10 īpaši marta notikumi

Atskatoties uz martā redzēto un piedzīvoto, šķiet, ka gandrīz katrs no notikumiem ir saistīts ar dzeju. Diskusija par dzeju, kino par dzeju, izrāde par dzeju, Pasaules Dzejas diena, dzejas lasījums u.c.. Droši vien likumsakarīgi, ne nejauši. 

1. Diskusija par jaunāko latviešu dzeju

Pašā marta sākumā biju uzaicināta piedalīties diskusijā par norisēm jaunākajā latviešu dzejā.  Sarunu vadīja Arturs Skutelis, bet piedalījās Artis Ostups, Jānis Oga, Ronalds Briedis, Lauris Veips un es, Inga Pizāne. Diskusija notika Andreja Upīša muzejā Brīvības ielā. Bija milzīgs prieks redzēt, ka skatītāju/klausītāju rindas ir pilnas.

Vispirms runājām par to, kura tad skaitās jaunākā dzeja - vai tikai to autoru dzeja, kam tikko iznākusi pirmā grāmata, vai varbūt to, kuriem grāmatu vēl nav, bet ir tikai publikācijas. Piemēram, diskusijas dalībnieks Artis Ostups sacīja, ka sevi negribētu saukt par jauno dzejnieku, jo viņam jau iznākušas 3 grāmatas.

Tāpat runājām par to, ka, iznākot autora pirmajai grāmatai, krājumā iekļautie dzejoļi jau ir novecojuši, jo ceļš līdz pirmai grāmatai ir ļoti ilgs. Tam es varu tikai piekrist. Sākumā ir jāiziet cauri publikāciju periodam, pamazām sevi ar lasītājiem iepazīstinot, kā arī jātiek līdz pamatīgam dzejoļu daudzumam, lai būtu, no kā izvēlēties (un sastādīt) materiālu grāmatai.

Mazliet pieskārāmies drukāto grāmatu tēmai - vai tās vēl dzīvos. Visi diskusiju dalībnieki bija vienisprātis, ka taustāma grāmata ir svarīga gan autoram, gan lasītājam, tāpēc tās nākotne nav apdraudēta. Protams, tirāžas dzejas grāmatām ir mazas, taču galvenais tomēr ir dzejas kvalitāte.

Kad nobeigumā katram diskusijas dalībniekam tika dots vārds, lai pateiktu, viņaprāt, kaut ko būtisku, es ieminējos par to, ka dzejas grāmatām varētu būt plašāks mārketings. Gan pašiem autoriem būtu vairāk jāiesaistās savu darbu reklamēšanā, gan arī izdevniecībām. Pieminēju tos pašus goodreads, kur būtu vērts rīkot giveaway u.tml. akcijas, ko latviešu autori/izdevēji gandrīz nedara vispār.

Kopumā liels prieks par iespēju piedalīties sarunā un ieklausīties citu dalībnieku teiktajā. Ceru, ka šāda veida sarunas turpinās notikt, jo reizi pa reizei ir jāparunā par to, kas notiek un ko varētu mainīt.

Pasākuma afiša un diskusijas dalībnieku krēsli

2. Divas nedēļas Liepājā

Novembrī biju noskatījusi Liepāju kā brīnišķīgu pilsētu, kurā noteikti jāatgriežas, tāpēc martā nolēmu pavadīt savu 2 nedēļu atvaļinājumu tieši tur (jā, pārmaiņas pēc izdomāju braukt nevis uz dzimto Latgali vai ārzemēm, bet pabūt tepat Latvijā, vērojot pavasara mošanos kādā ne tik ļoti pazīstamā un ierastā vietā). Ļoti reti ceļoju viena, bet man sen bija šāds sapnis. Liepāja ir lieliska vieta, lai izvējotu galvu, izstaigātos pie jūras, iepazītu jaunas kultūrvietas un kafejnīcas, kā arī iepazītu sevi svešā vidē, vienlaikus paskatoties uz savu dzīvi it kā no malas, kā arī iedvesmotos jauniem darbiem.

Jūras fotogrāfijas un blackout dzejas savienojums

3. Filma "Vienu biļeti, lūdzu" Liepājas teātrī

Par filmu "Vienu biļeti, lūdzu" pirms tās noskatīšanās nebiju ne lasījusi anotāciju, ne skatījusies treileri, vien lasījusi dažus tvītus, ka tā noteikti jāredz. Tiem noticējusi, devos uz Liepājas teātri, lai ļautos dokumentālā kino baudījumam. Ārkārtīgi iepriecināja režisora un operatora klātbūtne, kuri parunājās ar skatītājiem gan pirms, gan pēc filmas izrādīšanas. 

Filmas galvenā varone ir 78 gadus veca indiete Nikija Kokrena, kura dzīvo Ņujorkā un jau 25 gadus ik vakaru apmeklē vismaz vienu teātra izrādi. Teātris ir viņas dzīves kaislība un mierinājums. Es pat teiktu - vienīgā dzīves jēga (vai pat vieta, kurp aizmukt no savas dzīves), jo, neskatoties uz to, ka viņai ir bērni, viņu attiecības nav no sakārtotākajām (tāpat kā viņas mājas, kas izskatās kā milzu miskaste). Viņa apzinās, ka nav bijusi pietiekami laba māte, aizbildinoties ar to, ka viņai nav bijis citas izvēles. Savā ziņā to var saprast, jo - kā viņa pati atzina - viņas pašas māte nekad neizrādīja pret viņu nekādas jūtas, un, kad vecāki izšķīrās, viņa devās uz Ņujorku kopā ar tēvu.

Lai arī filma daudzviet ir smieklīga un varone parādīta kā ļoti kolorīta, komiska personība, filmai ir arī traģisma un vientulības šķautne. Tieši šie pretstati un traģikomisms, manuprāt, filmu padara par ārkārtīgi vērtīgu. Ir ļoti daudz tēmu, par ko aizdomāties, un teātris patiešām ir vairāk kā fons tam visam.

Nenokautrējos un pēc filmas palūdzu jaunajam režisoram autogrāfu :)

4. Izrāde "Par mīlestību" Liepājas Dzintara Eksperimentālajā skatuvē

Par šo izrādi biju dzirdējusi, vēl pirms ieplānoju braucienu uz Liepāju, tāpēc, esot tur, negribēju to laist garām. Vispirms jau tādēļ, ka izrāde ir balstīta Klāva Elsberga daiļradē, kas man personīgi ir ļoti īpaša, jo ar tās lasīšanu iesākās mans ceļš uz latviešu dzejas iepazīšanu un iemīlēšanu. 

Izrādē Elsberga dzeju lasa un arī pašu izrādi ir iestudējis aktieris un režisors Leons Leščinskis, bet Everita Pjata pamīšus izpilda franču izpildītājas ZAZ dziesmas, kā arī laiku pa laikam iesaistās dzejas dialogā. Viņiem uz skatuves ir pievienojies Normunds Kalniņš, kurš spēlē taustiņus.

Izrāde ir ļoti smeldzīga un poētiska. Mirkli pa mirklim mana uzmanība pievēršas aktrises akcentam, izpildot franču dziesmas, taču kopumā tas netraucē baudīt skaistās melodijas un brīnišķīgo dzeju.

Ceļā uz izrādi / Liepājas Dzintars

5. Pasaules Dzejas diena (Pay with a Poem) 21. martā

Pasaules Dzejas dienas akcijā "Maksā par kafiju ar dzejoli" šogad piedalījos jau trešo reizi. Iepriekšējos gadus par kafiju ar dzejoli maksāju Rīgā, un šogad man no tiesas palaimējās, ka arī Liepājā bija dažas kafejnīcas, kas piedāvāja šādu opciju. Es izvēlējos Fountain Palace pagrabiņu, kur ne tikai nobaudīju kafiju, bet pie reizes arī papusdienoju. Pēc tam aizgāju līdz jūrai un, lūk, nonācu pie secinājuma, ka arī jūra ir dzejniece un ka viļņi ir tās vārdi.

Mana Pasaules Dzejas diena Liepājā

6. Filma "Dzejolis" (skatāma ŠEIT)

Par filmas esamību uzzināju, ieraugot, ka to Feisbukā nošēroja Mārtiņš Beitiņš, kurš man tikko bija pieteicies draugos, aicinot uz pasākumu Dzejas zveja.

Režisores Madaras Dišleres filma "Dzejolis" ir stāsts par dzejnieci Austru Skujiņu, kas balstīts uz reāliem notikumiem īsi pirms rakstnieces nāves. Cik zināms, tad šie notikumi ir aprakstīti arī Maijas Krekles grāmatā "Ilgu putni ar sasietiem spārniem", kuru gan vēl neesmu lasījusi.

Ļoti skaisti un poētiski uzfilmēts stāsts - ar dzejoļu rakstīšanu uz salvetēm, ar darbošanos kafejnīcās, ar došanos uz monotonu darbu, ar putnu būrī. Iesaku noskatīties.

Kadrs no M. Dišleres filmas "Dzejolis"

7. Laura Valtera koncerts Bhajan Cafe

Atgriežoties Rīgā un sajūtot gaisā pavasari, kā arī pilnīgi nejauši ieraugot Feisbukā, ka tovakar Bhajan Cafe muzicēs Lauris Valters, nolēmu ļauties spontānajām sajūtām un aicināt vīru turp doties, ļaujot mūzikai ieskandināt pavasara dienas, kas kļuvušas garākas par pavasara naktīm. Vakars izvērtās mājīgs, sirsnības pilns un brīžiem pat līdz asarām aizkustinošs. Man vienmēr ir patikuši tādi mazi, intīmi koncerti, kuros rodas īpašā saikne starp mūziķiem un klausītājiem.

Lauris Valters Bhajan Cafe (23. martā)

8. Baložu Cālis 2017

Mīļā māsasmeitiņa Laine (4 g.) tika uzaicināta piedalīties Baložu Cālī. Visa ģimene ar aizrautību gaidījām šo pasākumu, savukārt Lainīte tam cītīgi gatavojās, mācoties savu dziesmu ar nosaukumu "Šokolāde". Viņai gatavoties palīdzēja ne tikai vecāki un mūzikas skolotāja, bet arī māsa Adrija (2 g.), kurai patika Laines dziesmai dungot līdzi.

Par spīti tam, ka uzstāšanās dienā Laine nejutās labi, viņa saņēmās un ļoti labi nodziedāja savu dziesmu. Ļoti ceru, ka viņa turpinās savas dziedāšanas gaitas. :)

Laine, izpildot dziesmu "Šokolāde"

9. Dzejas zveja

Svētdien, 26. martā, devos uz Cafe Leningrad, lai piedalītos Dzejas zvejā, kur visdažādākie dzejas autori lasīja savus darbus. Šoreiz pasākumā piedalījās ap 13 dalībnieku. Pieteicos lasīt trešā un iepazīstināju klātesošos ar dažiem jauniem dzejoļiem, kā arī nolasīju divus no krājuma "Tu neesi sniegs".

Ļoti patika, ka katram dalībniekam uzdāvināja 2 zīmītes ar uzrakstu "Man slāpst", ko varēja apmainīt pret jebkuriem dzērieniem no bāra. Lieliska ideja. Lielisks žests no organizatoru puses. 

Mazāk patika tas, ka vairāki lasītāji tik ļoti aizrāvās ar savu darbu lasīšanu, ka tas tiešām likās nogurdinoši. Man personīgi šķiet, ka pasākumā katram dzejniekam nebūtu jālasa ilgāk par 5-7 minūtēm, jo dzeja tomēr ir ļoti sātīgs žanrs un noturēt uzmanību ilgāk par 5-7 min, klausoties vienu autoru, ir diezgan grūti un apnicīgi.

No visiem, kas uzstājās, visvairāk patika Evelīna Andžāne, Elvīra Bloma un Dainis Deigelis.

Vīns ar skatu uz vakara skatuvi. Pirms pasākuma.

10. Filma "Francs"

Fransuā Ozona filmu "Francs" gribēju noskatīties jau pirms došanās uz Liepāju, taču slimošanas sakarā tas neizdevās. Klusi cerēju, ka filma vēl būs kino repertuārā, kad atgriezīšos. Un tā arī bija. Tas ļoti iepriecināja.

Filmu es raksturotu kā noslēpumainu un poētisku, kā arī pārsteidzošu, jo - lai arī tā plūst lēni un vienmērīgi,  - tomēr tā pārsteidz ar negaidītiem pavērsieniem, kā arī ar krāsainiem filmas kadriem (kopumā filma ir melnbalta un ļoti izsmalcināta). Filma patiešām vērojama kā mākslas darbs. Ar brīnišķīgām dabas ainavām, ar vēju, ar izsmalcinātām aktieru sejām, ar vēstulēm, ar dzejas rindām.

Kadrs no F. Ozona filmas "Francs"