Lai cik mīļš, tuvs un aizrautīgs būtu rakstīšanas process, tas gandrīz vienmēr nāk komplektā ar šaubu bagāžu par to, vai uzrakstītajam ir jēga, vai tas ir pietiekami labs u.tml. Šaubas papildina rakstīšanas, tas ir, nerakstīšanas krīzes un daudzas citas grūtības, kuru pamatā ir gan ideju vai motivācijas trūkums, gan pašapziņas kritumi utt.
Šādos brīžos ir svarīgi apzināties, ka savās grūtībās un šaubās tu neesi tāds viens - ka ar līdzīgām problēmām mēģina tikt (un galu galā arī TIEK) galā ikviens rakstnieks. Vai, ja netiek, tad atmet rakstīšanu pavisam, bet es/tu taču to nevēlos/ies, vai ne?
Lasot, kā Virdžīnija Vulfa savulaik cīnījusies ar tieši tādām pašām krīzēm, kādas ir man, kļūst mazliet vieglāk pieņemt situāciju. "Arī šis pāries," - tad gribas sev teikt. Radošā enerģija atgriezīsies no turienes, kur tā aizgāja. Galvenais - neļauties ilgstošam un pasīvam gaidīšanas procesam, jo ļoti daudz ir atkarīgs no grafika. Arī rakstīšanas procesam (kā jebkuram citam) ir vajadzīgi mērķi, rāmji, regularitāte un plānošana. Ir vajadzīgi gan rakstīšanas treniņi, gan smags darbs pie konkrētiem rakstu darbiem.
Man ļoti patika (un palīdzēja) arī iesaistīšanās 10 nedēļu izaicinājumā, kura laikā ik nedēļu 5 rakstnieki tikāmies piecos/sešos no rīta, lai mērītu progresu un izrunātu problēmas. Tagad, kad projekts ir beidzies, atkal meklēju citus veidus, kā sevi organizēt un motivēt. Lasu grāmatas, cenšos ievērot principu - RAKSTI KATRU DIENU, kā arī izvirzu sev konkrētus, bet nepārspīlētus mērķus.
Janvārī došos uz Ventspils Rakstnieku māju, tāpēc šobrīd cenšos sastādīt konkrētus rakstīšanas uzdevumus laika nogrieznim, ko tur pavadīšu.
Un tagad citāti no Vulfas grāmatas "A Writer's Diary", kuru lasu jau vairāk nekā gadu. Lasu ilgi - ne jau tāpēc, ka nebūtu interesanti, drīzāk grāmatas valoda ir diezgan sarežģīta, prasa lielu iedziļināšanos un laiku pa laikam arī patulkošanu. Autores dienasgrāmatas ieraksti tapuši sen, taču, kā jau minēju, ir aktuāli joprojām. Vismaz man.
Te būs:
"Is the time coming when I can endure to read my own writing in print without blushing-shivering and wishing to take cover?"
"The creative power which bubbles so pleasantly in beginning a new book quiets down after a time, and one goes on more steadily. Doubts creep in. Then one becomes resigned. Determination not to give in, and the sense of an impending shape keep one at it more than anything."
'I want to write nothing in this book that I don't enjoy writing. Yet writing is always difficult."
"Melancholy diminishes as I write. Why then don't I write it down oftener?"
"I feel more and more sure that I will never write a novel again."
"Always, always the last chapter slips out of my hands."
"But the balance between truth and fantasy must be careful."
"But what a little I can get down into my pen of what is so vivid to my eyes, and not only to my eyes; also to some nervous fibre, or fanlike membrane in my species."
"How little one counts, I think: how little anyone counts, how fast and furious and masterly life is, and how all these thousands are swimming for dear life."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru