Kupenojot* mājup no agrās rakstniekrīta tikšanās, ar mani runāja sniegs – savā sniega valodā. Dažreiz tas ar mani runā caur vārdiem, bet šoreiz man līdzi bija fotoaparāts, tāpēc lasīju viņa sacīto caur kameras objektīvu.
Kādā brīdī, kurā bildēju vienu no šīm žogu un smilgu kompozīcijām, man garām pagāja kāds tēvs ar dēlu, un dēls tēvam iejautājās: "Ko viņa tur bildē? Tur taču nekā nav." Viņu tālāko sarunu vai tēva atbildi es nedzirdēju, taču šie vārdi diezgan ilgi spēlējās manā prātā, līdz nonācu pie domas, ka patiešām... tur taču nekā nebija...
...Līdz es tur kaut ko ieraudzīju.
... Tā ir, ka mūsu dzīvē ir un pastāv tikai tas, ko ieraugām, pamanām. Tas, kam paejam garām, mums nemaz nepastāv.
Šis 16. janvāra rīts ar gaismas un cilvēku aušanu un parādīšanos sniega pilsētā bija ārkārtīgi skaists un modinošs. Tad vēl Twitter tīklā ieraudzīju šo ziņu, un arī tā mani uzmundrināja, iepriecināja, jo arī es šodien izjutu vairākus smaidpilnus skatienus, mijoties ar gājējiem pa šaurajām takām, pie kurām cītīgi darbojās sētnieki.
Patiesībā mana īpašā ziemsajūta parādījās jau vakar, kad no kāda cilvēka saņēmu ziņu: "Baigi skaisti snieg tavs mīļais sniegs," uz ko atbildēju: "Jā. Man šķiet – ja Latvijā nebūtu ziemas, es nemaz nebūtu dzejnieks."
* pašas ieviests jaunvārds, kas apzīmē iešanu, brišanu, buksēšanu cauri kupenām vai vēl neiztīrītām ietvēm
Te mana sniegpastaiga 10 fotogrāfijās:
Un nobeigumā – vakardienas sniegs pusnakts lukturu gaismā (skats pa balkonu):
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru