19 marts, 2017

8 rakstnieka bailes, kurām JĀTIEK pāri

Ilgi briedu šim rakstiņam. Beidzot esmu gatava iztirzāt, manuprāt, būtiskākās un biežāk sastopamās rakstnieka bailes.

Arī es mēdzu uz dažām no tām "uzkārties", taču ir ļoti svarīgi tikt tiem brīžiem pāri, lai turpinātu īstenot savu potenciālu un nenogalinātu radīšanas (rakstīšanas, eksperimentēšanas) kāri.

1. bailes no banalitātes


Ikvienam rakstniekam sava ceļa sākumā sanāk iziet cauri banāliem tekstiem. Ļoti (!!!) iespējams, tos nevajag steigties publicēt, taču tā vietā, lai baidītos no tā, jāturpina rakstīt, slīpēt un daudz, daudz lasīt. Ja emocija ir patiesa, tad ar to noteikti spēs identificēties arī daudzi citi. Baidoties no banalitātes, kas bieži vien (aiz)iet roku rokā ar bailēm no vienkāršības, nereti sanāk iekrist otrā grāvī - samudžinot visu tik ļoti, ka tas vairs nav saprotams nevienam. Tieši tādēļ, manuprāt, latviešu autoru darbi ilgu laiku netika ņemti laukā no plauktiem, jo liela daļa rakstnieku rakstīja sarežģīti un pārgudri, tiecoties pēc augstākās mākslas, bet aizmirstot par vienkāršo lasītāju. Tagad, šķiet, pēc Joņeva "Jelgava 94", Zālītes "Pieci pirksti", Ikstenas "Mātes piens" un daudziem citiem latviešu darbiem, kas ar savu vienkāršību pietuvojās latviešu lasītāju sirdīm, ticība latviešu literatūrai ir atgriezusies. Tiem, protams, ar banalitāti nav nekāda sakara. Gribēju vien pateikt, ka jāatrod ceļš uz vienkāršo, bet bieži vien tas nav nemaz tik vienkārši. :)


2. bailes no sevis atražošanas jeb atkārtošanās


Savu pieredzi nevaram mainīt. Piedzīvots ir tas, kas piedzītots, un tieši tas visbiežāk kalpo par saturu vai iedvesmu radītajiem darbiem. Ne velti ir teiciens, ka dzejnieks visu mūžu raksta vienu un to pašu dzejoli, tikai citiem vārdiem. Iespējams, tajā ir daļa taisnības, taču tikai daļa, jo laiks un pieredzētais (gan priecīgie, gan skumjie brīži) maina un ietekmē cilvēku, tāpēc arī dzejoļu vai stāstu noskaņas mainās. Rokrakstu - to gan - mainīt ir ļoti grūti. Bieži vien arī tēlus vai valodas lietojumu. Iespējams, tieši tādēļ, rakstot kaut ko jaunu, dažreiz liekas, ka esi to jau pateicis kādā citā dzejolī. Arī šeit viens no ieteikumiem ir bagātināt sevi, savu valodu, savu pieredzi, lasot pēc iespējas plašāku klāstu citu autoru darbu (un ne tikai savā žanrā), kā arī ļauties literāriem eksperimentiem.


3. bailes no tūkstošiem reižu aprakstītām tēmām


Atkal par mīlestību? Vai tad viss par to vēl nav pateikts? Bet kas tad vēl mūs uztrauc šajā pasaulē? Visbiežāk tās ir tieši jūtas, attiecības (ar sevi un citiem), pasaules redzējums, sadzīve, pieaugšana, nāve, veselība, pārdzīvojumi, vientulība. Viss, kas ar mums notiek, un droši vien - viss, ko mēs vēlētos, lai ar mums notiek.


4. bailes no citu domām


Te nu tiešām vietā ir teiciens par to, ka visi citi ir pārāk aizņemti ar domām par sevi un saviem darbiem (un nedarbiem), lai īpaši domātu par to, kā (ko, kāpēc) raksta kāds cits. Nē, nu šad un tad jau domā un vērtē, un salīdzina, taču noteikti nebūtu labāk, ja ignorētu vai liekuļotu.

Ir vērts ieklausīties savos skolotājos, redaktoros, recenzentos, bet ne koncentrēties uz to. Jākoncentrējas uz sevi, uz saviem darbiem, savu izaugsmi. Jācenšas veltīt enerģiju jauniem darbiem, nevis ilgstošai veco darbu iztirzāšanai vai pašvērtēšanai. Vienmēr būs kāds, kam patiks. Vienmēr būs kāds, kam nepatiks. Labi, ka tā. Dzīvei, pasaulei jābūt līdzsvarā. Un bailes diemžēl var novest tikai un vienīgi pie neradītiem literāriem darbiem.

5. bailes no baltas lapas


Tās laikam ir rakstnieka pamatbailes. Pildspalva rokās. Un balta lapa. Vai dators, kurā atvērts Word dokuments. Un simtiem domu. Vai nevienas. Bet ar kaut ko ir jāsāk. Ar ko?

6. bailes no klusumiem/pauzēm


Pēc uzrakstītiem vai publicētiem darbiem mēdz sekot ilgas klusuma jeb nerakstīšanas pauzes. Jā, tās dažreiz biedē, taču, lai rakstītu, ir nepieciešams arī dzīvot - piedzīvot, pārdzīvot, ceļot, bagātināt sevi ar kultūras notikumiem, satikties ar cilvēkiem un galu galā - nodarboties ar sadzīvi. Lai nu kā - ilgstoša nerakstīšana, manuprāt, tomēr var kaitēt, tāpēc ir vērtīgi atrast kaut 5 minūtes dienā (vai naktī), lai ļautos pilnīgi jebkādām piezīmēm (automātiskai rakstīšanai, zemapziņas plūsmai, pateicībām vai pierakstiem par piedzīvoto, redzēto, izjusto), lai uzturētu sevi un savu rakstīšanu tonusā, ritmā, plūsmā, kustībā.

Fragmenti no F. Kafkas dienasgrāmatas

7. bailes atšķirties


Par to galīgi nevajadzētu satraukties. Būt atšķirīgam - patiesībā ir ļoti vērtīgi. Jaunas balsis, jauni rokraksti vienmēr ir cieņā. Tos meklē, no tiem iedvesmojas. Tos apbrīno, jo viss atšķirīgais savā ziņā ir drosmīgs. Es biežāk gribētu ļauties drosmei, izaicinājumiem. To pašu novēlu arī tev!

8. bailes no sava iekšējā kritiķa


Viņš gan nesnauž, vai ne? Vienā seminārā saņēmu lielisku ierosinājumu - uzrakstīt viņam vēstuli - jā, vēstuli savam iekšējam kritiķim, lai izteiktu viņam visas pretenzijas. Jo pārāk brīvi viņš tomēr nedrīkst justies. Un viņam tas ir jāpasaka. :)

Nav komentāru: