26 jūnijs, 2017

Tekstiņš par meža zemeņu lasīšanu, ko uzrakstīju pirms 3 gadiem

"Meža zemeņu lasīšanu var pielīdzināt attieksmei pret dzīvi... Viens var kavēties, meklējot arvien bagātīgākus zemeņu laukus un neredzēt to, kas deguna priekšā. 

Cits lasa katru zemenīti, jo tur tālāk pļavā vai mežā var ogu nebūt... Lai tikmēr pildītu trauciņu ar to, kas ir. 

Kādam pietrūkst pacietības noliekties līdz zemei, bet tā var paiet garām bagātīgākajām zemeņu vietām.

Kāds ies mājās tikai tad, kad trauks būs pilns, bet cits ies mežā bez mērķa. Tikai prieka pēc. Parunāties ar sevi un padomāt, cik dažādi ir cilvēki. Un skaisti."

Šo tekstiņu uzrakstīju 2014. gadā. Līgo atradu to Facebook atmiņās un nolēmu padalīties arī šeit, jo tas man joprojām šķiet aktuāls un mīļš.

Jau vairākus gadus pēc kārtas ar mammu Līgo un Jāņos ejam meža zemenēs. Tā ir mūsu tradīcija. Pirms vainagu pīšanas. Pirms ciemošanās. Pirms svinēšanas. Iebrist pļavā. Un lasīt meža zemenes.

Šogad gājām 3 dienas pēc kārtas. Lūk, mūsu medījums:

3. diena (pirms došanās uz Rīgu)

2. diena (Jāņi)

1. diena (Līgo)

Nav komentāru: