Par skaisto i k d i e n ā, ko jāpagūst pamanīt dzīves skrējienā (nē, drīzāk - dzīves pastaigā), jo galvenais varonis Patersons, manuprāt, dzīvo tieši kā pastaigājoties, ne skrienot, un, iespējams, tieši tādēļ viņa poētiskajās acīs tik daudz kas aizķeras.

DETAĻAS

Katram solim un rituālam viņa ikdienā ir nozīme - rīta pastaigai uz darbu, darba cēlienam (viņš ir autobusa šoferis, kas paralēli pilsētas vērošanai vēro arī pasažierus/viņu sarunas un laiku pa laikam pieraksta kādu dzejas rindu - visbiežāk pirms izbraukšanas no darba garāžām), gājienam mājup no darba, vakariņām ar mīļoto, vakara pastaigai ar suni un alus kausam vietējā bārā, (kur viņš parunājas ar bārmeni un satiek arī citus apmeklētājus).

Gan pats varonis, gan filma ir ļoti vērojoša, apcerīga. Katrai detaļai ir nozīme. Sērkociņi, kas iedvesmo dzejolim (arī man tā ir gadījies:)). Ūdenskritums, pie kura Patersons bieži atnāk pasēdēt. Pastkaste, kas vienmēr apgāzta. Pulkstenis, ko viņš ik rītu uzvelk uz rokas. Rīta saule, kas pamodina. Riņķīšpārslas, ko viņš ēd brokastīs. 

VIEDTĀLRUŅA TĒMA

Filmā tiek vairākkārt uzsvērts un parādīts, ka galvenajam varonim nav viedtālruņa un ka viņš to nemaz nevēlas. Cik zinu, arī pašam filmas režisoram Džimam Džārmušam ir šāda nostāja - viņam nav klēpjdatora, viņš nelieto e-pastu, īsāk sakot, viņš savā dzīvē izvairās no viedierīču lietošanas, lai nepalaistu garām dzīvi sev apkārt.

"Neesmu pret tām, bet uzskatu, ka tās laupītu visu manu laiku, kuru vēlos veltīt rakstīšanai, lasīšanai, kā arī filmu un mūzikas radīšanai," tā viņš to komentē, un, protams, lielā mērā gribas tam piekrist, jo arī pati izjūtu, ka daudz sava radošā laika zaudēju internetā, kā arī esmu pamanījusi, ka liela daļa manu dzejas rindu "atnāk" tieši pastaigu laikā vai - braucot ar trolejbusu/autobusu/mašīnu, kad pasaule (pilsēta, lauki) it kā slīd garām (prom), bet patiesībā slīdi tu pats. Pilsēta paliek. Viss paliek.

DZEJA

Viens no filmas galvenā varoņa Patersona dzejoļiem filmā skan šādi:

"When you’re a child you learn there are three dimensions
Height, width and depth
Like a shoebox
Then later you hear there’s a fourth dimension
Time"

...un patiesi... Laiks ir viena no nepastarpinātajām filmas tēmām. Filmai parādot, kā paiet Patersona (darba) diena, kā paiet vakars, rīts, nedēļa, tā liek aizdomāties, ko no savas ikdienas (rītiem, dienām, vakariem) mēs paši paņemam līdzi (savās atmiņās un emocijās) - ko esam jutuši, piefiksējuši / vai neesam paskrējuši garām pasaulei/paši sev?

Nobeigumā

Iesaku izlasīt Ditas Rietumas recenziju "Šoferis ar dzeju dvēselē" par šo filmu.

Ļoti patika arī rakstnieces/režisores Kristīnes Želves tvīts:

"Džarmuša "Patersons". Ja vienā vārdā - brīnišķīgi! Ja vairākos - skaista atzīšanās mīlestībā 20.gs. un rakstītajam vārdam @Kino_Splendid"

Filmas treileris

Nav komentāru: